Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: flyingcat 2015. gada 21. augusts, 09:54:46
-
Vot, man liekas, ka es esmu atradusi dzīves jēgu.
Ko cilvēks vispār dara visu dzīvi? Cīnās ar diskomfortu. No dzimšanas brīža. Vienas vienīgas traumas un krīzes. Un visu mūžu ņerkst, ka tas ir tik stulbi, ka gribētos tak vienreiz komfortu, un lai ne traumu, ne krīžu. Nu, nav jau tā, ka tas nebūtu iespējams. Ir uz šīs pasaules jaukas miera saliņas, kur katru dienu viss notiek vienādi un var ne par ko īpaši nesatraukties. Visādas aprūpes iestādes, vecu ļaužu pansionāti, cietumi (ok, attīstītajās valstīs), naturālā saimniecība dziļos laukos, galu galā. Kādam jau arī paveicas tur nonākt, un tad top grāmatas ar nosaukumu tipa "Simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu un aizbēga". Neesmu lasījusi, nav ne jausmas, kāpēc šis tā aizbēga. Bet ir daži minējumi.
Ko cilvēks dara kā pirmo, nonācis jaukā mierīgā vietā ar speciālistu pārdomātu (un par labu atzītu) dienas režīmu? Apskatās, kā varētu to pārkāpt. Pat bērni bērnudārzā ilgojas negulēt kluso stundu. Un ko vēl cilvēks dara visnotaļ instinktīvi? Izmēģina visu to, ko viņam labu vēloši līdzcilvēki ir ieteikuši nekad nemēģināt. Pirkstiņu- ugunī; svešo sunīti- paglaudīt; kaķīti- aiz astes...alkohola lietošanas aizliegumu- nafig! Un te nu mēs nonākam pie dzīves jēgas.
Dzīves jēgas versija uz 21.08.2015: cilvēkam šajā dzīvē ir lemts iepazīt pēc iespējas daudzus un dažādus diskomforta veidus, iziet cauri pēc iespējas daudzām un dažādām traumām un krīzēm...un galu galā- visu to iemīlēt. Pārstrādāt katru ķezu, riebumu, bailes, ienaidu- tīrā mīlestībā. Noskatīties pa Discovery kā lauva aprij antilopi, pašausmināties par lauvu, nosodīt vienaldzīgo operatoru, paraudāt par antilopju likteni, iemīlēt lauvu, iemīlēt antilopes iespēju tikt apēstai, iemīlēt operatoru...nu kaut kā tā. Un tad to visu vēlreiz un vēlreiz, dzīvajā ēterā, uz savas personīgās ādas.
Un, lūk, tāds ir mans plāns: katru lietu, kura man nedos mieru, es izpētīšu, iepazīšu, sapratīšu un iemīlēšu. Un aprakstīšu. Tā visiem būs vieglāk- dzīve ir par īsu, lai katrā tumšā caurumā iebāztu savu personīgo galvu.
Mūs visus no bērnības iemāca nosodīt un novērsties. "Nespēlējies ar to puiku, viņš ir slikts!" Bet nosodot un novēršoties mēs palaižam garām pašu dzīves esenci: iespēju pārvarēt to slikto sajūtu, saprast, pieņemt, iemīlēt.
-
Bet nosodot un novēršoties mēs palaižam garām pašu dzīves esenci: iespēju pārvarēt to slikto sajūtu, saprast, pieņemt, iemīlēt.
Gudriniece Lidkaķe! Atver biroju un uzliec "šiltīti": "Te pieņem Flyingcat", - lai savējie zinātu.
-
Tev padodas labos un saprotamos teikumos noformulēt to, ko es izjūtu. Drusku apskaužu Tevi par šo spēju.
-
Es atkal padomāju,ka es to pašu saku pavisam savādāk :)
Pasniegšanas veids IR svarīgs vai nu Tevi sabučos vai aizsūtis uz durku :rofl:
beeet..štrunc ar pasniegšanu..galvenais,lai neesi savā domā viens
tālu aizgāja brālis..mana nama durvis viņam ciet..jo viņš runāja kko par laimi kuru meklēt vajagot iet(C. dziedot un pēc atmiņas..ceru,ka neviļos)
šitas man dziedas,kad rodas pārdomas par nepieņemšanu...