Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Trix 2016. gada 18. janvāris, 17:38:36
-
Citāts: "No novērojumā iekļautajiem depresijas pacientiem 84,4% dzīvo kopā ar kādu, 15,6% dzīvo vieni."
Un sievieši vēl žēlojas, ka nav vīrišķa. Priecājušās būtu - depresija iet garām līdz ar bikšaiņiem... :D
-
"Ar kādu" tekstā bija obligāti domāti dzīvesbiedri? Pustrakas omītes un tml neskaitījās?
-
+1 Spārkai. Māmuķi vai viena ar bērnu nebija ieskaitītas?
-
Nu, vo, nevar kā cilvēki papļāpāt - statistiku viņiem padod!
"No visiem pacientiem 15,6% dzīvo vieni, 13% dzīvo kopā ar vecākiem, 62,3% dzīvo kopā ar sievu/vīru, 19,5% dzīvo kopā ar bērniem.
Ģimenes stāvoklis pacientiem: 53,2% precējušies, 15,6% neprecējušies, 15,6% šķīrušies, 10,4% dzīvo civillaulībā, 2,6% atraitņi."
Tātad 3/4 dzīvo kopā ar sievu/vīru vai neoficiālu līdzpilsoni. Tā ka - pustrakas omītes nomācošajā vairākumā nebūs pie vainas. :D
-
Citāts: "No novērojumā iekļautajiem depresijas pacientiem 84,4% dzīvo kopā ar kādu, 15,6% dzīvo vieni."
Man 2 skaidrojumi. Pirmo jau minēja Spārka un tex jeb pat ienaidniekam nenovēlu tādu dzīvesbiedru (šoreiz - plašākā nozīmē, ne tikai saprotot to kā otro pusīti). Otrais variants - varbūt tomēr taisnība tiem, kas saka, ka depresijas māktajiem tomēr jācenšas kaut ko darīt, par kādu rūpēties, nevis nodoties depresijai (ja esi viens, neviens tavu depresiju nerespektēs, nāksies vien pašam par sevi rūpēties)
-
Nu, ko, tātad sū.. precējušies :(
-
...(cita)s 2.variants izklausās pat ļoti loģiski. Plus, vienam dzīvojot, atkrīt stress par citu izmētātām zeķēm un izlietnē sakrautiem netīriem traukiem utml. Pats izmētāji/piekrāvi, pats savāc un izmazgā, kad ir noskaņojums vai vairs nav tīru zeķu/trauku, bet uz sevi mīļo takš neviens tādos gadījumos nedusmojas un škrobe neakumulējas, lai pēc tam izlietos depresijā :)
-
Patiesībā jau labi, ka nedzīvo vieni. Tad cerība, ka līdz ārstam kāds aizvilks.
Depresija ir ārstējama.
Ja viens un ielaista, tad tas izskatās bēdīgi.
-
Mans depresņaks nav atkarīgs no tā, vai dzīvoju ar kādu vai nē, bet gan no maniem putniem.
Un līdz ārstam neviens nevilks, jo "normāls" depresnieks savu depresiju slēpj.
-
Kad mēnešiem neiespējami rumpi pārbīdīt no vienas pozīcijas otrā, tas prasa
aš pusi dienas labākajā gadījumā, ēst nav spēka, runāt tāpat, par higiēnu vispār nerunājot...
Interesanti, kā to var noslēpt. Tuvajiem jābūt izcili “akliem“.
-
Uzskata par slinku. Un, kad kāds ir klāt, tomēr cenšas noslēpt gan to ārējo, gan iekšējo nekārtību.
-
Sorry, nav bik aprobežoti? Varbūt tomēr labāk ārstēt?
-
Diemžēl ir nācies saskarties (statistikai - cilvēkam nav dzīves līdzgaitnieka). Un neko nav iespējams uzsākt bez cilvēka piekrišanas. Izņēmums, ja izsakās par pašnāvību - tad jāsaucot ātrā palīdzība. Bet citādi, cilvēks var būt ļoti nomākts, depresīvs, gadiem. Zvanīju uz Krīzes centru Skalbes, pat vizīti pie psihiatra neizdevās sarunāt šim cilvēkam, tā vietā, kad paudu satraukumu, pie psihiatra piedāvāja pierakstīt mani pašu. Jo es nevarot būt pārliecināta, ka cilvēkam tiešām depresija (neesmu mediķis). Mēģināju runāt ar pašu cilvēku, izvērtās sāpīgās sarunās par to, ka nesaprotu. Bet cilvēks pats pēc palīdzības nevēršas, jo "ko gan tas dos". Tā arī gadiem turpinās. Ik pa laikam nomāktība tik lielā mērā, ka pat šī cilvēka darba kolēģi bija nobažījušies. Un cilvēku neizdodas pierunāt iet pie ārsta.
Nav runa par ģimeni vai laulāto. Bet Tuvs cilvēks.
Rezultāts - vairākus gadus esu piesūcināta ar depresīvām sarunām. Agrāk dažkārt raudāju pēc visas tās inforācijas uzņemšanas un aiz bezspēcības. Tagad esmu mazliet distancējusies. Uzklausu, bet apzinos robežu, ka darīju, ko varēju, nav manos spēkos ziedot visu savu laiku.
Toties pašai mācība. Dzīvi tveru vieglāk. Kādu grāmatu palasu, kādu seriālu, pabildēju dabu. Priecājos par katru iespēju vienkārši dzīvot.
-
Un līdz ārstam neviens nevilks, jo "normāls" depresnieks savu depresiju slēpj.
Tad tā nav nekāda depresija. Depresiju nevar noslēpt. Bet arī pats līdz ārstam nevar aizvilkties. Nevajag jaukt nelāgu garastāvokli ar depresijas diagnozi.
-
Betončik, depresijai ir dažādas gradācijas. Pilns ar depresniekiem, kas velkas uz darbu.
-
Betončik, depresijai ir dažādas gradācijas. Pilns ar depresniekiem, kas velkas uz darbu.
uzvaicā psihiatram nevis glupam ģ.ā.
-
Par ko vaicāt?
-
Par ko vaicāt?
vai tas, kas ir Tev, ir depresija vai tikai VTO :)
-
Man liekas tā:
Cilvēks piedzimst teorētiski vesels un bez rūpēm un raizēm par savu ikdienu,par iztikšanu,par ģimenes stāvokli.Tāds tīrs un laimīgs!Bet arvien pieaugot viņš tiek ierobežots,apdalīts,apkrauts ar pienākumiem.Visupirms vecāki,pēcāk visļaunākais -skola,tad tālāk nāk jau pieaugušo dzīve-darbs,atbildība ,ģimenes attiecības un viss pārējais,t.sk. valdības politika.Nekas vairs nenāk viegli ,pats no sevis,nekas nenāk par velti.Nekas no tā,kas bija piedzimstot, bērnībā-vairs nav palicis.
Kas vājāk spēj pielāgoties pretdabiskajam-dzīvot apkrautam ar nepārtrauktām rūpēm-tas sirgst ar grūtsirdību un bezspēcību vai depresiju.Un pareizi vien depresijā esošie saka par ārstēšanu-ko gan tas dos?Var ar zālēm nomākt bezspēcības sajūtas,bet pati ļaunuma sakne-mūzīgā cīņa par eksistenci bez atslābšanas jau nekur nezudīs un no savas problēmas taču nav kam uzkraut.Vairs nevar kā bērnībā-savu bēdu uzliec mammai un pasaule atkal gaiša!Nekā.Nevar aizbēgt no sevis,no savas pagātnes ,no savām domām un fiziskām sajūtām.Zāles depresijai-tas ir tāpat kā izslāpušam iedot zāles,lai tas nejūt,ka ir izslāpis.Nevis iedot ūdeni lai padzeras.Nevis iedot mieru un brīvību,ar kādu cilvēks bija piedzimis,kurai viņš bija radīts.
-
Vsp jau nebuut ne visi taa nu prjam nepaartraukti "ciinaas" par existenci...
Un nez nu vai turpinaat dziivot ar taadu uzstaadiijumu ir taa konstruktiivaakaa izveele...
-
Nu, Ezme, ja būtu tik vienkārši - ar mieru un klusumu.
Smadzeņu bioķīmija tomēr pareizās sliedēs jaiedzen.
Vispār īpatnēji, ar štrunta klepu dur pie doka, bet kad “kompī“
problēma tad tēlo mocekli -ko nu viņi zina, ko nu man palīdzēs...
Nē, nu vispār jau ērta pozīcija ar manipulācijas pieskaņu.
Tās pašu uzstādītās neārstējamās diagnozes kaut kā izraisa smaidu.
-
Tuk,nezinu par diagnozēm.
Bet liela daļa slimību nāk no galvas,tas gan.Ja cilvēks lielu daļu sava mūža dzīvo neapmierinātībā ar sevi un savām gribēšanām-un piedevām vēl no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ-tad reiz izdeg par viscietākais metāls,kur nu vēl tāda trausla padarīšana kā nervu sistēma.
Nekādas zāles neārstē nelaimīgu ģimenes dzīvi,neapmierinātu mīlestību,apnikumu no nebeidzama darba,rūpes par tuvinieku nelaimēm ,nespēju nodrošināt pienācīgu dzīvesvietu,nespēju nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus,utt utt.Arstu diagnozes un zāles var notrulināt šādas izjūtas bet nevar tās novērst.Ārstu zāles nevar nodrošināt,lai cilvis saskata tikai gaišās dzīves puses.
Man bija dz''ivs piemērs-mana māte,kura pie visām slimībām(arī nervu!)apmeklēja vajadzīgos dakterus ar pulksteņa precizitāti ,un viņas pēdējie sakarīgie vārdi pirms došanās aizsaulē-kam man tas viss bija vajadzīgs?
-
Tā viš‘i, katrs jau savu dzīvi veido pats.
Pats arī izdara izvēles un atbild par tām.
-
...
Bet liela daļa slimību nāk no galvas,tas gan.Ja cilvēks lielu daļu sava mūža dzīvo neapmierinātībā ar sevi un savām gribēšanām-un piedevām vēl no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ-tad reiz izdeg par viscietākais metāls,kur nu vēl tāda trausla padarīšana kā nervu sistēma. ...
It kā jā, bet... Lai cik banāli tas arī neizklausītos, savu realitāti mēs ļoti lielā mērā radām paši, arī tos it kā no sevis neatkarīgos apstākļus. Ar savām domām, ar saviem vārdiem, ar savu attieksmi. Pat domas ir materiālas, kur nu vēl vārdi! Tas ir tas "pasūtījums", pēc kura vadoties tiek būvēta mūsu realitāte. Domājiet, ko runājat, un filtrējiet, ko domājat!
Es nemuldu tukšu - esmu par to pārliecinājusies uz savas ādas. Esmu ilgus gadus aizvadījusi, patiesi nevēloties dzīvot, un paudu to gan domās, gan vārdos... Kas mani pilnīgi likumsakarīgi arī uz tā sliekšņa nolika...
Tiku ārā bez ārstu palīdzības (godīgi sakot, nezinu, vai tur kādi medikamenti ko spētu līdzēt, ja nu vienīgi notrulināt), bet viegli tas nebija. Kaut kāds grūdiens, satricinājums ir vajadzīgs, kas liktu kā pārdzimt, palikt par citu cilvēku... Man tādu augšas uzrīkoja. Ja kaut kā ir žēl, tad to gadu, kurus kā tumsā noeksistēju, nevis dzīvoju. Bet laikam jau man šī mācība bija vajadzīga.
-
Kādēļ jums šķiet, ka antidepresanti notrulina?
Mums draugos kundze, kura jau jūt, kad brūnie tuvojas (rudeņos,pavasaros)
un laicīgi sāk lietot zāles un brūnie paiet garām.
Pilnīgi sakarīgs cilvis. Kāpēc mocīties, ja serotomīns neizstrādājas?
Un arī tuvinieki no tā visa necieš.
Jā,depresija, jā,hroniska.
-
Kopsh kura laika pasha nelaimiigaas gjimenes dziives uc un nav pasha izveele, bet gan neietekmeejami aareejie apstaaklji???
-
Kopsh kura laika pasha nelaimiigaas gjimenes dziives uc un nav pasha izveele, bet gan neietekmeejami aareejie apstaaklji???
kopš tā laika, kad kāds iezuarējis, kā vajag
-
Ai,ko nu te spriedīsim par + vai -.Tikai zinu to,ka laikam neviens bērns nepiedzimst slims ar depresiju,tā kā tā ir dzīves laikā sarūpēto negāciju iegūta slimība.Dvēseles slimība.
Var jau būt,ka ir tādi veiksminieki,kas var savu ģimenes dzīvi un tuviniekus koriģēt,mainīt jebkuraus apstākļus un iet pāri jebkam ar platu pēdu un kam visa pasaule pie kājas,kā sacīt.Tur patiešām dvēsele svin mūžīgus svētkus .
-
Izmainīt apstākļus nereti nozīmē viena veida problēmu vietā iegūt citādas. Ja cilvēkam sāk likties, ka ģimene viņu nomāc, viņš jau var skriet prom, protams, bet tad viņu var nomākt tas, ka bērni paliek augt nepilnā ģimenē utt... Veicot kardinālas izmaiņas apstākļos, vienmēr būs blakusefekti. Tādēļ labāk ir mainīt domāšanu, tad varbūt izdodas esošajiem apstākļiem piešķirt jēgu, nevis skriet nezināmā virzienā pēc iedomātas laimes. Bet faktiski jau tas ir par to pašu, ko Ezme sacīja.
-
Kopsh kura laika pasha nelaimiigaas gjimenes dziives uc un nav pasha izveele, bet gan neietekmeejami aareejie apstaaklji???
Aha, īpaši tu kaut ko vari ietekmēt, kad tevi izvaro vai piekauj uz ielas.
-
Aha, īpaši tu kaut ko vari ietekmēt, kad tevi izvaro vai piekauj uz ielas.
Nejauc divus vienaa putraa...
Ezmes uzskaitiijums paarsvaraa neveidojas no neietekmeejamaam lietaam...
-
Ezme, Tev ar Panca graamatinja jaaizlasa... tur ljoti labi uzrakstiits par tiem "neietekmeejamajiem apstaakljiem"...
-
Aha, īpaši tu kaut ko vari ietekmēt, kad tevi izvaro vai piekauj uz ielas.
Kā nevari ietekmēt?! Neej uz tādām vietām :sarcasm:
-
***Ezme, Tev ar Panca graamatinja jaaizlasa... tur ljoti labi uzrakstiits par tiem "neietekmeejamajiem apstaakljiem"...
Vairs nav nozīmes nekādām grāmatām.Lielākā daļa mūža ir nodzīvota,daudz kas ir pārdzīvots un izsāpēts un savas pēdas atstājis dvēselē.Lai cik absurdi tas izklausītos-pārdzīvojumi labi iemāca cilvēku-gan līdzi just,gan izvērtēt cilvēkus,gan piedot,gan nepiedot.Pārdzīvojumi,ja vien tie nav pārmērīgi ved uz pilnveidošanos un ir reāla dzīves sastāvdaļa.
Brist pa dzīvi plašu soli redzot tikai un vienīgi sevi un savas labsajūtas-atstājot aiz sevis drupas un sūdu kaudzes-neredzu par iespējamu.
-
Man gan šķiet, ka tieši depresijā slīgstošais rēķinās vien ar sevi un savām izjūtām...
Kā jūtas tuvinieki, bērni ilgtermiņā nomāktās personas klātbūtnē, tas mazsvarīgi.
Pārsvarā ieslēdzas pašsaglabāšanās instingts, kā šeit Taj rakstīja, un distancējas.
Tad nu atkal ir par ko krist depresijā - neviens nesaprot, nemīl...
-
Kaapeec taadas galeejiibas- vai nu ziedot savu dziivi un psihi citu labaa (veel jautasjums, vai vinjiem to vajag) vai atstaat aiz sevis gruveshus...