Sarunu forums
Ikdiena => Garāža => Tēmu iesāka: Camma 2016. gada 21. februāris, 17:20:17
-
Lai vai kā tur būtu, bet raksturs cilvēkiem veidojas skolā. Tas zināms jau sen un tiek izmantots nesamaitāto bērnu dvēseļu šablonēšanai tādā virzienā, kāds nu pašreizējai valdībai vajadzīgs. Padomijā visās skolās par pareizu politisko audzināšanu un puišu sagatavošanu lielgabalgaļas lomai rūpējās īpaši “skolotāji” - vojenruki. Kā likums, nevienu citu valodu, izņemot krievu. šie kungi nezināja un skolās parasti vadīja pēdējo gadu-divus pirms iziešanas pensijā. Kaut ko no civilās aizsardzības pamācīja, ļāva izjaukt-salikt “kalašu”, pašaudīties skolas bēniņos ierīkotajā šautuvē ar mazkalibreni. Reti kurš no vojenrukiem riskēja rādīties ar sīkajiem resgaļiem kaut kur sabiedrībā, izņēmums – ja vojenruks bija piekomandēts krievu skolai. Tad gan visādas kara spēles un maršēšanas gāja vaļā vai uz katriem valsts svētkiem.
Kā bija, kā ne, viens īstenais tēvzemes patriots sadomāja, ka viņam arī latviešu puikas jāiedīda staigāt “strojevim šagom”. Kā par nelaimi skola pašā Rīgas centrā un sporta laukuma nav. Ko darīt? Ies maršēt pa ielu! Nu labi, maršē ap kvartālu - “raz, dva, ļevoi” - skaisti! Vajadzētu kādu dziesmu, lai soļošana brašāka. Vai maļčiki nezinot kādu ritmisku dziesmu, kas soļošanai piemērota? Ak, zinot gan? Nu tad nākamais aplis ap kvartālu dziesmas pavadījumā.
Un tad pašā Rīgas centrā, brašiem soļiem atbalsojoties apkārtējo namu sienās, atskan puišu skaļā un vienotā balss :
“....Upe tek riteņos, heisā,
Brūtgāns pāri brien, heisā,
Kule mirkst ūdenī, heisā,
Zāle di@sā lien, heisā...”
Vojenruks tikai vēlāk tā kautrīgi esot nokomentējis, ka dziesma laikam īsti laba neesot izvēlēta, jo garāmgājēji dīvaini smaidījuši, bet nekādas bumbas piesiet nav varējis, jo valodu nav zinājis...
-
Melodiju nezinu bet man kaut kā ne-so-ļo-jas... :)
-
Labi soļojas :)
-
Melodiju nezinu bet man kaut kā ne-so-ļo-jas... :)
Divas ceturtdaļas - Kas Tev nesoļojas? Plijē?
-
Vai tad vojenruks tikai puišus dresēja? Pie mums trenkāja visu klasi. Es varēju kalašņikovu izjaukt un salikt ka prieks 1 minūtē. Un visas detaļas varēju nosaukt. Un visus pagonus bija jāatpazīst. Un ar gaiseni jāšauj, un militarajās skatēs jāsoļo un jādzied "U soldata vihodnoj, pugovici v rjad....I ot ulibok djevušek vsja uļica svetla..." :D
-
Kalašņikovs , svēta lieta! Vajadzēja izjaukt un salikt uz laiku. Ar hronometru. Šautuvē ar visiem brunčiem metāmies garšļaukus uz matračiem un šāvām mērķī.
Dziesma gan man nedzirdēta.
Bet bija vēl tāda lieta , kā ierindas skates. Mazajās klasēs .Tur bija jāsoļo ar dziesmu. Diesma bija izvēlēta debila:
Pa debesu āri
Trauc lidoņu pāri
Un vēro no augstuma tie
Cik braši mēs esam
Kā karogus nesam...
Nu mēs arī dziedājām - "Pa debesu āri, trauc miroņu pāri... "
-
-
Minne, super!
-
Minne, super!
Pūka, šīs bija maigais variants ;)
-
Minne,Tu esi leenais divplaaksnis,vot es - izaardiju un saliku atpakalj 28 sekundees! :rofl: protams,ja traapiijaas labais kalashs,bet ,ja tas kroplis,kuram laidee bija penal s prinadljezhnostju...nu i na.
-
Minne,Tu esi leenais divplaaksnis,vot es - izaardiju un saliku atpakalj 28 sekundees! :rofl: protams,ja traapiijaas labais kalashs,bet ,ja tas kroplis,kuram laidee bija penal s prinadljezhnostju...nu i na.
lumberg, neatceros savas sekundes, bet gribēju teikt, ka robeža bija tā 1 minūte. Bet arī ne par to ir stāsts ;)
-
Nekad neesmu varējusi kaut kādus kalašņikovus salikt. Izjaukt jā.
-
Kalašņikova jaukšana un salikšana likās interesantākais, kas tajās stundās bija un nesapratu, kādas var būt grūtības atcerēties secību. Vienīgās grūtības varēja sagādāt, ja tika defektīvais kalašņikovs (vispār bija 3)- kaut kas tam bija salocīts un grūti noņemams, reiz pat aizplēsu īkšķa nagu izjaucot.
Mūsējam vojenrukam prispičilo, ka visiem vajag vienādas cepures, beretes, bet, kā jau padomjlaikos, arī ar tām bija naprežonka un ne vienmēr bija nopērkamas, un beigās viena klasesbiedrene ieradās pašadītā... :D
Dziedājām gan "Div dūjiņas", gan vojenruka iecienītās "Песня о тревожной молодости" pirmo pantu un piedziedājumu: И снег, и ветер.
И звёзд ночной полёт...
Меня моё сердце.
В тревожную даль зовёт.
-
Vot, es šim visam kā esmu pagājusi garām. Vienreiz mācījāmies likt gāzmaskas.
Teorija par kodolkaru.
Nekādi kalašņikovi,soļošanas un dziedāšanas.
-
Tiešām nebija ierindas skates (manuprāt, tā šo lietu sauca)?
Visām klasēm bija jāpiedalās sacensībās - cik saskaņoti maršē; kā pilda komandas - pa labi, pa kreisi utt., nejaucot ierindu; vēl bija sasaukšanās - tipa - "viens un divi, trīs un četri, kas tur soļo, kas tur dzied.." (tas gan laikam mazākajās klasēs, vidusskolā vairs neatceros).
Tuk, tava versija drīzāk pēc civilās mācības ož, nevis militārās, lai gan arī tur bija par kodolkaru.
-
Kas tur soļo, kas tur dzied bija. Pionieros.
Mums bija pasniedzējs,kuram pašam vecāki bija represēti. Tādēļ attiecīgi arī apmācība.
Amatu apvienošanas kārtībā mūsu fizkultūras skolotājs.
-
Ierindas skates ar sacensību starp klasēm un skolām bija neizbēgamas. Pirmajās 3 klasēs neatceros, bet no pionieru laika līdz vidusskolas beigām maršēja visi kā mīļie.
Aģitbrigāžu skates atceraties? :D
-
Es, es atceros!!
Elektrovadi kā vijoles stīgas aizsteidzas tālu
Vēstot labas un gaišākas dienas!
(un tālāk bij kautkas par elektrifikāciju un lielo dzimteni)
-
Ak diesiņ - ierindas skates, klasē 8 bērni, viens komandē, viens nes karogu, seši parastie soļotāji... Un komandieris ziņoja laikam jau pionieru vienības vadītājai vai skolas direktorei, neatceros vairs, ka varonīgie 4. klases pionieri ieradušies uz ierindas skati. Sviests kaut kāds tas bija.
-
Mazajās klasītēs mūsu bija daudz - ap 30, braši soļojām un dziedājām Mans ērglēn, mans ērglēn! kaut kādi lidotāji bijām, zilās pilotkās, un pagoni ar uz baltajām blūzēm bija jāšuj. Vidusskolā gan kalašu tikai vienreiz dabūju rokās paturēt, bet vojenruks mums bija ciešams. Vienu viņa sentenci joprojām atceros - čelovek razumnij učitsja iz ošibok drugih, a čelovek ņerazumnij iz ošibok iskļučiteļno svojih. Tiesa, reizēm mēs viņu arī nesām cauri - onka bija laikam ukrainis, un na pravo, na ļevo komandas ierindas priekšā bļaujot viņam vienmēr iznāca kā na praVU, na ļeVU, nu tad mēs visi vienreiz korī, viņa paša VU nesagaidījuši, savu VU nobļāvām pirmie. Pāris reizes pēc tam viņš bļāva VO, bet pēc tam jau atkal aizgāja VU :)
-
Š''''ķiet, tā militārā histērija sākās vēlāk, mums skolā laut kāda militārā bija 11. klasē, ko visi bastoja vai dzēra vīnu -laida pudeli pa soliem -ārprāts, vai to es vispār drīkstētu bēniem stāstīt. Soļojām pamatskolā -mūsu auzinātāja tāda sportiska, bijām gan PSRS tūristi, gan soļotāji līdz pat republikas skatēm
Augstskolā sēdājām ar gāzmaskām un rēķinājām radiācijas mākoņus
Pēdējā lēkme jau bija darbā -kaut kādas evakuācijas shēmas zīmēja un apziņošanu -ka cits citam zvana un saka "muktim nu!". Izmēģinājuma reizē zvana cienījamais grupas vadītājs ap 5 no rīta un tēvs viņam pateicis, ka Reno nav mājās un vispār ir nepieklājīgi tik agri zvanīt
-
Jaunākajās klasēs tās ierindas skates bija viens liels marasms, bet par militāro mācību videnē man sliktu atmiņu nav. Mūsu atvaļinātais palkavnieks bija visumā miermīlīgs onka un pat ar zināmu humora devu, un ar viņu varēja tīri labi sadzīvot. Krieveni pratu labi, saprast un rakstīt problēmas nesagādāja, kalašu jaukt un šautuvē pašaudīties pat šķita interesanti, turklāt šaušana tik labi padevās, ka palkavnieks pat ieteica man pievērsties šaušanas sportam. Un "šaunamajās" dienās vilku uz skolu džinsenes, lai nebūtu brunčos pa matračiem jāvārtās :)
-
Znajem, prohoģiļi. :)
No ierindas skatēm atceros divas dziesmas. Viena bija "nopietnā":
Mums kauju dūmi pāri klājās
Un draudēja nāve ik brīd',
Kā Spartaks mēs drosmīgi gājām,
Lai naidnieki cīniņā krīt.
Bet otra bija no Šveika dziesmu sērijas:
Mīļā, ķeizars mani karā sauc...
-
Jums "paveicies" - oriģinālie krievu veči militāristi. :D
Mums bija jauns puikiņš - tīrs latvietis, kas forši sarka, krieviski runāja ar baisu latviešu akcentu un bija lāga puisis. Džeks gan neiespringa - mēs ātri vienojāmies, ka "kārtībai jābūt", mēslus nevienam nevajag, uztveram ar humoru un nestresojam. Tā arī visi draudzīgi vāvuļojām krieviski, prikola pēc izrunājām viņa uzvārdu krieviski [tipa - "Zilonis" (ar uo) kā "Ziloņis" ar uzsvaru uz otro zilbi un ar "o"], jaucām kalašus, vilkām gāzmaskas, formas brunčos vāļājāmies pa matračiem (mums bikses piecieta tikai ziemā pie -25 un slēpojamdienās). Nez, man tīri labi patika. Militārā ne militārā, bet šādas tādas noderīgas civilās aizsardzības lietas tomēr apguvām. Baidos, ka mūsdienu Rietumu vērtību pārbagāto skolu skolēni ir pilnīgi impotenti un mīksti jebkādu nestandarta situāciju gadījumos.
-
Man šķiet skautos un jaunsargos māca sakarīgas lietas.
Jums tas viss bija krieviski?, mums militārā bija latviski.
-
Es no militārenes atceros tikai, ka puiši salika to šaujamo uz ātrumu, un gāja uz šautuvi. Skuķiem šaut nelika, jo mēs paziņojām, ka baidāmies no tā un esam pēc pārliecības pacifisti. Tai sakarā mums lika vilkt gāzmaskas un smuki soļot. Beigās visa klase kopistiski rakstīja kontroldarbus un tur gan katrs katrs murgoja kas kuram prātā ienāk. Manus gara darbus vojenruks lasīja visas klases priekšā, kā paraugu tam, kā nedrīkst un visi korī zviedza.
Tipa, uz jautājumu, -kā lietot kompasu. Liekas atbildēju,- ka kompass ir tāda dīvaina parikte, kurai ir neizskaidrojuma īpašība- šama vienmēr rāda uz vienu pusi. un ja pieņem, ka tie ir ziemeļi, tad pārējās debespuses var atrast ja liek lietā fantāziju un pieredzi. Gadījumā, ja rodās aizdomas, ka kompass nav darba kārtībā, bet uz ziemeļiem vajag kā ēst, tad izmanto sauli. Gaida, ka šamā sāks rietēt vai aust. Ja laika apstākļi ir nelabvēlīgi ( nav saules) izmanto kokus, tai nozīmē, ka meklē sūnas. Kaut gan garantijas nav, jo sūnas ir visur. Tādā gadījumā jāuzprasa garāmgājējam. Ja izrādīsies, ka viņš arī nezina, kur ziemeļi, tā ir laba zīme, var turpināt ziemēļu meklēšanu kopā un tu vairs tai mežā nejūties tik dumš un vientuļš. Pie tam, kālab galu galā jāiet tieši uz ziemeļiem, varbūt laime tevi gaida tieši te un tagad. Vojenrukam vispār nebija ne vainas, mums viņu pat šad tad žēl bija... tāds lāga večuks. ;o))