Sarunu forums
Es un mēs => Veselība => Tēmu iesāka: Nomade 2014. gada 20. oktobris, 21:21:25
-
Kur ir tā robeža, kad var mēģināt cīnīties pret depresiju paša spēkiem un kad jāmeklē speciālists?
-
Nav ne jausmas. Tas laikam individuaali. Cits jau sagriezta pirksta deelj pie aarsta ies. I varbuut, ka pareizi taa.
-
...kad tas saak trauceet ikdienas aktivitaateem, tad nu ir peedeejais laiks, lai taa sniega bumba nesaveljas paaraak liela...
...faktiski, ja ir tieshaam depresija, nevis normaals nomaakums, jau der pakonsulteeties...
-
Par tām depresijām ir šausmu gabali dzerdēti. Man liekas, ka galvenais nekultevēt sevis žēlošanu, no kuras uznāk dzīves apnikums. Mesties dzīvē iekšā sākt ko jaunu priekš sevis, ko tādu, kam nekad nebūtu iedrošinājusies.
Kaut gan, tā noteikti nav īsta depresija.
Tas ir kaut kāds psiholoģisks stāvoklis, no kura vispār nav nekādas izejas, vienkārši aiziet ciet širmis un cilvēkam ir tik traki VIENALGA , ka viņš nereaģē ne uz ko. Tik tālu vienalga, ka ne viņš ēd, ne reaģē uz apkārtni. Pati neesmu ar tādiem cilvēkiem saskārusies, bet bijušās klasesbiedrenes mammis stāstija, ka kādu reizi bija aizbraukusi pie meitas ciemos, jo neatbildēja uz telefonu. Atbrauca, tā guļ gultā, ne uz ko nereaģē, sazvanija darba vietu - neesot bijusi darbā pusotras nedēļas. Kas ar šo bija noticis, nekas nav zināms. Kad saprata, ka ne ar lamašanos ne ar lūgšanu viņu nevar iekustināt, izsauca ātros - šo pa taisno uz Tvaika ielu. Vairākus mēnešus dakterēja. Teica, ka īsti skaidrības nav, vai nu kaut kādas negācijas esot visu laiku krājušas, un tad pietika at kādu sīkumu ( teiksim, darbā kāds ko pārmeta), varot gadīties, ka kāds vienas reizes stress, teiksi vecis pameta, un viņa tā tajās attiecībās bija iedzīvojusies, ka vienkārši nevarēja savu dzīvi savādāku iedomāties... nu un smadzenes šreijā aizgāja.
Galvenais, ka ta tagad ir diagnoze. Jo slūžas vaļā un uz kaut ko negatīvu organisms var noreaģēt līdzīgi.
-
Depresijai ar ir smaguma pakaapes, Olgucis aprakstiijis jau galeejo variantu...
-
Lielākajai daļai, kas sev piedēvē depresiju, no med. viedokļa tāda nemaz nav - tā bija rakstīts gudros rakstos. Ja nav būt pie ārsta, kā var zināt, ka tiešām depresija, nevis kas cits?
-
Nu, dalja publikas kokjetee un parastu besi sauc par depresiju ;)
Savukaart cita dalja neapzinaas, ka vinju sliktumu iemesls ir depresija...
-
un kurš ir tas mirklis, kad besis kļūst par depresiju?
-
Un ne vienmēr aizejot pie ārsta, būs pārliecība, ka tev patiešām ir depresija. Gadus n-tos atpakaļ man vien dakters uzstādīja tādu diagnozi, es pat toreiz tādu vārdu ''depresija'' nepazinu, sadeva man antidepresantus dzert, no kuriem es gandrīz nojūdzos, labi, ka laikus attapos, bet pagāja vēl diezgan pailgs laiks, kamēr tiku no tām drapēm vaļā, jo tos nevar tā uz sitienu ņemt un pārtraukt strebt.
-
Depresijai ar ir savi kriteeriji ;) Un jaunajiem ad nav ne vainas kopumaa... Jo iipashi, ja depresija videeji smaga vai smaga un jau traucee sociaalai funkcioneeshanai...
-
Nu jauniem varbūt, bet tas bija daudzus gadus atpakaļ, man pat saprašanas nav, kamdēl tāda diagnoze bija, jo nekas man netraucēja, un dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, tikai galva pa reizei sāpēja. Un vēlāk jau tiku pie diagnozes ''migrēna'', ar šo draudzeni tagad cenšos sadzīvot:D
-
iemetu googlē depresijas kritēriji un izmeta man 2009 gada vadlīnijas. Ja tās palasa, tad man jau 3 gadus ir maskēta depresija variējot no vieglas līdz vidējai un pa lielam man var piemērot papildus apzīmējumus, kuru aprakst likā pazīstams - disforiska, melanholiska.
Tātad. Atbilstības diagnozei tika piemeklētas, bet - vai tiešām tā ir depresija vai pilnīgs besis? Jāmeklē ārsts vai jāuzšauj sev, lai beidz muļķoties? Vai tiešām cilvēks pats bez ārsta spēj noteikt vai viņam ir vai nav depresija?
Tā kā autores jautājums ir par speciālistu nepieciešamību, tad man rodas jautājums - kā tika uzstādīte diagnoze NEiesaistot speciālistu?
-
...besis triis gadus- kkas kaartiibaa neir...
-
aņuks , tai sakarā bija - psihenē, kurš pirmais uzvelk balto halātu, tas arī ir ārsts ;o))
Butībā jau nav tādas Normas, mēs visi tā vai šā esam nojūgušies ;o)
-
Psihenee aarsts tas, kuram durvju rokturiits kabataa ;)
-
..vai tiešām tā ir depresija vai pilnīgs besis? Jāmeklē ārsts vai jāuzšauj sev, lai beidz muļķoties? Vai tiešām cilvēks pats bez ārsta spēj noteikt vai viņam ir vai nav depresija?
Tā kā autores jautājums ir par speciālistu nepieciešamību, tad man rodas jautājums - kā tika uzstādīte diagnoze NEiesaistot speciālistu?
Nus, pirms 2 gadiem tieši ārsts ieteica parunāties ar psihologu (tfu, tfu, tfu, psihterapeits vēl nav nepieciešams). Toreiz neaizgāju, domāju, nu kā es tā nevaru saņemties, vot, uzšaušu sev, sapurināšos, sabļaušu pati uz sevi, un viss būs miera vējos. Bet nav vis tā. Nē, nav man Olguča minētais marginālais variants, uz darbu eju, ikdienas lietas izdaru...., bet bez iedvesmas un motivācijas, mehāniski, un tā dienu no dienas. Varētu to arī saukt par ieilgušu besi, ja vien varētu vienreiz kārtīgi izbesīties un tad būtu miers. Nesanāk. Ja man jautātu, kas konkrēti nav OK, es pat nevarētu neko sakarīgu pateikt, nav tādas vienas konkrētas lietas, šķiet, ka ir viens liels KAUT KAS, kas atņem enerģiju. A no ārpuses neko nepateiksi, izskatos un izklausos pēc optimista, kam viss kārtībā.
-
Jāparakņājas sevī, jāizvelk tā sakne, jāatzīst pašai sev, kas ir cēlonis, jāsaprot, kas spēj pasliktināt situāciju un, ja to nav iespējams novērst, jāizplāno kā no tā izvairīties. Tāpēc es neskatos filmas, teātrus, nelasu grāmatas kādas te iecienījuši citi - drāmas, filozofiski dziļas, kas liek domāt. Cenšot dzīvot viegli, pat sekli.
Un to lielo bezgalīgo kaut ko, kas velk iekšā, aizpildīt ar visu iespējamo. Tāpēc es cepu kūkas, eju mācīties, novembrī sāksies vēl vieni kursi, pēc jaunā gada man jau nākamie plānojas 2gb, ar entuziasmu pieķēros pie jauno forumu atbalsta. Lai domas nevis klīst kaut kur brīvā vaļā un aizmaldās tur kur viņām nevajadzētu būt, bet tiek pienaglotas pie konkrētām, praktiskām lietām, problēmām. Lai nodarbojas ar risinājumu meklējumiem šaurā lokā. Man palīdz, bet tas nenozīmē, ka es periodiski neatslēdzos no pasaules :) Un tas nozīmē, ka interese par konkrēto projektu ir zudusi un man ir jāsamaklē jauna problēma.
Bet es domāju, ka labāk pati aizej ātrāk pie speciālista, parunājies, lai palīdz sākumā, nevis robežpunktā, kad bez viņa vairs nevarēs.
-
Es tom balsotu par psihoterapeitu. Taa atshkjiriiba nav gluzhi vis tikai tajaa, ka psihologs ir "vieglaakiem gadiijumiem".
-
Pff variants neizklausās ok, vienā brīdī tā apspiestā zemapziņa vēl ņems un izlauzīsies kā cunami.
Man ir zināmi 2 varianti, vienā gadījumā beidzās kā olguča variantā. Tagad ikdienā jālieto zāles, bet cilvēks ir atguvies.
Otrā gadījumā iztika ar zālēm, bet arī jālieto ikdienā.
Kas mani mulsina, tad tā ir tā zāļu šausmīgā lietošana. Bet kā neiedzer, tā atkal tā apātija klāt.
Abos gadījumos ir oficiāla diagnoze.
-
Nu, bet vai nav jēdzīgāk to draņķi izvilkt no zemapziņas, un noskaidrot, kas tas tāds ir? Varbūt nemaz nav tik briesmīgs. Šitā gadiem mocīties...baigās iekšas vajag.
-
manuprāt ja tā "štučka" pati nepāriet, tad ir kaut kas jāmaina, proti, vai vide (darbs, dzīvesvalsts), vai apkārtējie cilvēki, vai dzīvesveids... tas reāli palīdz, zinu vairākus gadījumus... ja neko no tā reāl mainīt nevar, nu piemeram ir slima mamma ar kuru nevar uz itāliju pārcelties, tad atliek pēdējais līdzeklis - zāles. bet zāles izraksta ārsts.
-
Baigi labi palīdz aukstums un bads. Pa lielam, depresija ir labklājības valstu kaite. Kara laikā nevienam neesot depresijas.
-
Kara laikā ieslēdzas izdzīvošanas instinkts un nekam citam vairs nav vietas.
-
Depresija buus peec tam. Ja izdziivos..
-
Saprotu, ka nepopulārs viedoklis, bet, manuprāt, depresijai ir sakars ar savas personas nozīmīguma pārvērtēšanu, vienkāršāk sakot, ar egoismu. Vot, guļu un mokos ar domu, ka mana dzīve nav veiksmīga, ka es nekas neesmu...nu, normāli, neviens nekas nav, paskraidi, parosies, paliec vecs un nomirsti... prāta par daudz, un tas sāk mest bezjēdzīgas cilpas.
-
galvā ir tāds mērens tukšums, kurā krīti un gāzies kā pūkainā mākonī, kurā nekā nav - ne domu nekā. kur nu vēl savas personas iztirzāšana.
-
hm, izklausās pēc narkotiska kaifa...kāpēc no tā jāārstējas? ;)
-
Ha, bet jāstrādā ir, attiecības jāuztur arī. Tāpēc bik tomēr traucē dzīvot :D
-
Man šitā ir, kad nenormāli pārstrādājos...tad arī ļauju sev pabūt ar sevi- pabrīdinu visus, ka " darīšu neko" ... bet es to nesaistu ar depresiju, tīri jauki tā reizēm izkrist no aprites.
-
Forshi, ja taa var izkrist un peec tam atkal iekrist. Probleema saakas tad, kad vairs apritee pasha speekiem nespeej atgriezties.
-
Par tām sabiedriskajām aktivitātēm - es tajās nevaru noturēties. Nu, piem., jogā, valodu kursos, korī (it kā tas man pat patīk). Sākumā, jā, pacēlums, nu tik būs, nu tik darīšu, pēc 4 reizēm atmetu ar roku, neaizeju, priekš kam man tas viss. Tas, ko man gribas konstanti visu laiku, ir ierakties kādā alā, iebāzt galvu smiltīs kā strausam, neko nedzirdēt, neko neredzēt, ne iekš kā neiedziļināties, nedomāt, un tā kādu laiku pabūt pilnīgi amorfā stāvoklī.
-
Tapēc man neviens pasākums nav ilgāk par 3 mēn :) Tik daudz taču var saņemties?
Klau, nav tā, ka tev visu laiku ir kaut kāda jezga apkārt, nav klusa un mierīga stūra, kur nolīst klusumā un atpūsties? Piem darbā psihi klienti, atpalicis boss, mājās uzmanību prasošs bērns, ēst gribošs vīrietis? Es citreiz mūku uz vannasitabu žurnālu izlasīt nosacītā mierā un klusumā, citādāk liekas, ka prātā no visas tās sabiedrības var sajukt.
-
Tikko atskārtu - kaut kur nolīst gribētos... lai nebūtu jārakājas sevī. Smieklīgi. Un ko tur psihologs varētu pasākt, ja pacients nerunā un viss?
-
aizžmiedz acis un sāc rakt. tas ir kā lekt ar gumiju. jābūt drosmei sev atzīties.
-
Tikko atskārtu - kaut kur nolīst gribētos... lai nebūtu jārakājas sevī. Smieklīgi. Un ko tur psihologs varētu pasākt, ja pacients nerunā un viss?
Vinjhs respektees Tavu kluseeshanu. Tikai skaitiitaajs tikshkjees.
Es saprotu, kaa Tu juuties (vismaz peec Tevis rakstiitaa es taa spriezhu), tas energjijas truukums, pofigs uz visu un bezperspektiivas sajuuta ir drausmiiga un nogalinosha
-
a sākt ko galīgi jaunu priekš sevis , teiksim , pierakstīties dejas kursos un visiem mājās paziņot, ka tas ir tikai TAVS vakars, lai paši tiek galā. Un tad tās pāris stundas vairs neko citu nedomāsi tikai kustības un mūzika - ļoti laba atpūta smadzenēm. Pie tam, neviens nekad nav nožēlojis, ka prot labi dejot. Nekad nevar zināt, kad noderēs ;o)
-
Redz, katrs laikam savaadaaks. Mani Pff metodes ar taam nemitiigajaam aktivitaateem davestu liidz riktiigai depresijai. Man taados depresiivajos periodos doma vien, ka jaaiziet no maajas, ka obligaati kaut kas jaaizdara, ka esmu uznjeemusies pienaakumus, kas jaapilda, tas vien dziitu izmisumaa. Es taados periodos gribu pilniigu mieru, ne ar vienu nesarunaaties, guleet un truli blenzt griestos, var kaadu seklu seriaalu paskatiities. Ja ir taada iespeeja tam ljauties, tad taa arii daru, tad leenaam, kad jau ir drusku labaak, var kaadas vieglas aktivitaates izveikt, kaadu pastaigu vai izbraucienu, bet veelams vienatnee.
-
Ārprāc , man laikam arī ir depresija... es vot visu šito saucu par atpūtu...nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuriem atpūta ir kaut kur lielā barā vilkties, dzert visu nakti, kliegt, lēkāt... atslēgt telefonu, paklusēt, palasīt, pastaigāt vienai - manā izpratnē tas saucas - ideāla brīvdiena :)
Varbūt mums visām elementāri pietrūkst laika sev?
-
par to vienatni varētu būt liela taisnība. es šobrīd esmu nosacītā vienatnē, un jūtos daudz labāk... un pret to besi vai depresiju sākumstadijā labi palīdz laba rutīna. laba darbdienu rutīna. brīvdienās atkal var tad kaut ko pasākt, skaistu, labu, satikt cilvēkus, izbraukt, fiziski pastrādāt vai kaut veikalus līdz bezspēkam paķemmēt...
un tajās darbdienās tad sevi piespiest ievērot to rutīnu jeb režīmu - matus cakot, nagus lakot, brokastu omleti izcept, vakara vingrošanu izvest... un uzslavēt sevi par rakstura stingrību! :) un jā, nav nekāda vaina arī nolīst grāmatā, seriālā vai dumjā forumā... :)
un galvenais - kaut ko ieplānot, ko gaidīt. spa ar draudzeni, ceļojumu, bērnus ciemos...
to es kā besis ar stāžu...
-
Fiziski izkustēties. Kaut pavisam vienkārši - saģērbties un 3 x apiet apkārt mājai. Vai kvartālam. Censties to regulāri. Bet nepārmest sev un neatcerēties, ja kādu reizi neizdodas.
-
Ljoti paziistams staavoklis, kad juuti, ka kaut kas nav kaartibaa, bet nevar iisti saprast kas. Es taa ari neesmu tikusi no taa valjaa. Nekas neliidz - ne vides mainja, ne kursi, ne draugi, ne hobiji utt...
Eksistencialaa psihoterapija paliidzeeja sakaartot, apzinaaties daudzas lietas, bet tas (vismaz man) nepalidzeja sajust dziivesprieku ? vai ko nu tur normaali buutu jaajuut :)
-
Baigi labi palīdz aukstums un bads. Pa lielam, depresija ir labklājības valstu kaite. Kara laikā nevienam neesot depresijas.
diez vai. Drīzāk vnk tie neizdzīvo lai par to pastāstītu...
-
Fiziski izkustēties. Kaut pavisam vienkārši - saģērbties un 3 x apiet apkārt mājai. Vai kvartālam. Censties to regulāri. Bet nepārmest sev un neatcerēties, ja kādu reizi neizdodas.
Mhm, ja to darīsi nakts laikā un regulāri, tad zināmos rajonos ir liela iespēja atrauties pa muti vai vēl ko vairāk... depresija toč pazudīs :D