Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Ezme 2016. gada 03. augusts, 13:17:16
-
Dzīvojos jau mūža otrajā pusē, tāpat arī mana māsa,kas ir pārs gadus vecāka. Esam vienu vecāku bērni, auguši vienā ģimenē, tātad bērnība - jaunība vadīta kopīgos apstākļos. Pārcilājot dažādas bērnības atmiņas -rodas iespaids, ka esam augušas katra citā ģimenē. Mums katrai atmiņas par vecākiem, mājas kārtību,izdarībām ir pilnīgi atšķirīgas.Ja māsa bērnību atceras kā dažādu pienākumu rindu, tad man bērnība saistās ar pilnīgu brīvību - varēju dzīvoties kur un kā gribēju, neviens nelikās ne zinis.
Audzinātas jau tikām vienādi, nebija nekādu atšķirību. Mājā dažādi darbiņi tika uzdalīti vienādi, nekādas lutināšanas nebija.
Arī vecākus (kuri nu jau viņsaulē) atceramies katra pilnīgi dažādi, it kā viņi nebūtu abām kopīgi.... kaut vecāki abām vieni un tie paši.
Tādas pārdomas man radās, ka vienādas padarīšanas katrs varam uztvert un atminēties pilnīgi atšķirīgi.
Kā jums ar tādu uztveršanas dažādību?
-
Atslēgas vārds -tu esi JAUNĀKĀ māsa
-
Vēl jau paši cilvēki ir dažādi. Ja mana māsa saka, ka mamma bijusi valdonīga, tad es brīnos un raustu plecus
-
Es esmu vienīgais bērns. Bet maniem trim ir atšķirīgas atmiņas jau tagad.
-
Katrs jau mēs redzam un uztveram pa savam. Kā tajā teicienā par glāzi - kas vienam pa pusei pilna, otram pustukša.
Un reizēm var tikai pabrīnīties, cik atšķirīgi ir vienu vecāku bērni.
-
Nekas, nekas nekad nav vienādi.
Bērni netiek audzināti vienādi, jo vienā upē divreiz iebrist nevar.
Vecāki paši nestāv uz vietas un mainās, gūst pieredzi.
Bērnu raksturi, emocionālie tipi, temperamenti, uztvere arī dažāda,
tā ka vienādi audzināt neiespējami.
Ko viens uztver komiski, otrs traģiski. Kas vienu aizrauj, otram liek žāvāties.
Ģimenes pamatvērtības - jā, tās var būt vienādas,
bet skatījums uz pasauli vienalga katram būs savs.
-
Neattiecas vecaaki pret beerniem vienaadi... pashi beerni ar ir dazhaadi...
Nez vai ir daudz jaunaako beernu, kuriem "uzgruuzti" vecaakie... otraadi gan ir gandriiz ikdiena... vot i vienam pienaakumi, otram lafa... vb ar aizvainojuma pieshprici, ka lielais negrib ar sho njemties...
-
Es gan vecākā māsa. Īsi izteikšu savas pārdomas. No vecākā bērna tomēr, it īpaši, ja gadu starpība lielāka, vecāki parasti prasa lielāku atbildību, arī par jaunāko. Un tad pilnīgi var būt, ka kopējs pasākums, kas mazajam ļoti patika, lielajam bija darāms darbiņš, "ko vecāki lika darīt kopā ar mazo".
Vēl interesanti, ka, dzīvojot bērnībā kopā, es daudz ko tomēr ieguvu "ar vecākās māsas tiesībām", bez īpašas piepūles, bet mazajai māsai nācās sevi pierādīt... Tā nu patlaban esmu vairāk kompromisu meklējoša, ne tik ''ļoti pastāvoša par savām tiesībām', ja nācās par to pacīnieties, bet māsa ir ar daudz lielākām "caursišanas spējām".
-
Man preteeji- maasa visu dabuuja vieglaak, a skolaa vsp brauca cauri uz maniem lauriem...
-
Manējai nācās pierādīt, ka viņa ir tikpat laba vai pat labāka...
-
Nu mūs ar māsu reāli audzināja vecmamma, kas tolaik nestrādāja, tā ka gluži daudz uzgrūsta vecākajai māsai es nebiju. Un man liekas, ka mēs bijām tik dažādas, ka skolā pat reti kurš zināja, ka esam māsas.
Tātad pie bērnu rakstura, attieksmes veidošanās - lielākā nozīme iedzimtībai? Nevis ģimenes apstākļiem, kā parasti tiek uzsvērts -audzināšana ģimenē dod pamatu turpmākai rakstura veidošanai.
Jo-kā skatos tā dažādā uztveršana te teju visiem.
-
Man jau šķiet, tas šodienas skats un atmiņas raksturo to,
kā bērns juties ģimenē - laimigs vai ne, saprasts vai ne, novērtēts vai kā citādi.
Kāda vec.āku līdz galam neiedziļināšanās jau tur spīd cauri.
Bet vecāki jau arī mācās ar katru bērnu, neviens jau nav ideāls un perfekts.
Kaut kāda sāpe māsai bijusi.
Bet vispār vecākais bērns ir vienīgais, kurš baudījis nedalītu
vecāku uzmanību un mīlestību.
Varbūt tā arī nav spējis pieņemt un samierināties, ka ar kādu jādalās...
-
Dzīvojos jau mūža otrajā pusē, tāpat arī mana māsa,kas ir pārs gadus vecāka. Esam vienu vecāku bērni, auguši vienā ģimenē, tātad bērnība - jaunība vadīta kopīgos apstākļos. Pārcilājot dažādas bērnības atmiņas -rodas iespaids, ka esam augušas katra citā ģimenē. Mums katrai atmiņas par vecākiem, mājas kārtību,izdarībām ir pilnīgi atšķirīgas.Ja māsa bērnību atceras kā dažādu pienākumu rindu, tad man bērnība saistās ar pilnīgu brīvību - varēju dzīvoties kur un kā gribēju, neviens nelikās ne zinis.
Audzinātas jau tikām vienādi, nebija nekādu atšķirību. Mājā dažādi darbiņi tika uzdalīti vienādi, nekādas lutināšanas nebija.
Arī vecākus (kuri nu jau viņsaulē) atceramies katra pilnīgi dažādi, it kā viņi nebūtu abām kopīgi.... kaut vecāki abām vieni un tie paši.
Tādas pārdomas man radās, ka vienādas padarīšanas katrs varam uztvert un atminēties pilnīgi atšķirīgi.
Kā jums ar tādu uztveršanas dažādību?
:) Vēl nesen ar māsu runājām par šo tēmu - mans secinājums bija, ka mums ir bijuši katrai savi vecāki, vecmammas un arī māja katrai sava. Mūsu atmiņas un sajūtas par tām dienām ir divu gandrīz nekādi nesaistītu cilvēku pieredze.
Atliek tikai kārtējo reizi secināt, ka mēs jau piedzimstam ar savu "personīgo komplektiņu" un audzināšanai tur ir stipri pakārtota nozīme.
-
Runājot par dažādo skatījumu uz vienu notikumu, vienmēr nāk prātā Regīnas Ezeras 5 stāstu krājums "Pie klusiem ūdeņiem", par atvaļinājumu pie ezera, ko atstāsta 5 dažādas sievietes...
-
Man preteeji- maasa visu dabuuja vieglaak, a skolaa vsp brauca cauri uz maniem lauriem...
gluži kā mans jaunākais brālis...
-
Atliek tikai kārtējo reizi secināt, ka mēs jau piedzimstam ar savu "personīgo komplektiņu" un audzināšanai tur ir stipri pakārtota nozīme.
Protams! es jau no mazām dienām zināju, ka esmu piedzimis faktiski ideāls, viss tālākais ir stāsts kā par to pārliecināt apkārtējos :D
-
Var jau teikt, ka audzina vienādi, bet tomēr attieksme atšķiras - nu kaut vai dauzoties un sadaauzoties tik tālu, ka kaut kas krīt un šķīst, parasti jau vecākajam norāda - tu jau lielāks un prātīgs, tev vajadzētu saprast, ka tā nevar. Otrs jau vēl maziņš, viņš jau neko. Lūk arī atšķirīgā attieksme un bērniem atšķirīgā uztvere par notikušo. :)
Par jaunākiem un vecākiem bērniem - vienmer ir licies, ka manai māsai viss sanācis daudz vienkāršāk un vieglāk, ka viņa apkārtējo mīlētāka un mākslinieciska. Kā izrādās, viņai visu mūžu šķitis otrādi.
-
Es. Vecākā māsa. Nu ne jau pavisam nemīlēta, bet... Laba un paklausīga meitene, kas ļoti, ļoti centās iekarot vecāku mīlestību (teicamniece, sportiste u.t.t.). Tagad atskatos uz nodzīvotajiem gadiem un esmu apmierināta. Sasniegts gana daudz, bērni izaudzināti, mazbērni aug. Ar vīru kopā neesam, bet ģimene mums sanākusi draudzīga un bez naidīguma. Ir labi.
Un jaunākais brālis. Mīlulītis un smukulītis. Lolots un lutināts. Sliktais, ļoti sliktais, zēns kopš agras bērnības. Bez izglītības. Ar skarbu likteni. Varētu teikt, ka nu jau gadus 15 cieš par saviem grēkiem. Un smagi. Atbalstu, bet neloloju un nelutinu. Viņam ir laimējies, ka kāds cilvēks vispār par viņu tur kādu rūpi.
Mēs esam tik ļoti atšķirīgi.
Kopīgais vecāku (bija gan šķīrušies) iedotais tik dažādiem cilvēkiem pie pilnīgi atšķirīgas pieejas "audzināšanā": mīlestība uz grāmatām, zināma dzīves gudrība un intelekts.
Domāju, ka tās ir lietas, kuras vecāki iedeva nevis audzinot, bet tāpēc, ka bija izglītoti cilvēki no tādām pašām savām ģimenēm.
-
Neiedziļinieties, nemeklējiet vainīgos un kuram bija vai ir taisnība. Katrs lietas uztver citādi. Katrs atceras citādi. Bieži vien liekas, ka atceras, bet īstenībā pa to laiku jau viskautkas ir neapzināti piedomāts un sagrozīts, bet pats to neapzinies. Un īstenība ir pa vidu...ja vispāŗ ir.
Cik nav bijis, ka vienu notikumu katrs atstāsta citādi.
Un nevajag šitās vecākās māsas un jaunākās utt :D Esmu to atklausījusies un sapratusi, ka cilvēkam ir vnk jāpieaug.
-
Vispār tas skats uz lietām nav atkarīgs vienīgi no tā
vai vecākais, vai jaunākais, tas fakts.
Studiju laikā kursā bija dvīņu meitenes ar diametrāli pretēju dzīves uztveri un attieksmi.
-
tikai manas domas- katrs mēs, ierodamies šaisaulē ar savu starta koplektu un ar savu uzdevumu un jā, ar savu apgūstamo mācību arī.
Ja man, kā vecākajai māsai ir viens uzdevums dzīvē, bet jaunakajai māsai pavisam cits, tad nav ko brīnīties un meklēt iemeslus..tā vienkārši ir....ka katra redz un meklē kko citu.
esmu to parliecinājusies un izklausījusies neskaitamas reizes, ka uz vienu notikumu, lietu ,vai procesu būs..cik cilvēku, tik viedokļu.
mēs ar māsu esam pilnīgi dažādas ,augušas vienā ģimenē :) vispār...es nevaru pat iedomaties ,ka varetu mēs vienādi domāt vai skatīties uz lietām...neiespējami :faint:
vispār tuk jau pateica kko līdzīgu,kā es domaaju...
p.s un tāpēc es vispār īpaši neuzticos vēstures liecībām.... vēsturi var atstāstīt M- J un J vēlāk stāstīt A. Bet tas var atšķirties no tā,ko būtu stāstījis G-J un nevar zināt ko saklausītu Z,ja viņam pienāktu ziņas no G....
-
Ja par vēsturi, tad bija tas hrestomātiskais teiciens - vēsturi raksta uzvarētāji. Kā tas notika, diemžēl daudzi no mums redzēja un izbaudīja praksē - iepriekšējā un pati jaunākā Latvijas vēstures versija un to nomaiņa... Tas diemžēl par to, ka bija jāpiedzīvo tā iepriekšējā vēstures versija.