Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Kristīne 2015. gada 29. jūlijs, 20:45:58
-
Kā jūs reaģējat uz nodevību? Norijat asaras un klusējat mutautiņā? Taisāt traci? Varbūt starp mums ir kāds laimīgais, kurš ne reizi mūžā nodevību nav piedzīvojis?
Tēmu ierakstīju pie sirdslietām, lai gan mani to rakstīt ierosināja nevis sirdslietas, bet situācija, kad tu esi konkrēti nodots, žargonā sakot "uzmests".
Varētu visiem apkārtējiem, iesaistītajiem visu izstāstīt. Plusi - sirdij vieglāk, ūdeņi skaidrāki. Mīnusi - lieka jezga un katram vajadzēs visu līdz detaļām izstāstīt............. un tas ir riebīgi.
Tīšām nerakstu sīkāk.
Priecāšos par katru komentāru.
-
Es laikam tādu nodevību īsti neesmu piedzīvojusi. Ja kaut kāda "uzmešana" darba sakarā bijusi, tad man aiz muguras, un ir tikai aizdomas, tādu īstu pierādījumu tam nav.
-
Traci neesmu taisījusi, vnk zibenīgi atkāpusies un pārrāvusi attiecības uz visiem laikiem
-
Man pēc horoskopa (haha) paredzēts, ka man var ilgi darīt pāri. Līdz iestājas "tas"... zeme un sūdi pa gaisu un visi nobradāti. Pāris reižu ir bijis smagi. Bet tad ieslēdzas nez kāds slēdzis un drūmās prognozes kardināli maina virzienu - pāridarītājs spiests pats meklēt glābiņu.
-
Ja iesaistīto viedoklis,domas par mani būtu man nozīmīgas, skaidrotu
.Ja nē, izdaru secinājumus un dzīvoju tālāk .
-
Nezinu, par kādu nodevību tu runā, bet man ir bijusi tikai mīlas lietu nodevība, ad sataisījos pilnībā mainīt dzīvi, bet vīrietis pēķšņi atrada par sevi uz pusi jaunāku beibi un mani pameta. Labi, ka nebiju vēl vīram neko pateikusi, tagad priecājos, ka tā. Ko darīju? Pameta viņš mani pa telefonu. Izdzēru pudeli ābolu Arsenjiča šņabja, to atceros, šausmīgi raudāju. tas bija traki, tik lielos gados tā iemīlēties. Pusgadu dzēru nervu zāles, pec gada viss pārgāja.
Nekā neatriebos, pat reizēm satikāmies, parunājāmies, agrāk bija jocīgi, bet tagad gan ir vienalga. Kādu traci gan es varēju kam taisīt - pieaugusi, precēta sieviete, kas iemīlējsuies kā aita.
Citas nodevības neatceos.
-
Šoreiz nav runa par sirdslietām. Lai gan arī tādas lietas ir bijušas.
Man visvairāk interesēja, kāda jums kuram kurā reizē bijusi reakcija - aktīva vai pasīva?
-
pasīva -kauties negāju
-
Šoreiz nav runa par sirdslietām. Lai gan arī tādas lietas ir bijušas.
Man visvairāk interesēja, kāda jums kuram kurā reizē bijusi reakcija - aktīva vai pasīva?
Atkarīgs no.
Ja nodevība vairāk attiecību līmenī - pasīva. Izdzert šņabi un aizmirst. Gan jau liktenc manā vietā iesitīs atpakaļ...
Ja nodevība skar arī citas sfēras - aktīva. godīgiem līdzekļiem, bet ātra un tieša.
godīgums atmaksājas. negodīgajam jau ar savu "darbu" jāsadzīvo...
-
Es neesmu manījusi, ka liktenis iesit atpakaļ, tie, kas ir aktīvi un rīkojas visādos veidos, gan negodīgi, gan ar viltu, visu panāk, ko vēlas. Godīgais par muļķi paliek. Tā pēc maniem vērojumiem. Tiesa, godīgajam toties nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu, bet izskatās, ka arī negodīgo sirdsapziņa nemoka, jo viņam ir visādi attaisnojumi.
-
Es te mazliet citādā aspektā pavērsīšu.
Šķiet, Džeimss Hilmens ir teicis, ka nevajag ar pārmērīgu uzticēšanos pamudināt uz nodevību. Kad man profesionālā sfērā vai privātās attiecībās ir gadījies piedzīvot nodevību un emocijas ir atdzisušas, esmu secinājusi, ka es taču vairāk vai mazāk redzēju tādas noslieces šajos cilvēkos, tikai aiz bezrūpības un labsirdības nepievērsu uzmanību. Pagātni nevaru izmainīt, bet varu mācīties būt vērīgāka šodienā.
-
Zituaacijaa, kad ljubavnieks paraleeli viiram, es nemeetaatos ar tik skaljiem vaardiem kaa nodeviiba
Savaa dziivee nez vai kaadu situaaciju akuraat par nodeviibu sauktu...
-
Cik saprotu, runa ir par lietišķu situāciju. Tad Džesikai ir pilnīga taisnība- plānošanas un analīzes nepietiekamība. Daudzas reizes esmu teikusi vadītājiem un īpašniekiem, ka krāpties uzņēmumā nedrīkst būt viegli un vienkārši, tad vairums arī nekrāpsies. Cilvēki ir ļoti dažādi, ar dažādām pieredzēm, audzināšanu, un tā. Jau ļoti pieaugušā vecumā sapratu, kāpēc Bībele saka, ka nedrīkst tiesāt: ne tāpēc, ka nav atšķirības starp labu un sliktu rīcību, bet tāpēc, ka mēs nekad nezinām pilnu ainu- kā cilvēks līdz tam ir nonācis, kāpēc, kas notiks tālāk. Kādam varbūt nozagt mazāk vai nozagt, bet nenosist ir morāles kalngals.
Sirdslietās- tas jau ir vienkāršāk :) Pamesta esmu reizi mūžā. Kad vīrietis murmulēja, cik ļoti viņam ir žēl, ka tā sanācis, pateicu: ja tu izdarīji, to, ko gribēji, tad viss ir kārtībā! Jo sirdslietās/attiecībās nav taisnīguma un pienākumu, tur ir jārīkojas, kā sirds prasa.
-
izklausaas, ka tikushas un tiek jauktas darba lietas ar privaataam un kaads veikls zellis noleemis nesodiiti izsist sev profitu, zinot, ka teemas autore 'cietiis lupatinjaa'.
moraale: "Neesi par cukuru - apeediis!"
-
izklausaas, ka tikushas un tiek jauktas darba lietas ar privaataam un kaads veikls zellis noleemis nesodiiti izsist sev profitu, zinot, ka teemas autore 'cietiis lupatinjaa'.
moraale: "Neesi par cukuru - apeediis!"
Jap, arī lasot autori padomāju, ja ne par sirdslietām tad kālab TOMĒR šajā.sadaļā ;) :)
-
Nodevība ir emocionāls jēdziens. Ja iet runa par racionālām lietām, tam ir citi apzīmējumi - krāpniecība, kaitniecība, parādu neatdošana, solījumu nepildīšana, nekonkrētums, neprecizitāte utt.
-
Nodevība laulībā vai lielajās attiecībās (ne sānsolis pālī) laikam jau nozīmē ka tajā laulībā nav bijis laimes.
Ar attiecībām sabiedrībā ir vienkāršāk - ja Tevi uzmet 1. reizi, uzmetējs ir dunduks. Ja Tas pats dunduks Tevi uzmet otreiz, dunduks esi Tu. Es pat teiktu - lupata.
-
Nodevība laulībā vai lielajās attiecībās (ne sānsolis pālī) laikam jau nozīmē ka tajā laulībā nav bijis laimes.
Zini, man viens vīrietis 40g. vecs stāstīja: satika sievieti, viss brīnišķīgi, pilnīga saskaņa, viņa jau dzīvo pie viņa...bet viņš iet pa kreisi. Kad pajautāju, kāpēc, atbilde bija: nu, es tāds kruts sajutos, man viss ir, viss veicas...kāpēc to neizbaudīt? Labi, sieviete vienu reizi pabrīdināja, otru...atrunas tipa: "nu, ko tu, tas tak tev rēgojas!" Tad viņa savāca mantas un prom bija. Neatbildēja uz zvaniem, nepieņēma dāvanas. Es viņam ieteicu uzrakstīt vēstuli un godīgi izstāstīt, kā viss bija un kāpēc. Tagad precējušies :)
Nu, un pasaki tagad kā vīrietis- nafig vajadzēja to čakarēšanu?
-
Pēc vairāk kā 20 gadiem laulības dzīvē nodevība. Ne mīlas lietās, bet daudz nozīmīgāka. Līdz tam nebija bijuši tādi ekstremāli apstākļi, lai parādītos šī spēja uz nodevību.
Sapratu, ka ar tādu cilvēku nespēju būt kopā.
Dusmu nav. Vēlmes atriebties arī nē. Novērtēju tos daudzos gadus, kas bija brīnišķīgi.
-
Nejauši uzdūros Grebenščikova intervijas fragmentam. Netulkošu:
- Вы испытываете боль когда Вас предают?
- А как меня могут предать?
- Нельзя?
- А как? У меня нет ожиданий. Если вы, например, захотите меня предать, то я буду не против, потому что я и не ожидаю, что вы будете мне верны.
- Неужели вы ни от кого в жизни не ждете верности?
- А зачем? Кому нужны эти дешёвые костыли? Какую верность? В чём? Вы ждете верности от куста ежевики?
- Хотелось бы, чтобы она соответствовала, не плодила малину вместо ежевики...
- Так чья эта вина? Куста ежевики или нас? От этого все и беды. Оттого что мы хотим, чтобы в жизни все было так, как мы хотим. Причём как нас научили хотеть.
Bet tā nav atbilde, ko autore būtu gaidījusi, tas ir cits līmenis, ko es arī pagaidām neesmu sasniegusi.
-
Pilnīga taisnība. Nodevības jēdziens parādās tikai kopā ar uzticības jēdzienu. Un uzticības jēdziens ir iluzors pēc būtības. Prakse rāda, ka reālās dzīves situācijās cilvēki rīkojas atbilstoši apstākļiem nevis izdomātiem jēdzieniem. Kāpēc kādam būtu jāapņemas pakārtot savas intereses mūsējām? Kāpēc mums liekas morāli pieņemami to pieprasīt un sagaidīt?
-
Nodevības jēdziens parādās tikai kopā ar uzticības jēdzienu. Un uzticības jēdziens ir iluzors pēc būtības.
Nu nez vai viss ir tik melns, kā te mēģina mālēt :)
Var jau neuzticēties nevienam (ne mehāniķim, ka autiņam viss kārtībā, ne policijai, ka visi dzērāji izķerti, ne ceļiniekiem, ka bedres aizlāpītas, un tā līdz bezgalībai) un čunčināt uz 30km/h vai vispār sēdēt mājās...
bet var uzticēties viņiem visiem + Dievam, ka viss, kas notiek ir uz labu, un traukties pa dzīvi, ka mati plīvo :) izvēle katra paša rokās!
-
Pilnīga taisnība. Nodevības jēdziens parādās tikai kopā ar uzticības jēdzienu. Un uzticības jēdziens ir iluzors pēc būtības. Prakse rāda, ka reālās dzīves situācijās cilvēki rīkojas atbilstoši apstākļiem nevis izdomātiem jēdzieniem. Kāpēc kādam būtu jāapņemas pakārtot savas intereses mūsējām? Kāpēc mums liekas morāli pieņemami to pieprasīt un sagaidīt?
Esot attiecībās, veidojot ģimeni, izvēloties laist pasaulē bērnus mēs katrs uzņemamies saistības. Un ir tikai normāli, ka no mums gaida, ka tās pildīsim.
Un arī mēs esam tiesīgi gaidīt.
-
Nu nez vai viss ir tik melns, kā te mēģina mālēt :)
Var jau neuzticēties nevienam (...) var uzticēties viņiem visiem + Dievam
Laikam neskaidri izteicos. Nav runa par to, ka nevienam nevar uzticēties, un ka nepastāv atbildība. Tikai izpratne par atbildību ir katram sava, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tāpēc jau no seniem laikiem bija pieņemts ģimenes veidot savas sociālās grupas ietvaros- lielāks pamats cerēt, ka izpratne par atbildību būs līdzīga. Bet arī tas nedod garantijas.
Ir zināma varbūtība, ka viss notiks tā, kā mēs paredzam un gribētu, kā arī varbūtība, ka notiks kaut kā savādāk. Un, ja piepildās šī pēdējā iespēja, ko tad? Apvainoties, definēt to kā nodevību, norobežoties? Pārdot mašīnu un nekad vairs nebraukt, jo mehāniķis slikti salaboja? Vai arī apzināties, ka viņa apgalvojums "viss kārtībā!" ir ar zināmu ticamības pakāpi, kas ir mazāka par 100%? Sieva piekrāpa- nekad vairs neprecēties? Pats piekrāpi- nošauties?
Fakts ir tāds, ka mums agri vai vēlu nākas iemācīties sadzīvot ar to, ka ne viss notiek saskaņā ar mūsu vēlmēm un priekšstatiem, gan uz labo, gan slikto pusi.
Pasaule ir pilna ar pieviltām cerībām un neizpildītām saistībām. Tā nav bināra sistēma- tikai "jā" vai "nē". Un, jo augstākas gaidas, jo mazāka varbūtība tām uz 100% piepildīties. Tātad- jāmācās vērtēt un prognozēt varbūtības (paturot prātā, ka vērtējums un prognoze arī nav 100% ticami :) ).
-
Es arī šobrīd jūtos "uzmesta" darba lietās un pamatīgi "uzmesta". Protams, ka es sākumā pārdzīvoju, tagad esmu nolēmusi nedot negācijām savu enerģiju. Šobrīd neko vairāk kā nelielus manevrus arī nevaru pasākt. Bet jūtu, ka drīz vien man būs iespēja - sirsnībā - sasist ar pierēm cilvēkus, kuri iedomājušies, ka varēs, uz mana kūkuma pakāpdamies, taisīt savu karjeru vai pelnīt sev pensiju. Un ļoti vienkārši, kā saka kāds Akuņina personāžs.
-
parasti man uznāk lielais raudiens un dusmas. tām ļaujos. izeju uzpīpēt, ieeju wc un ļauju 10 minūtēs savā nodabā destruktīvajām emocijām noplakt.
un pēc tam man vienmēr galvā ir uzbūrusies "bilde no malas" par to kas ir bijis un kāpēc. bilde zīmējās balstoties uz loģiku un cilvēku pazīšanu. un parasti arī tas, kas notiks ar šo cilvēku.
līdz šim laiks ir rādījis, ka viss manis paredzētais ar šo cilvēku arī notiek un man ir bijusi taisnība. tad es nedaudz baudu triumfu un tad jau varu dzīvot tālāk bez rūgtuma uz šiem cilvēkiem.
pati neatriebjos. negribas karmu čakarēt. :D
-
Atriebties un pārmācīt ir divas dažādas lietas. Atriebties, manā izpratnē, nozīmē izturēties tikpat ļauni un nekrietni. Tas ir zem manas pašcieņas. Bet pārmācīt nozīmē konfrontēt ar nekrietnību, likt par to samaksāt tiešā un pārnestā nozīmē. Ja es to varu izdarīt, nenododot savus principus un spējot pati sevi pēc tam cienīt, tad es to arī darīšu.
-
Otrās puses nodevību (citas sievietes izskatā) nepiedotu.
Darba darīšanās? Hm, cik nu tie gadījumi bijuši, tad tajos kļūstu dikti rezervēta un kontaktus uzturu tik vien, cik nepieciešams darba jautājumu risināšanā. Ne vairāk, ne mazāk. Un, jā, esmu ļaunatminīga, ko padarīsi....