Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Camma 2016. gada 10. augusts, 07:58:02
-
Nezinu kāpēc, bet negaidīju neko tādu. Ļoti patika autora domugājiens.
Negaidīju vairāku iemeslu dēļ.
1.Ko vispār gaidīt no vīrieša (tas jau klasisks sterotips).
2.Ko gaidīt no cilvēka, kam savu bērnu vēl nav (stereotips).
3.Vīrietis - un par bērnu audzināšanu? Neticami. (skat. iepr.).
4. ....
Kopsummā sanāk, ka dažas dāmas vēl var cerēt uz kādu princi. Zirgu nemaz nevajag.
Man paveicies - savu profesiju un karjeru esmu būvējusi pati. Mani puikas arī paši ņemās.
Sabēdina kas cits. Visapkārt ir tik daudz cilvēku, kas dara nemīlamu darbu. Vai vispār nedara neko.
-
Labi pateikts, labi uzrakstīts. [Un absolūta cieņa par spēju literāri izteikt domu, ka prieks lasīt.] Tad, kad RaFix te ar pirmo tēmu nēsājās, piefiksēju, ka džeks sakarīgs [pēc lappuses desmitās vai piecpadsmitās - kad mizas palobījušās].
Bet par raksta tēmu - katram kokam tie gali...
Tagad džeks sēž labi apmaksātā darbā, darbs kaulus nelauž, kas nekaiš pasapņot, ka tomēr vajadzēja startēt uz kosmonautiku?
Ja būtu gribējis, piemēram, mācīties spēlēt klarneti un vecāki būtu ļāvuši, - kas teicis, ka tagad tāpat nestāvētu pohains pie spoguļa? Tikai spogulis būtu noskretis, īrētā malkas apkures vienistabniekā ar sauso havaju trepēs kopā ar 3 dzērājģimenēm, nevis paša četristabniekā. Jo izcilais sapņu mūziķis būtu izrādījies vāja viduvējība, kas ar pliku entuziasmu un centību tālu nav tikusi, un darba nav, paretam kapos var uzspēlēt, naudas nav, laime, ka varējis vakar ar Jurku iedzert... Būtu labāk vecāki piespieduši mācīties par juristu...
Un ko darīt, ja bērnudārza audzinātājai tas ir sirdsdarbs, bet pašas bērniem no tās aldziņas nepietiek? Turpināt darīt to, kas patīk, vai pārkvalificēties par "projektu vadītāju", kas riebj, bet ar 2x lielāku algu?
Es vispār uzskatu, ka būtu jāmācās vismaz trīs profesiju pamati: 4-6. klase, 7-9. klase, 10-12. klase - jebkas pēc brīvas izvēles. Kaut vai raķešzinātne, ko 4.-6. klases līmenī [neparastākās profesijas būs bērnības sapņu laikā] var izkontrolēt arī adekvāts fiziķis, vai dzīlo jūru izpēte, ko var izkontrolēt biologs. Varbūt daļēji fakultatīvi, eksotiskos priekšmetus papildinot ar obligātu svešvalodu un projektu nedēļu ārzemēs. Paralēli _adekvātai_ akadēmiskajai izglītībai, bet atmetot idiotiskos "sociālos" un ūdens priekšmetus. Tā, lai tajos gados 18-20 tev ir saprašana par vismaz 3 sfērām - gribi, negribi, patīk, nepatīk. Jebkādām. Galdniecība, jurisprudences pamati, medicīna. Arhitektūra, vijole, paukošana. Fizika, šūšana, autoremonts. Zobārstniecība, dārzniecība, ķīniešu valoda.
Profenēs 10.-12. klasei tas pats princips, tikai viena no trim specialitātēm būtu klasiskā pamatizglītība, bet vidējā izglītība - viena no trim.
Un ja ne vairāk, tad pēc vidusskolas beigšanas tam sīkpirdim būs vismaz "pieredze un prakse", ko prasa jebkurā darbavietā. Un izvēles iespējas.
-
Mācies vai nemācies, bet labu darbu nekas negarantē. Ja vien pats neesi tik gudrs un advancēts, lai izveidotu savu firmu.
Pašai mājās divi puiši darbspējīgā vecumā - abi gudri, viens ar lielu praktisko pieredzi un diplomiem, otram gan diploma nav. Bet reāli abi šobrīd dara mazapmaksātu darbu, jo cita vienkārši nav. Un abi cer uz ko labāku.
-
Trix labi pateica par to dažādību, TIKAI, tas būtu jādara vecākiem, jau no mazām dienām ļaujot bērniem viskautko izmēģināt. Un pēc tam virzot tajā virzienā kas bērnam labāk padodas, vai kur viņš jūtas viskomfortablāk. Tā bija man, tā bija maniem bērniem, tā ir arī mazbērniem (es ceru).
-
Vakar čatā ar autoru un citiem un citiem interesentiem apspriedām šo tēmu, tāpēc slinkums gari rakstīt. Uzskatu,ka augstskola jābeidz obligāti,jo tas tomēr paver lielākas iespējas,kā arī vecākiem jāvirza savs bērns un nedrīkst ļaut viņam darīt muļķības un augstskolā var nemācīties tikai tad,ja nav sevišķi gudrs. Protams,kā kuram dzīve izvēršas, bet,ja par sevi, tad man bērni abi ir maģistri un par savu darba dzīvi nevar sūdzēties. Par darba mīlēšanu - tās ir pasakas,darbs ir viens no dzīves pienākumiem un labi ir jau tas,ka neej uz darbu ar riebumu. Bet nedarīt neko - kurš tad par to nesapņo, Camma :)
-
Ā, sa£isos ar labojumu.
Jābūt: "Profenēs 10.-12. klasei tas pats princips, tikai pamatkurss būtu izvēlētā specialitāte, bet vidējā izglītība - tādā līmenī kā trešā profesionālā izglītība vidusskolā.
Domāts - katrus 3 gadus cita specialitāte. Vēl diskutēju ar sevi, ko darīt, ja bērnam ir tikai viens bzdings un neko citu pat negrib mēģināt. Iespējams, tos 3x3 gadus var mācīties vienu specialitāti.
Daddy, neaizmirsti, ka "vecāki" vismaz 50% gadījumu ir divdesmitgadīgs profenes proletariāts. Kādu smalku pieeju bērnu izglītošanai Tu no viņiem gaidi? Realitātē tur izaug nākamie alus divlitreņu sūcēji. Nevar gaidīt no priedes ābolus.
-
Daddy, neaizmirsti, ka "vecāki" vismaz 50% gadījumu ir divdesmitgadīgs profenes proletariāts. Kādu smalku pieeju bērnu izglītošanai Tu no viņiem gaidi? Realitātē tur izaug nākamie alus divlitreņu sūcēji. Nevar gaidīt no priedes ābolus.
taisnība gan. Mana "problēma", ka pasauli bieži uztveru labāku nekā tā ir patiesībā... īstenībā jau zināmā vecumā tiem "priedulēniem" vajag TIK maz, lai viņi atvērtos, un redzētu arī kaut ko labu...
-
Ko nozīmē riebjas darbs? Man riebtos kautuvē teiksim nāvēt dzīvniekus, vot tas ir riebums.
Piekrītu Nārai, darbs ir darbs, ko tur cepties. Katrs pēc savām iespējām.
-
Darbs var arī neriebties, bet apstākļi kādos jāstrādā gan. Strādājot vienā no nodaļām šajā uzņēmumā, man jau tuvojoties birojam (arī brīvdienā garām braucot) fiziski mēdza palikt slikti. Bet darbs kopumā man patika :)
-
Ko nozīmē riebjas darbs? Man riebtos kautuvē teiksim nāvēt dzīvniekus, vot tas ir riebums.
Piekrītu Nārai, darbs ir darbs, ko tur cepties. Katrs pēc savām iespējām.
Var gan riebties, ja dari sev galīgi nepiemērotu darbu. (Pati tādu esmu strādājusi, paldies Dievam, tikai pāris mēnešus, bet biju pārlaimīga, vaļā tikusi).
Turklāt, dzīvi indēt var nejēdzīga darba organizācija, slikta atmosfēra kolektīvā, maitīga priekšniecība utml. visādās kombinācijās.
-
Tā ir čīkstēšana. Varētu padomāt, ka man viens rožudārzs.
-
Sasmējos par tēvu, kurš vēl audzina 26dīgu dēlu, labais...
Bet tie laiki, kad ieguva profesiju, amatu visam mūžam jau sen garām.
Šai un nākamajām paaudzēm nāksies rēķināties ar mūžizglītību un fleksibilitāti.
Izglītība ir laba lieta protams, galvenokārt tādēļ, ka iemāca tvert plašāku lauku un
saskatīt kopsakarības.
Mācīties vien papīra dēļ, pastulbi. Drīzāk jau skatīties, kas konkrēto personu interesē, vīriešiem būtiski redzēt mērķi - tad arī problēmu nebūs, lai sasniegtu vajadzēs augstāko?, ies un studēs. :)
-
Dēls jau 16gadīgs bija. Akurāt profesijas izvēles priekšā.
-
Tad laikam pārskatījos, tad tik lai audzina. ;)
-
Uzskatu,ka augstskola jābeidz obligāti,jo tas tomēr paver lielākas iespējas,
Nepiekrītu. Jaunākais dēls (beidza 1. ģimnāziju) kategoriski izvēlējās nestudēt. Uzskatīja, ka kvalitāte/piedāvājums viņam neder. Sāka karjeru veidot/mācīties pats. 9 gadu laikā ir izaudzis līdz ļoti atbildīgam amatam (darbs ļoti patīk) lielā starptautiskā kompānijā un pelna kā VID direktore. Visu laiku turpina mācīties pats t.sk. no USA universitāšu piedāvājuma netā. Neviens nekad nav dēla oficiālajai "neizglītotībai" un diploma trūkumam pievērsis uzmanību.
-
Pārlasīju vēlreiz, un tas džeks patiesībā ir reti sakarīgi domājošs.
Tā doma par tehnikumu nemaz nav zemē ieminama un neizslēdz tēva iecerēto augstkolu. Tehnikumos paralēli profesijai tiek apgūti arī vidusskolas priekšmeti. Kad džeks beigs, ap gadiem 20, būs vismaz jau kāds amats, ne tā kā pēc plikas videnes. Tas cik cītīgi mācīsies jau vien paša ziņā.
Ir paziņu bērni, kuri pēc tehnūža augstskolas pabeiguši, pie tam paralēli strādājot apgūtajā profesijā.
Viens beidza Buldurus, pēc tam augstākā Jelgavā, otrs beidza celtniecības tad vēl tehnūzi, pēc tam iestājās arhitektos.
-
Pārlasīju vēlreiz, un tas džeks patiesībā ir reti sakarīgi domājošs.
Tā doma par tehnikumu nemaz nav zemē ieminama un neizslēdz tēva iecerēto augstkolu. Tehnikumos paralēli profesijai tiek apgūti arī vidusskolas priekšmeti. Kad džeks beigs, ap gadiem 20, būs vismaz jau kāds amats, ne tā kā pēc plikas videnes. Tas cik cītīgi mācīsies jau vien paša ziņā.
Ir paziņu bērni, kuri pēc tehnūža augstskolas pabeiguši, pie tam paralēli strādājot apgūtajā profesijā.
Viens beidza Buldurus, pēc tam augstākā Jelgavā, otrs beidza celtniecības tad vēl tehnūzi, pēc tam iestājās arhitektos.
Pilnīgi piekrītu. Ir diezgan baisi 19-20 gadu vecumā attapties ar "pliku" vidusskolas atestātu bez jelkādas specialitātes. Un studiju virziena izvēle arī tādiem tehnikumiešiem apzinātāka. Bet ir viens BET - dikti jāskatās, vai tehnikumā tiks pasniegti visi tie vidusskolas priekšmeti, kuru apguve nepieciešama, lai vēlāk stātos izvēlētajā augstskolā. Ir man svaigs piemērs iz dzīves, kad meitene pēc devītās aizgāja mācīties par vetārsta asistenti, ar domu pēc tam studēt veterināriju LLU, bet pēc gada bija spiesta atgriezties videnē, jo pārliecinājās, ka tehnikumā nemāca lielu daļu no tā, kas viņai būs nepieciešams, un arī esošais tiek pasniegts ķeksīša līmenī.
-
Nepiekrītu. Jaunākais dēls (beidza 1. ģimnāziju) kategoriski izvēlējās nestudēt. Uzskatīja, ka kvalitāte/piedāvājums viņam neder....
Redz, es kā meita savulaik ļoooti labi vēroju, kā mainās sejas izteiksme un attieksme no klientiem un darba devējiem pirms un pēc informācijas saņemšanas par manu augstāko izglītību un specialitāti. Un lai arī es neesmu strādājusi tajā specialitātē, bet ļoooooti attāli radiniecīgā, kuru esmu apguvusi pilnīgā pašmācībā, tas diploms ir gana bieži nospēlējis kā liels pluss. Kamēr, jā, jāatzīst, 'vīrietim pusmācītajam' vienmēr būs priekšroka, salīdzinot ar 'sievieti pusmācīto' vai pat 'sievieti mācīto'.
Ja vien runa nav par zemu apmaksātām un specifiskām profesijām [skat. klasisko bērnudārza personāla sastāvu].
Starp citu ap gadiem bik virs 20 man bija doma, ka labprāt pamācītos pa gadiņam profenē viengadīgajā kursā mani interesējošās specialitātēs. Tikai pēc augstskolas profenē neņēma, da ij nācās strādāt, lai būtu, par ko dzīvot. Gluži profenes kojas tomēr neizskatīju par adekvātu dzīvesvietu. Un pietiekami labi sapratu, ka liela daļa no tā, ko tur pasniedza, ir milzīgi lieka tufta un velti laiku tērēt galīgi negribējās.
-
Izklausās jau labi - tehnikums, bet tas kontingents nu gan diez vai tur ir labākais jaunietim, kurš ir gudrāks par vidējo. Stipri pieļauju, ka tur var mazliet degradēties. Ja cilvēks no ģimnāzijas nokļūst tehnikumā...nu nezinu, nezinu.
-
Nekādi nesaprotu, kāpēc profesionālajās skolās ļoti reti var apgūt tikai profesionālos kursus. Nu jau gan situācija ir drusku labāka, bet tomēr... Vispār nesaprotu, kāpēc tā slavē to vienlaicīgo vidējā izglītība + profesija. Tā taču ir divkārša slodze, kas bieži tiek ieteiktam tieši bērniem, kam jau tā "grūtas galvas", lai mācītos vidusskolā. Vieglāk taču būtu iegūt izglītību, pēc tam profesiju 1-1.5-2 gadu laikā...
-
Izklausās jau labi - tehnikums, bet tas kontingents nu gan diez vai tur ir labākais jaunietim, kurš ir gudrāks par vidējo. Stipri pieļauju, ka tur var mazliet degradēties. Ja cilvēks no ģimnāzijas nokļūst tehnikumā...nu nezinu, nezinu.
uzreiz pasaku, ka par šodienas tehnikumiem neko nezinu.
Bet tie pagājušā gadsimta bija ļoti laba un pareiza izvēle. Tur pret mums izturējās kā pret cilvēkiem, nevis kā aizgāju uz drauga videnes izlaidumu - bērniņi šurp, bērniņi turp... No tā "kontingenta", konkrēti mūsu grupas, apmēram puse dabūja augstākās izglītības, izveidojās 2 miljonāri un daudz augstākā līmeņa vadītāju. laimīgi, apmierināti cilvēki. A tie, kuri palika videnē (jo faktiski nezināja ko grib), no tiem sanāca - nekas. Nē, nu bija tur pāris meitenes ar krampi, mediķi, finansisti, u.c.
Nekad nepiekritīšu, ka tehnikums degradēja. Kā ir tagad nezinu, pieļauju, ka savādāk. Arī videne no videnes atšķirās, kopš nauda seko skolēnam.
-
Nekādi nesaprotu, kāpēc profesionālajās skolās ļoti reti var apgūt tikai profesionālos kursus. Nu jau gan situācija ir drusku labāka, bet tomēr... Vispār nesaprotu, kāpēc tā slavē to vienlaicīgo vidējā izglītība + profesija. Tā taču ir divkārša slodze, kas bieži tiek ieteiktam tieši bērniem, kam jau tā "grūtas galvas", lai mācītos vidusskolā. Vieglāk taču būtu iegūt izglītību, pēc tam profesiju 1-1.5-2 gadu laikā...
videne ir līdz 12 klasei, tātad tam bērnam normālā gadījumā ir 19 gadu, ja aizsēdējies kādā klasē, tad pat vairāk. tad jau ir jāstrādā un jādzīvo, nevis vēl 2 gadi profesija jāiegūst. Ja neiet augstskolā, tad videnei neredzu jēgu.
-
uzreiz pasaku, ka par šodienas tehnikumiem neko nezinu.
Bet tie pagājušā gadsimta bija ļoti laba un pareiza izvēle.
Nujā, visas pamatskolas klasesbiedrenes profenē iemācījās smēķēt, dzert, un vienīgā sarunu tēma bija džeki un disenes. Atšķirībā no vidusskolas meitenēm, kam vismaz kāda interese par grāmatām, sportu un kultūru bija manāma. Krutākie stāsti, kā kurš pie kuras pa logu līdis un kā komene lamājusies. Nu absolūti inteliģentais līmenis...
No tām, ko zinu, nekādas Tečeres vai kaut Āboltiņas nav sanākušas. Vietējā tirgus un Maksimas pārdevējas vien ir. Viena ir pabieza "biznesmene", bet tas vīra nopelns, lai gan skaitās, ka abi dibinātāji.
Toties vidusskolas klasesbiedrenes ir gan ārstes [vismaz viena ir docente], gan biznesa sievietes, gan vēl visādas krietni labas speciālistes.
Tehnikumi bija par kārtu labāki par profenēm, tas gan. Bet parastā profesionāli tehniskā izglītība patiešām nogrieza praktiski jebkādu augstāko izglitību [izņemot dažas fakultātes, kas nevarēja studentus salasīt, ņēma jebkuru], ja vien nebija baigais krampis, smadzenes un nokļūšana profenē kaut kāda apstākļu sakritība, nevis smadzeņu nepietiekamība.
Tam, ka 12 gadi skolas solā ir daudz par daudz, piekrītu absolūti. Iztīrīt programmu no ētikām, ticības mācībām un cita sviesta, paliktu normāli 10 gadi. Interesanti, kā PSRS laikos krievi no krievu skolām ar 10 gadu programmu nebija diži glupāki par latviešiem ar 11 gadiem [ja runājam par tiem, kam bija smadzenes].
-
Jāpiekrīt Daddy, ka videnē vajadzētu palikt vien uz augstskolu tendētajiem.
Diemžēl, pārsvarā paliek tie, kuriem nav domas par to,
ko no dzīves vēlas. Tad nu cer, ka kāda doma nobriedīs.
Ha!, mums pērngad mājās strādāja metinātājs, ar lūgšanos, vakaros pēc darba.
Taisīju meistaram vakariņas, tad arī sanāca papļāpāt.
Puisis uz izķeršanu-pelna vairāk kā mans vīrs ar saviem ntajiem diplomiem,
bezdarbs ar nedraud, visi “kundziņi“ klanīt klanās - Meistar... :)
-
Kā parasti - viss atkarīgs NO. Kura skola, kura profene, kādi audzēkņi.
Manā klasē bija raibu raibais kontingents (vidusskolā), tāpat ka paralēlajā. Rezultātā ir veiksmīgi biznesmeņi, zinātnieki, pāris profesionālas ielenes, daži zagļi, daži jau nodzērušies un nomiruši. Bērniem laba specialitāte jau no profenes, redzēs, kas būs tālāk (strādā un mācās). Profene no profenes un pat grupas profenēs dikti atšķiras - nesalīdzināsim pasta darbinieka specialitāti ar darbgaldu iestatītāju. Un atkal - vienā grupā būs talantīgs metālapstrādes spečuks un rokpakaļas kleķerētājs...
-
Izglītība jau vien instruments, būtiski kā to izmanto.
Arī pēc augstskolas ne visiem maniem studiju biedriem dzīve kalnā kāpusi...
-
Pagarš citāts no "Rīgas Laika". Kāpēc man šķita, ka iederēsies šai tēmā - stāsts diametrāli pretējs "ķieģelītim", man ir balta skaudība uz tā laika un vietas jauniešiem. Stāsta turpinājums man nav pieejams, nav abonementa un papīra versiju vēl tikai iešu pirkt. Bet skaidrs, ka autors kļūst par slavenu vīndari, apvienojot garīgo un materiālo izaugsmes ceļu.
Randals Grāms
Vīndarīšanas mierinājums
Es kļuvu par vīndari un vīna darītavas īpašnieku gadus trīsdesmit pirms tam, kad, kā šķiet, visi pārējie šīs planētas iemītnieki nolēma, ka arī viņi vēlas par tādiem kļūt. Neminot nemaz manu ne īpaši lielo sajūsmu par pēkšņo konkurences saasināšanos, es diezgan viegli piedēvēju jaunpienācējiem mazāk cildenus motīvus nekā tie, kuri, kā šķiet, vada mani pašu, lai gan nav izslēgts, ka viņi, runājot par savas rīcības patiesajiem motīviem, vienkārši ir godīgāki pret sevi nekā es.
Es biju nedaudz par jaunu, lai pilnā mērā izdzīvotu 60. gadus ar visiem tālaika donkihotiskajiem, neiroekspansīvajiem sapņiem, un varbūt labi vien ir. Bet arī 70. gadu sākumā gaisā joprojām vēdīja pietiekami stiprs hipiju iecienītās pačūlijas eļļas aromāts (un Dievs vien zina, kas vēl), lai manu dzīves izjūtu apkvēpinātu ar veselīgu skepsi pret katru ieteiktās profesionālās karjeras izvēli, kā arī izdiedzētu manī zināmu naivu optimismu, ka gan jau kaut kādā veidā viss nostāsies savās vietās arī bez plāna. (Mūsu pašreizējā laikmetā šāda ticība izklausās pēc aizvēsturiska atavisma.) Es biju studējis filozofiju un literatūru (noklausījies arī ievadkursu medicīnā) Kalifornijas Universitātē Santakrūzā, taču man nebija nekādu nākotnes plānu, un ar diploma iegūšanu es itin nemaz nebiju noskaņots steigties; vecākus mana attieksme padarīja pilnīgi trakus, kas, protams, bija papildu labums.
Tagad man ir grūti saprast, kā tolaik varēju tik vienkārši ļauties straumei, bet vairākus gadus es tiešām peldēju dzīvei pa virsu. Vienu gadu nostrādāju tēva instrumentu un citu preču vairumtirdzniecības uzņēmumā. (Palīdzēju veidot kompānijas piedāvāto preču katalogu un darīju arī citus darbus.) Vienīgā pārliecība, pie kuras es nonācu, bija tāda, ka tēva bizness – plaša patēriņa preču pirkšana un pārdošana – galīgi nav domāts man. Jo kā vispār var gūt kaifu no kaut kādu daiktu pārdošanas vai pat vienkārši rūpēšanās par biznesa darījumu kā tādu – lai gan tieši tas, šķiet, lika tēvam rītos kāpt laukā no gultas.
Vai vīndarīšana var kļūt par īpašu garīgu ceļu vai pat par personīgās izaugsmes skolu? Sākumā šāda doma man, protams, nebija ne prātā. Tagad ir grūti precīzi rekonstruēt, kā tolaik iztēlojos sava iesāktā ceļa galamērķi, bet, kā jau īsts 60.–70. gadu paaudzes pārstāvis, turklāt Ziemeļkalifornijā, rokas stiepiena attālumā no Esalenas personīgās izaugsmes institūta, es biju uzaudzis vidē, kurā doma par cilvēka potenciāla pilnvērtīgu izmantošanu bija dziļi iesēdusies prātos. Mēs sapratām, ka mums visiem galu galā nāksies atrast kādu darbu, bet mēs gribējām tādu darbu, kuram ir Jēga, ideālā gadījumā darbu, kas sniegtu krietni vairāk par pliku materiālo nodrošinājumu.
Strādājot pie bakalaura darba par Heidegera Dasein jēdzienu (ak vai, tas tā arī netika pabeigts), es ieklīdu kādā visnotaļ elegantā vīna veikalā pāris kvartālus no vecāku mājas Beverlihilsā, kur tolaik mitinājos. “Vai jūs nevēlētos atvērt pie mums kredītu?” man vaicāja, kad pirmo reizi apmeklēju veikalu. (Es pat vēl nebiju sasniedzis legālo dzeršanas vecumu.) Nudien nezinu, kā gan jauns cilvēks, kurš meklē kaut ko, kas neskaidri atbilstu viņa priekšstatam par pieaugušo pasauli, ja ne izsmalcinātību, būtu varējis atteikties no šāda piedāvājuma. Manā ģimenē vīns nebija īpašā cieņā, un varbūt daļēji šā iemesla dēļ es piekritu. Jutos tā, it kā man piedāvātu doties intriģējošā ceļojumā uz pavisam citu pieredzes dimensiju.