Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Kalniņa 2015. gada 28. jūlijs, 10:51:36
-
Man ir jautājums - cik bieži piezvanāt saviem vecākiem?
Mana mamma kādreiz pārmet, ka nezvanu katru dienu, bet katru dienu jau nav ko jaunu stāstīt. Zinu, ka ir cilvēki, kas zvana katru dienu. Vēl tagad tā Amigo pārmetošā reklāma - varbūt tavs zvans ir gaišākais brīdis tavu vecāku dienā...Piezvanu 1-2 reizes nedēļā, kā arī nekad neesmu prasījusi, lai mani bērni man zvana katru dienu, lai zvana, kad vēlas, kaut tikai reizi mēnesī.
-
Es pārstāvu vecāku nometni.
Katru dienu tiešām nav ko runāt ar bērniem. 2 bērnus satieku praktiski katru dienu. Pārējie piezvana, ja mums kādas kopīgas lietas kārtojamas vai vērā ņemami notikumi bijuši. Citādi uzzvanu es reizi 2 nedēļās ar jautājumu "kā jūsmājās klājas".
-
Ne par teemu, bet- taa reklaama man shkjiet neeetiska
Vecaaku nav, omei centos piezvaniit paara reizes nedeeljaa pienaakuma peec
-
SAprotu, ka sabiedrība (?!?!) grib to uztiept kā pienākumu, bet, ja man tās sarunas pozitīvas emocijas nerada (parasti negatīvas, pa retam nekādas), tad neuzskatu par vajadzīgu to darīt. Un jo vairāk pārmetīs (kaut vai ka gana bieži nezvanu vai ko citu, bet gan jau kko izdomās ar garantiju...) , jo netīkamāka saruna, jo ilgāk nezvanīšu.
Zvanu, ja ko konkrētu saimniecisku vajag noskaidrot. Un tikai. Ja ko vajadzēs, gan jau piezvanīs man. Un tad vēl 5x pārprasīs, vai esmu to izdarījusi. 1.x visvieglāk būtu samelot, ka jā. Principā no savas garīgās veselības viedokļa tādam clv var mierīgi melot un nekad neko būtisku nedrīkst stāstīt, lai nesajustos vēl sliktāk.
A reklāma ir cūcība un kārtējā stulbu stereotipu (ka cilvēkiem gados nav citas nodarbes) un murgainu "pienākumu" (ka bērniem obligāti jāzvana, lai kādi arī nebūtu vecāki, ir ko teikt vai nav un vai vispār grib ar tādiem runāt...) atražošana. Ceru, ka tas Amigo izputēs ar visiem reklamētājiem :P
-
Es zvanu tikai tad, ja ir konkrēta lieta izrunājama, vienkārši tāpat pļāpāt par neko nav ne laika, ne vēlēšanās.
Mana māsa mammai zvana katru (!) vakaru. Tur jau ir savstarpējā atkarība izveidojusies. Ja viena nav piezvanījusi, tad otrai sākas "lomkas" un es vēl tieku ievilkta pa vidu, lai noskaidrotu, vai nav atgadījies kaut kas šausmīgs. :rat: Jāpiebilst, ka visi ir pieauguši cilvēki pie normālas veselības, neviens nedzīvo viens pats. :)
-
mammu esmu paņēmusi dzīvot pie sevis tāpēc zvanīšana atkrīt.
šobrīd, kamēr bērns ar omi vēl bauda atvaļinājumu LV, sazinamies katru dienu.
sarunas nav ilgas, bet nu tā ... vai viss ok ... līmenī.
agrāk dzīvojot atsevišķi arī principā katru dienu sazinājāmies, galvenokārt, lai pārliecinātos, ka otram nekas nekaiš un ir dzīvs un vesels
-
Ja visi pa Rīgu, zvanu tēvam apmēram reizi nedēļā; ja viņš aizbraucis pie radiem, kādu reizi biežāk.
-
zinu, ka to daru pārāk reti.
-
Zvanu katru dienu, jo mamma ir veca un dzīvo viena. Sarunas pavisam vienkāršas, pārsvarā uzklausu un uzdodu uzvedinošus jautājumus. Esmu mēģinājusi kādreiz runāt arī par eksistenciālām tēmām, bet tur pilnīgs fiasko. Tikai satraucas un sanervozējas. Nupat vēl roku salauza un nemaz neklausa padomiem. :(
-
Ragan,kas būtu ''eksistenciālas tēmas''?Es arī pārstāvu vecāku nometni,tamdēļ būtu interesanti uzzināt,par kādām lietām runājos ar bērniem.Bet sazvanāmies bieži,lai zinātu ka visi dzīvi un ciknecik veseli,vai nevajag kādu palīdzīgu roku.PasargDievs no pienākuma zvaniem!Tādus es no bērniem simts gadus negribētu.Ja nav ko teikt-tad nav arī ko zvanīt un tukšus salmus kulstīt.
-
Ragan,kas būtu ''eksistenciālas tēmas''?Es arī pārstāvu vecāku nometni,tamdēļ būtu interesanti uzzināt,par kādām lietām runājos ar bērniem.Bet sazvanāmies bieži,lai zinātu ka visi dzīvi un ciknecik veseli,vai nevajag kādu palīdzīgu roku.PasargDievs no pienākuma zvaniem!Tādus es no bērniem simts gadus negribētu.Ja nav ko teikt-tad nav arī ko zvanīt un tukšus salmus kulstīt.
vai tā nav tukšu salmu kulstīšana un pienākuma zvans?
-
Parasti, ja viss kārtībā, tad neviens nezvana, zvana tad, ja ir problēma vai vajadzība(to es no savu bērnu zvaniem). Ja ilgi nezvana, tad skaidrs, ka viss ok.
Vecāki toties mēdz noklusēt savus sliktumus un, kad piezvani, sāk pārmest - man bija tik slikti, bet tu nezvanīji. Va ipati nevarēja piezvanīt, ka slikti, bet nē, pārmet, ka es nepeizvanīju, lai jūtos vainīga.
-
Jo vecāka kļūstu, jo biežāk zvanu.Laikam mans egoisms,ja visi man mīļie un svarīgie jūtas labi
man arī sirdsmiers. Papļāpājam par šo un to, par grāmatām, politiku... Māte pati zvana reti,ja
kāds Xtrīms. Vienmēr tāda delikāta bijusi.Ar labu humora izjūtu.Nav nīdētāja.
Reklāma šķiet neētiska. Vienmēr iedomājos par vecīšiem,kuriem nav kas piezvana.
-
Ragan,kas būtu ''eksistenciālas tēmas''?Es arī pārstāvu vecāku nometni,tamdēļ būtu interesanti uzzināt,par kādām lietām runājos ar bērniem.Bet sazvanāmies bieži,lai zinātu ka visi dzīvi un ciknecik veseli,vai nevajag kādu palīdzīgu roku.PasargDievs no pienākuma zvaniem!Tādus es no bērniem simts gadus negribētu.Ja nav ko teikt-tad nav arī ko zvanīt un tukšus salmus kulstīt.
Es pārstāvu abas frontes - gan kā meita savai mātei, gan kā māte saviem dēliem. Eksistenciālās tēmas šajā kontekstā priekš manis ir (baidos, ka nemācēšu tā smuki noformulēt) ģimenes savstarpējo attiecību pārrunāšana, bijušo situāciju analīze, mēģinot noskaidrot, kāpēc notika tieši tā un ne savādāk, rīcības motīvu noskaidrošana utt
-
un to Tu pa telefonu cilā, tās eksistenciālās tēmas? es arī esmu abās pusēs - ja bērni vai vecāki nezvana, tad priecājos, ka viņiem iet labi un neko no manis nevajag!
-
Ar meitu sazvanāmies vidēji reizi nedēļā, parasti- īsas sarunas par neko, jo viņai mazi bērni un ilgi pļāpāt nesanāk. Retāk ir "eksistenciālās" sarunas- par dzīves jēgu, un tā :) ar dēlu sanāk retāk- 8 stundas laika starpība. Bet, kad sanāk, tad sadzīviskās tēmas apvienojas ar eksistenciālajām.
Es ar savu mammu pārstāju pilnvērtīgi komunicēt...laikam gados 15. Bija iemesli, nevar teikt, ka tā bija viņas vaina.
Ceru, ka neviens man nekad nezvanīs, lai pajautātu: nu, tu vēl dzīva? :rofl:
-
Lidkaķi, mēs vismaz redzam, ka Tu dzīva :D
-
un to Tu pa telefonu cilā, tās eksistenciālās tēmas? es arī esmu abās pusēs - ja bērni vai vecāki nezvana, tad priecājos, ka viņiem iet labi un neko no manis nevajag!
Esmu mēģinājusi gan klātienē, gan pa telefonu - tā līgani, pārejot no vienas lietas pie citas. Nekas nesanāk. Reizēm brīnos - kāpēc esmu piedzimusi šiem vecākiem.
-
Ragan,ej nu sazini,vai Tavi vecāki ir sagaidījuši savu bērnu tādu,kādu varbūt cerējuši?Bet vecāki reti kad spēj atzīt ,ka nav sagaidījuši cerēto.Savukārt otrādi-redzi pati,cik daudzi bērni (kaut pieauguši) komunikācijas problēmās vaino vecākus.
Kāpēc tā ?
-
Un kaa veel vecaaki vaino beernus... un ar vainas sajuutu manipulee...
-
Ek, tik labprāt būtu piezvanījusi, parunājusies par ko ikdienišķu un vienkāršu, bet nav jau kam - māte kur tie gadi kā viņā saulē, ar tēvu tikpat sen nav kontaktu...
Piezvaniet un parunājieties, kamēr nav par vēlu...
-
man šķiet, ja es tāpat vien, ņi-a-čom parunāt, zvanīšu, manējie satrauksies, ka nupat nav labi...ka ir neaprakstāmi liela problēma :)
-
Es ar māti parasti feisbūkā runājos, pārsvarā gan par neko svarīgu un nopietnu, tik tā. Ko tad var stāstīt, katra diena vienāda. Ja redzu, ka ir onlainā, tad viss ir ok. :)
Ar tēvu divreiz gadā sazvanos. Tad arī visus notikumus apspriežam.
Vīrs gan ar savu māti katru vakaru sazvanās. Ko viņa, būdama mājsaimniece, un mājās sēdētāja, var viņam katru dienu stāstīt, goda vārds nesaprotu. Bet nu tā viņu darīšana. Man pašai neinteresē ko katrs ēdis, kādu filmu skatījies, utt.
-
Ragan,ej nu sazini,vai Tavi vecāki ir sagaidījuši savu bērnu tādu,kādu varbūt cerējuši?Bet vecāki reti kad spēj atzīt ,ka nav sagaidījuši cerēto.Savukārt otrādi-redzi pati,cik daudzi bērni (kaut pieauguši) komunikācijas problēmās vaino vecākus.
Kāpēc tā ?
Es jau varu tikai no savas kolokoļņas. Esmu apmēram tā vaicājusi mammai: ko Tu gribēji, lai no manis kas izaugtu? Atbildes nav, apmulst. Lai gan zinu - gribēja, lai es strādāju par veterināru, apprecu kolhoza labāko traktoristu vai šoferi, būtu man liela māja, bars lopu, čupa ar naudu, tad būtu kūl.
Pašai ar saviem bērniem komunikācijas problēmu īpaši nav, vismaz viņi to neizrāda.
-
Ar tēti bija sarunas par dzīves jēgu utml. parasti klātienē, jo viņš nekļūst vecāks kopš 93-ā gada sākuma. Ar mammu, apm 2-3 reizes mēnesī.. kad viņa vēl bija... par sadzīvi &co. Bērni zvana pēc noskaņojuma, vai kad ir kādi jaunumi, ar ko padalīties. Patreiz biežāk sazinos ar vidējo dēlu, jo viņam sieva stāvoklī, mazbērns būs nākamgad. Nu gribas jau informēt džeku, kādas izmaiņas sievietes organismā izraisa grūtniecība. Un protams, gribas zināt kā viņi tās lietas risina. Ar vecāko dēlu sazvanos 2-3 reizes mēnesī, biežāk, ja kādas lietas risināmas.
-
Ek, tik labprāt būtu piezvanījusi, parunājusies par ko ikdienišķu un vienkāršu, bet nav jau kam - māte kur tie gadi kā viņā saulē, ar tēvu tikpat sen nav kontaktu...
Piezvaniet un parunājieties, kamēr nav par vēlu...
Ak, stereotipi un vainas apziņas kultivēšana...
Ar tēti nebijām runājuši gadiem (vecāki šķīrušies), nepatika man viņa jaunā ģimene, mīlēja iedzert. Paretam satikāmies uz ielas - čau, kā iet, labi..., vienmēr mazliet "smaržojošs" (nepanesu)... Tā īsti parunāt jau nebija par ko (arī jaunās sievas iespaids - ex un visādi vecie bērni nav īpaši vēlami). Par to, kas mani būtu interesējis - par vecāku attiecībām (kontekstā kāpēc ir tā, kā ir, jo tas mani ir ietekmējis nenormāli) - runāt es neredzēju nekādas iespējas.
Kad mans tētis pārgāja nākamajā līmenī, es par šo domāju - par piezvanīšanu, parunāšanos, pirms ir "par vēlu". Un nonācu pie viena secinājuma - nu nebūtu es zvanījusi, nebūtu uzprasījusies ciemos. Ne togad, ne nākamgad, ne vēlāk. Ja būtu zināms, ka smagi slims, iespējams, būtu savādāk, bet tētis aizgāja pēkšņi. Ja būtu nodzīvojis līdz mazbērniem, tad jā, mēģinātu meklēt, skatītos, kā veidojas situācija.
Bet kaut kā speciāli zvanīt vecākiem "ja nu rīt nomirst, palikšu neparunājusi", IMHO nav īsti smadzeņveseli.
Nezvanu arī mammai bez iemesla. Ij risks uzrauties uz negarastāvokli "visa pasaule man parādā", ij negribu lieku sarunāt. Ne viņa man par sevi kaut ko stāsta, ne es gribu par sevi ko atklāt - problēmas vien sanāk. Ja kādas darīšanas, sazvanāmies. Citādi - ne.
Tēma - kā parasti šādas tēmas - ir "kartupelis diskutē ar zvaigznēm": tie, kam ar vecākiem ir labas un sirsnīgas attiecības, nesapratīs tos, kam ir cita pieredze un kas piecieš līdzāspastāvēšanu vai ietur distanci, lai sevi pasargātu.
-
Tēma - kā parasti šādas tēmas - ir "kartupelis diskutē ar zvaigznēm": tie, kam ar vecākiem ir labas un sirsnīgas attiecības, nesapratīs tos, kam ir cita pieredze un kas piecieš līdzāspastāvēšanu vai ietur distanci, lai sevi pasargātu.
Forši pateikts. Es gan esmu abas lomas izbaudījusi - "zvaigzne" ar māti, "kartupelis" pret tēvu. Un tiešām, "zvaigznes" ar tēviem mani nesaprot.
-
Sazvanāmies bieži. Gan vecāki uzzvana, gan es pati piezvanu. Nekad neesmu jutusi to kā pienākumu. Varbūt tadēļ, ka man vienmēr bijušas labas attiecības ar vecākiem. Dažreiz vienkārši papļāpājam, citreiz paziņoju, ja kaut kas noticis. Bieži gadās arī kādu padomu paprasīt, piem.,''māām, man laikam tie kolrābji par biežu sasēti. Paskaties bildē, lūdzu!'' :D Ar mazo brāli arī uzturu ciešas attiecības - mēs tik divi vien - jāsargā vienam otru.