Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: nure 2016. gada 29. aprīlis, 21:12:48
-
Tikko skatījos seriālu Houdini & Doyle, it kā nekāda sakara, bet seriālā bija jautājums: "No kurienes nāk iedvesma"?
Jā no kurienes tā nāk? Šoreiz ne par to kāpēc reizēm jādara darbu naktīs jo tad 15 minūtēs var izdarīt vairāk kā stundā, bet par to LIELO iedvesmu, kura rada brīnumus - gleznas, skaistumu. Vai cilvēki, kas to veido ir vienkārši ļoti talantīgi, vai tas ir kas vairāk?
Te laikam mana tēta teiciens: "Jebkura lieta sākumā ir māksla, pēc tam zinātne, pēc tam amatniecība." (Piemēram, IT bija retiem sasniedzama māksla, tad īpaša zinātne, tagad amatniecība)
Vai tam var piekrist?
Vai esat radījuši ko tādu par ko varētu teikt ka tā ir māksla?
-
Nav mākslinieces talanta. Bet ar pašdarbību esmu nodarbojusies.
-
uk kur ir robeža?
-
Tavam tēvam viena ziņā taisnība.
Kad izvārīju, sīka būdama, pirmo skābeņzupu, kad uzadīju pirmos pirkstaiņus, izcepu pirmo kūku - tas viss bija māksla. Kad ieguvu pieredzi, tas kļuva jau par amatniecību. Kur zinātnes posms izpalika, nezinu :D
Bet runa jau ir par ko citu, par citu līmeni tajā, ko apzīmē ar "mākslu".
Un iedvesma. Varbūt tā ir Lielā Ideja? Kaut daudzi lielie mākslinieki teikuši, ka tās esot muļķības par iedvesmu un tās Atnākšanu. Vienkārši esot jāstrādā, disciplinēti un regulāri jāstrādā
-
Un iedvesma. Varbūt tā ir Lielā Ideja? Kaut daudzi lielie mākslinieki teikuši, ka tās esot muļķības par iedvesmu un tās Atnākšanu. Vienkārši esot jāstrādā, disciplinēti un regulāri jāstrādā
Varbūt Iedvesma vai Lielā Ideja uzmeklē to, kas tai atbilstošu augsni sastrādājis?
Un tomēr, manuprāt, talantam IR nozīme.
-
Nē, nu paretam, kad ievērtē, kādu izstādi ( izlasi kādu rakstu, noskaties ko dokumentālu iz dzīves, ieraugi uz ielas kādam mugurā kādu īpatnēja griezuma kleitu un t.t. un t.l.) un tad jau pa galvu sāk šaudīties domas, kādā tehnikā to dabū gatavu, un ka tu arī ko tādu,.. bet savādāk un ka tu arī ko līdzīgu, bet savādāku... un iekšā tāds nemiers un kaut kas tevi urda, un tu jau zini, ka ja neļausi sev vaļu... miera nebūs. Un tad vadzis lūzt... tu paņem svaigu audeklu un liec to pirmo triepienu, vai izliec uz papīra piegrieztni un jau viss skaidrs kādas šuves, cik auduma un pat kur pirmo reizi vilksi mugurā, vai ... ai, da visa dzīve tā. Savādāk tev nav interesanti dzīvot. Tā rodas iedvesma, vajag tikai ļauties, jo nāks citas idejas un šīs paliks nepiepildītas...
Bet visbiežāk, tevi sāk mocīt sirdsapziņa(nē - vēl ne iedvesma) un tu met riņķus ap to audeklu, beidzot viss pa rokai salikts, kaķis no istabas izdzīts, un tu sāc... sakumā metodiski, bet pēc brīža jau sāk aizraut un tieši tad arī sākas iedvesma, vairs nav spēka pārtraukt to rotaļu ar krāsām, un diena par īsu jo tā dzirksts nedod miera.... un aizejot gulēt nevari aizmigt, jo reizes divas gribās aiziet un paskatīties, vai tiešām tur viss ir tā, kā domāts. Un no rīta, tu skaties un netici savām acīm - vai tiešām Es to visu! Protams, ka ne - jūs abi - Tu un Iedvesma ;o))
-
Varbūt Iedvesma vai Lielā Ideja uzmeklē to, kas tai atbilstošu augsni sastrādājis?
Un tomēr, manuprāt, talantam IR nozīme.
Protams, kā nu bez talanta. Bet bez darba talants tiek izpļeckāts. Tad iedvesma var nākt un iet - ja nedarīs, tad nebūs
-
Amatieris (dzejnieks, gleznotājs, mūziķis, aktieris u.c.) var gaidīt iedvesmu atnākam.
Profesionālim jāprot šo stāvokli, sajūtu radīt pašam.
Tur arī tā atšķirība::))).
-
Amatieris (dzejnieks, gleznotājs, mūziķis, aktieris u.c.) var gaidīt iedvesmu atnākam.
Profesionālim jāprot šo stāvokli, sajūtu radīt pašam.
Tur arī tā atšķirība::))).
Tieši tā viņi paši stāsta ;)
-
Kas tie -viņi?, paši???
-
Profesionālim jāprot šo stāvokli, sajūtu radīt pašam.
-
Šai sakarā esmu aizdomājusies, kādēļ bieži dzirdams par rok, pop u.c. mūziķiem,
kas sevi izsmēluši, iedvesmu-radīšanas stāvokli sāk provocēt ar alko, pēc arī narko palīdzību.
Akadēmiskās mūzikas, mūziķu vidē tā ir samērā (salīdzinoši) reta parādība. What that???
Profesionālā izglītība nospēlē savu lomu?
-
Noteikti. Diletantam avotiņš ātri izsīkst
-
Attiecinot iedvesmu uz jebkuru darbību, kur vajag vēlēties kaut ko paveikt... Piemēram, sapucēties. Vai, jā, pagatavot svētku mielastu. Uzrakstīt teksta atskaiti darbam, galu galā. Kaut gan laika ir maz un vēlēšanās arī īsti tieši tobrīd nav. Ir motivācija, kura arī var nebūt vai būt pavisam sīksīciņa. Un ir iedvesma. Iedvesma ir jēgas saskatīšana apvienojumā ar to, ka sajūti, ka kaut ko arī vari. Un tad atveras. Bet, ja, cilvēku, piemēram, daudz kritizē vai samazina iespēju kaut vai iztēloties, ka kaut kas varētu sanākt, dzen uz priekšu, tad gadās, ka ir atražošana. Vajag atskaiti, lūdzu (un iekšējā balss - bet es jau zinu, ka nebūs gana labi). Vajag mielastu, lūk, mielasts (bet laika bija tik maz un jūtams, ka gaidu vairāk nekā iespēju). Sapucēšanās (bet neesmu pārliecināta, ka pareizi izprastu dresskodu). Savukārt iedvesma. Tas ir tas, kas rodas, ja ir zināma ticība lietai un sev. Ne egoistiski, ne narcistiski. Bet ticot pašai lietai. Noticot, ka būs brīdis, kurā kaut kas arī sanāks. Nu, labi, uz atskaiti laikam jau to tomēr nevaru attiecināt... Mielasts (bet es atklāju jaunu recepti un ir tāds prieks padalīties, iespējams, tur drusku kaut kas nav ar kūkas dekorāciju, bet tik gardi, iedvesma dalīties ar recepti, gatavot vēl). Sapucēšanās (ticu, ka pasākums būs labs un noskaņojos, vēlos ierasties, sajūtos labi, esmu gatava). Apmēram... :)
-
Viens ir skaidrs - iedvesma rodas tevī pašā. Tā ir individuāla. Kas viņu rada, ej nu zin kas. Kaut kāda sajūtu, apstākļu, vēlmju un iespēju kombinācija. Kas katram sava. Man šķiet, ka iedvesma biežāk apciemo optimistus, nevis pesimistus.
Ticēt rezultātam ir svarīgi. Ka izdosies, ka sanāks forši. Jā, laikam ticība sev, savai varēšanai ir tas, kas liek sarosīties iedvesmai.
Kaut kā tā pa manam, bet baigi nekonkrēti.
Par sevi - ir tādi viļņi, te tā iedvesma ir kaut ko darīt, te pazūd. Ja noķeru to brīdi un piespiežu sevi turpināt, tad rezultāts ir. Ja kaut kas nojūk, tad ir čiks.