Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: lumbergs 2015. gada 16. oktobris, 19:06:36
-
Lielajiem lasītājiem kopš bērnības noteikti ir grāmatas , kuras ir ietekmējušas kādas izvēles! Es ,piemēram, izlasot Rannamā Kadriju, gribēju mācīties internātskolā. Tad izlasīju Spāres Tirleānas meitenes un gribēju kļūt par medmāsu. Mazpadsmit gados sapņoju kļūt par brīvmūrnieku...jā jā, Sandas Konsuela pie vainas! :rofl: :rofl:
-
:coffee: nu bet vai ta Tu pārgāji uz internātu, kļuvi par māsiņu vai masoni?
-
mani nelaida uz internātskolu :D,par medicīnu interesējos vēl aizvien, par masoniem vairāk vai mazāk po! bet Lazdu laipas ietekmē tehnikuma laikos gandrīz pierunāju kursabiedrenes nopirkt kopīgu lauku māju!
-
Visas mīļās grāmatas nosauci :) Man arī internātskola likās sapnis :)
-
Kadrija. Jā. Mīļākā grāmata tajā laikā.
-
Lūk, Kadriju esmu lasījusi, bet dzīvot gan tā negribētu.
Par manām... hmmm, privātā dzīve no 3 musketieru laikiem nav radikāli mainījusies... Es tur vairākās lomās iederētos. Tā ir grāmata, ko "izlasīju" pavisam savādāk, paŗlasot apmēram ar 10 vai padsmit gadu intervālu. :D
Man šķita forši Marakota bezdibenis, Ceļojums ar Kon Tiki; Ra u.tml. gribēju kuģot vai plostot :D pa okeāniem pētnieciskos nolūkos.
No LV, man šķita, ka varētu dzīvot kā Birkenbaums, nesanāk, bet joprojām gribētu. Vieglprātīgi, visiem patīk u.t.t
Bērnībā daudz lasīju, bet arvien mazāk no tā atceros, sapņus un emocijas arī aizmirstu...
-
Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā“
Bērnībā gribēju būt vienā laivā.
Pusaudža gados vēl jo vairāk šķita “krutie“ džeki.
Arī tagad nebūtu iebildumu laivot šajā kompānijā.
-
Sapņoju par dzīvi kā veselai rindai autoru no "Apvārsnis"... Gribēju savu zooloģisko dārzu :) Vai vismaz daudz dzīvnieku mājās (Dž. Darela ietekme). Vai vismaz baru pieradinātu putnu (pēc Konrāda Lorenca "Viņš runāja ar zvēriem, putniem un zivīm" izlasīšanas). Vai kļūt par dabas pētnieku un vērot dzīvniekus (kā Dž. Gudola ar saviem šimpanzēm, Dž. Adamsone ar lauveni Elsu utt.).
Ko es no tā visa piepildīju.... Nu, dresētu vistu bars man bija (pašas izaudzināts un izlolots no inkubatora cāļiem).
-
Kopš bērnības sapņoju par ekspedīciju uz Patagoniju un Pampām (Kapteiņa Granta bērni) ..
-
Es ļoti nopietni ņēmu Stīvensona "Bagātību sala", arī "Trīs musketierus", "Bāskervilu suni". Džīnas Vebsteres "Garkājtētiņš" - klasiska pasaka par nabaga pelnrušķīti, arī ļoti patika.
Drusku vēlāk Remarks. Tagad domāju, ka labāk nebūtu ceļā trāpījies, dikti ietekmēja un skumjas uzdzina.
Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu" aizķēra, tai pat laikā kad Remarks. Vizmas Belševicas "Billei" ļoti dzīvoju līdzi .
No pēdējā laikā lasītām satriecošu un ārkārtīgi skumju un spēcīgu iespaidu atstāja kāds agros padomju laikos izdots lietuviešu/poļu autora darbs par kalpu bērnu dzīvi laukos , ja nemaldos "Pārdotās vasaras". Nenormāli spēcīgi aizķēra, otreiz pat lasīt negribu.
Kas palicis - ļoti patīk vecā Anglija un" angļu" un vintage stils. Tvīds, tēja ar pienu, angļu rozes, angļu stila neregulārie parki,skotu sviesta cepumi, rostbifs, filmas par Erkilu Puaro - pilnīgi nesekoju sižetam, bet ar skatos uz vidi, mēbelēm. Tāpat skatos visus tos Inspektorus... , Veru un Midsomeras slepkavības,galvenokārt vides dēļ.
-
Oceola -seminolu virsaitis 12-13 gados nenormāli patika
-
O, bija vesela sērija ar dzeltenām grāmatām par indiāņiem ar kkādiem melniem štruntiem, papīra vākos manā bērnībā. Arī ļoti patika, bet kkā dzīvot tā nu nez... Kgan forši bija pie dabas, medīt, karot ar lokiem un bultām u.t.t., bet es arī sado mazo vai filmu ar detalizētu sekciju varu skatīties ekrānā, bet pilnīgi noteikti negribētu atkārtot mājās....
Njā, kas apbēdina, ka puslīdz atceros, kā izskatījās grāmatu vāki, bet saturu ļoooooti miglaini :(
-
Grāmatu neesmu lasījusi, filmā redzēju .... egle mana mīļā egle bla bla bla.
Izdomāju ka man kā Baibai vajag "savu koku".
Aizgāju uz mežu. Atradu. Pamēģināju "runāties". Nodomāju ka man laikam "plauktā pāris tasītes trūkst", nospļāvos un gāju uz māju.
Kaut kāds stulbums
-
Remarks noteikti jālasa jaunībā, kamēr ir Sturm und Drang periods :) Izrādās, var lasīt arī brieduma gados, tikai tad viņš liekas ģeniāls jau no pavisam citas perspektīvas :smoker:
-
:coffee: es grāmatu un filmu ietekmē bērnībā biju indiānis..
-
Man tāda puiciska ievirze. Gribēju būt kuģa kapteinis vai ūdenslīdējs.
-
Labā tēma! :thumbsup:
Salasījos Zentas Ērgles grāmatu "Starp mums, meitenēm, runājot..." un turpinājumus un gribēju mācīties par šuvēju. Vecāki atrunāja. Joprojām domāju, ka būtu tīri laba šuvēja sanākusi no manis. :)
-
gan jau arī uz grāmatā minēto kafejnīcu aizstaigāji? Allegro , šķiet! :rofl:
-
visu laiku bija tāds iespaids, ka Lumbergs tāds jauniņš. bet sanāk, ka ar viena perioda literatūru esam augušas.
-
Jā,sapnis par internātskolu bija, to mazliet īstenoju,pavadot laiku pionieru nometnēs.
Gribēju būt kā Timurs,bet kkā nesanāca.
-
Indiāņi, loki, bultas, vigvams mežā būdiņas paskatā... kā gan bez tā mūsdienās iztiek... Divi mazi mežonēni vispār instrukcija indiāņu dzīves sākšanai. :D Bet tie tomēr nav tālejoši sapņi.
Pēc Kapteiņa Granta bērnu izlasīšanas gribējās pasauli apceļot, dabu pētīt.
Pamēģināju "runāties". Nodomāju ka man laikam "plauktā pāris tasītes trūkst", nospļāvos un gāju uz māju.
Šis man sākās ar "Sārtajā burām" (bet arī, šķiet, filmu nevis grāmatu, jo stastu lasīju pēc tam) un turpinās joprojām tieksmē reizēm uzrunāt visu - suņus, kaķus, mājas, mašīnas... lūk, tādi :bird:
-
Divi mazi mežonēni vispār instrukcija indiāņu dzīves sākšanai. :D
Mokasīnus es uzšuvu. No vecmāmiņas vecā mēteļa atgriezumiem. :D
Ilgi domāju, līdz sapratu, kā tā piegrieztne īstenojama.
Uz ielas iet gan man neatļāva... (Pirmā klase laikam bija...)
-
Oceola bija baigi romantiskais stāsts, par lielo mīlu
Vēl man patika visādi piedzīvojumu un lidotāju stāsti
-
jā , arī uz praktiskiem darbiem rosināja! izlasīju Pāla ielas zēnos , Nemečeka mamma piedāvāja zēniem uzvārīt šokolādi . es arī pamēģināju. iestampāju emaljētā krūzē šokolādi un liku uz uguns...smirdēja briesmīgi un krūzi atmazgāt laikam arī nevarēja.
-
jā , arī uz praktiskiem darbiem rosināja! izlasīju Pāla ielas zēnos , Nemečeka mamma piedāvāja zēniem uzvārīt šokolādi . es arī pamēģināju. iestampāju emaljētā krūzē šokolādi un liku uz uguns...smirdēja briesmīgi un krūzi atmazgāt laikam arī nevarēja.
Oi, es mēģināju sataisīt un dzert sodas ūdeni...
Pietika prāta pagaršot mazu malciņu, nevis ieraut kārtīgu šļuku.
Sasodītie tulkotāji...
Un margarīnu mēģināju smērēt uz maizes [Tims Tālers jeb pārdotie smiekli] - Solņečnij (laikam), 43 kapeikas (točno). Dārgākais un krutākais margarīns, kāds bija nopērkams pirms 1980. gada, tur pat sviesta procents laikam bija klāt.
Ilgi nesapratu, kāpēc kapitālisti tik stulbi - tādas preteklības dzert un ēst, ja ir limonāde un sviests.
-
Margarīns bija - sļivočnij. Vesela rinda kūku/cepumu recepšu bija tieši ar to, jo sviests pārāk liels deficīts, lai to vēl cepumos ceptu.
-
Solņečnij arī bija - ar visu sauli uz papīra -, tikai neatceros, kurš bija par 43 kap. Cenu kā šodien atceros. Par 34 kap. baigie tauki, bet tas dārgais labu labais ij cepšanai, ij cepumiem.
-
Njā,kuru uz darbiem, kuru nedarbiem. :)
Pēc “Minhauzena piedzīvojumu “ lasīšanas mēģinājām ar kaimiņu vistu palīdzību
pārbaudīt Minhauzena lidošanas paņēmienu.
Labi, ka mūsu centienus vistas savērt uz vienas šņores laicīgi “tautas modrā acs“ noštopēja.
-
es kā "teorētiķis" gan neatceros, ka būtu kko no grāmatās lasītā realizējusi dzīvē.
Man pietika ar grāmatā lasīto rezultātu, nav jēgas atkārtot to, ko kāds jau ir darījis
Par to gan arī nobrīnījos, kāda velna pēc ārzemēs cilvēki dzer sodas ūdeni. Negaršīga tak soda... Par emīla cukurūdeni viss skaidrs, bet sodu? fui....
-
Njāa, es laikam eksperimentators kopš agras bērnības. :D
Atcerējos vēl vienu eksperimentu, sekojot literāriem daiļdarbiem.
Stāsts "Kaštanka" [Čehovs, vai?] - par suni. Puika tipa spēlējas - piesien gaļas gabaliņu aukliņā, iedod sunim apēst un izvelk atpakaļ...
Man suņa nebija...
[Baigi grūti norīt kaut ko, kas piesiets aukliņā. :faint: ]
-
gan jau arī uz grāmatā minēto kafejnīcu aizstaigāji? Allegro , šķiet! :rofl:
Nē, neaizgāju. Kafejnīcas mani tā īsti neinteresēja, par jaunu biju. Un ko es tur viena iešu. Ja tā labi padomā, es joprojām nezinu, kurā vietā tā kafejnīca bija...
-
Nevarētu teikt, ka tas bija sapnis, bet tīņa gados markas sāku krāt pēc krimiķa "Atvērtais logs" izlasīšanas. :D Šobrīd neteiktu, ka cītīgi krāju, bet Latvijas pastmarkas reizumis savācu un neatsakos no jebkādas valsts Ziemassvētku pastmarkām, taču nekādas hobiju sanāksmēs, maiņas pasākumus neesmu apmeklējusi.
-
Njāa, es laikam eksperimentators kopš agras bērnības. :D
Atcerējos vēl vienu eksperimentu, sekojot literāriem daiļdarbiem.
Stāsts "Kaštanka" [Čehovs, vai?] - par suni. Puika tipa spēlējas - piesien gaļas gabaliņu aukliņā, iedod sunim apēst un izvelk atpakaļ...
Man suņa nebija...
[Baigi grūti norīt kaut ko, kas piesiets aukliņā. :faint: ]
un vēl "jautrāk" gan jau vilkt ārā kopā ar brokastīm un pusdienām...
bet ar suni tas nebūtu izdevies. Normāls prātīgs suns neēstu. un sakostu to gaļu pirms rīšanas tā, ka aukliņa paliktu pāri. Pat ēdiena atliekas ēzdams, atstāj bļodā nolaizītu lauru lapu un piparu :D Tāds tev nekādu diegu nerīs...
-
Nu, Luīze, rīdziniece, pat es no laukiem studijlaikā Allegro apmeklēju, nekas dižs tur nebija, tautā sauca par Ļargu. Bet kur atradās, tagad nerpateikšdu :D man liekas, Vecrīgā.
-
Ļerga (Allegro) atradās pavārtē netālu no Hotel De Rome, ja iet no Laimas pulksteņa uz Līvu laukumu, tad pa kreisi arkveida ieeja. Tagad tur laikam ir kaut kāds apšaubāms naktsklubs