Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Spārka 2015. gada 28. janvāris, 18:26:24
-
Iespaidojoties no Nomades tēmas un Olguča raksta, pajautāšu - vai jūs kāds apzināt, pētāt un zīmējat/veidojat dzimtas ciltskoku, vienalga, uz papīra vai elektroniski?
-
mans tēvs savas mammas atzaru jau 90. izpētīja līdz 1770. apm. tagad tikai jāpieraksta klāt. Liela A-2 lapa, vēdekļveidīgs izkārtojums
Vīra gimenei varbūt ne tik skurpulozi,bet arī ir. Tad viņš ierakstījās kaut kādos Herritage, un tur nemitīgi kaut ko papildina. Bet tas ir aizg';ajis tik tālu no viņa ģimenes, ka tas vairs nav būtiski
Galvenais -vecās fotogrāfijas apzināt un pierakstīt, kas kurš ir, kamēr ir, kas zin un atceras.
-
Es esmu ļoti pagātni aizmirstoša un mani neinteresē, tas laikam slikti, bet ko darīt.
-
Diveejaadas sajuutas.
No vienas puses gribas noliegt visu pagaatni, jo daudz tragjeediju un saapju bijis, no otras - jo vecaaka kljuustu, jo kljuustu gatavaaka apzinaati ar shiim tragjeedijaam konfronteeties un taas pienjemt.
Varbuut kaadreiz sanjemshos
-
Nu jā, katram savs. Man patīk, ka es zinu dzimtas stāstus. Tieši visādas epizodes. Tagad gribu savākt visu kopā no mammas bērnības,jāiztaujā tantes. Jo tas mums bija iemīļotais -"Pastāsti, kā tu biji maza"
-
Nu jā, katram savs. Man patīk, ka es zinu dzimtas stāstus. Tieši visādas epizodes. Tagad gribu savākt visu kopā no mammas bērnības,jāiztaujā tantes. Jo tas mums bija iemīļotais -"Pastāsti, kā tu biji maza"
Man nav taadu attieciibu ar vecaakiem, un man ljoti zheel, ka taa. Nestaados priekshaa tamliidziigus jautaajumus un baidos no atbildeem. Saapiigi tas ir.
-
Mani tie stāsti garlaiko, it kā klausos, bet aizpeldu. Vīratēvs bijis gan krievu, gan vācu armijā, pēc tam visu mūžu kolhoza pr-js, neko nesaprotu, bet nemaz negribas saprast laikam. Man vienmēr ieikas, ka pagātnei jāpieder pagātnei. Ko tas mainīs, ka es kaut ko pētīšu un zināšu? Galvenais, jēdzīgi nodzīvot savu dzīvi..
-
Man liekas, tas dod kkaadu speeku, droshiibu, aizmugures sajuutu, piederiibas sajuutu, vai? Var jau buut, ka taa ir tikai mana iluuzija par to, kaa man nav
-
Aizmugure? Drošība? No tā, ka zini kā sauca Tavus senčus pirms 200 gadiem?
-
nu -mani tieši tās epizodes fascinē. Kā onkulis Sibīrijā krievietēm iemācījis, ka kartupeļus ērtāk rakt ar kašelīti, nevis lāpstu un rokām
Mammas labākais spoku stāsts -pamatskolas internātā lielās meitenes vispirms stāsta spoku stāstus, ka te dzīvo spoks, kas spļaudās. Pēc brīža atskan baisi spiedzieni un brēkšana, atskrien skolotājas, jā,spoks ir spļāvis uz sejas.
Kas bija spoks?
-
Aizmugure? Drošība? No tā, ka zini kā sauca Tavus senčus pirms 200 gadiem?
Nedomaaju, ka kaads taisa dzimtas koku tikai vaardu deelj, man liekas, katrs grib par konkreeto cilveeku ko iespeejami vairaak uzzinaat - kaads vinjhs bijis, ko domaajis, ko dariijis, kas intereseejis. Nu, kaut kaa taa. Un tad vareetu buut vieglaak saprast un pienjemt arii sevi?
-
ok. Es neko tādu nejūtu, sevi mēģinu izprast kā atsevišķu veselumu, nevis daļu no nezināmiem pagātnes cilvēkiem.
-
ok. Es neko tādu nejūtu, sevi mēģinu izprast kā atsevišķu veselumu, nevis daļu no nezināmiem pagātnes cilvēkiem.
Nu tak tomeer zars no koka :)
-
Tam visam baigo laiku vajag.... pētīt, piefiksēt, uzklausīt, meklēt.
-
Gribēju vienu tādu saietu taisīt, kur centrālā ideja būtu kaut nedaudz iepazīt savu koku. Biju paredzējusi to koku projekta veidā ieskicēt, tad nu ciemiņi varētu precizēt un pastāstīt kādus stāstus par attiecīgo cilvēku. Nesanāca tieši tāpēc, ka laikietilpīgs darbs kaut vai tikai noskaidrot, kad un kur dzimuši.
-
Man viens vecāks radinieks ar to nodarbojas. Viņš arī braukā pie citiem radiem. Man vairāk nevis shēmas, bet tie stāsti patīk.
-
Man arii laikam tas koks nesanaaks, jo tajaa pagastaa bazniica it kaa degusi ar visaam bazniicgraamataam, tad jau visi gali uudenii. Citur jau laikam nav iespeejams par taadiem taalaakiem senchiem uzzinaat.
-
Man liekas, tas dod kkaadu speeku, droshiibu, aizmugures sajuutu, piederiibas sajuutu, vai? Var jau buut, ka taa ir tikai mana iluuzija par to, kaa man nav
savu sakņu apzināšanās. Pēc Berta Hellingera teorijas ir ļoti svarīgi zināt dzimtas saknes un vēsturi. un īpāsi skleetus skapī apzināt. Mēs nākam no pagātnes
-
phe, lapeles zīmēt... a mums laukos ir dzimtas koks, divsimtgadīgs ozols, uz kura visa dzimta čurā... nu, dzimtas vīrišķā daļa... :)
vo tā tik ir sajūta, bet sievietēm jau to nesaprast :D
-
uzčurāt dzimtas kokam? Nice :rofl:
-
Mums arī ir dižkoks, bet ja kāds tur čurāt iedomātos, nezinu, kas ar to personu notiktu. Tur mani pelni taps izkaisīti.
-
hihihi...zināmam dzimumam tas ir nepārvarams kārdinājums :D
Tu neuzkrītoši savus vīriešus pavēro ...un saviem pelniem varbūt citu vietiņu pieskati :)
-
hihihi...zināmam dzimumam tas ir nepārvarams kārdinājums :D
Tu neuzkrītoši savus vīriešus pavēro ...un saviem pelniem varbūt citu vietiņu pieskati :)
Daddy, tur jau tēva pelni izkaisīti. Mums no laika gala tas koks īpašs skaitījies. Viss no attieksmes atkarīgs :)
-
Nedaudz ir. Lielās līnijās. Vēl jau varētu kādus mazos zariņus papētīt.
Man tas liekas vnk interesanti. Kā sauca, ar ko nodarbojās, no kuras puses nākuši utt. Vnk klausīties stāstus, īpaši vecvecāku.
Bez kādiem zemteksties un citām muļķībām par sevis izprašanu blablabla.
Internetā ir pieejamas baznīcgrāmatas. Vecā drukā. Tam vajag ļoti daudz laika. Un acis piekūst urbjoties. Vēl var doties uz Arhīvu.
-
Nepētu un negrasos pētīt. Nesaskatu jēgu. Ko ar tādu informāciju darīt? Pienaglot visu vevvectēvu portretus garāžā pie sienas, vai ?
-
Jēga tāda pati kā fotoalbumam.
-
arī fotoalbūmos es speciāli nelienu, lai apskatītu mirušos radiniekus. Jā, kaut kur viņi tur ir, bet es labprātāk pievēršos dzīvajiem.
-
Bērnībā mani tas viss ļoti interesēja, varēju atplestu muti klausīties šos radinieku nostāstus, beigās jau no galvas zināju.
Jo vecāka palieku, jo mazāk par to domāju un interesējos. Man pietiek, ka lielās līnijās zinu, no kā esmu cēlusies un ka pašos pamatos (gēnos) varu uz sevi paļauties :) Pārējais ir maznozīmīgi. Albumus nepētu un pa lielām šaibām vienalga, vai uz tās bildes ir veconkulis Pēteris vai veconkulis Andrejs. Pietiek, ja zinu, ka viņi ir bijuši puslīdz normāli veči, lai miers viņu pīšļiem.
Arvien mazāk gribas rakties un domāt par pagātni. Mēģinu dzīvot "te un tagad". Lai senčiem paliek viņu dzīves un tajās apgūstamās mācības, man ir gana daudz ko domāt par savējām...
-
Vai ir kāds izmantojis dzimta.lv pakalpojumus un vai ir kādas atsauksmes?
-
Dzimtas koks...kopš glabāju mammu,un kapu priekšniece laipni no datora nosauca "gruntē"apglabāto seņču vārdus,pa mana tēva līniju,tagad zinu,ka man arī ir "dzimtas koks"-pie pirmajiem apbedījumiem iestādīts vairāk kā 100 gadu vecs dzīvības koks,tur kapos.
Pa laikam viena radiniece ierosina sākt pierakstīt. Tā kā bērnībā daudz biju pie omītes,un albumos zināju visas radu tantes vārdos,tad vēl varēut paspēt kko pierakstīt,jo veco,kam pajautāt vairs gandrīz nemaz nav,pāris mammas māsīcas,pāri 80.
Pa tēva līniju bija interesanti,kko atceros no nostāstiem,nesen atradu mammai skapī vecvectētiņa Reisepass,kur viņam pasē ierakstīta sieva un 2 bērni,ap to laiku,1870.. sievietēm nemaz savu dokumentu nebija.
Daudz sīku liecību par senčiem var atrast,palasot senās pastkartes,kas tobrīd tika sūtītas tikpat bieži,kā šodien sms.
-
ir tāds MyHeritage, laikam com
-
ir arī Nekropole, laikam lv
-
Minne- no kā tu baidies? kas var būt pagātnē tāds, ko uzzinot, nevarētu vērst sev par labu?
baidies, ka esi adoptēta?? :hug2:
-
Minne rubī jodelmaņu labā un viņai nav laika par kokiem domāt (MHO)
-
Minne- no kā tu baidies? kas var būt pagātnē tāds, ko uzzinot, nevarētu vērst sev par labu?
baidies, ka esi adoptēta?? :hug2:
Nee, ne tas. Sho to zinot, sho to nojaushot, man laikam vnk laikam nav gribeejies baazt rokas reetaas un urkjeeties, un domaat par manu senchu liktenjiem
[/size]Minne rubī jodelmaņu labā un viņai nav laika par kokiem domāt (MHO)
:prozit:
-
Minne- nu nē... man domāt jebkada skaidrība par lietām sniedz atbildes. Jo vairāk tukšumu, jo vairak nepareizu vai klūdainu pieņēmumu un pārpratumu.
man arī ar mammu ir daudz nerunātu lietu un es nejautāju, jo mums nav pieņemts normaali runāties(es biju sliktā meita) ar māsu gan viņas pārspriež viskko...
tagad itkā gribētu labot pagātni, bet vairs nevaram(laikam arī baidamies), starp mums ir barjera... lai gan, nekādu nepiedotu lietu vai vecu sāpju vairs nav(man )...tomēr tieši tas, ka nav lietas izrunatas veido to sētu...
mamma nekad nav jautājusi kadēļ es darījo to vai šo... vinjai nav intereseejis mans viedoklis... tikai - es biju slikta, jo nedariiju, kā vajag, nedarīju kā viņa, vai nedarīju ka pieņemts...
vot i usjo...
-
teikt gribēju to,ka atbilžu esamība uz jautajumu, kādēļ kāds sencīts darījo to vai sito..var sniegt skaidrojumu esošajam rezultaatam.
senču likteņiem nav jāsāp...tā ir viņu pieredze...
manas dzimtas kokus no abaam pusēm taisa citi uzņēmīgi radiņi ,es tikai pievelku ziņas par sevi :)
ir interesanti :smile:
-
mellen, es grāmatās ieliku -"Patiesība"
Par to, ka vajag izrunāt
-
Jaa, mellen, tas ir tas, par ko jau teemas saakumaa rakstiiju - izzinaat saknes, lai saprastu shodienu.
-
mellen- tas tikai tā- no personīgās pieredzes- runā , kamēr mamma vēl ir... Mums ar mammu bija labas attiecības- biju gudrā, izdarīgā meita,kas pati iet savu ceļu :) Bet! Bija dažas sensitīvi jautājumi par kurām nerunājām- nebija aktuāli (tobrīd), negribējās sāpināt un būt sāpinātai. Tagad vairs nav kam pajautāt :( . Laiks iet, bet tas tukšums paliek.
Runā.
-
Laikam jau tas grābeklis bija un ir un būs, uz kā daudzi kāpj nerunājot.... Vai vienmēr vajag runāt?
-
Nu, ja ir kaut kas, kas otru cilvēku tikai sāpinātu, tad gan nevajag
-
Laikam jau tas grābeklis bija un ir un būs, uz kā daudzi kāpj nerunājot.... Vai vienmēr vajag runāt?
Runājot reizēm var ne tikai uz grābekļa uzkāpt...
-
Runāt - ko tas dos, ja uzzināsi, ka pirms 10 gadiiem mamma pateica 1 teikumu, kuru pati pat neatceras :D šitādas melleņveidīgās ir redz
-
teikt gribēju to, ka atbilžu esamība uz jautajumu, kādēļ kāds sencīts darījo to vai sito..var sniegt skaidrojumu esošajam rezultaatam.
senču likteņiem nav jāsāp...tā ir viņu pieredze...
blēņas :) tās atbildes nav vairāk kā viedoklis, kā tā varēja būt, bet varēja arī nebūt... padomā, cik Tu par sevi un savējiem līdzcilvēkiem zini patiesību, kas varētu sniegt skaidrojumu esošajam rezultaatam... :)
-
dažam te vēl jāizaug...Tādi teksti kā - māsa bija mīļāka, es tā sliktā, ak Jēzus, un vēl nopietnā vecumā, man nav ko teikt...Lasu mellenes tekstu un dzirdu savu māsu. Tas ir tik smieklīgi, ja nebūtu tik skumji...kaut kādas iedomas un aizvainojumi bez iemesla. Skaidro, cik gribi - viena dziesma un tādu cilvēku nav mazums. Runāt nav vērts, viņi dzird un maļ tikai savu bērnības aizvainojumu, kad mamma iedeva konfekti māsai, ne viņai :D
-
teikt gribēju to, ka atbilžu esamība uz jautajumu, kādēļ kāds sencīts darījo to vai sito..var sniegt skaidrojumu esošajam rezultaatam.
senču likteņiem nav jāsāp...tā ir viņu pieredze...
blēņas :) tās atbildes nav vairāk kā viedoklis, kā tā varēja būt, bet varēja arī nebūt... padomā, cik Tu par sevi un savējiem līdzcilvēkiem zini patiesību, kas varētu sniegt skaidrojumu esošajam rezultaatam... :)
Taisniiba jau ir, bet, ja man, piemeeram, senchos bijushas vairaakas pashnaaviibas un vispaar tieksme uz suiciidu, tad laikam jaadomaa par pashnaaviibas geenu. Labaak, ja taadaas lietaas esi informeets :P
-
Nāra- es laikam sajutu tavu dusmu uz mani caur savu māsu(jeb otrādi) a kur tu mana textā mani iedomas un aizvainojumu... kakraz nekā tāda , un zini pat nekā skumja te nav..jo māsa vienmēr bija gudrākā (ar vieglu galvu..mammas vārdi) un es tēva meita(spītīga, nepiekapīga, bezkaunīga- arī to mamma man ielika galvā, ka es tāda ) to ka man jābuut tādai to es sapratu vēlāk..bet pamatus ielika māte.. un to ka es tēvam līdzīga nemaz nenožēloju, jo viņu es cienu, neatkarīgi no tā ka mamma bija vadonis un barvedis un liidzinaja tēvu ar zemi cik varēja...jo smiekliigi- bet tēvs nav bijis nedz spītīgs, nedz bezkaunīgs ..Man liekas ka viņa vienīgā vaina, ka viņš mīļēja manu mammu... UN ja es viņai varētu uzdot jautājumu- vai tu esi mīlējusi tēvu.. tad man liekas ,ka visas atbildes arī atrastos...
bet jā, man bail ,ka es zinu atbildi...
tu redz neko nezini par mani, bet pašas aizvainojums liek sadzirdeet to ko gribi .:)
mammai es saku paldies, ka dzemdēja mani..bet atvērties es nevaru... Un es nezinu ko gribēja Evelīna pateikt ar savu
Runāt - ko tas dos, ja uzzināsi, ka pirms 10 gadiiem mamma pateica 1 teikumu, kuru pati pat neatceras (http://www.sarunuforums.lv/forums/Smileys/aaron/cheesy.gif) šitādas melleņveidīgās ir redz
varbuut paskaidro ,kamer nav pagājuši 10 gadi?
-
Sāku rakstīt, pārdomāju, bet nospiedās Atbildēt, tāpēc teikums nepabeigts. Arvien biežāk nolemju nepiedalīties sarunās, bet reizēm gadās. Šoreiz netīšām un vairs neatceros savu domu. Nav svarīgi.
-
Ēvelīna pēc nika maiņas galīgi asumu zaudējusi :(
-
Evelīna- oky.. tas vismaz daļēji izskaidro tava nepabeigtā uzbrauciena jēgu:)
tagad top skaidrs, ka tu, neatceries ko gribēji teikt & teici pirms paris stundām ,kur nu vēl pēc 10 gadiem.. :faint:
šādos klīniskos gadījumos tiešam labāk ,paklusēt :smile: