Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Pifs 2015. gada 26. jūlijs, 19:41:53
-
Laikam jau nevajadzētu, bet esmu izbrīnīta par apsēstību ar fotogrāfēšanos, selfijiem. Kur vien ej un skaties, cilvēki viens otru bildē kā traki. Bet, nu labi, katrs izklaidējās kā vēlas.
Tas ievadam.
Patiesībā mani visvairāk izbrīna, ka ar vien biežāk dāvanā no draugiem saņemu viņu foto: - smuki ierāmētas, ar parakstiem. Un tad nu nezinu īsti ko darīt: ar prātu saprotu, ka laikam tas ir mīļi, bet man nepatīk. Es pat savas un savu mīļo bildes neizlieku apskatei, kur nu vēl citu. Tad nu ikdienā tās nolieku atvilknē, bet, kad dāvinātāja brauc ciemos, smuki novietoju plauktiņā...
-
Man nav nevienas bildes ... plauktiņā. Vispār, izvairos no fotografēšanās. Kur nu vēl citiem savas bildes uztiept. Un vēl ar rāmīšiem... Rrrrr... Un neviens nemēģina man ieskapēt savējās. Laikam jau apzinās, ka tādai veģmai kā es, nevar savas bildes dot - nolikšu kaķiem zem akniņām....
-
kād vēl drukā bildes... liek rāmīšos... un dāvina? ak, cik mīļi...
:sarcasm:
-
Pifs- toč,toč draugi tā dara??? :confused:
manējie neriskētu :rofl: , laab oky..man tādu idejotu naf draugos ... bet selfijapsēstas paziņas gan ir... 40itgadnieces :rat:
-
Rakstot bieži, varbūt nedaudz pārspīlēju :rofl: , bet, ja nepārspīlējot, tad man tādi foto ir - no divām dažādām draudzenēm... to vienu vēl es saprotu, tur situācija, tāda, ka reti tiekamies un tas bija jau pasen, bet otra - īstenībā visa viņas ģimenes bilde salonā fotogrāfēta...
-
neticami
Par selfijiem -mānija, saprot, ka interesanti ir tikai sev pašiem
-
Mīīīīīļi :sarcasm: Žēēēēl,man nedāvina ...
Selfiji....personības kults? :rofl:
Mani kretinē ka pasākumos katrs kuram fočiks uzskata ka tiesīgs mani fočēt.
-
Mani kretinē ka pasākumos katrs kuram fočiks uzskata ka tiesīgs mani fočēt.
pilnīgi pievienojos!
It sevišķi pasākumos tipa pēcpusdienas picas ēšana...
Vēl varētu saprast kāzās un pat bērēs (kā nekā nelaiķi redz tiešām pēdējo reizi), bet visādus štruntos, kur visi ieradušies ikdienas apģērbā (labi ja...)...
-
Man liekas, ka fotografēšanās kults ir stipri norimis. Agrāk draugos katram solim bija galerijas, arī FB, pati biju tāda, bet tagad atēdušies no tiem foto, pieķēru sevi šogad tiešām svarīgā pasākumā, ka nevienu bildi neuztaisījām, nav vairs intereses. Apkārt redzu to pašu, par foto tiek aizmirsts. Dāvināt bildes? Jā. vecvecākiem ieškiebjam gan kādu bildi, kur bērni augstskolas izlaidumā, jo viņiem ir plaukts, kur liek bērnu un mazbērnu foto un tad jau tur jāsacenšas :)
-
Un tik tiešām mani daaaaudz mazāk kaitinia, ka fotografējas paši (lai jau, katrs var izklaideties pa savam), kā ja grib fotogrāfijā iesaistīt mani vai vnk paņem un nofočē, atļauju neprasot :@ un tad vēl izliek fb vai fvz kur, kur ne gribu būt, ne vajag
-
manuprāt, šī bildēšanās iet roku rokā ar vēlmi parādīt citiem, ka bilžu autoriem iet labi. re kādi viņi smuki, smaidīgi, re kādi viņi smuki un kūrortā, re kādi viņi smuki un pusdieno restorānā...
ja kādreiz to darīja ar dārgām mašīnām, zelta ķēdēm utt, tad tagad to var vienkārši ar selfiju. redz daudz vairāk cilvēku, jo savu jauno mašīnu pie visiem radiem/kolēģiem/draugiem neaizstiepsi.
bet godīgi sakot vēl vairāk par selfiju māniem mani besī jaunās māmiņas, kas uzskata par obligātu pienākumu dokumentēt katru soli sava mazā mīlulīša dzīvē un tad salikt entos albumus ar entajām bildēm kā dūkulis pa slidkalniņu lejā šļūc vai arī ēd smiltiņas smilšu kastē. tā kā internetā nekas nepazūd, es nedomāju, ka mazais dūkulis priecāsies, ja pēc gadiem 15 kāds viņa klasesbiedrs izraks bildi ar viņa pirmo kaku...
-
Es jaunajām māmiņām saku diezgan brutāli: tu taču saproti, ka bērni nevienu neinteresē? Ka visi svešie bērni izskatās vienādi un drīzāk besī nekā kādas citas emocijas izraisa? Pēc tam piebilstu, ka apzināti mazliet pārspīlēju :) Katrā ziņā draudzenes ir atradinātas demonstrēt man visādus "pirmo kaku" foto un klāstīt detaļās, ko nu mazais brīnumbērns atkal ir pastrādājis.
Bet vispār cilvēki ir traki uz bildēm, tas ir fakts. Man patīk tie, kuri bildējas reti- tad gribot negribot sāc pētīt to bildi un meklēt kādu jēgu :)
-
ir vēl viena nervu sistēmas bojājoša foto mīļu kategorija, tas ir tie, kas uzbāžas ar savu mobīlo un liek skatīties ceļojumu, bērnu, utml bildes un dažreiz pat video. paši ir stāvā sajūsmā, a man tik doma galvā, ko lai izdomā, lai atkratītos no 1001 bildes skatīšanās. soctīklos jau ir opcija neskatīties un nekomentēt, bet, kad blakus apsēžas, tad gluži prom neskriesi, tikai pēc kādas 350 bildes.
un diezgan kaitinoši ir kolēģi, kas bildē, kad darbā ir kādas lielākas svinības, reiz tā arī jautāju, kur liks, savā ģimenes albumā? par cik es neesmu soctīklos, darbā ir pateikts, lai mans feiss netiktu nekur izrādīts. un tak parasti pasaku, lai mani nefočē, nu tāpat kāds pamanās ielīst ģīmī ar savu mobīlo.
-
esmu veiksminiece. seja tik drūma, tik drūma, ka reti kurš grib nākt ar mani dalīties savos laimes mirkļos, kas sabildēti ar sliktas kvalitātes telefona kameru (pieredze rāda, ka, jo naskāks fotografētājs, jo sliktākas kvalitātes bildes). otra lieta ar ko man ir paveicies, man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu pasakot, ka šo es neskatīšos un šis mani neinteresē.
-
Ar foto ir tā jocīgi, jā. Arī bieži vien pieķeru sevi pie domas, kā tad jāreaģē uz visām tām bildēm. Laikam jau nekā. Socportālos vienalga, var neskatīties. Kad blakus apsēžas, tad grūtāk, jā, bet gan jau var mēģināt nostādīt kādu robežu.
Reakciju veidus jau var sasaistīt arī citiem līdzīgiem gadījumiem. Katram jau laiku pa laikam ieslēdzas kāds sevis pasargāšanas mehānisms. To pašu var pielietot attiecībā uz aicinājumu apskatīties bildes. Lāgiem piedzīvojam, kad mūs mēģina pacienāt ar kādiem ēdieniem, kurus nepavisam neesam iecienījuši, piemēram. Un dažreiz taču izdodas atteikties. Līdzīgu atteikšanās mehānismu var pielāgot arī attiecinot uz foto.
No otras puses, ir cilvēki, kas fotografē samērā glītus foto, kaut arī ne salonos. Un viņi jau parasti neuzbāžas. Tikai saliek dabas foto draugiem.lv, FB vai vēl kādā vairāk foto portālā. Arī es fotografēju. Man fotogrāfija ir kā pašterapija, kā meditatīva darbība, aizmirstoties. Tematika - grāmatas, daba, retāk cilvēki, kas vēlas. Nekad neievietoju internetā kādas personas foto, ja neesmu palūgusi atļauju, ko daru kopumā izretis. Ja kāds nopublicē manus foto, nenorādot autorību, arī neceļu traci. Vienkārši izbaudu fotografēšanas procesu. Un tās grāmatiņas jau dikti patīk. Tas arī viss.
-
Tie, kas ar savām bildēm tracina pasauli, absolūtā vairumā ne tikai nav fotomākslas meistari, bet pat neuzstāda mērķi jebkad par tādiem kļūt! Citādi gan jau viņiem būtu ienācis prātā, ka viņi un viņu ģimenes locekļi varbūt nav vienīgie iespējamie modeļi :) Draudzene uz mani apvainojās, kad ceļojumā pateicu, ka viņu es tāpat varu redzēt Rīgā, cik vien uziet, un nav obligāti jānostājas priekšā katram arhitektūras piemineklim, kuru es taisos fotografēt. Pēc tam piedeva, viņa nav ļaunatminīga :rofl:
No otras puses, man stāv vesela čupa ar Azerbaidžānas bildēm, kur fiksētas visādas vietējās īpatnības (daļa jau vairs nav sastopamas- Baku palikusi tik glamūrīga, ka bail!); mans dēls sataisīja manā izpratnē burvīgas bildes misijā Afganistānā- tur nav nevienas man pazīstamas sejas, tikai vietējie...tas ir tas, ko es meklēju braucienos- dzīve, kura atšķitas no mūsējās, un iet savu gaitu, nepievēršot uzmanību novērotāja klātbūtnei.
-
Tā kā soc. tīklos neeksponējos (izņemot šo, protams), man pilnīgi po, ko tur norūpējušies cilvēki izmet kā savu meklēšanās āķi. Lai kā to nosauktu, ideja jau paliek viena tik un tā.
Par fotografēšanu kopumā runājot - diezgan smieklīgi un dramatiski ir pieaudzis "fotomākslinieku" skaits - kas vazājas visur apkārt ar melnu smagu spoguļkameru kaklā un veic vismaz 500 uzņēmumu dienā. Pēc tam labākajā gadījumā spēj savas bildes bez šķirošanas un apstrādes augšuplādēt neskaitāmos albumos, kuru aplūkošana parasti piegriežas jau pie piektās bezsakarbildes.
-
Ja runājam par fotoalbumiem sociālajos tīklos, kur ielikts albums tikai ar skatiem, bet bez cilvēkiem, man tas liekas garlaicīgi, es gribu redzēt cilvēkus, kas tur bijuši, kaut vai katrā bildē pie pieminekļa, ne dabu vai pilsētas. Ainavas interesē, ja pats arī tur esi bijis, bet tāpat vien apļūkot svešas vietas galīgi neinteresē.
Tagad jau jaunieši liek foto Instagramā, kur liek nevis albumus, bet vienu bildi, tad tur arī ir tie selfiji - es pats ar sevi esmu lielisks :)
-
Interesanta tēma. :)
Esmu piefiksējusi, ka cilvēkiem ļoti patīk staipīt apkārt fotoaparātu un bildēt visu pēc kārtas - koncertos, pilsētas svētkos, pa dienu un nakts tumsā... Ja viņiem tas sagādā prieku, lai tak bildē, kas tad man. :)
Es arī mēdzu iemūžināt sev svarīgus notikumus, ceļojumus, cilvēkus. Laiku pa laikam pašai patīk paskatīties safotografēto. Citiem ar savām bildēm neuzbāžos, ja nu vienīgi paši paprasa. Sociālajos tīklos skatos tikai tās bildes, kas mani interesē. Ir radi un draugi, kuri dzīvo tālu, un tas ir veids, kā komunicēt un apmainīties ar jaunumiem.
-
Lai kā es jau fotografējot filtrēju, beigās vērts paturēt ir tikai 2-3 bildes. Katru gadu ietilpināt 12 bildēs būtu ideāli.
Maniakālais Es pie puķēm, es pie palmas, es (ļoooti sīciņa) pie katedrāles
-
hmmm, padomāju, man kkādā ziņā pat patīk socportālos izliktās bildes ... kā info avoti, ja kāda persona interesē, ja nē - vnk neskatos un nekā netraucē.
BET ar to atrunu, ka tajās pret manu gribu neesmu iefočēta arī es (ar manu gribu tas nav iespējams...). Jā, tieši kolēģi picas ēšanas pasākumā u.c. tikpat svarīgos notikumos kretinē visvairāk. Vai nofočēsim to losi, kas 6AM ļotenē (3AM cēlies, what a surprise!) ir aizmidzis dīvainā pozā u.t.t.
Kā info avoti var noderēt un atriebties pašiem fočētājiem :D Cik importa tīņi un ne tikai nav "iekrituši" par noziegumiem, kuri bez viņu plātīšanās internetā, visticamāk, netiktu ne atklāti, ne pierādīti, ar zādzībām un izvarošanām (ballītēs) priekšgalā... 2. ,ja neieliktu video internetā vai uzreiz nav paņemts DNS paraugs DNS, vai bijusi gumija, --pierādīt būtu ļoooooti grūti.
Ak, Jānis pie baseina tādās un tādās salās, bet tā tak fonā sekretāre Anniņa, kas savam vīram teica, ka weekendā brauks pie vecākiem uz laukiem u.t.t. :D
-
Tie, kas vēl liek tās bildes rāmīšos un citādi izmanto, tas ir viens, bet piekrītu, ka kaitinoša iz uzbāzība, ar kādu radi, draugi, utml. liek skatīties viņu daudzās ceļojumu, u.c. bildes, neapzinoties, ka 1 lieta ir, ja pats esi bijis ceļojumā, bet otram tas nebūt neliekas interesanti, vai vismaz TIK interesanti, cik pašam ceļotājam. Un vēl 1 cilvēku kategorija, kas safočē tos visu tūkstošos, bet pēc tam pat paši neskatās, jo nav jau iespējams to visu arī apskatīt. Īsāk sakot, daudziem tas ir 1 no ATKARĪBAS veidiem. Par sevi runājot, godīgi varu apgalvot, ka vismaz 2-3 gadus ceļojumos pat fotoaparātu neņemu līdzi vairs, kaut saprātīgās devās, protams, to var darīt...
-
Kā info avoti var noderēt un atriebties pašiem fočētājiem :D Cik importa tīņi un ne tikai nav "iekrituši" par noziegumiem, kuri bez viņu plātīšanās internetā, visticamāk, netiktu ne atklāti, ne pierādīti
Tikko divi gadījumi no reālās dzīves tepat Rīgā: būtu smieklīgi, ja nebūtu tik stulbi- 1. Pusaudzim agrā rīta stundā uz tilta atņēma iPhone. Idioti nekavējoties safočēja paši sevi no visām pusēm, tas jau nekas, ka šīs bildes uzreiz nonāk kopējā tīklā. Un- tavu [ne]veiksmi- vienā bildē redzams laupītāja draudzenes atvērts e-pasts ar visu vārdu un uzvārdu :rofl:
2. Draisks zaķis atpūtās kādās tur siltajās zemēs kopā ar precētu veci. Nu, kā neielikt šīs neticamās veiksmes liecības Facebookā? Atmaksa pienāca ātri- veča [laikam jau visu ko pieredzējusī] sieva zaķi novaktēja un iemauca pa aci!
Tā tiem cilvēkiem iet...un tak no kļūdām nemācās.
-
Tā arī nesapratu, lidkaķi, kur meklējama morāle pastāstiņā. Tipa - lai ko darītu, bildes labāk netaisiet, ja ? :)
-
Tās bildes rāmīšos-jūs nenovērtējat cilvēka izrādīto uzmanību. Nav jau jāliek pie sienas uzreiz,bet lai to visu sadarītu,tak ir cilvēks centies.
Man,piemēram,bilžu(tiesa gan tie ir rokdarbi)publicēšana ir komunikācija,informācija, ar konkrētu auditoriju. Bez tā vsp nespēju iedomāties savu darbu.
Un par to ceļojumu bilžu izrādīšanu-tas gan besī,ja foršas ainavas,kadrus sačakarē ar savu nemainīgo klātbūtni-es tur un es šite.
Citādi-man gan patīk,ja mani draugi parāda bildes no Austrālijas tūres,pie kam ar komentāriem,vai atvaļinājumu Haiti. Ne tūrista takas,bet vietējo ierādītas.
Selfijus gan nemēģinu taisīt,pietiek,ka smukas,pazīstamas meitenes selfijos izskatās vai nu pēc Mumina,vai begemota ar lielu degunu :)
-
Tipa - lai ko darītu, bildes labāk netaisiet, ja
Drīzāk domā kur, ko, ar ko taisi un kur pēcāk liec jeb dari ko darīdams, apdomā galu ;)
Ar telefonu tikpat kā nefotografēju, jo ir labs fotoaparāts. Lai gan līdz ar to ka labs, tas ir arī paliels un vienmēr līdzi nestaipāms. Un pēc sviestmaizes likuma - bieži, kad līdzi nav, būtu ko fotografēt. Vairāk gan dabu, zvēruļus bildēju, ne personālijas (daži zvēruļi gan arī personības ;) ) Putnus kolekcionēju. Kādos radu pasākumos aparātu izvelku, tagad rados jaunā paaudze tiek fotografēta, bet tas vairāk omei un vecākiem domāts, kur viņi liek, viņu darīšana. Man, personīgi, negribētos bērnu bildes likt draugos, facebukā vispārējai apskatei, lai gan radu galerijās iemetu acis, lai būtu lietas kursā par aktualitātēm. :)
Ir gadījies, ka gan pa rokai fotoaparāts, gan, manuprāt, interesants sižets, taču tas sevī ietver arī pilnīgi svešus cilvēkus, tāpēc šķiet neērti fotografēt, lai arī nedaudz žēl.
Mani mulsina cilvēki, kas vispārējai aplūkošanai liek sižetiski tukšas fotogrāfijas, t.i. - Es visādos veidos ar māksliniecisku piesitienu. Tad nezinu ko domāt un reaģēju nekā, bet varbūt cilvēks gaida uzslavu, ka labi izskatās (un izskatās jau arī)...
-
Par tā kopbildēm dāvanā atceros Arsenāla filmu Māsa mana māsa, kur māte meitai iedāvināja viņu abu kopbildi smukā rāmī. Meita, protams, bija gaidījusi ko citu.
-
Tā arī nesapratu, lidkaķi, kur meklējama morāle pastāstiņā. Tipa - lai ko darītu, bildes labāk netaisiet, ja ?
A morāle: Dari ko daridams, apdomā galu..... :) ;)
-
Sorry Mangust, paalēlā domāšana.
Mani mulsina arii ģim.loc.,bērnu foto izvietšana birojos.darba kabinetos.
Vai kā stimuls naudas pelnīšanai vai lai neaizmirstu kur mājas vakarā ...
-
Sorry Mangust, paalēlā domāšana.
Mani mulsina arii ģim.loc.,bērnu foto izvietšana birojos.darba kabinetos.
Vai kā stimuls naudas pelnīšanai vai lai neaizmirstu kur mājas vakarā ...
Kārtējais aizguvums no ārzemniekiem. Bezstils.
-
Tā arī nesapratu, lidkaķi, kur meklējama morāle pastāstiņā.
Morāle? Izvairies no amorālas rīcības, bet, ja nu nekādi nevari noturēties- nelielies ar to :)
-
te mazliet selfiju statistika un piemēri no RU
http://snob.ru/selected/entry/95743
-
mani vēl tracina mobīlie fotogrāfi koncertos, muzejos utml publiskos pasākumos un telpās. dažos muzejos tak netiec pie eksponēta, lai kāds negrūstos ar mobīlo virsū. un kur cilvēki liek tās bildes no muzejiem? a koncerti tas vispār ( runa ir par pop/rok končiem). ja priekšā ir fotomīlis, tad skaidrs, ka pusi koncerta nevarēs redzēt.
-
Iespējas - tas ir labi, bet robežām arī jābūt!
Atminos, kādā teātra izrādē, kas patiesi bija interesanta un uzrunājoša, tāda atmosfērīga, tik ļoti disonēja atainotā gaisotne ar starpbrīža momentu - daudzi pat neizlocīja kājas, nedz padzēra kafju, nedz ko tādā garā, tik, sēžot, izvilka no somām un kabatām dažādu collu mobilos telefonus. No vienas puses, cilvēkiem taču interesēja izrāde, nešķita, ka garlaikotos. Bet tehnoloģijas arī pārņēmušas savā varā. Tāds vienkārši ir izvērties 21.gs. Daudzās valstīs nav pat nojausmas, ko nozīmē reāla karadarbība, reāls masu trūkums, bet tas viss itin kā būtu cilvēces kādā kolektīvajā apziņā un tā nu cilvēki, diezgan bieži "aiz neko darīt", nostājas viens pret otru. Piemēram, dažkārt vērojams, ka nav cieņas pret citu darbu. Kāda starpība, vai tas ir suņumīlis, kurš tomēr aiz savējā nesavāks pat pilsētā vai arī muzeja apmeklētāji, kuri aizlien priekšā, lai uzņemtu vājas kvalitātes bildes, vai vēl citādi gadījumi. Un nav jau arī īstas jēgas spriedelēt. Varbūt būtu derīgi ļaut cilvēkiem (nu, jauniešiem, piemēram) pa reizei kaut ko pašiem pagatavot, izpausties, tad redzētu, ka ieguldītais darbs ne visos gadījumos tiešām attaisnojas, bet enerģija ieguldīta un klaji necienīt nevajadzētu. Protams, utopija. Un tad nu dzīvojam kā individuālisti, cik paši saprotam, tik daram, un ar tuvajiem apspriežam, tas arī viss.
-
Mums ir pat vārds šādai paslimai fotografēšanās kārei pie katra kaktusa, palmas, puķudobes, uz jūras fona, pie pieminekļa. "O, ieVelgo mani šite". "Ejam tālāk, tūlīt tā Velga prasīs nofočēt". "Velgai te patiktu"...
Zinu ka ļauni, bet nu... ir tādas būtnes - Velgas. :) Riz pajautu - a ko tu ar tām bildēm dari? Kā ko, feisbukā liekot. Draugiem patīkot!
Tā jums. sapratāt?