Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: mellene88 2015. gada 25. februāris, 00:22:33
-
es jau sen pass no vecās tēmas, laikam tālāk par 3o lapu nelasīju. Draugoselvē, kkā sanāk,ka baigi reti vairs ielūkojos .šon ielienu un ar aci pārskrienu itkā aktualitētēm...izlec šāda publikācija:
http://brivbridis.lv/foto-meitene-kuru-pirms-17-gadiem-centas-noslepkavot-pasas-mate/33/
nu sakiet man mīļie kāda jēga tādai?? vai caur puķēm mēģina kratīt ar pirkstu...nedariet tā! ?
es nezinu...lasīju un domāju, kas par sviestu..no kuriene pārķerts, kādam mērķim... sestais bērns..līgavainis aizmucis... omg...es nezinu...
nē nu skaidrs, kkas jau jāpublicē ir....
ja vēl kāds nav izteicies par veco tēmu, tad var pārvākties šup... tur jau tik daudz ,ka slinkums iedziļināties :)
-
Rakstu neizlasīju, bet asociācijas no virsraksta - ko tas nozīmē!? Taisīja abortu un nedataisīja līdz galam? Vienalga piedzima? Laikam jau, ja reiz ir bilde.
Labi, eju lasīt.
-
Hmm.. biju domājusi, ka veicot abortu, tas notiek mehāniski izkasot, nevis ar sāls vannām.
-
Tiešām. Kāpēc bija vajadzīgs, nezinu. :( Brīdinājumam acīmredzot.
-
Ne jau pie mums gadījums, pēc meitenes vārda Laurēna spriežot. Droši vien oriģinālajā izrunā Lorēna/ Lorīna.
Turklāt šķiet safantazēts vai daudz zudis tulkojumā, jo, ja jau auglim tiek saēsta āda, kā galarezultātā var sanākt bērns, cik sapratu, bez fiziskām kroplībām bet [tikai] ar vielmaiņas un attīstības traucējumiem? Šādos gadījumos ļoti skeptiski skatos uz apgalvojumiem Tas Kungs pasargāja.
-
Pretstatam varētu ielikt veselu galeriju ar deģenerātiem, kuru mammām būtu bijis vēlams izvēlēties abortu. Demagoģija tas viss un sentimentālas spekulācijas.
-
*Laurēnai nebija jāizdzīvo grūtniecības pārtraukšanā ar sālsūdens metodi. Šīs procedūras laikā ļoti spēcīgas koncentrācijas sāls šķīdums tika injicēts augļūdens maisā, kurā attīstās bērns.*
Cik te saprotams,meitenes radītājai šāda veida aborts netika veikts?Un arī nesapratu ideju.Meitene adoptēta labā ģimenē,bioloģiskā radītāja pareizi izlēma nodot viņu adopcijai.Pie viņas apstākļiem slimīgs bērns vispār neizdzīvotu.Cik nu tādos apstākļos iespējams-rīcība bija normāla.
-
Izlasiiju kkaadaa dzeltenajaa presee interviju ar Paraadnieku- gandriiz saaku cieniit to iipatni
-
Nu, viņš katrā ziņā ir konsekvents savos uzskatos. Bet man tik un tā nepatika tā izdarīšanās ar tām divām sievām. "Tagad šis posms manā dzīvē ir beidzies, mēs ar sievu audzinām arī bērnu no manām attiecībām"- normāli! Maz, ka tai beibei bija jāpacieš otrās sievas statuss, tad tagad arī bērns ir noņemts! Un kā jutās "īstā" sieva visu to laiku, to var tikai minēt...lai gan nav grūti uzminēt...
-
Vai tad beernu var taa nonjemt bez vienoshanaas ar maati? Vai tik pati sieviete nebij baigaa vieglpraate. Nevaru iedomaaties, ka es taa naturaali iejauktos kaadaa gjimenee, ja man pateiktu, ka no sievas neshkjirsies, dziivosim trijataa.
-
Šitādi māk galvu sajaukt. Radīt iespaidu, ka "es visu kontrolēju, tev ne par ko nav jāuztraucas"... un tad tikpat autoritatīvi paziņo: šis posms manā dzīvē ir beidzies! :rofl:
-
Aber īstā sieva, pēc "Ievas" intervijas spriežot, ir riktīga "hotj durnoj, no svoj" atbalstītāja. Nu tā īsti jau viss tas nepatīk, bet ja tāda love, ko darīt, jācieš. Vai arī variants Nr.2 - tiek ieklapēta pa brīdim, kad par daudz kkas sāk nepatikt.
P.S. Man, līdzīgi kā Inešukam. Patika, ka ir nostāja un pamatojums nostājai. Kas galīgi nenozīmē, ka iefanoju.
-
Nu nezinu gan, preceets paliek preceets, nav man ne mazaako simpaatiju pret taadiem sievishkjiem, var jau samiileeties utt., bet ir kaut kaadas robezhas.
-
Taisniiba vinjam ir tajaa, ka pa godiigo ir slikti... irlaa ta mazums kreiso beernu kaa sievieteem, taa viirieshiem..
Iisti paraleelas gjimenes vb mazaak, bet nu saansolji iet uz urraa ilgaakaas attieciibaas... bet- ja pa kluso, tad driikst ;)
PS nee, nu es ar neesmu tik advanceeta, es veeleetos, lai meitaas iet pa kluso ;)
-
Tie, kas iet pa kluso, viņi saprot, ka tas otru cilvēku sāpina. Viņi to dara, lai arī kaunas un baidās, un tas ir cilvēciski. Pateikt: es zinu, ka tev sāp, bet tas mani neietekmē- manā izpratnē ir daudz ļaunāk.
-
Kaunaas- hm, nevaru piekrist daudzos gadiijumos... sleepjas miiljaa miera labad un, ja nu kas, tad ir tracis par meloshanu...
Paarspiileeta ir monogaamijas noziime... bet, kaadaa nu kultuuraa augam, taadi izaugam...
-
Nu varbuut nekaunas, bet vismaz veelas saglabaat tradicionaalo gjimeni vai negrib beernus traumeet, nu taa kaut kaa..
-
Ņemot vērā, ka forumu ideoloģija ļauj likt jebko un no jebkurienes, tad:
(c) barbala no klab.lv
Pateicoties jūsu veiksmīgajai informācijas kampaņai, iepazinos arī es ar Parādnieku ģimenes interviju un lasītais un citur diskutētais uzrāva emocij's un pārdomas dažas. Liekas, ka reti ir publiski pieejams tik caurspīdīgi traģisks pastāstelis, kā šī cukurainā intervija (to, starp citu, zem pseidonīma nav uzcepusi visu mīļotā filozofe Burve-R?) un kas savā groteskumā, vieglprātīgi un neapdomīgi atsedz sūrāko kanalizācijas akas vāku un sūdi skar ventilatoru.
Ko es tur redzu? Ko es tur pazīstu?*
Tātad, dots ir vienkāršs kretīns, par kura paša ģimenes musturi un mantotajām vērtībām skaidru ziņu nav, bet toties, jauneklīgais kretīns sludina "savu raksturu" un ieņēmis pusaudža attīstības fāzei raksturīgo protesta formu, kuru pauž protestējot pret iekārtu un režīmu, šādam protestam ērtā un loģiskā laikā. Tiktāl – nothing special, no varonības vai idejas tur nav ne smakas, parasta balamutība, jo izpaliek varonībai un ievērības cienīgumam nepieciešamā intelekta/zināšanu/idejas līnija.
Vēl ir 17 gadus veca medskolas audzēkne, kura nākusi no patriarhālas, jēdzīgi nefunkcionējošas ģimenes attiecībām, kur ieaugusi sekošanas, pakļaušanās un konformisma, labākas dzīves sapņos - le klassīk, le klassīk, Garoza, jūs sakāt, paļaušanās, jūs sakāt. ("ko par mani teiks, ko par mani padomās").
Atļaušos piezīmēt, ka šādos sterilās burciņas apstākļos ar tēva viedoklīti un māmuļas līdzlocīšanos augušām jaunietēm visbiežāk nav ne jēgas, ne iekšu adekvāti izvērtēt savus sapņu prinčus un negatīva izvērtējuma gadījumā, rāmi pasūtīt šādus teltī līdējus latvāņos snaust. Tā ir viena no drausmīgākajām, atvainojos par vispārinājumu, bet tomēr, Latvijas sieviešu mantotajām traumām - iedzītais aizliegums, tabu "atteikt vīrietim." Gulēt kā aukstam baļķim, divas dienas nerunāt..." Jo ja nu tomēr viņš izrādās labs cilvēks, tas pretīgais ūsainis, kurš lien bučoties? Ja nu viņš ir labā partija? Kā tu tā, kas tu esi, lai izvērtētu savu partneri? Un galu galā, tev uzmanību pievērš "pats kursa lielākais skandālists"- vai tas nav glaimojoši neesošai pašapziņai? neBonija un izKlaids medskolā, kāda varena romantika un lielās mīlas apsolījums! Kāzas ar 120 nepazīstamiem cilvēkiem! Yēēeēē!
Tālāk lasītājs tika ievilkts detalizētās attiecību dinamikas epizodēs un kopš tā brīža vārds "raudāt" dažādos locījumos šajā tekstā parādās 28 reizes, kam smacējoši kontrasējošais moments ir viņas secinošais "bija liela raudāšana" un viņa balamutīgās refleksijas par to, kas ir sievietes laime,
par ko locīta valodiņa 12 vietās.
Tātad, 28 raudāšanas pret 12 laimēm. Lūk, dzīve parastā, jel veidojiet, bērni, stipras un latviskas ģimenes. Lepnība un pašcieņa ir grēks, bet ciešanas un sevis maldināšana – cēls upuris, obligātais izaugsmes kauss, kurš jātukšo, lai lepni sludinātu ģimenes vērtības, turklāt - fook this - ar ko! "Kima Beisindžere ir mans sievietes ideāls un es esmu tāds, kāds es esmu."
Kaut kas visā šajā ir tik nolādēti reprezentatīvs un līdz sāpīgumam raksturīgs tik daudziem no mums – sevis noliegums, absolūta savstarpējā necieņa saknē, manipulācijas uz manipulācijām, blefošana sev, lai neatzītu savas bailes un izmisumu, hiperattīstītā spēja būt par upuri, šo aklo upurēšanos saukt par mīlestību un dzīvot bez mīlestības tās jēgpilnākajā formā; bailes un izmisums palikt vienam ar sevi un izmisīgā turēšanās pie "attiecībām" kā statusa simbola; emocionālās un psiholoģiskās drošības meklēšana "pie stiprākā pakļaujoties", neapzinoties un neatzīstot sev, ka tevi vienkārši pazemo, lieto, iznīcina un ar tevi manipulē kā sīkumos, tā būtiskajā. Un tu dari tieši to pašu – norij krupi, noliec bēdu, aproc slikto dienu, izgrozi ģimenes galvu, jo zini sieviešu viltībiņas un sievietes laimi (kura, šādustāstuprāt, protams ir cieti saistīta tikai ar bērnu aprūpi un audzināšanu un smaidu viņu omulīgajos ģīmīšos, nevis, teiksim, ar veselīgās kaislībās un sarunās pavadītu diennnakti vai citu sev svarīgu un tikai no sevis izrietošu atribūtiku.)
Lai arī "daudzi tā dzīvo" un šādus zīmējumus uzskata par normu, tipa, "dzīve ir gara un mīlestībai sejas ir dažādas", kāpēc ko šādu saukt par ģimenes dzīvi, par mīlestību?
Dari, cilvēk, ko vien gribi, bet neesi pats sev parādnieks. Un, pirms rāpies manā kalnā, uzkāp pats savējā.
Kāpēc starp mums visiem ir tik maz tiešām emocionāli veselu, stabilu, stipru cilvēku, kuri nemanipulē ar otru un sevi pašu? Kāpēc sick is the new black?
*JRT Latviešu stāstiem otrā daļa varētu būt Latviešu lāsti – viss par attiecībām un ģimenes dzīves kultūru, mh?
p.p.s. vēl man nav skaidrs, kā "kopš jaunības ultra nacionālistisks cilvēks, pret režīmu protestējošs varonis" var savus (?) dēlus nosaukt par Helvi un Hardiju, kāpēc ne Jumi un Trāķi, tad jau. Konsekvences neesamība izpaužas lūk, pat šādās detaļās. HELVIS!!!!!!
-
Pateikšu īsāk: Parādnieka stāsts nav par kādu tur brīvdomību, bet gan par varas attiecībām. Ja viņš būtu par brīvību/pret pārvērtēto monogāmiju, tad līdzvērtīga brīvība pienāktos arī sievietei, vai ne? Bet ir daudz vienkāršāk: es darīšu, kā gribēšu, un tu arī darīsi, kā es gribēšu. Jo man ir vara.
Kāda vara, patiesa vai iedomu - tas jau ir cits stāsts. Un atkal- šimpanzēm viss notiek stipri līdzīgi, tikai bez monogāmijas. Šodien vara ir tev, bet rīt - citam tēviņam izrādās lielāks.
-
Nezinu, intervijas ar personaazhiem neesmu lasiijusi, bet shii buutne, kas uzcepusi sho dusmu pilno rakstu, (no kura gandriiz neko nesapratu) no gjimenes dziives un lauliibas nejeedz ne tik, cik melns aiz naga. Varbuut par jaunu, varbuut nav ne gjimenes, ne beernu. Ko tie personaazhi pashi iisti juut un domaa, tas tikai vinjiem zinaams.
-
Atkal jau internetā cilvēkiem viss labāk zināms par citiem cilvēkiem internetā, diagnozītes varam uzstādīt, un tā... (Jā, es Barbalu pazīstu)
Izlasi gan to Parādnieka interviju. Es netiku tālāk par ievadu un lielāko pērļu atstāstiem, tāpat jau nelabi sametās. Flyingcat uzlika punktu uz i - tas viss ir par varas attiecībām, vīrieša varas. Vēlme kontrolēt Latvijas sieviešu reproduktīvās tiesības ir no tās pašas sērijas - jo viņas taču sievietes, pašas nezina, kas viņām vajadzīgs, bet Parādnieks gan zina!
-
...to klab murgu mans videejais intelekts vnk nesagremo...
...jaa, ir arii sievietes, kas dziivo ar diviem (un pat vairaak) viirieshiem...
-
Es drīkstu nezināt,, kas ir barbala no klab, bet ja šī jaunkundze domā, ka Agnese Meiere ir A. Burves-Rozītes pseidonīms, tad tālāk lasīt vnk nav vērts.
" ... valstij jādara viss, lai viņa /sieviete/ nebūtu ierobežota savās tiesībās, tāpēc visiem speciālistiem, ko piedāvājam - juristam, psihologam, krīzes grūtniecības speciālistam vai citam -, jābūt pieejamiem. Ja arī sieviete pieņems lēmumu par bērna nelaišanu pasaulē, lai viņa to būtu nopietni apsvērusi un pēc tam spētu ar to samierināties".
Un kas tur ne tā teikts? Kur te vara?
Un kāpēc man šitais cepiens ap grozījumiem likumā tik ļoti atsit Kārļa un Karlīnas skandālu?
-
:faint: :faint: es kā no mēness :smoker: man nav ne vismazākās nojausmas, kas ir visas jūsu minētās personas :)
Latvija laikam ir maza :)
-
Demagoģija jau vienmēr no malas izklausās smuki, tam viņa ir domāta. Valsts ir tādā nesaprašanā, kā palīdzēt? To varētu formulēt ļoti īsi- atvieglot dzīvi sievietēm ar bērniem un palielināt vīriešu atbildību par saviem bērniem. Kāpēc, piemēram, mātei var atņemt bērnus pēc viena neveiksmīga incidenta, bet tēvs var gadiem ilgi nelikties par bērnu zinis, nemaksāt uzturnaudu, bet tad vienā jaukā dienā ierasties un pieteikt savas tiesības, kurām nekas slikts nav noticis pa šo laiku? Un kas notiek, ja bērns, kuru māte audzina viena, izdara pārkāpumu? Protams, māte maksā sodu, jo viņa nav tikusi galā. Tas, ka tēvs nav pat mēģinājis, paliek aiz kadra. Ja šāda māte vēlreiz apprecas un grib mainīt mītnes zemi, atļauja viņai ir jāprasa...atkal no tā paša tēva, kurš nu var izmantot situāciju uz pilnu klapi. Es sen saku juristiem, ka vajadzētu ierosināt likumu grozījumu, ar kuru vecāka tiesības tiktu apturētas (ne atņemtas) tam vecākam, kurš par bērnu nerūpējas un audzināšanā nepiedalās. Miniet trīs reizes, kura dzimuma vecāks tas visbiežāk būs.
Varbūt es tagad kļūdos, bet mans uzskats ir, ka tad, ja bērns nebūtu ar likumu palīdzību padarīts par tādu pašu sieviešu problēmu kā mēnešreizes un klimakss, abortu noteikti būtu mazāk. Kāpēc ir vajadzīgs no malas pieaicināts psihologs, ja pats tuvākais cilvēks- bērna autors- nav izdarījis visu iespējamo, lai bērniņš būtu?
Un Parādnieka gadījums ir labs piemērs, kas notiek ar sievieti, kad viņa uzticas šādam vīrietim. "Lielajai mīlai" bija jāpacieš gadiem ilga neuzticība un tagad jāaudzina bērns no svešas sievietes. Un kā jūtas tā otra sieviete, man pat domāt negribas.
-
BTW, Parādnieka stāsts jau kā reiz ir par vīrieša (un valsts) atbildību ...
-
Nja, vīrieša izpratne par atbildību. Es izdarīju tā, kā man likās labi, un punkts. Tas, ka tur apkārt šķīda puņķi un asaras- nav mana problēma, un vispār, tās jau sievietes.
Atbildīgi būtu bijis četru bērnu tēvam nejāties apkārt, bet pateikt tai sievietei: mīļā, tu esi brīnišķīga, bet man ir ģimene, kuru es nekad nepametīšu. Bet tas jau būtu nepaceļams varoņdarbs, vai ne?
-
Gjimene un miilestiiba neir viens un tas pats... bet muusu kultuuraa vairumam sievishkju tas iepoteets kaa sinoniims esam... un no taa daudz probleemu...
Sist bazniicu par shito dziivju bojaashanu sievishkjiem vajadzeetu...