Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: RaFix 2016. gada 20. marts, 22:39:43
-
Skatos StandUp show. Tur viens runā par tiem neveiklajiem pirmajiem randiņiem 14-16 gadu vecumā.
Atcerējos savu pirmo randiņu. Uzaicināju meiteni pastaigāties, uzdāvināju viņai puķes, labākās, ko varēju atrast mammas dobē (Atļauju nepaprasīju, pēc tam nācās smagi atskaitīties, jo konkrētie ziedi bija plānoti kam citam), gājām uz tuvāko parku. Staigājām. Kaut ko runājām. Pēkšņi viņa tādā pilnīgā offtopic ņem un paziņo, ka ja es esmu iedomājies, ka aizvedot viņu uz tik klusu vietu, viņa man ļaus gar sevi grābstīties (Nenoliegšu, ka būtu bijis priecīgs, ja ļautu, bet tas īsti primāri nebija. Svarīgi, bet ne primāri), tad es varot aplauzties un nekā tāda nebūs. Man bija :wtf: . Ko es tādu izdarīju, lai viņai tā liktos un kā viņa uzzināja, ka arī tas mani interesē! :wtf:
:D
Kā gāja jums? Pašu pirmo reizi.
-
Jēziņ. Kas to vairs atcerās... :)
Es atceros ka slimoju, kad ciemos atnāca džeks, ar kuru pie rociņas pastaigājos (man bij ap 16) un kurš mani pavadīja mājās. Jutos baigi slima, angīna, temperatūra, nesmuka, izspūrusi utt, kautkā aizvadīju viņu ātri. Apvainojās ka es pret viņu nelaipna. Man bij tād riktīgs WTF... nu neko. Ja jau man pat slimai jādomā kā jūtās Viņš, nuinafig
-
Piedod, bet es pat cita veida pirmās reizes neatceros, kur nu vēl pirmo randiņu :D
-
Man arī diez gan stipri jāpiedomā, kuru tad es tā īsti varu uzskatīt par pirmo randiņu. Pirmais nopietnais puisis man bija 16 gadu vecumā, no paralēlklases. Vienmēr skolas ballēs dejojām un pēc tam viņš mani uz mājām pavadīja.
Tad bija vēl viens aptuveni tajā paša vecumā, ar ko man patika pa telefonu pļāpāt - bija gudrs un ar foršu balsi. Izskatījās gan pēc klasiska "jefiņa" kā amīšu filmās. Bet tajā vecumā izskats ir ļoti svarīgs. :D Viņš mani aicināja gan uz kino, gan uz drauga jubileju kaut kāda vasarnīcā. Uz kino aizgāju, uz ballīti gan nē, lai viņš bija jau pa telefonu apbūris manu māti un izprasījis atļauju. :D
O, atcerējos vēl vienu senāku puisi, ar ko satikos 14 gadu vecumā, viņam bija 15. :) Vispirms viņš atbrauca pie manis ciemos, un mēs braucām peldēties. Pēc tam mani vecāki bija ļoti sašutuši, ka puisis man nezin ko varēja nodarīt, lai gan toreiz pat nebučojāmies. 6 gadus vēlāk apprecējāmies. :D
-
:thinking: Man "pirmais" bija kaut kur starp vasarā starp piekto un sesto klasi ;) , kādā vasaras nometnē. Tur divi puišeļi cīnījās par manu uzmanību, jo tā gadījās, ka esot redzējuši, kā es no rīta ķemmēju matus, kas tajā laikā bija liekas kaut kur garumā līdz dupsim. Vismaz tā viņi man teica. Līdz ar to abi bija pagalam un sākās konkurence ne pa jokam. Tad tur sākās visa tā jezga. Kurš pirmais uz to randiņu aicināja, vairs neatceros, bet tā kā šamie bija draugi, pārsvarā nāca kopā. Man tas glaimoja, skuķi sačukstējās. Kaut kur pa burzmu pat dabūju pirmo "publisko" buču. Tas padarīja tramīgu nometnes vadību un kad brīvdienā vecāki mani apciemoja, tad šamos izsauca pie vadības uz pārrunām. Fāteris rēca, mammucis vispār nesaprata par ko ir runa. Es jutos aizvainota, jo nejutos vainīga par to, ka mani tur kāds lenc un vispār nesapratu par ko ir runa un kāpēc pieaugušie tā šūmējās. :angel: Es vispār nesapratu notikumu nopietnību, kāpēc vajadzīgi kaut kādi randiņi, ja tāpat ir iespēja satikties katru dienu un buča bija slapja un man nepatika :sad_smiley: Beigās viss nokārtojās dabīgā ceļā, tai nozīmē, ka beidzās nometnes kārtējā maiņa un visus aizveda uz māju. Tad man liekas vēl atnāca kāda vēstule uz kuru es neatbildēju, jo nezināju ko rakstīt.
-
Mans pirmais randiņš bija 1. klasē, Rihards mani turēja pie rokas un pavadīja uz mājām, bet mans tētis gāja aiz muguras un nesa mūsu somas. Un droši vien rēca
-
Ui, tā epopeja par ļubestību tagad vispār sākas agri ne pa jokam. Māsa stāstīja, ka skuķa bērnudārza grupiņā, tas bija ap 4 gadu vecam kontingentam, viens no puišeļiem visā nopietnībā paziņoja, ka precēs Lienīti un Lienīte šovakar brauks pie šamā uz mājām, tai nozīmē , ka sākot ar šo dienu dzīvos pie viņa. Lienīte stāvēja tur pat blakus un spriežot pēc visa bija gatava mesties grēku atvarā. Labi, ka Lienītei bija pakaļ atnākusi vecmāmiņa, kura izrādās nedrīkstēja neko tik svarīgu lemt. Lienīti aizsūtīja uz māju prasīt atļauju vecākiem. Mums tai sakarā bija virkne ļubestību - skuķis paziņoja(tai pašā vecumā) , ka mīl (teiksim) Dāvi, jo tas dikti patīk Aniņai un Sarmītei. Uz Sarmītes gaumi varēja paļauties, tai katru rītu bija jaunas bantes. Ļubestība turpinājās dienas trīs , tad skuķis paziņoja, ka mīl Robertu, jo Dāvis ir saslimis un kam viņš tāds ņerga vajadzīgs. Pie tam Robertam mājās esot trīs govis, līdz ar to šams liekas tāds gruntīgaks eksemplārs. Tādas meksikāņu kaislības!
-
Es vedu uz muzeju. Visas. Pirmajā reizē....
-
Она сидела у окна,
А он вошел в ее вагон.
— Женат, — подумала она.
— Лет тридцать пять, — подумал он. А за окном цвела весна,
Был мир прекрасен, словно сон.
— Красив, — подумала она.
— Как хороша, — подумал он.
Но жизнь для счастья не дана.
Он встал и вышел на перрон.
— Как жаль! — подумала она.
— Как жаль! — успел подумать он.
А дома, сжав бокал вина,
Включив любимый «Вальс-бостон»,
— Одна, — подумала она.
— Один, — вдали подумал он.
(c) Алквиад
-
Она сидела у окна,
А он вошел в ее вагон.
— Женат, — подумала она.
— Лет тридцать пять, — подумал он. А за окном цвела весна,
Был мир прекрасен, словно сон.
— Красив, — подумала она.
— Как хороша, — подумал он.
Но жизнь для счастья не дана.
Он встал и вышел на перрон.
— Как жаль! — подумала она.
— Как жаль! — успел подумать он.
А дома, сжав бокал вина,
Включив любимый «Вальс-бостон»,
— Одна, — подумала она.
— Один, — вдали подумал он.
(c) Алквиад
Cik klasiski ... :(
-
Nē, nu bērnudārza vecumu es gan nesākšu atcerēties. Tas nav nopietni. :) Turklāt tajā vecumā bērni paši no zila gaisa neko neizdomā, tāpat jau mājās saskatās omītes seriālus, saklausās pieaugušo sarunas u.tml.
Šajā sakarā atcerējos it kā gadījumu iz dzīves... Atnāk meitenīte mājās no bērnudārza, paēd vakariņas, apmierināta izstaipās un saka: " Oi, mutikapi". Vecāki neizpratnē. Tikai pēc laika noskaidrojās, ka bērnudārzā audzinātāja ar auklīti dzer kafiju un pēc tam audzinātāja izstaipās un, lai bērni nesaprastu, krieviski saka "Oi, mužika bi.... "
-
Bet pirmais īstais randiņš ar seksa perspektīvas pazīmēm, izteiktām un kvalitatīvām, bij vienkārši ģeniāls, ja kas. Kaza izrādījās, bet paliks sirdī uz visu mūžu. Zoss gatavā....
-
Bet pirmais īstais randiņš ar seksa perspektīvas pazīmēm, izteiktām un kvalitatīvām, bij vienkārši ģeniāls, ja kas. Kaza izrādījās, bet paliks sirdī uz visu mūžu. Zoss gatavā....
Mao, varbūt nevajag ar dzīvniekiem.... ? ;)
-
Man atkal šķiet bezgala aizkustinoši, cik dziļas atmiņas Mao sirdī atstājusi pirmā mīla. Pat, ja uzvedās neadakvāti pēc Mao uzskatiem.
Ko meitēns tādā vecumā var neadekvātu izdarīt?
Droši vien dabīgais seksapīls līda ārā, bet nācās apslāpēt.
Mao apmierinātu manu ziņkāri, kāpēc vēl pēc gadiem viņš meiteni dēvē par zosi un kazu, bet ļoti mīļu zosi.
-
Hmmm,par pirmo randiņu un jaunības izjūtām un atmiņām.Manas jaunibas laikā parasta randiņu vieta bija kinoteātris un obligāti pēdēja rindā.Tur varēja kino laikā čubināties un ņemties uz nebēdu-tumšs,silts ,aiz muguras neviens nesēd un nelūr.
Bet ja tā padomā-cik ļoti mainās izjūtas līdz ar gadu skaita augšanu.Apgriezti proporcionāli.Jo vairāk gadu,jo mazāk prieka sagādājas.Ja jaunībā prieku sagādāja pat tikai blakus sēdēšana,tad vēlāk pat blakus gulēšana nesagādāja tādu prieku.Vispār nelāga.Un vistrakākais-ka ļoti labi atmiņā saglabājušās tā laika izjūtas un nu tagad dusmas pašai uz sevi,ka tie paši notikumi,tās pašas padarīšanas ir teju garlaicīgas un pelēkas.Kur pazudušas košās krāsas un prieks?Smadzenes apsūnojušas vai kā?Jo procesi jau tie paši,tikai uztveršana sabojājusies.
Tas tādas manas pārdomas,varbūt citiem tas tā nava.
-
Hmmm,par pirmo randiņu un jaunības izjūtām un atmiņām.Manas jaunibas laikā parasta randiņu vieta bija kinoteātris un obligāti pēdēja rindā.Tur varēja kino laikā čubināties un ņemties uz nebēdu-tumšs,silts ,aiz muguras neviens nesēd un nelūr.
Bet ja tā padomā-cik ļoti mainās izjūtas līdz ar gadu skaita augšanu.Apgriezti proporcionāli.Jo vairāk gadu,jo mazāk prieka sagādājas.Ja jaunībā prieku sagādāja pat tikai blakus sēdēšana,tad vēlāk pat blakus gulēšana nesagādāja tādu prieku.Vispār nelāga.Un vistrakākais-ka ļoti labi atmiņā saglabājušās tā laika izjūtas un nu tagad dusmas pašai uz sevi,ka tie paši notikumi,tās pašas padarīšanas ir teju garlaicīgas un pelēkas.Kur pazudušas košās krāsas un prieks?Smadzenes apsūnojušas vai kā?Jo procesi jau tie paši,tikai uztveršana sabojājusies.
Tas tādas manas pārdomas,varbūt citiem tas tā nava.
To sauc par rutīnu. Normāli tas viss.
-
Es tagad tā sāku aizdomāties, vai man vispār dzīvē ir bijis tāds klasisks randiņš... Skolas laikā nē (stingri vecāki, es uz pretējo dzimumu vispār neskatījos, pretējais dzimums uz mani arī droši vien nē). Studiju laikā kaut kā parasti sanāca kompānijās tusēt. Bet tā, viens pret vienu, pastaigas, kino, romantika... Nea, nav bijis nekas tāds. Vai arī no atmiņas pazudis kā kaut kas nesvarīgs.
-
Man atkal šķiet bezgala aizkustinoši, cik dziļas atmiņas Mao sirdī atstājusi pirmā mīla. Pat, ja uzvedās neadakvāti pēc Mao uzskatiem.
Ko meitēns tādā vecumā var neadekvātu izdarīt?
Droši vien dabīgais seksapīls līda ārā, bet nācās apslāpēt.
Mao apmierinātu manu ziņkāri, kāpēc vēl pēc gadiem viņš meiteni dēvē par zosi un kazu, bet ļoti mīļu zosi.
Meitēns bij mīļš un seksīgs, bet nevarēja izšķirties vai bezkaunīgs mopēds, vai tēva žigulis. Būtu pagaidījusi manu pilngadību un mūsu abu izlaidumu, uz to mēs brauktu ar MARK Vll. Eh, ko nu vairs....
-
Nu lab, abi labi, tikai mani pieķert nevarēja...
-
Hmmm,par pirmo randiņu un jaunības izjūtām un atmiņām.Manas jaunibas laikā parasta randiņu vieta bija kinoteātris un obligāti pēdēja rindā.Tur varēja kino laikā čubināties un ņemties uz nebēdu-tumšs,silts ,aiz muguras neviens nesēd un nelūr.
Bet ja tā padomā-cik ļoti mainās izjūtas līdz ar gadu skaita augšanu.Apgriezti proporcionāli.Jo vairāk gadu,jo mazāk prieka sagādājas.Ja jaunībā prieku sagādāja pat tikai blakus sēdēšana,tad vēlāk pat blakus gulēšana nesagādāja tādu prieku.Vispār nelāga.Un vistrakākais-ka ļoti labi atmiņā saglabājušās tā laika izjūtas un nu tagad dusmas pašai uz sevi,ka tie paši notikumi,tās pašas padarīšanas ir teju garlaicīgas un pelēkas.Kur pazudušas košās krāsas un prieks?Smadzenes apsūnojušas vai kā?Jo procesi jau tie paši,tikai uztveršana sabojājusies.
Tas tādas manas pārdomas,varbūt citiem tas tā nava.
To sauc par ilgi cerētā un ļoti gaidītā nepiepildīšanos. Parasti pielīp meitenēm, tieši viņas sapņo pārspīlētās vērtībās un noskumst, kad saprot, ka tintē ir - nebūs.
-
Es vedu uz muzeju. Visas. Pirmajā reizē....
Mao, uz Kara vai Okupācijas?
Ņemot vērā tavas intereses..
-
Nevar teikt, kas zin cik Jūsu te uzreiz žagoties sāks...
-
Paldies Mao par atbildi.
Tad jau seksīgais meitēns tika citam. Varēji jau atkantēt, Mao.
Ezmei nevaru piekrist, jo man pietiekami solīdā vecumā visādas romantiskas izjūtas, ceļu trīcēšana, peldēšana laimē un eiforijā bijušas daudz spēcīgākas kā jaunībā.
-
Dille, laimīgā. Varu piekrist Ezmei. Man pat nekustina vairs skaisti filmu varoņi, kur nu vēl parasti, dzīvē sastapti eksemplāri. Senāk biju kā transā kādu erotiski romantisku kinofilmu saskatījusies.
-
Un vēl kas.Pie tagadējām iespējām esmu izskatījusies jaunības ''topa'' filmas,un nesaprotu,kas gan man tur varēja tik ļoti patikt?!Tur pat nav ko pārdzivot.Tāpat izlasīju grāmatu,ko atcerējos kā pusaudzībā lasīju un bimbāju teju visas nakts garumā.Tagad neatradu tajā vairs neko nevienas asaras vērtu.
Dille,tiktiešām apskaužu,ka neesi zaudējusi dzīves krāsas!
Man laikam pa miegam kāds smadzenes pārstādījis....
-
Labums jums droši vien tāds, ka netverat pasauli tik emocionāli, kā es. To man laikam reizēm gribētos dažādās dzīves situācijās - milzu savaldību, akmens seju un tā, lai neviens nespēj nolasīt manas emocijas.
Bet citādi - man tas patīk.
Jo vēlākos gados dzīve uzdāvina dziļumu.
Tas jau nav saistīts tikai ar erotiski romantiskām sajūtām, kaut arī tās ir foršas. Nu tā jums nav - nokrēslā pēkšņi tik fantastiskas gaismas un krāsas ieraugi, atplūst kādas pavasara smaržas, kaut kas netverams un pēkšņi ir tāda dziļa un patiesa laimes izjūta, no kuras aizraujas elpa un šķiet, par to jāpateicas, ka spēj to sajust.
-
Laimes sajūtas nav. Tādu atceros bērnībā. Man viss velk uz asarām. Esmu neglābjams pesimists. Jā, cenšos to akmens seju. Tā, lai neredz, ko jūtu. Tikai ne jau tāpēc, lai noslēptu laimes un prieka sajūtu.
Erotiskas sajūtas vēl mūzika spēj atsaukt.. nu tā reti, pavisam negaidot, kaut ko pēkšņi izdzirdu un ievibrē.
Mēs jau te aizklīdušas neceļos. Tēma bija par randiņiem.
-
Paldies Mao par atbildi.
Tad jau seksīgais meitēns tika citam. Varēji jau atkantēt, Mao.
Kā tad! Tūlīt!!! Lai tagad raud, mazāk čurās.
-
Aūūūūūū! Kas te par bēdu ielej, tagadiņās? Ielej - viņš uzrakstīja, ha.
Es gan iemīlos 3x dienā un pavasarī 27x. Kāmēr Tu man tikai paej garām es jau ij tā, ir šitā ar Tevi un jau špudūkc pie nākošās. Kas i, saņemās, saņemās! Pamēģiniet šitā - vispirms sekss, tad iepazīties, tad domāt. Vismaz noknaibīsimies.
-
Gandrīz aizmirsu. Dillei, par viņas īpašo iekšējo stāvokli, kas liek Mao dvēselei cerībā, ka ne visa paaudze zudusi, diet erotisku diedjamo, speciāli no Mao - divas lieldienu, nu šitās, kā viņas, nu TĀS, eh - Spārk, mums ir smaiļiks ar divām, nu kā viņām tur... lieldienu tām?
Šitais? :go_go:
-
Pirmais randiņš, kas to vairs var atcerēties! Es pēdējo labi atceros :) - nu zināt, joprojām sirds dauzās un ir nenormāli forši.
-
neatceros.
Neatceros pat, kad tieši un ar ko 1.
... un kas būtu uzskatāms par randiņu?
Iešana kkur 2atā pēc iepriekšējas plānošanas? Vai tikai, ja to tieši tā par randiņu arī nosauc?
Vai piemēram, nāciens kopā no kkāda skolas pasākuma arī skaitās?
Vai tusēšana kopā bērnudārza stūrī, kur puiks ļoooti draugs, bet nekas seksuāls vai erotisks tajos laikos vēl prātā nav bijis (nu OK klasiskā interese apskatīties grupiņā, ar ko puikas no meitenēm atšķiras, bet tā jau atkal drīzāk pasaules izzināšana, ne kādi tālāki rīcības plāni...)?
-
... un kas būtu uzskatāms par randiņu?
Es ar to biju domājis tādu, iepriekš plānotu, satikšanos divatā. Var jau būt, ka es nepareizi to vārdu saprotu. :thinking:
-
Atceros. Nekā interesanta.
-
Man tādi randiņi tikai uz vecumu ir bijuši. Nezinu, kuru uzskatīt par pirmo. Tradicionālie restorāni, pastaigas pie jūras, sekss naktī pie jūras. Neatceros, cik tur planots vai nē.
-
Randiņš bija tad, ja viens (parasti puisis) otru uzaicināja satikties - konkrētā vietā konkrētā laikā :D
Mans pirmais randiņš bija 15 gadu vecumā. Viņam bija 17, es kompleksoju, ka esmu par jaunu, tādēļ sameloju, ka man jau 16! Pirms tam man tas puisis traki patika, bija tāds atturīgs, neņēmās stulbā barā ar citiem kopā....bet, kas aizgāju uz savu pirmo randiņu, man galīgi nekas vairs nepatika, jo biju šausmīgi uztraukusies, ka mūs kāds ieraudzīs, ka domās, ka esmu tagad aizņemta. Jo man īsā laikā jau bija iepaticies cits, un es gribēju, lai tas zina, ka esmu brīva :D
-
Pirmo reizi samīlējos 5 gadu vecumā vectēva mašīnas remontētājā. Atceros uzvārdu, smuks bija, viļņainiem matiem. Katru dienu gāju laukā kā uz svētkiem, stāvēju, skatījos uz viņu un priecīgi čaloju.
Kā man viņš patika! Vienu reizi viņš bija paņēmis līdz savu meitu - uzpūtīgu tukšpauri, ciest nevarēju, precīzi manā vecumā, lika man ar viņu spēlēties, bet es šai labāk būtu acis izskrāpējusi.
Un tad nāca liktenīgā frāze - tu tā kā žagatiņa visu laiku man apkārt čivini! Viss, mīla cauri. Iegāju iekšā un šausmīgi raudāju. Ilgi, dziļi un rūgti. Tai pagalma pusē vairs nerādījos.Pēc tam, šķiet, viņš bišķi nodzērās. Ceru, manis dēļ :D :D
Pirmajā klasē man bija nopietns draugs - smukulis, skruļļainiem matiem, gudrs, pieklājīgs, bez gala galants. Staigājām pa gaiteni rociņās saķērušies, viņš man visu ko dāvināja, sieviešdienā pašdarinātu atklātnīti. Vienreiz uzcienāja ar kaut kādu vitamīnu, man sākās alerģija, kļuvu sarkana kā biete, aizrāva pie skolas māsiņas. Uzaicināja uz savu dzimeni. Es uzdāvinu grāmatu un viņš bezgala galanti saka - paldies, esmu tik priecīgs, man tētim(!!!!) ir šī grāmata, bet tagad man būs savējā. Lieki teikt, tā bija pasaku grāmata. Viņš man deva no svinībām līdzi torti un kopā ar vecotēvu pavadīja mājās. Otrajā klasē sākās pārmaiņas, klasesbiedri bija apguvuši skarbo dzīves skolu un sāka mūs apsmiet, zīmēja visādas nejaucības un skandēja pantiņus. Mums bija pofig. Tad ķērās pie radikālākiem līdzekļiem - sāka mūs gaitenī grūstīt, raut aiz drēbēm un fiziski ietekmēt. Mīla pajuka, iespējams, ka šis bija viens no iemesliem, lai vēlāk samācītos, noliktu eksāmenu un mainītu skolu.
-
Atcerējos tikai to, ka uz saviem randiņiem vazāju līdzi draudzeni un reiz pat puisim bija mums abām jāizmaksā pusdienas smalkā Rīgas krogā, kur varēja tikt tikai pa blatu. Man pat prātā neienāca, cik tas bija stulbi un ka viņam naudas varēja tik daudz nebūt.
Bet citādi atmiņā ataust tikai tradicionālie randiņi iekš kino, kur filmu neskatījāmies, bet spaidījām viens otra rociņu. Filmas mainījās, puiši ar, bet tiešām tajos laikos spaidīja tikai roku :)
-
Pieskaitu sevi tam pulciņam, kam tāda īpaša pirmā randiņa nav bijis.
Skolas gados popularitāti nebaudīju un visas manas iemīlēšanās bija vienvirziena. Manā rēķinā viena "Tatjanas vēstule" pēc pamatskolas izlaiduma. Uz to pat saņēmu atbildi, un tad sajūtas bija neaprakstāmas, taču tālāk nekas nesekoja - ilgi rakstīju atbildi un, kad netīšām bija iespēja sakrieties dzīvajā, nobijos... :facepalm:
Vidusskolā vienam aicinātājam iedevu kurvīti, jo, lai gan bija gadu vecāks un tīri jauks puisis, tomēr ārēji man nepatika un vispār - vajadzēja taču princi baltajā zirgā. :P
-
Pēc Nāras komenta atcerējos - tiešām, tā trakā draudzeņu vilkšana visur līdzi, "lai drošāk"... Tagad domāju - nabaga džeki :D
-
Rūdim par to, ka tikšanās ir bieži-tas ir meklēšanās periods.;).