Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Sports => Tēmu iesāka: Camma 2016. gada 12. janvāris, 21:53:23
-
Kārtējo reizi "es te tā padomāju"...
Latvieši esot vieni lieli izēdāji. Taisnība. Latvieši esot baisi diži dziedātāji. Atkal taisnība (es neskaitos - man Pūka nežēlīgi rīkli nobradājusi). Un vēl taču latvieši ir vieni apsēsti slēpotāji...
Man nekad mūžā nekas lielāks par koka slidkalniņu Ziedoņdārzā tuvumā nav bijis. Bet no kalna raut lejā patīk kā sunim mašīnā braukt.
Un vislielākā pateicība tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kuri var uzburt visādus "kalnus" tepat - plakanajā Latvijā.
:big_hug:
Katlakalns, Riekstukalns, Dzegužkalns, Milzkalns... vopščem - Himalaji!
-
Arī sēņotāji.
Jā slēpot patīk. Ar un bez kalniem. Gan Latvijā, gan citur.
Ziema tiek ķerta, cik nu laiks ļauj.
-
Viss pārējais ir,slēpotāji -nav!Kad atceros savu bērnību-visi lauki,visi pakalniņi bija nobraukāti strīpaini.Tagad nav nevienas pēdas sniegā,viss kluss un līdzens,kaut gan mūspusē netrūkst ne jaunu ģimeņu,ne bērnu.NAV!
-
Nav tik traki. Manā mežā allaž kāds ir špūri iedzinis
-
Atceros tās šausmas, kad ar galīgi kleinām slēpītēm čut ne vaļenkos bija jāslēpo. Nekad mūžā vairs! Līdz ar to, iedzīts totāls riebums pret distancenēm.
Tagad arī ar šermām nolūkojos uz tām plastmasas HVZKO, ar ko mēģina bērnus iekārdināt uz slēpošanu.
Kaut gan, varbūt arī maldos un īsts gribētājs šļūks kaut ar malkas pagalēm - nu, kā rozā lauviņa brauca uz dzelzs gultas gala - ka tik motoriņu var pierīkot :).
-
Man riebums, kā atceros, katru brīvu brīdi kocenes kājās un prom uz Daugavu, es biju beigta, nomocījusies. Neviens mani nepiespiedīs to atkārtot.
Izbraukt ar kamanām pa mežu gan patīk!
-
Vot man arī tā bija - distanci ??!! Nemūžam!! Un tā man distancenes kādus gadus pie desmit nu jau ir, bet slēpot nipatika. Kamēr vienā brīdī es konstatēju - joopcik, cik tas ir forši! Kad viens pats savā nodabā ar labi sasmērētām slēpēm vari vicot tādā tempā kā pašam tīk.. Nu kass, kass var būt labāks par šo?
-
Skolā, fizkultūrās ziemā bija jāšļūc ar slēpēm. Tas bija vāks. Man savējo slēpju nebija, ņēmu skolas inventāru, dažreiz (bieži) tās bija 2 atšķirīgas slēpes, un nūjas arī visvisādu garumu un pārsvarā bez tiem plastmasas aplīšiem apakšā, kas neļāva nūjai iegrimt dziļi sniegā. Vislabākie posmi bija nobraukšana no kalna, jo tad ātri un bez piepūles distancē varēja tikt uz priekšu, citādi - mocības 3 vai 5 kilometru garumā
Tagad, kad atceros, kādi mēs tur izskatījāmies, smiekli nāk, bet toreiz nīstākais priekšmets bija fizkultūra :)
-
Tas bija vienīgais divnieks liecībā manā mūžā - par slēpošanu....
-
Izrādās ne man vienai bērnības trauma uz slēpošanu... man bij vēl lielāka sāpe - tak man tika nopirktas savas slēpes, staipīju kā duraks šīs uz skolu. Un tad - nozaga... Atrada... ar apzāģētiem galiem. Man viņas riebās un es vairs viņas vispār neaiztiku pēc tā...
Fizkuļturņiki manupār bija kautkādi es nez, sadisti diezgan. Vējš, lietus, -15 - vienalga kas. Ja paredzēts slēpot - slēpojam!
Pretīgi...
-
Zato cik funny bija skolas fizkultūras ierinda - sākumā puiki, tad meiteņi sporttērpos, tad - NEVINGROTĀJI - pārsvarā visi notusnējušie, kam sazinkādas zīmes, lai varētu tupēt malā un grauzt līdzpaņemto pīrādziņu :)
-
Es iemācījos tīri labi slēpot ar mātesbrāļa slēpēm, kuras viņš man atdeva pēc to salaušanas (un arī saremontēšanas). Labotā slēpe drusku vilka uz āru. Nekas, es iemanījos kāju drusku pievilkt uz iekšu un tā lieta gāja kā smērēts.
Pēc pāris gadiem man tika nopirktas jaunas slēpes...šitā maukusies zemē no kalna es vēl nebiju nekad. :rofl:
-
Oi, skolas slēpošana...
Nekad nezini, vai šodien fizkultūra būs ārā vai tomēr apžēlosies un būs iekšā. Vakardienas temperatūra nenozīmē, ka tāda būs arī rīt, bet slēpes jāsmērē vakarā. Stiepies pusaizmidzis no rīta gar ceļu ar somu, slēpēm un sporta tērpu. Slēpot gar ielu nevar - nogāzts ar ledus kunkuļiem... Un, protams, tā laime IR! - 5 km pa ledu, peļķēm vai zāli. Pusskriešus, jo atpakaļ daudzmaz neslīd tikai tiem blatņikiem, kam ir plastmasenes ar rievām, pārējie kā pīles. Izturīgākie džeki mauc tikai atsperoties ar rokām, pārējie - nu kā nu pārējie...
Uz slēpēm - gan distancenēm, gan slaloma - uzkāpu jau pēc 30. Ar baudu, tieši tā, kā Betons saka.
-
Ak vai,kad tiek pieminēta skolas slēpošana!Atceros-no rīta tākā līņā,kāda slēpošana,dodos uz skolu ar iekšā vingrojamo sporta tērpu.Un tad fizkulturņiks paziņo,ka tomēr slēposim.Mēs dažas meitenes,kas bez slēpošanas tērpiem-arī tiekam izvandītas ārā.Ar skolas tizlajām slēpēm,mēteļos un kleitiņās.Stilbi nobrāzti jēli un slapji,jo zeķbikšu tad nebija-starp zeķēm un bikšelēm plika miesa-un kritiens pa slapju sniegu ar tizlām slēpēm iznāca ik pēc 5 soļi.
Bet tas vēl nieks,salīdzinot ar augstlēkšanu!
Mājās gan slēpoju līdz melnai tumsai ar bleķiem salāpītām slēpēm-un tas nemaz netraucēja.
-
Aš ainiņas no skolas mazām klasītēm par slēpošanu mēteļos uzbūrās, riktīgi funny tas bija :) Man arī bija ar epoksīdiem līmētas slēpes, piezāģētas no dažādiem komplektiem, nokrāsotas, bet vismaz ar sveci ietrītas un sniegs klāt nelipa :) O, un pats krutākais bija ar slēpēm pārblīvētā trolejbusā uz Šmerli !! Cool! - "Tā rūdījās tērauds (betons)" :D Tantaniem pa ģīmi ar slēpju galiem - ā vēl bija obligāti kuļķene uz galiem jāuzmauc :)
Viskrutāk bija pavasarī parādus kārtot Jaunciema mežā - sniegs jau tutū, pa skujām un zemi skrien ar slēpēm, lai tik izlabotu atzīmi :D jo ja biji nosačkojis ziemā, pavasarī martā bija jāatslēpo pirms brīvlaika :)
ooohohohoo, tas tik bija laiks :D
Ragana, un kā tagad - joprojām velk uz vienu pusi ? :D
-
Grūti nācās, bet atmetu. ;)
-
Jā, man bija kauns pat pieminēt, ka mēs arī dažreiz šļūcām mēteļos, tas izskatījās vienkārši piiii, bet tā kā te jau cilvēki minēja, tad jāatzīstas vien ir.
Un pareizi - tās slēpes pārsvarā atpakaļ slīdēja, ne uz priekšu, 2x lielāks spēks uz rokām bija uzlikts, lai tiktu uz priekšu. Un kur nu vēl nūjas, kas grima dziļi sniegā līdz zemei.
Riktīgs frīku cirks pāris mēnešu garumā :D
-
Dēļ visiem augstāk minetajiem iemesliem, skolā bija vēlme izvairīties no slēpošanas visiem iespējamiem līdzekļiem. Taču tas netraucēja pa ceļam no skolas nomest somu un "dažas reizītes nolaist no kalna". Dažas reizītes parasti ievilkās līdz tumsai :D
Fizkultūras skolotājs ar darbmācības učuku bieži kopā koda. Ja abas stundas (darbmācība 2 gab.) bija pēc kārtas, tad dažreiz varēja sarunāt/vai bija vajadzīgie apstākļi/, ka nenotiek ne darbmācība, ne fizkultūra. Tipa sasolās učukam, ka sportosim paši. Tad ar visām somām uz vietējo pilskalnu.
Brīvdienās bija iecienītas īsās slēpes. Bērnu. Slēpju garums apt. paša pēda 3. Varbūt pat mazāk.
/šitām igauņu slēpēm bija skanīgs nosaukums - Visu Pisu:) /
-
Uzmākšanos ar slēpošanu galīgi piedrāzu (atvainošanu!) pēc 2 tupiem izgājieniem tajā pašā Šmerlī (nez kādā veidā Šmerlis kļuva pat par lamuvārdu - ak tu, šmerlis tāds!).
Bija diži lieli sasniegumi vienā sporta veidā un vēl divos meistarkandidāts. Bet učene fizkultūrā bija principiāla fanāte - ja paredzēta lodes grūsšana, tad grūdīsim, ja slēpošana - značit slēposim hoš vēmiens no slēpēm nāk. Un divnieku liecībā ielika principa pēc. Tāpat kā es piedrāzu slēpošanu :).
-
Tagadīt atskaite par šodienu.
Neskatoties uz to, ka otrpusis taisījās kā lācis no laivas kakāt - pieiet pie vienas malas - laiva sasverās, nevar, pieiet pie otras - atkal laiva sasverās, nevar... līdz Riekstukalnam tomēr nokļuvām!
Kā Baldonē no lielā ceļa nogriežās uz Riekstukalnu - tā sākās PASAKA! Tik skaisti sasnidzis mežs! Nemaz ne sliktāk kā Somijā vai Zviedrijā. Kamēr neviena pretī vai mugurā braucēja, tamēr pāris bildes ar tefelonu uztapināju. Uz tā šaurā ceļa knapi var izmainīties pretībraucošie, tā ka momentu bija jāķer.
Ar stāvvietu tā paknapi, bet atradām gan vienu vietiņu. Ļoti daudz lietuviešu. Bet nu tā, ka būtu pilns kalns, to gan nevar teikt. Nuja, bijām darbadienas darbalaikā.
Griezēju uz kalna bija ļoti maz, pārsvarā bija iesācēji, seniori un jaunuļi. Bet nemaz nebija drūzma vai kritušie negaidītās vietās. Daudzi bija ar instruktoriem - gan lieli, gan pavisam knauķi.
Dēlistiem vajadzētu atsevišķas dēļotavas. Pacēlāju murgs ir tieši dēļotāji. Pacēlāja sliedes izartas kā traku mežacūku baram plosoties. Ik pa brīdim kāds palodžnieks apvēlies uz pacēlāja un ķeselējas augšā. Bet tas nu tur bija vienīgais mīnuss.
Salīdzinājumā ar Milzkalnu, trases garākas, labāk sagatavotas.
Man patika. Rītvakar braukšu atkal!
P.s. Kas var būt skaistāks, kā jauna mēness nadziņš tumšās debesīs apvienojumā ar lielās pārslās krītošu sniegu?
-
Smuks stāsts, bet es nesapratu, kādēļ jūs ar laivu braucāt, un vai tad otrpusis tiešām nevarēja izturēt?
-
Kā citādi lai apraksta procesu, kad notiek kasīšanās un vīkstīšanās pa cācu modei? Ta micīte ne tā, ta cimdiņi ne tajā krajā pirktie, ta logu mazgājamais jāpapildina, ta zīlītēm paika jāpieber...āāāā, un tad vēl nelieša kaķi no gultas jāizkacē, jo saspalvo palagu (a nafig vispār izvēlies no migas un nesaklāji?)...o, un paņem man to otru džemperi - ja nu vēss sametās... a zeķes, ko pārmainīt, paņēmi?... a termokrūzi kafijai?...
-
Lietuvieši šķiet uz visiem kalniem.
Dīvaina viņiem izpratne par braukšanas kultūru, bet nu...
ja ar to rēķinās, ir jau ok. Kaut kur jau braļukām jābrauc.
-
Kā citādi lai apraksta procesu, kad notiek kasīšanās un vīkstīšanās pa cācu modei? Ta micīte ne tā, ta cimdiņi ne tajā krajā pirktie, ta logu mazgājamais jāpapildina, ta zīlītēm paika jāpieber...āāāā, un tad vēl nelieša kaķi no gultas jāizkacē, jo saspalvo palagu (a nafig vispār izvēlies no migas un nesaklāji?)...o, un paņem man to otru džemperi - ja nu vēss sametās... a zeķes, ko pārmainīt, paņēmi?... a termokrūzi kafijai?...
Nezināju, ka šito procesu sauc par lāča kakāšanu no laivas :D
Es saku - čammāšanās. Un atkarībā no garastāvokļa piebilstu vai nepiebilstu, ka es kā sieviete nu gan varu ātrāk un saprātīgāk savīkšīties :D
-
Nenoturējāmies, izbraucām ar distancenēm loku pa mežu. Tīīīk skaisti! Totāla meditācija.
Rīt uz kalnu. Tur fīlings atkal cits. Tomēr labi, ka ziema.
-
Nenoturējāmies, izbraucām ar distancenēm loku pa mežu. Tīīīk skaisti! Totāla meditācija.
Rīt uz kalnu. Tur fīlings atkal cits. Tomēr labi, ka ziema.
man atkal rīt distancīte būs. Mežā!!!! :thumbsup: (vajadzētu slēpotāja smailiju)
-
Rēķinies, sniegs baigi viegls, mums pa priekšu iedzina rises, bet vienalga zābaki un ne tikai
ar sniegu.Un kā balts ūdenskritums ik palaikam gāžas no priedēm. Bet tik skaisti...
-
Nezināju, ka šito procesu sauc par lāča kakāšanu no laivas :D
Es saku - čammāšanās. Un atkarībā no garastāvokļa piebilstu vai nepiebilstu, ka es kā sieviete nu gan varu ātrāk un saprātīgāk savīkšīties :D
Es saku - pīčāšānās.
Par slēpošanu nav ko teikt, atmetu līdz ar pubertāti.
-
Par slēpošanu nav ko teikt, atmetu līdz ar pubertāti.
Es tāpat. "Paldies" skolai, kas to riebumu pret slēpošanu iedzina tik dziļi, ka teicu - nemūžam vairs.
Šodien gan domāju, ka kaut ko dzīvē esmu palaidusi garām. Būtu man gadījusies kāda sabiedrība, kas pierunātu, līdzi paņemtu, kompāniju sastādītu, varbūt arī atklātu priekš sevis šīs nodarbes pievilcību un būtu āķis lūpā. Bet mani draugi nav bijuši slēpotāji, un tā arī palika.
Reizēm uzkāpju uz slidām. Bet visumā mana dzīve un hobiji sākas tad, kad ziema beidzas. :)
-
Mēs ģimenē slēpojām jau līdz skolai, tādēļ skola netraumēja.
Man pirmās slēpītes - koka, sarkanas atnesa zsv. vecis manā 5tajā ziemā.
Slalomēt sāku studiju laikā, bija jauka kompānija.
-
Piekrītu visiem, kam slēpošana skolā no slēpošanas atšķiras. Sen gan nav slēpots, bet visapkārt pievilcīgi kalni/lejas. Varbūt būsiet pierunājuši.
-
Šodien divi stundas nominām distancīti. Atjēdzos, ka mežam cauri uz citu miestu izbraukts, griezām riņķī un čīgājām atpakaļ. Bija gan saule, gan vienubrīd putenis un visur viss balts balts. Zaķa pēdas, stirnas pēdas, mežacūku pēdas un vēl figviņzin kā pēdas - lapsas vai suņa..
Ļapotaaa...
-
Tu min slidsolī vai klasiski?
-
Es arī esmu piedzīvojusi skolas slēpošanu. Mums slēpes skolā nedeva,vajadzēja pašiem savas un beigās bija ieskaite/kross - tāds lielāks gabals, uz kuru bija speciāli kaut kur tālāk jābrauc. Nē, ne uz Šmerli. Uz stundām slēpes aizņēmos.Vienā tādā ieskaitē man slēpju nebija, nevarēju dabūt un man lika distanci .... skriet. Ar mēteli mugurā. Pa iebraukto slēpju trases malu, lai nesabojātu sliedes.
Tagad atskatoties, tiešām domāju, kas tie bija par deģenerātiem, kas kaut ko tādu varēja izdomāt. Braucu nedaudz ar kalnu slēpēm,bet tagad 3 gadi pārtraukums, labprāt atsāktu arī ar distancenēm.
Man jautājums - kas jāģērbj , ja grib braukt ar distancenēm, ko jūs velkat , augšā , apakšā, lai ir ērti?
Camma, kas par pacēlājiem Milzkalnē un Riekstukalnā? Kādas trases? Eh, paņemtu mani kāds līdz uz Milzkalni, nav kompānijas man un transporta! Patreizējā situācijā mani interesē zilās trases...
-
Ja zilās - tad viennozīmīgi Riekstukalns - tur divas smukas garas zilās. Un tā sarkanā ar tāda sazilējusi :) . Pacelāji - pogas vai enkuri. Beņķi ir Žagarkalnā.
-
Žagarkalnā beņķi??? Takš ne jau visās trasēs? Žagarkalnā es vēl pag.gad .biju. Tincinu tāpēc, ka ķirurga apstrādātā roka nevar izpildīt dažas kustības, kas vajadzīgas pie pacēlāja.
-
Tu min slidsolī vai klasiski?
pa mežu nevar slidsolī - dziļš sniegs, pa parku varu abējādi
-
Man nav sliktu atmiņu par skolas slēpošanu. Slēpes man bija, arī ģimenē visi labprāt slēpoja, tā ka tā nebija problēma.
-
Ja zilās - tad viennozīmīgi Riekstukalns - tur divas smukas garas zilās. Un tā sarkanā ar tāda sazilējusi :) . Pacelāji - pogas vai enkuri. Beņķi ir Žagarkalnā.
Beņķi, Camma, ir Ozolkalnā. Žagarā tabletes un enkuri laikam arī
-
vakar runāju ar igauni uz pacēlāja - šis saka - mums Igaunijā tik augstu kalnu nav, jābrauc uz Latviju :D
-
vakar runāju ar igauni uz pacēlāja - šis saka - mums Igaunijā tik augstu kalnu nav, jābrauc uz Latviju :D
Nu ja, pa Munameģi nepaslēposi. :)
-
Šovakar Riekstukalns bija Mērkaķkalns... Nē, nē, nekā traģiska. Braļukasiem šodien civilizācija nebija no rīta izsniegta... Varbūt tvitera neesamība kaut kā ietekmē?
Uz pacēlājiem gāja jautri. Vienā brīdī vairs nenocietos un ieplāju ar nūju pa muguru nekaunīgam priekšā līdējam skuķim. Tad greizi lūrēja un šļūca ar līkumu. Otram bikses staklē saplēstas, ar interesi varēja taisīt totalizatoru, no kura āķa nenoāķēsies. Trešais mērkaķis citādi nemācēja pogu lietot, kā tikai ar rokām kā autostūrē ieķēries. Laikam nesen no Ķelnes... būs aizspriedumi pret jebko mietveidīgu starp kājām... Trešais pamanījās sapīties savās kājās un nogāzties metrus 30 līdz augšai - no pogas vaļā nelaidās un šķērseniski uz pakaļas šļūca līdz pašai augšai.
Jēzusmarija un 40 miroņi bez ruma pudeles - man tos pacēlāju dežurantus sametās žēl no visas sirc...
-
Šovakar Riekstukalns bija Mērkaķkalns... Nē, nē, nekā traģiska. Braļukasiem šodien civilizācija nebija no rīta izsniegta... Varbūt tvitera neesamība kaut kā ietekmē?
Uz pacēlājiem gāja jautri. Vienā brīdī vairs nenocietos un ieplāju ar nūju pa muguru nekaunīgam priekšā līdējam skuķim. Tad greizi lūrēja un šļūca ar līkumu. Otram bikses staklē saplēstas, ar interesi varēja taisīt totalizatoru, no kura āķa nenoāķēsies. Trešais mērkaķis citādi nemācēja pogu lietot, kā tikai ar rokām kā autostūrē ieķēries. Laikam nesen no Ķelnes... būs aizspriedumi pret jebko mietveidīgu starp kājām... Trešais pamanījās sapīties savās kājās un nogāzties metrus 30 līdz augšai - no pogas vaļā nelaidās un šķērseniski uz pakaļas šļūca līdz pašai augšai.
Jēzusmarija un 40 miroņi bez ruma pudeles - man tos pacēlāju dežurantus sametās žēl no visas sirc...
Lūk, tāpēc neuzsāku slēpošanas gaitas ... Jo kaut kad būtu jāmācās - ne visi dzimst ar slēpēm, slidām u.t.t kājās, bet ... ko nu starp profesionāļiem maisīsies ... Nē, nopietni, lai nu kas, bet pat šie mazkalniņi var iedzīt kompleksos, kur nu tie, kas visu zina, visu prot un kuriem nekas, nekad negadās ....
P.S. Un es zinu par ko es runāju, ar prieku un pateicību atceros to dienu, kad es netiku nost no Riekstukalna bērnu (!!!) kalniņa. Paldies toreizējai kompānijai (forumiešiem), kuri nenosodīja, bet cepa desas un pacietīgi gaidīja. Kamēr tiku lejā - desas bija gatavas ;) Tās bija garšīgākās ko atceros ziemas sezonā ...
-
Bācien - nekad neesmu teikusi, ka ar slēpēm kājās piedzimu. Viena lieta ir nemācēšana un to ļoti labi redz un palīdz - gan pacēlāja dežuranti, gan apkārt esošie, gan kompaška ar ko kopā atbraukts. Bez tam - es mācījos jau visai cienījamā vecumā - pāri 30-mit... Un ir mežoņi, kurus var iemācīt tikai sitot ar strāvu... tiem pat savējie klāt nenāk (nedomāju, ka tie leitēni vieni paši atkūlušies uz Riekstkalnu).
-
Paldies,Camma par iedvesmošanu! rīt,pēc vairāku gadu pārtraukuma,mēģināšu atkal pašļūkāt,cerams,ka 5dienā Riekstukalns no braļukām būs tīrāks.
-
pirmdienā varētu būt tīrāks...
-
Kas var būt labāks par viegliem mīnusa grādiem un smuku nogāzi? Man jauns atklājums - kādreiz braucu uz kalnu tikai dienas gaismā, tagad labāk patīk pa vakariem, kad gaismas iedegtas - labāk redz reljefu, ēnas izceļ kukuržņus un sniega sanesumus. Puiši nomas punktā pilnīgi fascinē -darbojas ātri, izmērus "uz aci" nosaka ne sliktāk kā pārdevējas superkrutos dāmu apģērbu veikalos. Super!
-
Vakaros jauki, nekad epikējumu neesmu nomājusi. Normālas kvalitātes?
-
Man viss savs. Tikai ķivere pazaudējusies...
Bet tie, kuri ņem visu ko citu nomā arī ir apmierināti. Slēpes sakoptas, uzasinātas. Ja vajag palīdzību sava inventāra uzprišināšanai, ir labs meistars uz vietas. Par mīksto inventāru nezinu - var gadīties visādi - ja tikko no kalna un nav paspējis apžūt, var būt mitrs un tā...
-
Žagarkalnā normālas trases, ja kāds grib rītā. Biju šodien. Apakšā protams ledus, bet pa virsu 4cm snieģelis. Bet nebija putra un pārāk slapjšs.