Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Alstere 2015. gada 21. jūlijs, 15:35:03
-
Daba jau no mums prasa tikai vienu - atražot nākamo paaudzi. Sanāk tā - kad bērni izaudzināti, dabai mēs vairs neesam vajadzīgi. Ideālā gadījumā atliek dzīvot tālāk un priecāties par dzīvi. Bet man īsti labi nesanāk, tāds depresīvs noskaņojums pārsvarā tomēr.
-
Dalīties pieredzē, beidzot izdzīvot to, ko visu laiku nevarēji bērnu dēļ, atjaunot saikni ar draugiem, patīkami pavadīt laiku. Eh, ko gan tikai visu nevarētu sadarīt... Man vairs jau ilgi nav jāgaida (kas zin).
-
Daba jau no mums prasa tikai vienu - atražot nākamo paaudzi.
Kas, mēs kāds gaļas kombināts, vai??? Pilnīgi noteikti šādam uzskatam nepiekrītu. Svarīga ir cilvēka dvēsele, dzīvē apgūtais un saprastais un tas, kā tu šo mācību nodod tālāk nākamajai paaudzei.
-
"Without ever producing a child, you nevertheless contribute to the continuation of humanity simply by thinking. It is an inescapable fact that you cannot exist without influencing others; every encounter, regardless of how trivial it may seem, has an affect upon the participants. Knowing this, one can see that positive interaction serves the purpose of perpetuating our kind, and in a way, our own significance."
http://www.reasoned.org/rs_txt27.htm
-
To šķiet sauc par tukšās ligzdas sindromu.Jāatrod jauni mērķi,izaicinājumi.Varbūt jāpievēršas tam
ko gribējās,bet nevarēji bērnu dēļ .Jo Tava dzīve jau ir TAVA .
-
Ir jau labu laiku tas tukšās ligzdas sindroms. Nu jau vecums klauvē pie durvīm, varbūt tāpēc tāds pesimisms. Pagaidām vēl strādāju, bet baida doma, ko sadarīšu, kad būs bezgala daudz brīvā laika (ar mazbērniem vecāki brīnišķīgi tiek galā paši). Tagad gan naudas, gan brīvā laika ir pietiekami, bet tā īsti neko negribas.
Nāra vainīga. Ar savu žēlošanos par garlaicību skumjas uzdzina.
-
Viens draugs un diezgan gudrs cilvēks reiz teica, ka nekas nav bezjēdzīgāks kā dzīves jēgas meklējumi. Jādzīvo un viss.
Par šo tēmu ar līdzīgu vēstījumu lasīts arī fantastikas stāsts, kurā zemieši sagaida citplanētiešus un cer uz viņu neizmērojamām zināšanām, bet viedie citplanētieši izrādās šķiež mūžību lidinoties visumā, dzīves jēgu meklējot...
Manuprāt jēga ir izzziņā - uzzināt kaut ko, iemācīties kaut ko. Svarīgs ne tik daudz rezultāts, cik process.
-
:coffee: Man tādos brīžos palīdz nopeldēšanās. Vienalga, kaut līst, vēl labāk. Paņemu suņus un eju uz ezeru.
Un kad atgriežos, uzvelku vilnas zeķes, paņemu kautko garšīgu un grāmatu, planšeti vai TV. Ļoti labi palīdz pret nelaimību!
-
Cik lasu šīs tēmas, nudien nesaprotu, KĀ tas var būt, ka nav interešu. Ja vēl ir līdzekļi to īstenošanai.
-
:)Tad abām ar Nāru izklaides,izklaides. :go_go: :alkofest: i vsjo ;)
-
:coffee: Man tādos brīžos palīdz nopeldēšanās. Vienalga, kaut līst, vēl labāk. Paņemu suņus un eju uz ezeru.
Un kad atgriežos, uzvelku vilnas zeķes, paņemu kautko garšīgu un grāmatu, planšeti vai TV. Ļoti labi palīdz pret nelaimību!
Piekrītu par 100%, bet dažādu iemeslu dēļ nevaru realizēt tamlīdzīgas aktivitātes. Palīdz arī kaut kas garšīgs (ne salātlapiņas), bet tas smagi ietekmē vārda tiešā nozīmē.
-
Protams, ja veselības stāvoklis ir apmierinošs.
Varbūt jums ar Nāru kopīgi meklēt to jēgu. Par sirdsdraudzenēm vēl kļūsiet.
-
Ir jau labu laiku tas tukšās ligzdas sindroms. Nu jau vecums klauvē pie durvīm, varbūt tāpēc tāds pesimisms. Pagaidām vēl strādāju, bet baida doma, ko sadarīšu, kad būs bezgala daudz brīvā laika (ar mazbērniem vecāki brīnišķīgi tiek galā paši). Tagad gan naudas, gan brīvā laika ir pietiekami, bet tā īsti neko negribas.
Nāra vainīga. Ar savu žēlošanos par garlaicību skumjas uzdzina.
Tak neklausies Nāru, viņai tas tāds "smalkais stils". Lai nu mums visām vēl būtu tik "garlaicīgi", cik Nārai. Ta filmējusies, ta pozitivusā trīsdiennieku pavadījusi, jā, tiešām ārkartīgi garlaicīga un neinteresanta dzīve. Es vēl pa apakšām dzīvojos, lai pamatvajadzības nodrošinātu, tāpēc man tās jūsu problēmas svešas. Es tik par to varu sapņot, ka man tā būtu, ka viss ir, atliek tikai dzīvot..
Piekrītu Mango, ka nesaprotu, kā var nebūt, ko darīt, man vienas dzīves nepietiktu..
-
Jēga, manuprāt, ir pats dzīvošanas process, baudi to, kas tev ir. Kaut kādi sasniegumi arī nekas nav, protams, labi, ka tādi ir, bet, ja tie nākuši ar sāpēm un ciešanām, diez kas nav.
-
Par to dzīves jēgu ...Nav tādas VIENAS JĒGAS.Tā katram sava.Izaudzināt bērnus,atklāt ko zinātnē,radīt mākslā,palīdzēt lidzcilvēkam,izglābt kaķi,u.c.Galu galā būt jaukam cilvēkam.
-
Par to dzīves jēgu ...Nav tādas VIENAS JĒGAS.Tā katram sava.Izaudzināt bērnus,atklāt ko zinātnē,radīt mākslā,palīdzēt lidzcilvēkam,izglābt kaķi,u.c.Galu galā būt jaukam cilvēkam.
Paldies. Šis vieš nedaudz optimisma.
-
Prieks dzirdēt. :d_w:. Gan būs labi .Viss reiz beidzas.Arī sliktais,grūtais,bēdīgais... :)
-
Šai tēmai līdzīga vai pat tāda pati bija Nomadei, bet varbūt ir pazudusi.
-
līdzīga vai pat tāda pati bija
Ja domā šo, tad tur vairāk bija par rutīnu attiecībās nevis dzīves jēgu. Protams, var vienmēr nonākt pie tā paša :)
-
Ja cilvēka dzīves jēga būtu bērnos, tad ap gadiem 40-45 varētu mierīgi mirt nost. Nu labi, pēc mūsdienu korekcijām- 55 maksimums. Dzīvniekiem tieši tā arī parasti notiek- pēdējie bērni palaisti dzīvē, un dzīve beidzas. Man liekas, tas, kas cilvēku izdevīgi atšķir no dzīvnieka, ir tieši tas, ka cilvēka dzīvē ir paredzēts kas vairāk kā tikai fiziska rosīšanās, meklējot pārtiku un veidojot midziņu.
Pirmā lieta, ko dod vecums- brīvība. Brīvība no nepieciešamības rosīties, gādāt resursus, būt par kādu atbildīgam. Vecums ir garīgajai dzīvei, tam, kam nekad nepietiek laika, kamēr esi aizņemts ar iztikas iegūšanu un bērnu pieskatīšanu. Vecuma depresija iestājas tad, kad cilvēks nesaprot, ka tagad ir cita veida uzdevumi, un izmisīgi mēģina darīt vai imitēt visu to pašu, ko jaunībā. Cept pīrāgus, kurus nav, kam izbarot, meklēt deju [gultas] partnerus, plīties virsū sen izaugušajiem bērniem ar savam rūpēm...bet vecums ir patiesībā domāts pārdomām, visu aizvainojumu un kreņķu atlaišanai, mūzikai, mākslai, eksistenciālu problēmu neierobežotai mīlestībai pret dzīvi un visām dzīvam radībām.
Nu, vismaz man šobrīd tā liekas :)
-
ewww..nēē, kāds atražot :confused: šitā nekad neesmu domājusi. Cilvēkam drīzaak pašam gribas lai pēc viņa kaads paliek...lai ir kam nodot savu mantu(kam ta ir) un zināšanas ,kuram savukart tās ir.Un tak tā ūdensglāze,kuru kāds pienesīs :sad_smiley:
bet tak tik daudzi sevi realizē savadāk ,netikai beernos ieliekot visu dzīves mērķi.
es pat domaju ka tāds 120% zinatnieks,mākslinieks uttutjp nevareetu buut,ja vinji audzinātu bariņu bērnu...tur jaasadala uzmaniiba ..stipri ,bet visiem diennaktii tikai 24h...
galvenais lai katrs ir apmierinats ar to ko dara un kaa dziivo...
šits tukšās ligzdas sindroms vareetu piemesties,ja gad. dzivots tik dēļ bērniem...aizmirstot par sevi...un kad nu beidzot, esi pats ar sevi aci pret aci..tad vairs nezini,ko ar to sevi sadarīt.
padomi no malas neliidz...jo katram pašam javeic atklāsme- ko man dariit ar savu dziivi.
-
vaiii flyingcat..cik tu smuki pateici... 100% pievienojos :thumbsup:
-
Nē, tā bija cita tēma, tāda pati kā šī - par garlaicību dzīvē.
-
Par šo tēmu gribu teikt, ka man izskatās, ka šiet nav vainīgi ārējie apstākļi, bet iekšējā sajūta, ko nevar mainīt ne ar kādām peldēm, meditācijām utt. Zinu cilvēkus savā lokā, pat jaunus un veiksmīgus( skatoties no malas), kas tieši tāpat mokās ar dzīves jēgas meklējumiem. Visu laiku atrod kādu iemeslu, kāpēc tā, bet, kad to piepilda, atkal saprot, ka nav apmierinājuma, nav jēgas. Tāds apburts loks. Esmu novērojusi, ka tas visbiežāk ir mazliet depresīva tipa cilvēkiem, jo mēs taču visi pazīstam mūžam priecīgos, kam it kā pat nav, par ko priecāties, bet tādiem pat prātā nenāk meklēt kādu jēgu, jo viņi jau no dabas ir optimisti. Tāpat zinām vecus cilvēkus, kam viss liekas tik jauki un tieši tikpat vecus, kam dzīvei nav jēgas. Tam, manuprāt, ir ļoti maz sakara ar ārējiem apstākļiem. Šāda tipa cilvēki bieži dzīvo it kā pilnasinīgi, bet iekšējā apmierinājuma nav. Kur ir izeja, nezinu. To nekad nesapratīs tas, kuram pietiek ar peldi vai tamborēšanu. Tāpat kā ir cilvēki, kam diena par īsu un tādi, kam tā kaut kā jānovelk.
-
Viss pareizi, vienīgi, kas ir vai precīzāk, KAD ir vecums? Prātā nāk Vija Vētra,Ēvalds Valters u.c. Arī mūsmāju omes. Lai arī pie 90par večiņām nenosauksi. Varu vien apbrīnot enerģiju un apgriezienus :)
-
Man arī tie flyingcat nosauktie 55 liekas stipri dīvaini. Tādā nozīmē, ka beidzot brīvs cilvēks (no darba un bērniem) mūsdienās varētu būt ap 65. Bet mūsu paaudze to sasniegs varbūt 75 gados. Līdz tam tomēr vēl būsim apritē.
-
es ļoti labprāt izstātos no lielās aprites un atbildības, lai pievērstos tikai sev pašai. Bet vēl gadus 5 nespīd
-
Man arī tie flyingcat nosauktie 55 liekas stipri dīvaini. Tādā nozīmē, ka beidzot brīvs cilvēks (no darba un bērniem) mūsdienās varētu būt ap 65. Bet mūsu paaudze to sasniegs varbūt 75 gados. Līdz tam tomēr vēl būsim apritē.
Nu, kad esi atbildīgs tikai par sevi, tad arī strādāt var savādāk- pušu neplēšoties. Un bērniem pārlieku ilga aizbildniecība nemaz par labu nenāk :)
-
Pievienojos.Man nespīd vēl ilgāk . :cry: :)
-
Man pavisam ilgi nespid..
-
Man vispār nekas nespīd.
Pievienojos Justīnes teiktajam
-
Nu gan pateici.. Kā var nespīdēt, ka jāspīd! Nu kaut kad taču jāspīd..
-
Esmu depresīvais tips un es parasti par dziļu roku
-
Nu bet vienalga jācer, ka kaut kad spīdēs..
-
Atrast sevi. Atbildēt sev uz jautājumu, kas es esmu, ko vēlos.
Varbūt viena no vissvarīgākajām lietām, ir laiku pa laikam iet un darīt to, kas patīk. Pašterapijai. Atslodzei. Darīt. Kādam tā var būt adīšana, kādam sports, ziedu audzēšana dārzā, gleznošana savam priekam, fotografēšana. Ir arī lietas, kuras patīkami atslābina un kurās esam tikai patērētāji - mūzikas baudīšana, kino apmeklējumi, seriālu skatīšanās. Ja tās lietas palīdz, tad arī tas ir labi. Bet savureiz vajag kaut ko darīt, ieguldīt sevi, redzēt rezultātu, ko spējusi paveikt iesaistīšanās. Jo tas piešķir dzīvei nokrāsas, ļauj just emocijas - tā ir tā jēga. Emocijās ir jēga. Un šādos gadījumos tā ir gaiša jēgas izjūta. Kaut vai uz brīdi. Un brīžus atkārtojot, kad iespējams.
Vēl personīgi es ar gadiem saprotu un mācos pieņemt, ka esmu nervozs cilvēks. Līdz ar to man vienmēr ir par ko padomāt - kā par daudz nestresot kaut vai sadzīves sīkumu dēļ. Tas nodarbina. Un jarisina visdažādākie iekšējie dialogi laiku pa laikam, atgādinot sev, ka neesmu arī slikts cilvēks, vienkārši nervozs, ar noslieci uz melanholiju, tāds vienpatis dažkārt. Tā nu tas vienkārši ir. Nedomāju, ka vienā brīdī viss mainīsies. Tātad atliek pieņemt dzīvi, kāda tā ir. Un atrast kaut ko arī patīkamu. Laiku pa laikam atkal parisinot iekšējos dialogus, atkal un atkal, kad vajag. Un baudīt dabu, gadalaiku maiņu, lai kāda tā būtu, vienkārši savureiz baudīt. Novērtēt, ka ir tomēr apģērbs pietiekamā daudzumā, ēdiens, mājvieta, kāds sarunbiedrs pa laikam, kustību brīvība. Tādā kopējā tvērumā novērtēt un atzīt.
-
Mācies katru dienu izdzīvot ar prieku,atļaujies dzīvot pati priekš sevis,gan jau ir vēl kaut kas tāds,ko tu gribētu iemācīties,brauc ceļojumos,sapazīsies ar jaukiem cilvēkiem un atradīsies tev arī dzīves jēga.
-
Minne-man radās jaut..kāds tu :wtf: deprezīvais tips ?? :confused: no ārpuses tas nemanās, jebš tas taapat ka slēptais alkoholisms :confused:
es arī roku par dziļu un bieži vien tur,kur nafik nevajadzētu..un jā piemeesloju galvu ar stulbaam domām.... bet man neliekas ,ka es buutu depresīvāka tādēļ...hm...
-
Tā kā tiku te pieminēta - nē, tēmu par dzīves jēgu netiku sākusi, bet par to, ko sadarīt ar pēkšņi brīvo laiku (suņa vairs nav, mazie bērni izauguši par lieliem un studē citur). Jā, bija tāds apmulsums. Ko darīju? Pārkārtoju (sa)dzīves ritmu.
Atskārtu, ka pēc darba man nebūt nav jāsteidzas uz mājām, bet varu ar kolēģiem iebaudīt aliņu, aiziet uz izstādēm, darīt to, kas sagādā pieku MAN. Sāku dziedāt korī, ko sen biju gribējusi. Pierakstījos sporta zālē (protams, aizvien cīnos ar slinkumu), adu, plānoju koncertu apmeklējumus, eju uz kino, funktierēju par autobraukšanas prasmju uzlabošanu (nupat uzzināju par sieviešu ralliju) u.c.
Dzīves sūtība un jēga ir "lieli" vārdi.
Dzīves jēga laikam man ir bērnos. Doma, ka gribu novecot kopā ar konkrētu cilvēku. Jēga iekš tā, ka nenožēloju savu esību uz Zemes, esmu saskaņā ar sevi un pieņemu dzīves ciklus (piedzimšana-augšana-briešana-vecošana-miršana).
Sūtība? Nezinu un nepiedomāju, kāpēc esmu nosūtīta šeit. Gan jau kādam labums ir.
Vienkārši - DZĪVOJU NOST!
-
Prieks,par Tevi! Dzives svinētšana,lai veicas! :)
-
mēs taču visi elpojot izdalām ogļskābo gāzi, kas vajadzīga augiem -tātad nedzīvojam veltīgi
tas no šīsdienas IR jociņiem
-
Atrast sevi. Atbildēt sev uz jautājumu, kas es esmu, ko vēlos.
vai Tik Tu neesi Valdis, šim arī līdzīgi jautājumi pa galvu maisījās... BAUDI DZĪVI UN NEMOKIES JĒGAS MEKLĒJUMOS
-
mēs taču visi elpojot izdalām ogļskābo gāzi, kas vajadzīga augiem -tātad nedzīvojam veltīgi
tas no šīsdienas IR jociņiem
zarnu saturs vai kaulu fosfors augiem varētu būt VĒL noderīgāks... ja jau tur jēga jāmeklē...
-
Jāpaceļ laikam tēma.
Par to dzīves jēgu!
Joprojām uzskatu tāpat, kā augstāk biju sarakstījusi. :)
Varbūt pat vēl vienkāršotāk un vieglāk. Savā ziņā piekrītot, ka jādzīvo tik nost! Ir labi. Un nekāds Valdis neesmu. A kāds Valdis? Ha ha :)