Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Camma 2016. gada 15. janvāris, 20:13:52
-
Šerminoši šaušalīgi sīkšausmu stāstiņi...
Ja kāds vēl atcerās, tad ne tik baisi senā pagātnē liela tautas daļa mitinājās komunālajos dzīvokļos. Mana ģimene bija izkulakota jau iepriekšējā paaudzē un, līdz ar to, arīdzan mita Rīgas centra komunaļnikā, 6 stāvu mājā ar liftu. Precīzāk – vienā no 5.stāva dzīvokļiem. Visā tajā burzmā jokaini savijās vecās latviešu inteliģences smalkā būšana ar “kultūras nesēju” un “trudjagu” robusto kolorītu.
Mūsu dzīvoklī bija atradusi vietu kāršu spēlmaņu kompānija. Inteliģenti kopā ar trudjagām rāva zolīti. Nonstopā. Nedēļām. Pie tam, kāršu spēle vienmēr tika papildināta ar kortelīti, jo ko tad ceturtā roka sadarīs, kamēr trīs sit zoli... Kompānijā atradās arī pilnīgi atturībnieki, taču arī iemetēji nekad nebija pillā – visu laiku tika uzturēts permanents “iešāvuma gradients”.
Bet. Katram likumam ir izņēmumi. Kuri tomēr laiku pa laikam atgadījās gan.
Vienā vakarā veči izklīda, tā teikt, priekšlaicīgi. Un notika tas tā...
Sēž samērā trokšņaina kartjožņiku kompānija, sit zoli, iešmigo, tauta nāk un iet. Īsi sakot, notiek dabiskā aprite. Te vienā brīdī kompānijas balsu murdoņai cauri izskan lifta durvju aizcirsšanas blaukšķis. Viss jau būtu nekas, bet tās durvis tiek aizcirstas vēl un vēl, un vēl... un vēl... līdz kamēr kāds izdomā iet skatīties ļembasta iemeslu. A kas sīkam? Tam spēlētāji noriebušies, jāiet līdzi skatīt, kas uz trepēm pie lifta notiek. Un notiek tur dīvainas lietas... M-kungs atbraucis uz kārtējo zolītes sessiju, izkāpis no lifta, kurā pa tam lāgam ielavījies ļoti nepieklājīgs jaunskungs frakā, durvis aiz sevis nevīžojis aiztaisīt un tad vēl tā garā plikā aste, kas no lifta durvīm rēgojas. M-kungs nolēmis nepieklājīgo svešinieku pārmācīt un asti šamam iecirst lifta durvīs. Cirtis durvis vienreiz, otrreiz... No tādiem zlabīc-zlabīc astei vajadzētu ne tikai ievērties, bet pat nocirsties! Bet tā kā nekrīt, tā nekrīt! Un M-kungs tik zvetē durvis – zlabīc, zlabīc, zlabīc...
Kā tad sauksi skurbuļmašīnu, ja māja pilla ar iešmigoņiem, nācās to lietu uz vienu vakaru pārtraukt, kamēr M-kungu savāca... Sīkajam gan kādu laiku bija bail ar liftu braukt... ja nu tur atkal tas garastainais švīts uzrodās....
Pēc pāris mēnešiem aizdomas par pārdabisku iemītnieku klātesmi apstiprinājās jau tīri materiālā veidā. Sīkais no rīta uz skolu iedams izgāja kāpnēs, aizvēra lielās dzīvokļa durvis (2,50m vismaz!) un aiz pārsteiguma palika 10 minūtes acis bolot – uz smukajām, tumši brūnajām, lakotajām koka durvīm no grīdas līdz pašai durvju augšai putekļainu apavu nospiedumi – kā kad kāds būtu vienkārši gājis no apakšas uz augšu....
-
par to garo pliko asti varētu sīkāk?
-
Vienbrid pad.laikos mācoties Rīgā dzīvoju mājā, nu jau jāsaka smalkajā rajonā,
arī komunaļnņikā, kur pa vannasistabas logu stāvu zemāk varēja redzēt apaļu galdu,
virs tā pusapļa formas ar bārkstīm gar malu sārtu lampu un kāršu spēlmaņu rokas.
Vairāk neko. No rīta līdz vakaram.
Man tas šķita ļoti intriģējoši, un mēdzu vērot cerībā ieraudzīt kādu spēlmani.
Bet tā arī neizdevās.Tāds intriģējošs rakurss.
Mēdzu fantazēt, kas ir šie cilvēki, kā izskatās...
-
Ilgi gudroju, kur šito gadījienu likt - šausmenēs, vai pie romaņķikas...
Laikam tomēr šausmenēs.
Dots - laulāts krievu pāris - tas pats, kurš pie romaņķikas ģimenes sadaļā aprakstīts. Jautājums - vai kaimiņbērns var no dzīves ar tādiem kaimiņiem sākt raustīt valodu un naktī čurāt gultā? Labi, seciniet paši...
Tad nu vienā reizē iet vaļā kārtējais Šuročkas mizojiens. Plūktiņš pa visu dzīvokli - ķēķis un palielā havaja arī pa brīdim tiek izmantots kā kaujaslauks. Šuročka iekrampējas mazmājiņā, bet tas ātrumu nemazina - havajas durvis tiek atrautas un āķis aizlido ar visu stenderes "gaļu". Šuročka tiek vajāta gandrīz pa visu dzīvokļa teritoriju, tiesa gan - svešā teritorijā kaujas nenotiek, tikai koplietojamajā.
Padomijā krievu vidū bija ļoti populāra liela, augsta gulta - tipa tahta, ar ruļļiem gar trim malām, tāda smaga, gruntīga, ar lielu pagulti, bet zemu gultaspriekšas dēli. Nezinu, kā Šuročka to dabūja gatavu, bet mazā megēra paspiedās zem tās baisi smagās tahtas, dabūt rokā šamo - nekādu iespēju. Koļeņka ķeras pie palīglīdzekļiem - slotaskāta. Kādu brīdi notiek intensīva pagultes čakarēšana ar slotu. Tā kā sitieni vairs neķer ar pilnu spēku, Šuročka vairs nekliedz. Pēkšņi tas ģimenes terorists un huligānis apķeras, ka IR KLUSUMS... A klusums kautiņā nozīmē ko? Pareizi, pretinieks nozavēts!
Un nu nožēlas pārpildītais vīrišķis auļo pa VISU dzīvokļa teritoriju un aizkauta kuiļa balsī mauro "ai, ai, ai, ženu ubil!"
Nu kā? Nervustrong un midziņā?
-
Ja kaimiņbērns tik ar valodas raustīšanu un čurāšanu būs ticis cauri, tad vēl labi.
Tipiska un pretīga okupantu sadzīve, nerēķinoties ar pamatiedzivotājiem.
Neko daudz neatšķiras no tagadējiem patvērummeklētājiem, kuri arī rēķinās vienīgi ar savām
vajadzībām un (ne)tikumiem.
-
Vai es arī atcerējos šīkšausmeni, kas notika kaimiņu dzīvoklī, bet mūsu virtuves atdalīja 10cm planku siena ar apmetumu no abām pusēm
Kaimiņos dzīvoja sākotnēji normāla un pat pārtikusi ģimene -Grīna kungs bija skroderis. Bet laikam strauji nodzērās, jo apm. manā 10-12 gadu vecumā regulāri aiz sienas gāja vaļā kautiņi ar sitienu būkšķiem un gaudošanu. Vienreiz tas izlauzās kāpņu kāpņu telpā, jo darbā bija laistas lielās skroderu šķēres -resnā Grīnkunga roka bija sadurta. Tad laikam kungs ņēma nelabu galu, bet dzert turpināja kundze -tā baismīgi.Atceros vakarus, kad aiz sienas drausmīgi dzīvnieciski gaudo. Kā man bija bail. Vienīgais glābiņš -istabā un aizvērt durvis.Beigās nodzērās arī dēls,ne ta pakārās, ne ta vienkārši nomira.
Arī nākošiem īrniekiem -ģimenei ar 2 bērniem - liktenis nebija labāks. Tad es tur vairs nedzīvoja, bet vīrs esot pakāries.
Vispār, ja tā padomā, tā māja ar ļoti sliktu auru, vismaz 3 pašnāvības, visādi briesmīgi likteņi, pustrakie.
Īpašniekiem bērnu nebija, padlaikos adoptēja. Tagad māja aizlaista blēžiem
Brr -atcerējos un jocīgi palika
-
1 komentārs. Lai vairāk būtu skaidrs. M- kungam rādījās iedomu tēls liftā? Jeb kaut kas reāls, kas īsti?
-
Es tā sapratu, kašim kkas aļa Volands rādījies no šmigas... Tā bija?
-
Volands gan!
-
par to garo pliko asti varētu sīkāk?
He, he, Betonam ar laikam būs gadījies šito astaino jaunskungu redzēt :P
-
Šausmas. Mani šeit visvairāk uztrauc bērns- cerams, viņam tāda sadzīve nebija liela trauma uz mūžu un arī čurāšana izbeidzās.
-
Nāra - bērns esmu es :) Valodu neraustu un ar čurāšanu problēmu nav (ceru, ka nebūs, jo prostatas man nav).
Bērni uztver visu daudz vieglāk - viņi nedomā par konsekvencēm. Drīzāk viņos tas izraisa ineteresi. Nē, nu ir īpaši jūtelīgie. Bet īpaši jūtelīgajiem īpašo jūtelību iedzen īpaši jūtelīgie vecāki. Vismaz tāds ir mans novērojums.
-
Es arī agrā bērnībā (pirmsskolas vecumā) dzīvoju komunālajā dzīvoklī, bet kaimiņi, cik atceros, bija klusi un zolīdi. Vienu brīdi dzīvokļa blakusistabā bija apmetusies krievu armijnieku ģimene ar puiku manā vecumā. Es nerunāju krieviski, viņš latviski, bet draudzēties tas netraucēja. Reiz biju dabūjusi šķēres, un mēs zem lielā galda spēlējām frizētavu. Friziere biju es, tad nu izcirpu viņam pa šķipsnai vien, pa šķipsnai vien. Pēc tam nesapratu, kāpēc abu vecāki bija šausmās un nabaga puišelis tika aizrauts uz īstu frizētavu glābt situāciju. :rofl:
Šito man māte joprojām vismaz reizi gadā cenšas atgādināt. Rrrrrrr........ :evil:
-
Nu nezinu,vai tas pieskaitās ,bet pastāstīt arī šo to varu! Augšējie kaimiņi,ļoti kolorīts pāris regulāri skaidroja attiecības,tad nu kārtējo reizi briku braku pa augšu,bet šoreiz viens no bērniem dipina lejā un prasa,lai sauc ātro palīdzību,mamma sadurta! Es saku,ka tāpat nesaukšu,man jāredz pašai.Kāds vells mani raustīja aiz mēles? :rat: Paņēma roku nost,zarnas-pļiurkt,un izveļas smuks gredzens.Beidzās jau normāli-aizšuva,vecim klāt neķērās līdz tiesai,sīkajiem pieslēdza elektrību,pagasts saveda ēdamo, dzīres uz līdzenas vietas!
-
Jā, visas šausmenes ar dzeršanu un kaušanos vien saistās!
Man arī. Kad apprecējos - īrējām mazu plītsistabiņu privātmājā. Tur bija šaurs mazs koridoriņš, kur bija 3 istabiņas - divās dzīvoja saimnieku bērni, trešajā mēs. Tur dzēra gandrīz visi. Saimnieks piedzērās un aizgāja gulēt tualetē, kura bija vienīgā un kopīga visai mājai. Protams ieslēdzās, lai neviens netraucē. Tad nu izlīdzējāmies kā varējām - pāri ceļam lieli kapi ar valni - gājām tur.
Citreiz saimnieces meita ar vīru sakāvās. Deguni, mutes sadauzītas, asinis pludo pa koridoru. Bet nu attapušies un centušies to uzmazgāt, bet asiņaino vannu aizvākt nav vairs spējuši, tā palikusi pie manām durvīm. No rīta ejot ārā - es gandrīz tajā iekrītu. Visādi joki notika, bet kaut kā bez naida, bez šausmām un bailēm. Vēl tagad ar smiekliem atceramies dzīvi tur!
-
Mēģināju atcerēties kaut vienu gadījumu, kad man bija bailes. Nu ne vella!! ;o( Tad pēkšņi – Liekas, ka vienu reizi bija gan! ;o))) Tā nu gadījās, ka klāt bija sesija, bet kopuškā, kur parasti mitinājāmies, pēkšņi remonts. Nu tāds – Globāls. Mācību iestāde uz sesijas laiku sarunāja mums kojas vietējā ПТУ. Līdz ar to mūsu dzīve tika maigi sakot apdraudēta. Liekas, ka tā bija ziema, apkures vairāk nebija, nekā bija, pārsvarā visas saritinājušās džemperos un šallēs ar konspektiem un grāmatām tupēja savās gultās zem deķa. Praktiski katru dienu bija kāds eksis vai ieskaite. Zubrīšanās ne pa jokam. Tai pašā laikā kopuškās dzīve sita pierasti augstu vilni. Stāvu virs mums katru nakti jandāliņš ne pa jokam.
Un tad reiz tādā vakarā, kāda no istabas iemītniecēm nolēma izvēdināt telpu, atvēra logu, likās ka ārā līst. Pēc brīža saprata - tas nebija lietus, vienkārši, kādu no stāva augstāk parāva uz korķēšanu. Skuķis aizcirta logu, iesaucās – Nu man reiz pietiek! Un aizšpagoja kārtot attiecības. Pēc neilga laika atgriezās un paziņoja – Es viņiem pateicu Visu, ko es par to domāju! Tai nozīmē, ka solījās vainīgo piespiest to palodzi izlaizīt tīru.
Augšā tusiņš pierima un mēs gandrīz noticējām, ka problēma atrisināta. Nē tak! Izrādās,. Problēmas nemaz nebija sākušas, jo pēc minūtēm 10 mūsu durvīs kāds pieklauvēja… ar kājām… vairākas reizes… ļoti stipri. Atvērām durvīs. Aiz tām stāvēja Bars - kādi padsmits vietējo pārdzērušos tīņu vicināja ar dūrēm, pieprasīja atbildēt par vārdiem - vēlējās klopi un intīma rakstura izklaides. Un tā bija tā reize, ka man patiešām sametās BAIL! Rokas palika aukstas, kājas es nejutu nemaz, izlikos pa beigtu un … turpināju šķirstīt konspektu. Nu tāda neadekvāta reakcija… ;o) Kādai no mums reakcija bija pretēja, viņa diezgan skaļi darīja zināmu mūsu protesta būtību. Es pat neieklausījos, domāju, ko darīt, ja mūs tiešām kāds gribēs sist… Dzirdēju tikai sakāmā beigas,- … tas vēl nekas, bet ja Viņa piecelsies, - tad es jūs neapskaužu!!! Palika interesanti, kas tā tāda Viņa ir. Es lēni pagriezu galvu un ar šausmām ieraudzīju, ka tiek rādīts uz mani!!! Ak, Kungs, - te es uzsmaidīju ( nu es teicu, ka man neadekvātas reakcijas, vienkārši, man parāva uz smiekliem tas, ka Es esmu tas Pasaules glābējs).
Bet ziniet, tas bars pēkšņi apklusa un aiztinās… visi!!!! Es prasīju, kāpēc uz mani tika rādīts? Izrādās tāpēc, ka es izskatījos vismierīgākā. Nē, nu moins! Es tur sēžu, gandrīz bikses pilnas aiz bailēm…
-
Sensenos laikos izdomājām aizšaut uz lauku baļļuku kaut kādā ciemā netālu no Gulbenes. Tur vietējie nemaz nebija viesmīlīgi un tie 3 svešinieki viņiem ļooooti nepatika. Telpās šķībi lūrēja, bet nekādas aktivitātes nenotika. Būs jau ok.
Izgāju ārā uzsmēķēt. Nākot iekšā mani apturēja starp 2 ieejas durvīm. 4 gab. nedraudzīgi nokaņotu seju. 2 no tiem arī miesās raženi.
Laikam mani tūdaļ atspārdīs.
Bet ja tā, tad jau zaudēt nav ko. Negaidot verbālā uzbrukuma turpināumu, krāmēju pa seju tam, kurš šķita barvedis. Stāstīju, ka jūs, čmošņiki, nesaprotat kam tagad augumā braucat. Iekrāmēju nākamajam un pajautāju vai lodāmuru atnesīs pats vai man savs jāmeklē.. Pašam kājas no bailēm ļogās. Bet šie stāv kā iemieti. Salieku rokas kabatās, uzdodu ar plecu, atbrīvoju ceļu un lēnā garā eju prom. Un ļoti ceru, ka nenomaukšos dēļ trīcošajām kājām.
Jautrie 90-tie )
-
Vēl viens.. Man vispār ir talants atrasties nepareizā vietā un nepareizā laikā. Otrādi gadās reti/tas tā pa maigo/
Kaut kāds 2000 sākums.
Pazvana sievastēvs, vajagot uz pirti braukt. Mēs tiko atgriezušies no kaut kāda tusa. Sieva šoferē. Vajadzēja jaudīgāku auto, tāpēc jābrauc ar darba mašīnu.
]Nelec maita.
Davai - sieva pie ruļļiem pašu auto, es pie darba un šlepējam. Es diezgan labi iereibis. Pavazāsim pa pagalmu - gan jau pieleks. Nelec.
Zvanu un saku lai mauc uz ielas un caur mežu - tur būs lielāks ātrums un dziesmā dabūšu. Hren. Saku lai griežas malā, stāvlaukumā. Metam riņķī un braucam mājās.
Tajā brīdī blieziens pa pakaļu. Kabluks iejājis un sev purnu izšķaidījis. No tā izbirst čupa jauniešu un sola man pa muti, jo esot nepareizi pagriezienu rādījis. dir@t ejat, man avareikas.
Ņehrenā, Tev pagrieziens bija pa kreisi, griezāties pa labi. Un tuvojās tas bars ar tekstu, ka vajagot man iesist. Esam divatā ar sievu. Šie tuvojas. Atkal di@sā.
Atbalstos pret savu auto un džekiem saku: Jūs protams barā mani atskaldīsiet. Bet nepataisiet sevi par mīkstajiem un lai drosmīgākais nāk pirmais. Būs tas gods uzņemt pirmo sitienu.
Gluži šaurpierainie nebija un neviens soli nepaspēra. Saukšot policiju.
OK. Bet man proba - skaidrā neesmu.
Atbrauc poliči. Izdala blankas - lai visi iesaistītie raksta kas un kā. Pēc tam pa vienam jāiet uz šo mašīnu aprunāties.
Es neticu, ka nevarēja redzēt manu reibumu. Sieva prasīja vai man šie pazīstami bijuši :) Nu ne tak!
Man pat iepūst neiedeva. Braucat prom. Pakaļā bāzējus gan nelaida prom. Atstāja padrāzt :) Bet viņi policistiem jau sāka borzīt līdzko šie atbrauca.
Kā pēc tam dzirdēju - ceļiniekiem dikti nepatīkot distances neievērotāji.
-
Kā bija kā ne, vienā reizē medības sanāca uz urrā, gaļas - vesels mamuts katram. Bet vairākas neražas arīdzan - medības man gadījās netīšām, nebija domāts, ka piedalīšos. Līdz ar to, nekādas taras guvuma pārvietošanai. Un Rīgā iebraucam 5-cos no rīta, lielā steigā.
Tad nu skats šausmenei - uz Čakmarijas ielas tiek izkrāmēta dāmīte augstpapēžu zābakos, viņai blakus - cementa maiss. Dāmīte ķeras pie maisa malas un velk šamo pa ietvi. Tā kā maiss ir no papīra, uz asfalta pēc brīža izberžas caurumeļi. To maisu jāaizvelk vēl metrus 10, uz asfalta aiz maisa paliek asiņaina sliede... Un kā reiz poliči dežūrvāģī met loku ap kvartālu...
Paldies Dievam, viens no poličiem pats mednieks, saoda mežgaļas smaku un nepiesēja humāņa slepkavību ar brutālu līķa sadalīšanu...:)
-
Dums piemērs ir ierosinošs. Dzeru, kārtis spēlēju, ar autiņu braucu, elektrības korķus skrūvēju, uz medībām vazājos - pilns komplekts, tieši kā Mao par dumiem piemēriem raksta...
Medību indevi no vecātēva un tēva noskatījos.
Tātad, stāsts par to, ka kāds no šiem diviem bija uz jakti un atveda mājās - komunālajā dzīvoklī - kaut kādu laupījumu. Biju tik sīka, ka tikvien atceros, ka bija gaļas kalns un kaut kāda dzīvnieka āda. Kašmars sākās jau no tā, ka viss laupījums baisi piegānīja liftu - tajos laikos biezā plēve nebija izgudrota, vismaz ne pēsēresā... Guvums tika pārvietots uz ķēķi, kur baismie piešmurgāšanas (ne)darbi turpinājās. Kāpēc šo tik labi atceros? BRIEŽUTIS! Tās bija visur, daudz... un ilgi - vismaz nedēļu tās rāpoja un lidinājās pa visu dzīvokli...
Bija vai nebija kāds konflikts ar citiem kaimiņiem - vot to nezinu un neatceros...
-
Kā bija kā ne, vienā reizē medības sanāca uz urrā, gaļas - vesels mamuts katram. Bet vairākas neražas arīdzan - medības man gadījās netīšām, nebija domāts, ka piedalīšos. Līdz ar to, nekādas taras guvuma pārvietošanai. Un Rīgā iebraucam 5-cos no rīta, lielā steigā.
Tad nu skats šausmenei - uz Čakmarijas ielas tiek izkrāmēta dāmīte augstpapēžu zābakos, viņai blakus - cementa maiss. Dāmīte ķeras pie maisa malas un velk šamo pa ietvi. Tā kā maiss ir no papīra, uz asfalta pēc brīža izberžas caurumeļi. To maisu jāaizvelk vēl metrus 10, uz asfalta aiz maisa paliek asiņaina sliede... Un kā reiz poliči dežūrvāģī met loku ap kvartālu...
Paldies Dievam, viens no poličiem pats mednieks, saoda mežgaļas smaku un nepiesēja humāņa slepkavību ar brutālu līķa sadalīšanu...:)
Dāmīte augstpapēžu zābakos piedalījās medībās, vai arī bija uzaicināta citādi pastrādāt? Un samaksa - gaļas maiss.. Čota ņikļejitsa
-
Varētu padomāt, ka mežsargmājā lupatu un zābaku trūkums... Braucu kā reiz pie mežsargmeitas uz dzišindindinu.... Bet nu labi, kā tad bez visa cita... tas, lai Betonam ap sirdi siltāks tiek.
-
Rīgas centrs, 5.stāvs, kārtīgs buržuju miteklis ar lielām, saulainām istabām, īsta parketa grīdām...Pagaidām dzīvoklī mitinamies divatā un guļamistabas durvis uz lielo viesistabu pastāvīgi stāv vaļā. Otrpusis man ir izteikta pūce un bieži vien lasīšanas seansi ievelkās līdz 2-3 naktī. Tā nu vienu vakaru atkal esam iegrimuši lasāmajā – kaut kāda fantastika šim un man – burlakgabals.
Visapakārt klusums, ielas trokšņi norimuši, pusnakts sen jau garām. Pēkšņi lielajā istabā atskan troksnis – BAISS troksnis. Nu kā kad mēbeles pārbīdītu... Saskatāmies... Otrpusis uzbļauj “hei!” un troksnis mitējas. Kaut kā neomulīgi, zinies. Paiet minūte un rībiņš iet vaļā no jauna. Bet nu tāds, kā kad dzīvnieks vismaz buldoga lielumā pa istabu plosās. Sēžam gultā abi bāli kā palagi. Jāsaka, ka man vislielākā baile tieši no tā, ka redzu sabijušos arī manu spēcīgo balstu un aizstāvi...
Uz “hei!” un citiem verbāliem izsaucieniem trokšņotājs vairs nereaģē. Otrpusis no skapīša paķer žurnālu un laiž ar to pa atvērtajām durvīm lielajā istabā – troksnis uz brīdi mitējas, tad atkal iet vaļā plosiņš. Bet nu tāāāds! Jūtu - man mati stāvus. Gulēšana, protams, nevienā acī. Kur ta tu cilvēks gulēsi, kad dzīvība briesmās. Lai vai kā, bet jāiet skatīties, kas lielajā istabā ārdās. Trakākais, ka nekas pirms tam dīvains nenotika – ne sīkāki trokšņi, ne durvju čīkstēšana, ne soļi – nekas. Tikai baisa mēbeļu rībēšana.
Lienam abi no gultas ārā un zogamies uz lielo istabu. Sirds pa muti kāpj laukā, jo tur jābūt kaut kam lielam un briesmīgam! A tur nekā nav. NEKĀ NAV!
Bet rībēšana iet vaļā baisa. Nu jau varam pateikt, ka troksnis nāk no skapja. Traks mētelis? Nēee, skaņa nāk no skapjapakšas. Metamies rāpus un lūram zemskapijā.
Un tad... un tad... no atvieglojuma un smiekliem paliekam vartīties uz grīdas. Kadreiz bija mārrutku burciņas ar krāsainiem cietas plastmasas skrūvējmiem vāciņiem. Tāds vāciņš nez kā nokļuvis zemskapijā un sīks (nu pavisam sīks!) pelēns pūlās ierausties tajā vāciņā un stumda vāciņu pa grīdu! A rībiens tukšajā un klusajā istabā tāds, kā kad traks buldogs ārdītos...
ŠIto gadījienu Elzzy šorīt atsauca atmiņā - viņai seskuči pa nakti pīkstīgu gumijcūku močījuši ...
-
Oj, šitas labs :D mūsmājās naktī mēdz atskanét būkšķi it kā kāds kaut ko beigtu vilktu pa trepēm aukšā-skaidrs, puikiem manta gadījusies palielāka :D
-
Elzzy, Tu tak rakstīji, ka puiki kastrēti...;).
-
Kastrēti gan,