Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: Pifs 2016. gada 28. jūnijs, 15:01:19
-
Atkal portālos var lasīt par A.Aizpurieti. Dzejniece. Laba, talantīga, visa dzīve dzejā... ....un tālāk(vairāk) ....nekā nav....
-
Tur gan, vismaz komentāros, bija minēts, ka dzejniecei diemžēl ir lielas problēmas ar alkoholu. Skumji!
-
Labiem dzejniekiem nereti ir problēmas ar atkarībām un psihkaitēm. Iespējams bez tām viņi nebūtu labi dzejnieki.
Var ārstēties un kļūt par normālu biroja darbinieku, maybe... bet vai/kam to vajag?...
-
Nu tad tā arī ierakstīsim - gribam ļurbāt un neko prātīgu nedarīt, bet naudiņu saņemt. Tātad - gribu būt mākslinieks (dzejnieks!).
Tie, kuri strādā un pelna ar darbu, no laiku pirmssākumiem maksājuši lūdzējiem uz baznīcas trepēm. Šis (mākslinieku) variants ir tikai bišku civilizētāka forma... lielakajā daļā gadījumu jēga tā pati.
-
Nja..., bet “patērēt“ to mākslu gan gribam...
-
Tuk, par "patērēto" mēs maksājam gan nodokļu veidā, gan pērkot biļetes, grāmatas u.c
-
Bet protams, Pif. Tas arī sastāda honorāru jeb algu.
Jautājums vien par to, vai mums ir izglītots vidusslānis,
kurš vēlas un ir spējīgs par to maksāt.
-
Vēlas vai nevēlas, man, samērā izglītotam vidusmēra cilvēkam nav pienākums domāt vai dzejniekam, aktierim, sportistam u.c. būs pietiekami daudz līdzekļu iztikai. Cilvēkiem jāsaprot, ka ne vienmēr var darīt tā saukto "sirds darbu".
-
Nē, nu var darīt sirds darbu. Ja dara no sirds, ar iedvesmu, ir IZKOPTS talants. Ja tas ir no sērijas "neviens mani nesaprot", tad automatiski šis ''neviens'' tiek nolikts mentāli retardēta indivīda kategorijā... un kā tāds noliktais indivīds es spurojos pretī un nemaksāju.
-
Vēlas vai nevēlas, man, samērā izglītotam vidusmēra cilvēkam nav pienākums domāt vai dzejniekam, aktierim, sportistam u.c. būs pietiekami daudz līdzekļu iztikai. Cilvēkiem jāsaprot, ka ne vienmēr var darīt tā saukto "sirds darbu".
Mākslā tāpat kā jebkurā sfērā savs tirgus un konkurence.
Vai tad kādam privāti jauztur no aprites izkritušos? Ir taču sociālais dienests,
kurš no nodokļiem atbalsta visus, ne vien caurbirušus māksliniekus.
-
Tuk, par "patērēto" mēs maksājam gan nodokļu veidā, gan pērkot biļetes, grāmatas u.c
Par grāmatām, ok. Cik liels ir Latvijas tirgus, cik ir izdevniecības %, cik % paliek autoram? Es nezinu ciparus, bet oriģinālas datorprogrammas LATVISKI, LV tirgum, neatmaksājas. Tad ko no dzejas var gaidīt?
Biļetes - par teātru finansēšanu nezinu, uz Dzejas dienu u.c. literāriem pasākumiem biļetes neesmu manījusi.
Nodokļi - ja kādam ir iedvesma izburties cauri Kultūras ministrijas budžetam, droši vien var prognozēt, cik kādos konkursos, grantos un projektos var dabūt tiešais darba darītājs, ja palaimējas iespraukties starp "savējiem". Starp citu, ļoti atgādina celtniecības projektus, kur mūrnieks vai flīzētājs dabū savu naudiņu pēc tam, kad paēdis ģenerāluzņēmējs, apakšuzņēmējs utt.
Ko es ar to gribēju sacīt? Māksliniekam tik un tā ir jābūt ļoti laimīgam vai ļoti nelaimīgam, lai kaut ko paliekošu radītu. Nav nekāds mūrētājs, kas nepaēdis ķelli nepacels. Tā ka nekāda nelaime kultūrai no nepaēdušiem dzejniekiem neceļas. Tikai nevajag iedomāties, ka kāds (es, jūs, valsts) viņus finansē.
-
Nu par to ēšanu un radīšanu Maslovs ar savu piramīdu Tev nepiekristu... ;).
-
Nu par to ēšanu un radīšanu Maslovs ar savu piramīdu Tev nepiekristu... ;).
Mākslinieki ir tādi dīvaiņi, viņiem radošā pašizpausme ir samainījusies vietām ar apakšējo līmeni. Kāds ģenētisks defekts, iespējams. Ja varētu laicīgi konstatēt, tādus īpatņus varētu eigēnikas ceļā nepieļaut, tāpat nevienam nav vajadzīgi.
-
Ej, nu ej, padomā tik... kaut kā neesmu to maiņu līmeņos manījusi,
bērni visiem jābaro un jāizglīto...
Varētu jau dzīvot pēc principa -paši pūta, paši dega.
Paši spēlēt, paši dejot...
-
Tad Tu nepazīsti sevišķi daudz radošo (pa īstam, nevis reklāmas aģentūrās) cilvēku. Daļai, par laimi, bērnu nav.
-
Nez vai tie Tavi bezbērnu paziņas to par laimi uzskata.
Maniem paziņām ir gan bērni, gan ir materiāli situēti, gan atpazīstami ne vien lv, bet arī pasaulē.
Jā, materiālā labklājība nāk no ārvalstīm, darbi tiek pārdoti ārvalstu kolekcionāriem,
ne lv, diemžēl.
Radošais potenciāls paliek tur, kur maksā. Diemžēl...
-
Es tīšuprāt nepieminēju materiālu lietu radītājus - skulptorus, gleznotājus utt. Ja talantīgi, izsitīsies ārzemēs. Bet kam, pie joda, var būt vajadzīga latviešu dzeja?
-
Ārpus dzejosanas tulko, raksta slejas,uc. Tie paši aktieri,kuri ārpus lv, fig, vajadzīgi
vada korporatīvos pasākumus, filmējas stulbos seriālos un savu maizi nopelna sabiedrībai uz kakla
nesēžot...
Kā jebkurā sfērā ir čīkstētāji un darītāji.
-
(Piedodiet, nocirpu no sporta tēmas, nupat jau vairs nemaz neiederējās).
Tuk, es ne mirkli neiebildu, ka dzejnieks var atdzejot, tulkot, rediģēt. Kopumā tik un tā - augstvērtīgu literatūru LV nevajag.
Paskatieties uz to ļoti spilgto, būtībā pirmo garīgi brīvo astoņdesmito gadu dzejas paaudzi, kurai pieder Aizpuriete. Klāvs Elsbergs, miris 28 gadu vecumā, Velga Krile 45, Māris Melgalvs 47, Marģers Majevskis 50, Juris Kunnoss 50, Pēters Brūveris 54. No pārējiem - Zandere raksta bērnu dzeju, Zirnis raksta Dienai (kādu laiku arī Pleibojam), Godiņam pēdējais krājums gandrīz pirms 10 gadiem.
Heidegers rakstīja par dzejnieka lomu trūcīgā laikā, ar to domādams garīgo trūcību. Mums, iespējams, iestājies gan materiāls, gan garīgs trūkums.
-
Ja nevajag, tad nevajag. Lai tā būtu. Es būtu pārsteigta, ja tauta maizes vietā pirktu grāmatas.