Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: taj 2015. gada 25. jūlijs, 19:56:33
-
Apašvirsraksts: Skaudra vientulība, vienatne un tās nepieciešamība, iekšupvērsti cilvēki. Kā tas tiek atveidots grāmatās, filmās, seriālos?
Paskaidrojums: mani vienmēr ir saistījusi vienatnes tēma, jo pašai ir nepieciešams laiku pa laikam pabūt vienatnē. Tā nav tāda vajadzība, kuru varu apiet, tā ir patiesi nepieciešamība, lai "restartētos". Vienlaikus dažkārt bīstos, ka, ja rīkošos pārlieku egocentriski, varu palikt pavisam vientuļa. Tāpēc mēģinu lavierēt, balansēt starp nepieciešamību klusumā un mierā atjaunot spēkus, savā nodabā un dažu tuvo cilvēku jubileju vai ierosināto pasākumu apmeklējumiem. Reizēm esmu domājusi, ka varbūt tas ir mazliet tā kā nenormali, tā vajadzēt būt vienai. Taču vienatnes vajadzība liekas ārkārtīgi nozīmīga, vienmēr tā ir bijis. Arī bērnībā, kad periodiski izvēlējos lasīt grāmatas, neizejot no mājas. Tādējādi arī forums ir kā iespēja pabūt savā nodabā, ne vienmēr, taču tā to izjūtu, ka iespējams kaut ko palasīt, kaut ko pasacīt, bet arī nav trokšņa un nav uzreiz uz kaut ko aktīvi jāreaģē.
Jūsu viedoklis? Vai jums vienatne ir svarīga? Kā savienojat ar sabiedriskajām norisēm, pienākumiem? Otrpus, vai jūs biedē pavisam liela vientulība?
-
Filmas par vientulību: http://letterboxd.com/ambient/list/about-loneliness-alone-solitude/
-
Viens no jaunajiem seriāliem, kurā skarta vientulības tēma: Mr. Robot (2015- ) (http://www.imdb.com/title/tt4158110/?ref_=nv_sr_1). Seriāla pamata tematika ir hakeru pasaule, arī narkotiku lietošana. Taču stāsts jau nav tikai par to, kas fiziski notiek. Galvenajam varonim piemīt izteikta nepatika pret svešu cilvēku pieskārieniem, apkampieniem. Vienlaikus, viņš sakņūp savā "ūķī" (nelielā, tumšā istabelē, kurā mitinās) un raud, jo ir vientuļš. Tātad, no vienas puses, nevēlēšanās pieņemt virspusēju komunikāciju, no otras puses reālas bailes palikt pavisam vienam, visu pamestam. Niansēti.
-
Grāmatas par vientulību:
Rimminens, Miko. Sarkanā degundiena. Rīga : Jumava, 2015.Stāstspar kādu sievieti gados, kura, lai kliedētu vientulību, uzdodas par anonīmu aptauju veicēju un dodas apstaigāt dzīvokļus, interesanti personāžu apraksti, mazliet ar humoru.
Nilsone, Juhanna. Rozes skaistās un ilgotās : SOS. Rīga : Kontinents, 2013
Grāmata nebūt nav tipisks Kontinenta izdevums ar vieglas dzīves uztveres vai asa sižeta atveidojumu. Ja pareizi atceros, bija personāžs, kas mocījās ar bezmiegu, nespēja izgulēties, ja negulēja blakus kādam cilvēkam, vienlaikus spējot sadzīvi organizēt vienatnē.
Kaningems, Maikls. Stundas. Rīga : Atēna, 2000.
Ir arī ekranizācija filmā The Hours (2002) (http://www.imdb.com/title/tt0274558/?ref_=nv_sr_4). Viņa ir rakstniece (V. Vulfa) un domā par pašnāvību, viņš nav laimīgs, jo bērnībā nav ticis mīlēts, viņa nav spējusi mīlēt savu dēlu un aizbēgusi no ģimenes dzīves.
Baiers, Tomijs. Akvārijs. Rīga : Dienas Grāmata, 2006.
Viņš dzīvo vienatnē un priekšroku dod slepus vērošanai - pretējā nama dzīvokli ar plašiem logiem sāk apdzīvot kāda noslēpumaina sieviete...
-
Parakstos zem katra Tava vārda. Ļoti patika grāmata "Ballīte vienam", lasīju arī "Klusie ūdeņi", kas ir par šāda tipa cilvēkiem. Daudz neko jaunu neuzzināju, bet sapratu, ka esmu normala :) Sevišķi iesaku "Ballīte vienam". Mēs jau nezinām, cik daudz ir šādu cilvēku, jo dzīve piespiež iet ielās, sarunāties. Es restartējos vienatnē un klusumā, tāpat kā ir cilvēki, kas atgūst enerģiju pūlī vai sarunājoties.
par jautājumiem. an vienatne ir ļoti svarīga. Savienot ar sabiedrības lietām spēju, daru, kas jādara, bet tas ļoti nogurdina, saņemos. Pavisam liela vientulība mani neviedētu, man ir vīrs, kurš ir tieši tāds pats kā es. Ja nebūtu vīra, domāju, ka labprāt būtu viena, tas ir tik veldzējoši, patīkami, viegli un patiesi.
Tā uzreiz tiešām nevaru iedomāties ne filmu, ne grāmatu, jāpadomā.
-
“Ak Dievs,es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku.“
“Hamlets“,//,2(tulk.K.Egle)
Tīk būt vienatnē,esmu pašpietekama. Allaž priecājos, ja mājās esmu viena.Laiku vienatnei atrodu .Tā īpaši uz to visu neiespringstu. Vientulība gan nebūtu lāgā.Īpaši ja vecs,slims ...
-
Justīne, Paldies par "Ballīte vienam" ieteikumu!
Jā, laikam jau tas ir normāli, vai arī, tas nav nakas tāds ārkārtējs: vēlēties vienatni. Vien laiku pa laikam tas sev jāatgādina, jo dažreiz kaut kā masu mediju un sabiedrības viedoklis liek šaubīties, nu kā tad tā, kā tad var negribēt apmeklēt pasākumus, interesanti un jautri taču.
-
Pievienojos vienatnes mīlētājiem. Nav problēmu ar komunikāciju, bet vienatnes deva ir absolūti nepieciešama. Turklāt nemīlu pūļus, trokšņainas sanākšanas, pilnīgi mirstu nost pasākumos, kur kāds [pastulbs] vadītājs sauc: un tagad! visi reizē! kāpjam uz krēsliem un lēkājam! Tā ir bijis vienmēr, no bērnības.
Tāpēc laikam visās attiecībās ir bijusi lielāka vai mazāka... smakšanas sajūta. Tagad dzīvoju viena un esmu laimīga :) Turklāt beidzot esmu satikusi cilvēku, kurš vairāk nekā gada laikā nevienu reizi nav man piezvanījis, lai pajautātu: kur esi? ko dari? Varētu likties, vienkārši, ne? :)
-
...kkur putra... ...laiku pa laikam buut vienam un dazhu tuvo jubilejas... ...kur ir konflikts?... ...jeb cik ir to dazhu, ka savs laiks apdraudeets?...
...man patiik laiks pashai ar sevi, bet tas nekaa netraucee dafiga socializeeties, kad uznaak vai vajag...
-
Ineshuk, tās nav tikai jubilejas, tie ir arī pasākumi, un dažiem tuvajiem ir arī viņu tuvie. Nedēļā ir divas brīvdienas un, ja abas sanāk kaut kur braukt, tad man tas nākas grūtāk nekā varbūt sociāli aktīvākam cilvēkam, kurš pats vēlas piedalīties.
-
Pienaak tak vecums, kad dara, ko grib, nevis ko domaa, ka vajag...
-
...kkur putra... ...laiku pa laikam buut vienam un dazhu tuvo jubilejas... ...kur ir konflikts?... ...jeb cik ir to dazhu, ka savs laiks apdraudeets?...
...man patiik laiks pashai ar sevi, bet tas nekaa netraucee dafiga socializeeties, kad uznaak vai vajag..
Domāju,ka Taj runā par izteikti, galēji intravertiem cilvēkiem.Kuriem sabiedriba nav. nepieciešama, pat apgrūtinoša...
-
Ja atceros jaunību, biju ļoti skrejoša visur, kur tik paaicināja, varbūt tiešām arī gadi dara savu. Katrā ziņā darbā pusdienlaikā vienmēr eju ēst viena, jo gribas uzlādēties uzlādēties ar klusēšanu un vientulību, bet kolēģe ne mirkli nevar bez sarunām.
-
Izrādās, ka es, tāda dīvaine, neesmu viena! :)
-
Izskatās, ka šeit pļurkstētāji ir vienkārši noguruši no pārliekās socializācijas. Tiešām, kā te jau raksta, tiek uztiepta čupošanās. Bet nekas jauns jau tas nav, padomijā tāpat visiem par visu bija jābūt kursā, jāskatās filmas kolektīvi, uz teijāteri - kolektīvi, uz kolhozu - kolektīvi. Kā tad citādi to baru kontrolēs? Nekas jau nav mainījies.
Šeit var runāt, kad pašam gribās. Negribās - klopē kompim vāku ciet un miers. Kolēģus un radus aizklopēt nevar. A reizēm tāāāāāā prasās...
Domāju, ka tādas īstas vientulības prasās ļoti nedaudziem - nu tādas, kad brauc uz neapdzīvotu salu...
Lielākoties tomēr tas ir uz laiku. Padzīvo laukos pa vasaru un atkal velk uz pilsētu :)
-
Kaa nevar radus aizklopeet? Pat draugus var, kaut tos pac izveelas... nu, uz darbu jaaiet, ja nauda jaapelna... tak arii to var minimaali interaktiivu izveeleeties...
-
Vaiiiii ,ku laba un tuva tēma :big_hug: Es gan nekad neesmu speciāl lasījusi vai skatījusi filmas par šo tēmu..man nekad vientulība nav likusies kkas īpašs vai apspriešanas vērts. Jaunībā mazliet pamēģināju ceļu- visiem vajag tusēt, visiem jāsvin Jāņi, visiem patīk dzimenes utt. izmēģināju tik tālu,ka beidzot sapratu ..nu labi ka viņiem patīk :) man ar patīk ..tikai lieciet man mieru. Mana pēdējā oficiālā dzimene bija 18 .gados,ko riikoja mamma,jo taa vajag- visi svin :) utml...
oky...man gradācija cita :o man patīk sabiedrība ,patīk cilvēki,pasākumi utt......no malas. Tikmēr kamēr nepārkāpj manu komforta slieksni...(ja nenāk runāties..par beztēmu.Par lietu, vienmēr laipni)...
esmu sajūtu verotāja, gan 18 gados ,gan tagad patīk iet uz dejām..vērot cilvēkus...nekad nezinu kas vinjiem bija mugurā, bet varu pateikt kas bija galvā :) ... pasākumos gruuti saprast vai vairak skatos to,kas uz skatuves, vai to ,kas notiek publikā :rofl:
gana interesanti ir abos lauciņos....es pat veikalos veroju pircējus un aizmirstu,kas bija japerk :))
manuprāt no malas pat gruuti noteikt TO manu vientuļnieka dabu..jo esmu no bērna kājas bijusi kultorgs :) organizators,plānotājs utt. bet tas ir kkas cits... tas ir darbiibas lauks...
kā murdziņu atceros darbu autoostā...un nevis tos simtus /tūkstošus,kas bija jāapmierina ar vajadziigo info...bet tieši tās 12h.kas bija jāpavada mazā kabinetiņā kopā ar kadu no kolēģēm...kad gandriiz vai pienakums sarunāties...par laiku,par bērniem,par brūtgāniem, ko gatavosi vakariņās,,ko vakar rādija TV ,ka atlaides tomatiem Origo utt. :rat: :rat: :rat:
Es te vairāk par sevi izpluudu..bet skaidrs ir viens ..vientulība ir dikti niansēta.un dažādās izpausmēs..
Mans lielais puiks ir daudz smagāks gadījums par mani..un es nezinu vai piedzimis tāds vai traumējies no mana dzīves piemēra.. :o
-
Vai, paldies!
Zināmā mērā, sirdi silda, ka ne es vienīgā tāda ar vienatnes tēmu galvā.
Paldies, Tuk, Camma, Mellene!
Ineshuk, nu nav viss tā viennozīmīgi, ka, kas tad tur ko neaizklopēt. Protams, Tu jau nesacīji, ka kaut kas būtu viennozīmīgi. Tev savs viedoklis. No malas druscīt paskarbs, īsumā sacīts, bet katram tiesības izpausties. Nav gan īsti ko atbildēt uz šādu viedokli. Bet kāda starpība.
-
Ja nu gadījumā kādam nāks prātā vēl kāda grāmata, filma par tēmu?
-
es pat paskatišos minetās filmas...kkad... :talking:
man jautajums..a kadēļ tu, tam speshel pievērs uzmaniibu?
man netraucē mana nesabiedriskā daba(es pat nesaucu sevi par vientuļnieku,jo man talu liidz tam)...man vienk nepatiik,ja mani traucē ar mani neinteresejošaam lietām...
-
Dažreiz pati mazliet nepieprotu saorganizēties, šad tad pietrūkst iespējas vienatnei. Bet šais brīvdienās ir vienatnes iespēja un sajūtos tik laimīga, ka ar uzsvaru piefiksēju laimīguma iemeslu.
-
Grāmatas.... Man izteikta grāmata "par vientulību" šķita E. Voiničas "Noauj savas kurpes" - par sievieti 18.gs. beigās, kas iziet pie vīra, apstākļu spiesta, neieredz vīra un bērnu pieskārienus, visu laiku cīnās ar iekšējiem "dēmoniem" (viņa dzird balsis). bet ārēji viņa ir ideāla sieva, māte, palīgs vīram biznesā utt. UN neviens pat nenojauš, ko viņa jūt. Aprakstos par grāmatu visur izskan, ka tā ir par pienākumu, par rūpēm, par ģimeniskumu.... nezinu, man tā bija grāmata par cilvēka vientulību - kad tev ir viss, kam pēc sabiedrības uzskatiem jābūt, bet sirds dziļumos pret mēnesi gribas gaudot....
-
Tā pati Voiniča, kas sarakstīja " Dunduru"? Tā man bija kulta grāmata bērnībā. Un arī būtībā par vientulību - par nespēju padalīties pat ar vistuvākajiem, par to, ka var būt vieglāk nomirt nekā parunāt.
-
Jā, tā pati. Grāmata esot par dundura britu senču dzīvi...
"Dunduru" neesmu lasījusi. Būs jāizlasa. :)
-
Voiničas personāži - Beatrise, Dundurs - manuprāt, ir vientuļi savu iekšējo pagātnes "dēmonu" dēļ. Pagātnes traģiskā pieredze viņus zināmā mērā izolē no citiem, jo viņi nespēj tajā dalīties. Līdzīgi kā, piemēram, cilvēki, kuri ir karojuši.
-
“Ak Dievs,es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku.“
“Hamlets“,//,2(tulk.K.Egle)
Vils Šekspīrs, lai kas arī viņš nebūtu bijis, nenoliedzami ir ģēnijs. :thumbsup: Un Dunduru arī ir vērts izlasīt ikvienam.
-
neliels off topics no manas puses, gribās seriālu pakomentēt:)
Viens no jaunajiem seriāliem, kurā skarta vientulības tēma: Mr. Robot (2015- ) (http://www.imdb.com/title/tt4158110/?ref_=nv_sr_1). Seriāla pamata tematika ir hakeru pasaule, arī narkotiku lietošana. Taču stāsts jau nav tikai par to, kas fiziski notiek. Galvenajam varonim piemīt izteikta nepatika pret svešu cilvēku pieskārieniem, apkampieniem. Vienlaikus, viņš sakņūp savā "ūķī" (nelielā, tumšā istabelē, kurā mitinās) un raud, jo ir vientuļš. Tātad, no vienas puses, nevēlēšanās pieņemt virspusēju komunikāciju, no otras puses reālas bailes palikt pavisam vienam, visu pamestam. Niansēti.
Elliotam ir SAD ( social anxiety disorder ) un pie reizes iespējama šizofrēnija vai arī kāds no autisma paveidiem. tur jau nespēja būt sabiedrībā un veidot jebkādus kontaktus ar cilvēkiem ir diezgan pasmagā formā. viņš atšķirībā no mums, vientulību gribošiem, vēlās sabiedrību, bet apzinās, ka nespēj tajā funkcionēt, tāpēc ik pa laikam palaiž kādu asaru un ierauj kādu ripu. seriāls atgādina mazliet Fight Club ( atceramies kulta filmu ar B.Pitu), tas ir, baigi jāiespringst, lai saprastu, kas ir reāls un kas ir varoņa iedomas.
-
Protams, tas ir daudz nopietnāk, ja sirgst ar reālu saslimšanu (seriāla Mr. Robot sakarā), taču nevēlēšanās, ka pieskaras sveši cilvēki, ir tik labi pazīstama - sabiedriskajos transportos, kolēģu skāvienos. Un dažreiz tik tiešām liekas, ka, piemēram, atvaļinājuma laikā, varētu ieslēgties dzīvoklī, šķietami sabiedriski aktīvajās stundās nerādīties vispār laukā, lai nav ar vairākiem jāsveicinās, jārunājas. Gribas aizbēgt no tādas visrspusējās komunikācijas, kas tomēr atņem enerģiju, jo nav īsti gribēta un pielieku pūles, lai saglabātu pieklājību, nekļūtu izteikti noraidoša. Taču tā vien gribas aizbēgt no visiem uz ielas klāt nākošajiem ar kādiem jautājumiem (strādāju vietējās pilsētas iestādē un nereti kāds pienāk: "A kāds jums rīt darbalaiks?", "Vai tad jūs šodien nestrādājat?" - nu, lūdzu, lieciet taču mani mierā, vienkārši mieru, lūdzu, elementāru mieru - tas ir trūkums tam, ja strādā savā dzīvesvietā, citādi jau ērti, ka darbs blakus mājām). Un kopumā, arī paziņu būšanas reizēm nogurdina, apskāvieni, atvadoties no kopēja brauciena, piemēram, kad tā jau gaidīt gaidu brīdi, kad varēšu atslābt un neko neatbildēt uz kādām sarunām. Protams, apzinos arī, ka nav jau tik traki. Ir arī jauki braucieni un iedvesmojoši cilvēki, kas sajūt robežas, vienlaikus sanāk kopīgi pasmaidīt par kaut ko. Taču biežak tomēr gadās, ka ir vēlme noslēpties, izvairīties.
-
Jā, E. Voiničas "Noauj savas kurpes" varētu pārlasīt! Atminos, kādreiz lasīta, patika.
-
Pievienojos vienatnes mīlētājiem. Nav problēmu ar komunikāciju, bet vienatnes deva ir absolūti nepieciešama. Turklāt nemīlu pūļus, trokšņainas sanākšanas, pilnīgi mirstu nost pasākumos, kur kāds [pastulbs] vadītājs sauc: un tagad! visi reizē! kāpjam uz krēsliem un lēkājam! Tā ir bijis vienmēr, no bērnības.
Tāpēc laikam visās attiecībās ir bijusi lielāka vai mazāka... smakšanas sajūta. Tagad dzīvoju viena un esmu laimīga :) Turklāt beidzot esmu satikusi cilvēku, kurš vairāk nekā gada laikā nevienu reizi nav man piezvanījis, lai pajautātu: kur esi? ko dari? Varētu likties, vienkārši, ne? :)
Smakšanas sajūtas man attiecībās nav, bet veselīgās devās arī man vienatne ir absolūti nepieciešama, turklāt esmu pašpietiekama un man ar sevi ir interesanti, pat ja ilgāku laiku sanāk būt vienai (vīrs piem.komandējumā, laukos, utml.) Vienatni nevajag jaukt ar vientulību - cilvēki mēdz justies vientuļi pat attiecībās, bet nejusties vientuļi, būdami vieni... Es piederu pie otrajiem.
-
Tā kā man mājās vienatnē būt ir neiespējami, tad esmu iemācījusies norobežoties tādā kā savā garīgā (bišķ par augstu skan) telpā. Bet tad man ir pārmests par ieraušanos sevī, norobežošanos, citu izslēgšanu un taml.
-
Mhm, dažreiz pārmests tiek. Gan no mājiniekiem, gan no draugiem. Taču mēģinu arī kādu kompromisu ievērot, kad iespējams. Savureiz, paretam jau rosos. Taču nekad nepamet tā sajūta, ka vislabāk jūtos savā nodabā.
-
Pirms gadiem 10 izlasīju H.D. Toro "Voldena jeb dzīve mežā".
1845. gada pavasarī kāds jauns amerikānis vārdā Henrijs Deivids Toro (Henry David Thoreau), aizņēmies no kaimiņa cirvi, aizgāja mežā pie Voldenas dīķa, divas jūdzes atstatu no Konkordas pilsētiņas Masačūsetsas štatā, un sākā celt būdu, kurā viņš nodzīvoja divus gadus, divus mēnešus un divas dienas. Šīs labprātīgās robinsonādes rezultātā tapa grāmata «Voldena jeb dzīve mežā» (1854), ko droši var uzskatīt par vienu no amerikāņu literatūras savdabīgākajiem un būtiskākajiem darbiem, kas joprojām turpina uzrunāt, sajūsmināt, provocēt un iedvesmot lasītājus visā pasaulē. (Šis ir no "Vides Vēstīm", jo nav vērts man saviem vārdiem censties pārstāstīt).
Grāmata iespaidoja. Tieši vienatnes kā vērtības aprakstīšana.
-
Es speeju pienjemt, ja cilvis neveelas socializeeties... taa teikt- ar varu miiljsh nebuusi...
Bet tipaazhi, kas Tev 7x atsaka, bet 15. tusinja atskanjaas sajuutas izsleegti no aprites, jo nav aicinaati... nu jomajo... izdomaajiet ka nu pashi, ka divvientuliibas eiforija nobeigusies ungribas biku atpakalj cilveekos...
PS joprojaam ne visai saprotu ieshanu, kur negribas, pieaugusha cilvja dziivee... jeb tas kaa sieva, kuru sit- suudzas, bet neshkjiras...
-
Paldies! H.D. Toro "Voldena jeb dzīve mežā" tiešām ieinteresēja.
Šai sakarā atminos Ērlena Lū grāmatas "Naivi. Super" un "Doplers". Tādas paplānas. Pirmā ir viens no vismīļākajiem literārajiem darbiem, kurus esmu lasījusi - tāds kā dzīves ikdienišķo prieku (ziepju burbuļu pūšana, bumbas mētāšana, sauleszaķīši u.tml.) uzsvērums, ka tiem arī ir vērte, tie arī svarīgi, ne tikai lielās lietas un kādi milzu veikumi. Otrā par vienatnē aiziešanu, arī mežā, atstājot civilizāciju, mēģinot arī nejusties vainīgam, jo kā tad tā, kā var pamest visu.