Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2015. gada 25. septembris, 18:03:05
-
Tā, situācijs. Vecbērnam ir draugs. Jau 3.gadu. Pagaidām mācās vienā valstī, pat vienā pilsētā, nu arī dzīvos vienā dzīvokli (teorētiski citās istabās). Kad nav jāmācās, un tās ir vasaras, - braukā viens pie otra, jo abi ir kaimiņvalstu pilsoņi. Vecbērns pazīst puiša ģimeni, puisis mūs, t.i., mani un otru pusi. Es puiša mammu zinu, esam 1x tikušās.
Reiz, kā nu tur bij, kā ne, mana otrā puse, Vecbērna tēvs, pārmet Vecbērnam - kas tā par lietu, ka vecāki savstarpēji nav tikušies....... Nu re, un te mans jautājums, bet vai vajag?
-
Vnm atkritusi shii probleema, jo vecaaki sen mirushi... bet- gipotetizeejot- pat ilgaakaas (10g) attieciibaas, ja neprecos, neredzu iemeslu vechus savest.. vb taapeec, ka man nebija, a puisha gjimenee nebija rrasts sveetkus svineet...
-
Par sīkpuses otrpuses vecākiem varu arī neko nezināt. Bet sīkpuses otrpusi gan gribu zināt un arī lai vismaz telefona numurs ir - viskas var gadīties un arī sadzīvē kāds sīkums ar ko padalīties būs - kāda biļete, kāds zaptespods... Nu tā kau kā... Bērni takšu.
-
:coffee: nu es ar sava mazbērna otro vecmāmiņu iepazinos dzemdību nodaļā..
Tā kautkā dzīvē sanāca.
-
Ja plāni būtu nopietni, tad gribētu iepazīties ar pievienotās vērtības vecākiem. Ja PV tāpat redzams, ka nav pat kopdzīves, kur nu vēl precamvariants jau pēc audzināšanas rezultāta, tad pazīties ar tiem, kas to putru ievārījuši, nav nekādas vajadzības (pieklapēt vienu otru māmuķi par sastādītajiem tarakāniem laikam tak neļaus, bet es varetu mēģināt :D).
Vai vecākiem savā starpā būtu jābūt pazīstamiem? Ja pāris jau sen kā pilngadīgs - es tam jēgu neredzu. Bet kkādā sadzīviskā situācijā gan jua iepazītos... kkur visi sabrauktu vai dzemdību namā ... vai galu galā, ja kādam no pāra izdodas dadzīvoties līdz bērēm...
-
Laikam jau ir tomēr laime un veiksme, ja abām ģimenēm sakrīt. Kāpēc gan neiepazīties, ja nav nopietnu pretindikāciju?
Es savā laikā ar znota ģimeni iepazinos priecīgi un labprāt- bija jau redzams, ka jaunie sadzīvo labi, un atradās arī kaudze kopīgu paziņu un visādu kontaktu. Vēlāk smējāmies, ka tikpat labi tās varēja būt sarunātas laulības- tik daudz izrādījās kopīgo punktu. Ja būtu otrādi- galīgi sveša un nepieņemama ģimene- ej nu sazini. Bet laikam arī tad drošāk liktos pazīt personīgi.
-
Bija, šķiet Lieldienas, mani un puiša vecāki zvanīja un gribēja,
lai pa svētkiem braucam pie viņiem. Mums negribējās vilkties no mājas ārā, un
uzaicinājām vecākus pie mums uz pusdienām.
Smieklīgi, viņi bija tā uztraukušies... Tēvi pastulbi jokoja, mātes mulsa...
Bet nekas, beigās jau viss ok.
Mēs vēl tagad par šo kādreiz iesmaidam - tik sataukti vecāki, kā uz pirmo randiņu.
-
Bija, šķiet Lieldienas, mani un puiša vecāki zvanīja un gribēja,
lai pa svētkiem braucam pie viņiem. Mums negribējās vilkties no mājas ārā, un
uzaicinājām vecākus pie mums uz pusdienām.
Smieklīgi, viņi bija tā uztraukušies... Tēvi pastulbi jokoja, mātes mulsa...
Bet nekas, beigās jau viss ok.
Mēs vēl tagad par šo kādreiz iesmaidam - tik sataukti vecāki, kā uz pirmo randiņu.
Mums bija tieši tas pats variants, tikai Ziemassvētkos. Abu pušu vecāki ļoti gribēja, lai braucam pie viņiem, mēs, savukārt, izlēmām, ka nekur negribam braukt, un uzaicinājām visus pie sevis :)
-
Atbildot uz Nomades jautājumu “vai vajag? “,
ja jauniešiem nopietni nolūki, manuprāt,vajag gan,
jo tā ir divu dzimtu saplūšana. Vajag pašiem jauniešiem.
-
Neredzu vajadzību tādai iepazišanai. Pieauguši cilvēki, dzīvo kopā, kāds sakars tur vecākiem? Protams, ja svin kāzas vai gadās kādās svinībās satikties, tas ok, bet speciāli čupoties diez vai. Jaunie viedo savu dzīvi, kam mums vēl tur salieties ar kādu dzimtu, nav vajadzības.
Ja par sevi, tad bērna otras puses vecākus zinu, bet nepazīstu, nekad nav bijis ilgāka kontakta par "labdien", kam man tas, kā arī uzskatu, ka bērniem kā pārim jādzīvo sava dzīve, jāveido savas ģimenes tradīcijas, ne visu laiku jālavierē starp to, ar kuriem vecākiem svētkus svinēt.
-
Vot sēžu un apdomāju... Izrādās, ka dzīves laikā esmu vairākkārt mainījusi uzskatus absolūti diametrāli pretējos virzienos. Uzsveru - vairākkārt. Pašlaik ir tā stadija, kad domāju, ka ideālais variants ir kkur pa vidu - jaunajiem jābūt savam miteklim un ar vieniem vai otriem senčiem jātiekas tikai tad, ja ir vēlēšanās. Nafig man tāda viesošanās/čupošanās, ja tā ir tikai ķeksītim attiecību uzturēšanas listē. Ceru, ka būšu gana jauka vellamāte, lai sīkie ar otrpusītēm šad tad paviesotos arī savam priekam, ne pienākumam... Un varbūt arī kādu knauķi paucināšanai uzticētu.
-
Čupoties ir viens, bet iepazīties vai iepazīstināt elementāra pieklājība.
Es, vismaz vienu reizi, gribētu gan satikt bērna izvēlētas personas radītājus. :)
-
Kāzās tak satiksiet..
Domāju, ja bērni paši jūs nesapazīstina, tad nav ko bāzties virsū. Iespējams, vienai vai otrai pusei tas nav tik nopietni, lai iesaistītu savas ģimenes, tāpēc atliek tikai nogaidīt.
-
Mēs pirmo informāciju par nopietnām otrāmpusēm saņēmām no otra bērna, apm., ka baigi normālais/foršā . Ar vecākiem tikties galīgi nelaužamies, gan jau, ja īstais brīdis pienāks, jaunieši paši -lieli cilvēki-noorganizēs. Pamata informāciju -dzīvesvietu, nodarbošanos zinām, ar to arī pietiek
-
Nu jā,nav vajadzības iepazīties ar katra vecākiem,ar ko bērns ir pārgulējis vai kādu brīdi patusējis.Bet ja lieta ir nonākusi līdz kopdzīvei-tad gan vismaz jāiepazīstina būtu gan.Nevar tak būt pilnīgi vienaldzīgi -ar kādiem cilvēkiem bērns turpmāk būs saistīts.
Vienaldzība radu lokā noved pie tādas parādības,kad nelaimē tiek bļauts pēc tautas ziedojumiem,jo radu,dzimtas,ģimenes kā tādas vienkārši nav.Laikam jau tā ērtāk-nav radu,nav rūpju,nav pienākumu.Un ziedojumi nav arī jāatdod.