Sarunu forums
Politika, ekonomika, vēsture, kriminālais => Finanses un ekonomika => Darbs un nauda => Tēmu iesāka: viesmiiliigs 2014. gada 14. oktobris, 16:48:05
-
Sanāca man mainīt nodaļu. Jaunais boss ir visnotaļ foršs, man patīk. Komanda tiek vadīta un uzturēta formā izmantojot koučinga metodes, kas ir visnotaļ labi, un noteikti ar rezultātiem. Ir gan grupu sesija ko sauc par nodaļas sapulcēm, gan ikmēneša individuālās pārrunas, jo vārdu koučings jau neviens skaļi neizrunā :) Tik tālu viss būtu skaidrs, jauki un lieliski, ja nebūtu bet.
Kā, lai es piespiežu sevi koučēšanai kvalitatīvi padoties? Tiklīdz mani sāk urķēt, smadzene ieslēdz autopilotu, skatiens aizplūst, dzirdu, bet kaut ko muldu bezjēgā. Jēgas nekādas. Vienreiz sanāca mēģināt individuālās sesijas, pēc otrās mēs ar kouču nolēmēm netērēt viena otras laiku un draudzīgi šķīrāmies. Arī par citām metodēm - tiklīdz jūtu, ka sāk čakarēt, ieslēdzas pilnīga bremze. Pēc tam jūtos izpumpēta, nikna, un trūkties dabū pat sistēma, kas sūta notifikācijas par visādiem štruntiem.
Tātad, ko darīt, kā padoties un pakļauties?
-
Nepadoties un nepakļauties. Turpināt ieslēgt dulburi :phone:
Ja zini, ka labi strādā tāpat, tad atslābt un nomierināties, ļauties, izlikties par beigtu un turpināt darīt kā dari :) :smile:
-
Pasaki vienu- Tev (tieši Tev) darbam tas (koučings) reāli palīdz, dod Tev kaut ko kā darbiniecei, kā komandas biedram, kā personībai?
Atkarībā no atbildes tad mēģini iesaistīties vai izvairīties (nu, tipa pasīvā pretošanās). Varbūt Tev to nemaz nevajag?
-
Tieš tā tieš tā!
Nu iedomā - darbā no rīta visiem dala kafiju, a Tu bez kafijas no mājas iziet nevari - uzreiz ģībeklis klāt. A, ja iedzeri darbā arī, tad nāk sirdsklauves!
Nu tak atteiksies no tās darba kafejas, ka vai skaļi kliegsi!
Te tas pats :coffee:
-
emm... eee... a kas tas ir par zvēru?
-
Itin tā. Neļaut sevi čakarēt, bet arī neiebilst krasi. Miglot.
-
Cik nopratu, tas ir obligaati?
Es personiski taadu kouchingu saaktu saistiit ar mobingu :D
Ja nav pretenziju pret manis paveikto darbu, neuzskatu, ka kaadam buutu tiesiibas pa mani raknjaaties.
Protams, protams, kapitaalisms..pelnja...
-
Es tur saskatu vairākas problēmas- ne visiem obligāti vajag kaut ko vienu, šai gadījumā koučingu. Otrkārt, kā tur ar profesionālo līmeni, vai nav tā, ka kādi 8 h speckursi pabeigti un nu ir koučs, NLP speciālists un kas tik vēl ne.
Man ir instinktīva nepatika pret visādiem Team building pasākumiem, a ļa kolektīva sporta spēlēm un tml, un ar savu prasmi izvairīties no visa, kas man nepatīk, es tiešām varu lepoties :)
Toties lietas, kur es redzu jēgu, es labprāt daru bez aicinājuma un ar entuziasmu.
-
vai kāds man var izstāstīt, kā tas koučings izpaužas? :wtf:
-
Emiilij, pakjeeru Tev pirmo no Googles
http://www.icf.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=62&Itemid=72&lang=lv
-
Veel
http://www.nlpcentrs.lv/lv/kouchings/kas_ir_kouchingseel
-
Emiilij, pakjeeru Tev pirmo no Googles
http://www.icf.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=62&Itemid=72&lang=lv (http://www.icf.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=62&Itemid=72&lang=lv)
oi nu tur kautkāds bla bla... a izpaužas tas kā... ? "sekmē" bļin.
-
Uzdod jautaajumus, rokaas, analizee, uzstaada meerkjus, motivee, paarbauda, sekmee :D
-
Par šitādām izdarībām es varu izteikties tikai necenzētā leksikā. Besī viss tas modernais bulšits. Bija man viena tāda darba vieta, kur viss notika pēc gudrām grāmatām -- tīmbildings, psiholoģiskie testi, ikgadējais novērtējums. Un es, protams, biju sajūsmā, kad šādā ikgadējā novērtējumā par manām komunikācijas spējām bija jāizsakās tipam no augstās vadības, ar kuru es tieši 2x gada laikā biju runājusi pa telefonu par darba lietām, un kurš ieteica man būt atvērtākai komunikācijā vai kaut kā tā -- nezinu, ko viņš gribēja -- lai es tā pēkšņi ar viņu parunāju par savām ģimenes lietām vai hobijiem?! :banhead: Ne velti es izvēlējos profesiju, kur nav aktīvi jākomunicē ar daudziem svešiem cilvēkiem.
-
Dažus koučus pazīstu, nācās tipa sadarboties. Es viņus labprāt piežmiegtu un viņi mani arī ne acu galā neieredz. Prieks, ka pelnīju es a tērējās viņi, nu kāmēr atģidās. :rocking:
-
Man bija miiljakais - kouchs. Beigaas saaku justies kaa sesijaa, kaut arii bez maksas - tfuuu! :evil:
-
Kas tieši Tevi neapmierina? Gribi pakļauties? Tiešām, kāpēc? Negribi? - tad kas vainas līzšinējam tēlojumam, ja priekšnieks un kompānija apmierināti? Kas nav OK?
-
A ja nu ļaujot vilkt no manis ārā kaut kādus mērķus un vīzijas moš kaut kas atveras un kļūstu par super puper darbinieku? Ti, ja nu atklājas kāds mans gabals, kas slēpjas tajā tur vietā, kas autopilotu slēdz iekšā?
-
Ja jau slēdz Tev autopilotu iekšā, tad tam ir iemesls. Tā kā nezini kāds, tad kāpeč domā, ka no tā jātiek vaļā vai tas jāvelk ārā? Ja nu zemapziņa Tevi sargā, piemēram, no kkā pārāk smaga?
Reiz sapīpējos zāli (nepiesieties, likumīgi, holandē), bet gaidīto smieklu lēkmju vietā paņēma un uzcēla kkādas pusbērnības atmiņas, kuras zemapziņa no apziņas bija izdzēsusi un, uzceļot saturu, bija skaidrs, ka to neatcerēties bija labāk un labi vien bija, ka tas bija nobāzts kkur aizzemapziņas kambaros un tagadni vairs neskar... a te - zāle, :@ , ņēma un uzcēla...
-
Mums darbā bosi prasa tikai rezultātus, nevienu nekādā veidā neietekmē, bet pieņemu kaparastajos ofisos tas noteikti notiek
-
http://onpoint.wbur.org/2014/04/23/life-coaching-therapy-big-business (http://onpoint.wbur.org/2014/04/23/life-coaching-therapy-big-business) (audio)
"What does it say about Life Coaching if the person who cuts my hair needs at least 1500 hours of training, and to pass an exam, but a Life Coach, who may try to "get inside my head" has no such requirements?"
-
Ui, man tai sakarā bija foršs piedzīvojums. Šefene, iestādē, kur kādreiz strādāju izdomāja iemēģināt šamo metodi. Sauca pa vienam skuķus un tirpināja, līdz šamām nervu sabrukums. Pienāca arī mana kārta. Nosēdināja mani sev pretīm un sāka star puķēm ar ko "neitrālu",- pasaki man lūdzu, ko tu domā par mani un manu darbu? Es šamai uzsmaidiju un pārjautāju,- nopietni? Jā, jā,- šī pamāja. Nu tad es arī teicu... visu ko domāju... ļoti diplomatiski :coffee: . Pateicu, ka man VIŅAS ĻOTI ŽĒL, jo viņa ir spiesta katru dienu iet uz darbu kas viņai riebjas un saskarties tur ar padotiem, kuri pēc visa spriežot ir stulbi, neprofesionāli, slinki un aprobežoti. un tā tālak ... Un tas ir bezcerīgi, jo šai ziņā viņas spēkos nav neko mainīt. Tāda drūma beziizeja. ... Un , ka es nekad mūžā negribētu būt viņas vietā, jo tas sajrautu manu dzīvi, veselību un jebkādas cerības uz ko gaišāku nākotnē. Kad es gāju no kabineta ārā šamai bira asaras un puņķi. Tieši tāpat, ka savā laikā visām, kas bija viņas pakļautībā. Tai dienā viņa vairs nevienam nekādus jautājumus neuzdeva. Kad skuķi jautāja, ko es šamai biju atbildējusi - teicu, ka pateicu visu, ko par viņu domāju un tas aizņēma ļoti daudz laika, tāpēc pie manas personas iztirzāšanas nemaz netikam.
Un ja godīgi, nemaz nenožēloju, tas sievišķis bija to pelnijis. Tur savā laikā viss kas ir bijis, jauniņo publiska pazemošana, komats nevietā - dokuments lido pāri galdam, nerunājot par to, ka kundze no rīta blociņa vilka kurš pa cik min ir nokavējis uz krēsla apsēsties un tas esot brībdienās jāatstrādā. šad tad man likās, ka viņa iespējams patiešām slima ... a mums karma tāda , to visu prieku izbaudīt
-
Olguc, un, kāds bij rezultāts?
-
:blushing: tagad strādāju mājā ..;o))))))) un ja godīgi, visu laiku par to biju sapņojusi