Sarunu forums
Es un mēs => Veselība => Tēmu iesāka: olgucis 2016. gada 18. septembris, 17:16:17
-
Jau labu laiku jūtu, ka ar atmiņu jāsāk piestrādāt. Jāpārlasa otrreiz, drošs paliek nedrošs - šis tas jāpaskaita. Vai tas ir ātrumā neprecīzs klikšķis, vai koncentrēšanās problēma. Beidzot, ar ārstu un asins analīzēm tikām pie skaidrības, vairogdziedzeris streiko. Ja palasa simptomus - tur simtprocentīgi piesauktas visas organisma dīvainas izpausmes, kuras es labu laiku norakstīju uz slinkumu. Dzeru tabletes, jūtu pacēlumu un visāda citāda veida patīkamas izmaiņas. Interesanti tikai, kā tagad ar atmiņu un koncentrēšanos, ja tā kādu laiku bija apšaubāma, tad tagad uzlabosies, vai vienkārši vairs nepasliktināsies? Varbūt kādam ir pieredze...
Kāpēc jautāju. Man te dienas trīs ar to sakarā tīrais cirks. Šoreiz, paldies dievam ne man tā problēma, bet tik vien, kā saskarsme ar cilvēku, kas droši vien pat to nenojauš. Joprojām esmu šokā.
Dienas trīs atpakaļ zvana man ļoti sena kolēģīte, kas dzīvo blakus mājā,- vai drīkst pie manis atnākt. Protams drīkst. Pēc brīža ir klāt. Kādu brīdi parunājām,- šamā jau pensijā, vienīgā meita dzīvo Spānijā, pašreiz atbraukusi, grib aizvest pie sevis paciemoties. Esot drausmīgs raksturs, piesienas,- kur māte liek savu naudu. Kas viņai daļas,- kur gribu, tur lieku. Un tad tā klusi, - vai nevaru aizdot kādus 20 -30 eiro. Es zinu, ka mammim ārstējama pasmaga asins slimība, daudz zāles, tad komunālie un kas tur vēl,- Protams, ka varu! Skaidrās naudas praktiski nav,- saku,- atsūti konta rekvizītus - pārskaitīšu. Vai ar 30 pietiks, varbūt labāk kādus 50? Nē- ar 30 pietiks.
Mammis aizvelkas uz māju. Klusums. Pēc pāris stundām pārzvanu. Nē, naudu vairs nevajag, esot pirms datuma pārskaitīta pensija.
Nākošā diena, zvans, vai nevar pārskaitīt simtu. Par pensiju vairs nejautāju, saku, ka vajag konta rekvizītus. Noskaita konta rekvizītus. Man ir SEB banka viņai SWED. Pārskaitu simtu un piezvanu, ka nauda droši vien būs tikai nākošajā dienā, tur viņiem tāda īpatnība pārskaitījumos. Tad vakara laikā man pārzvana reizes četras, vai es tiešām esmu pārskaitījusi. Visas četras reizes paskaidroju viņai , ka pārskaitīju bet nauda būs tikai nākošajā dienā uz pēcpusdienu. Nākošajā dienā klusums. Uz vakara pusi zvanu, jautāju, vai nauda ir saņemta. Viņa pārprasa, vai tad es esmu pārskaitījusi. Jā, esmu. Gaidu - ielien e-bankā, saka, jā ir saņemta. Paldies dievam! Nākošajā dienā no rīta ap deviņiem zvans pie durvīm, - stāv uz sliekšņa un atdod man tos simts eiro. Paldies dievam,domāju - situācija būs nokārtojusies. Pēc pāris stundām zvana, - vai viņa ir paradu atdevusi. Jā saku, no rīta. Ļoti labi. Tad paiet vēl pāris stundas, telefona zvans. - olguci, es eju no veikala, aizmirsu pienu nopirkt, atgriezties vairs negribu,- vai tu man nenonestu 50 centus, man pietiks, es pa ceļam citā bodē ieskriešu. Es vairs neko neprasu.- nonesu viņai 50 centus. Domas tikai ap vienu, - vai tas kādreiz beigsies! Pēc pusstundas zvans,- olguci, cik es no tevis aizņēmos? Saku 50 centus. Labi,- atbild,- man jāpieraksta. Protams, pieraksti, saku. Domājat, tas viss beidzās? Ne vella, vakarpusē uz pusdeviņiem, zvana pie durvīm, - olguci, man te jāatdod viens parāds, vajag 127 euro, tu nevari aizdot? Saku,- varu tikai 100( to pašu, ko viņa man atgrieza), vairāk skaidrā nav. Nu, labi,- tos 27 sagrabināšot. Vai drīkst, - atdošu Novembrī. Protams, drīkst. Un tad beidzot miers... es ceru.
Ak, Kungs! Dzīvot vienai tādās šausmās, nedod Dievs! Interesanti, kas tas tāds varēja būt? Skleroze, Alcheimers... vai reakcija uz kādām zālēm?
-
vienkārši, es te sēžu , domāju... Pusgada laikā tik straujas izmaiņas, cilvēks jau pēc piecām minūtēm neatceras neko no savas dzīves. Droši vien, meita arī pamanīja. Es gandrīz vai domāju, vai nevajadzētu sociālo palīdzību piesaistīt. Tā taču dzīvot nevar, tā ir elle...
-
Tu domā..., bet ko meita nedomā un nerīkojas?
-
meita ir jau gadus desmit, kopš aizprecējusies Spānijā. Runājot pa telefonu, ir sarežģīti izprast problēmu. Mammis tik vien, ka dusmojās, ka kāds interesējās par maka saturu, jo kam kāda daļa, kur pazūd nauda. Sarunā bieziem vārdiem pieminēja meitu un viņas interesi,- kur pazūd nauda. Meita vienkārši atbrauca mammucim pakaļ, lai aizvestu pasildīties saulītē vasaras sezona slēgumā. Es vēl saprastu, ka būtu tērēts kādiem netikumiem,- spēlēm, dzeršanām, vai kas tur vēl. Principā, jau pensija viņai grozās ap pieci simti euriki, un pietiktu i zālēm, ī komunāliem un ēdienam. Pieņemu, ka viņa patiešām neatceras, kur liek to skanošo. Var pat gadīties, ka šo to samaksā dubultā ( kā variants). Jo , man reizes četras tika prasīts, vai viņa ir man ko aizņēmusies, jau pēc minūtēm desmit neatceras, ka ir zvanījusi par to, vai esmu pārskaitījusi. Nu to, ka viņai priekšlaicīgi izmaksāta pensija un pēc stundas vajag atkal aizņemties simtu, to es neskaitu,- iespējams, ka nekādas pensijas nebija, vienkārši aizņēmās vēl no kāda un tad izdomāja, ka labāk no manis un atdeva to skanošo. Tas šoreiz nav būtiski. Runa jau nav par naudu, es vienkārši šausmās par to cik strauji zūd atmiņa - katastrofa. Pusgadu atpakaļ bijām ilgāku laiku komunicējušas, nebija nekādu pazīmju. Nu varbūt bērns aizvedīs pie sevis uz kādu mēnesi un sapratīs situāciju, jo viena viņa te pazudīs ;o( citu radu viņai vispār nav.
-
Droši vien vispirms pie ģā...
-
Paldies par tēmu.
Apsēdos un visus savus parādniekus uz lapiņas sarakstīju. Drošs paliek nedrošs... ;)
-
Daddy, bet vai Tu atcerēsies laicīgi arī izsvītrot ?
-
Paldies par tēmu.
Apsēdos un visus savus parādniekus uz lapiņas sarakstīju. Drošs paliek nedrošs... ;)
Un pareizi!
Kam pats esi parādā, tos labāk ātrāk aizmirst, tos pierakstīt nevajag! ;)
-
Daddy, bet vai Tu atcerēsies laicīgi arī izsvītrot ?
nekas slikts nenotiks, ja arī neizsvītrošu :) pajautāšu otrreiz, varbūt arī viņiem ar atmiņu slikti, tāpēc samaksās vēlreiz! :)
-
Olguc- šito lasot nenāk prātā nekas cits ,kā vien filma. Still Alice.
jā un tas ir tas, no kā ir bail,
man liekas,ka trakāk pat nekā ar fizisku kaiti gulēt gultā... fvz... viss ir traki... bet nu nedod Dievs ...
-
te tikai minēt var, kas tantukam kaiš. varbūt izstaigāts insults, varbūt Alzheimers, varbūt audzējs galvā....vārdu sakot, likt saprast, ka viņai ar atmiņu problēmas un ieteikt griezties pie ārsta, labāk uzreiz pie neirologa, kas cerams nosūtīs uz MRI vai sliktākā gadījumā uz CT.
-
Gan jau ka tur ir diagnoze :( un nopietna... Bez ārsta pateikt, kāda, diez vai būs iespējams, bet kādam būtu viņa pie tiem ārstiem jāizvadā... vai lai paliek viss pašplūsmā un dabiskā atlase dara savu.
Ja tā meita vēl ir LV, vrb izstāstīt viņai šo? Lai viņa apjēdz, cik ar māti ir nopietni slikti. Jo tāds, aks neko neatceras, arī neatcerēsies pie ārsta aiziet pat, ja būs sadomājis pierakstīties...
-
Lasot Olguča pastāstiņu, redzu sevi. Nē, naudu neaizņemos. Bet, kur ko nolikusi vai vispār nolikusi un vai tā vispār biju es, kas to tur nolika, to gan nezinu. Dzīvojot pilnīgā stresā, atmiņas nav nemaz. Domāju, ka tas jau uz visiem laikiem, pilnīgi nojūdzies tantuks. Bet izejot no stresainās situācijas, padzīvojot miera vējos, atmiņa atgriežas.
Varbūt tai dāmai arī kāds stress. Piemēram spēlē azartspēles, no visiem aizņemas naudu, tad šie sāk prasīt atpakaļ, tantuks drudžaini aizņemas, no viena paņem, otram atdod, naudas nekad nav, viens vienīgs stress..
-
Mammis ir ar raksturu, dzīvo kaut kur dziļi savā čaulā un ja kāds par tuvu tuvojās - spuras gaisā. Ar vīru jau jaunībā pašķīrās, draugu nav, es jau arī neesmu nekāds draugs, vienkārši bijusī kolēģe, ar kurām parasti uz ielas sasveicinās un ar pāris frāzēm par laiku un veselību. Es tikai zinu, ka gadus desmit viņa cīnās ar to veselības problēmu, bet arī par to ne ar vienu nerunā. Zinu tikai tāpēc, kad savā laikā viņai bija problēmas ar dokumentu sastādīšanu, nu es izpalīdzēju tad tā kā drusku parunājām. Varbūt, tas ir ne tikai zāļu, bet arī stresa rezultāts.
Es vienkārši, iedomājos tos vecīšus, kas iziet no mājas un pazūd trijās priedēs, ne adresi, ne savu vārdu neatceras. Bet daudz maz pazīstot cilvēku, runāt ar viņu par to nav jēgas. Diez vai tālāk par pirmo frāzi tikšu, tā būs pirmā un pēdējā. Es jau mēģināju, pateicu, ka nevaru visus sīkumus prātā paturēt, parādīju kalendāru, kur visu pierakstu un svītroju, ja izpildīts ( manā gadījumā, patiešām, to visu prātā paturēt nav iespējams un arī nav vajadzīgs). Bet diez vai atcerēsies.
Kaut kā neomulīgi...
-
Varbūt tomēr vērts runāt ar meitu, nu neticas, ka tik tuvs cilvēks dīvainības nemana,
vēl jo vairāk, ja ikdienā nedzīvo kopā.
Tieši tad pārmaiņām mammucī vajadzētu būt vairāk pamanāmām.
Tas tāpat kā ar mazu bērnu - ikdienā kopā esot šķiet mazs,
ierauga kāds pusgadu neredzējis, ak, kāāā izaudzis!
-
kas par meitu, tad es tikai zinu, ka tāda ir. Par to, ka dzīvo Spānījā zinu, jo pagājušajā gadā mammis bija atnācis pie mani avia biļeti izprintēt braucienam pie meitas. Savādāk nemaz nezinātu. Ļoti ceru, ka meita to problēmu pamanīs... nu nevar nepamanīt, ja komunicē. Kaut gan, kas zina par ko viņas savā starpā runā...
Ar galvu vispār nav joki, - gadi desmit pagājuši, bet es joprojām atceros, kā reiz satiku cilvēku - dārzeni. Slimnīcā, kur fāteris bija uz reabilitāciju aizvests. Palātā bez viņa bija vēl trīs guļošie veči. Reiz ieraudzīju vēl kādu iemītnieku. Tāds ap 21 gadu vecs džekiņš, tīri patīkams pēc izskata. Nu re,- saku,- beidzot jums visiem arī tā laime ir kāds ko var padzenāt un regulēt. Īstenība bija šaušalīga. Puika bija dārzenis. Atvests no psihenes, sakarā ar kaut kādu iespējams, iekšējas dabas problēmu. No tiem, kas savā laikā bija dulss uz ripām. Ķēra kaifu no zāļu lietošanas un reiz liktenīgi pārdozēja. Pie dzīvības šo dabūja, bet smadzenes aizgāja pa pieskari pa tīro. Praktiski tukša balta lapa , bez jebkādas iespējas tajā kaut ko uzrakstīt. Dzīvi tikai reflekši, ja dod ēst, - kā bērnam, jāgaida, kad norīs. Droši vien, ja nedotu ēst, nemaz nesaprastu, ka badā. Pēc ēšanas aizved uz poda un gaida, kad reflekši nostrādās. Visu laiku guļ, skatoties griestos. Bet šad tad, kaut kas viņam nostrādā, un tad veči korī bļauj pēc māsiņas. Teiksi, fāteris atver naktī acis un redz, ka viņa gultai blakus stāv "dārzenis" un ar tukšu skatienu skatās uz sienu. A kas, ja šams sāks žņaugt? kas zina kādi tam reflekši nostrādā... Bet iedomājāties - tīras smadzenes... ne domu, ne atmiņu, neviena iemesla, kāpēc dārzenis dzīvs... Kaut gan nē, kāpēc dārzenis? Dārzeņi taču reaģē uz laika apstākļiem, mūzikas skaņām, vīst ja tos nemīl.... A te... tukša lapa un nekādu atmiņu
-
Baisi.
-
Sasaucoties ar otru tēmu par retajām slimībām...
Un tomēr - kāda jēga humāni uzturēt pie dzīvības? Kam no tā labums? Džekam? Diez vai. Pārējiem sirdsapziņas nomierināšanai - ka ne es "uzņemšos grēku"?
-
Nē, nu principā, ja runā par psihiatru klientūru, tas vēl ir apspriežams jautājums. Visas tās šizofrēnijas.. Reiz lasīju, kāda psihiatra rakstīto gabalu, no kura sapratu, ka nav atkāpju no normas, jo norma, kā tāda nepastāv. Cilvēki ir dažādi un arī pasaules uztvere dažāda. Kurš ir teicis, ka tā, kā mēs redzam pasauli ir tas pareizākais variants? Šā vai tā, mēs visi esam daudz vai maz nojūgušies. Vienkārši, kā viņi pielāgojās dzīvošanai mūsu pasaulē, mums ir jāpieņem to pasauli, kurā dzīvo viņi. Teiksim visi tie ģēniji un talanti, par kuriem jūsmo tauta un jebkura māte cenšas saskatīt ko līdzīgu savos bērnos , vienkārši ir atkāpe no normas un būtībā viņi ir nedaudz "ar švilpi" ar diagnozi vai nu viegla šizofrēnija vai autisms. Daudzi praktiskai dzīvei ir nederīgi, toties kaut kādā konkrētā lauciņā sit visus pušu.
Bet dārzeņa gadījums... tas ir bez izredzēm. Varbūt radi vēl cer. Nu tāpat, ka cer par komā guļošiem cilvēkiem. Jo brīnumi notiek katru dienu
-
Lai jau katrs jūk prātā pa savam - tikām, kamēr neapdraud citus. Cik vardarbīgu noziegumu nesastrādā tādi, ar aizbraukušiem jumtiem...
Atcerējos no savas jaunības - piestaigāju uz psiheni tuvu cilvēku apraudzīt, un biju ievērojusi tur nodaļā tādu vājiņu sīku puisīti, kas laikam taču bija pilngadīgs, ja reiz pieaugušo nodaļā atradās, bet izskatījās jaunāks. Vecāmāte nāca pie viņa, ēdamo nesa. Sēž tāds vājiņš, ņem cienastu tievām trīcošām rociņām... Nu, vārdu sakot, tāds, kas mušu apbižot nespēs, kur nu kādam ko sliktu nodarīt. Līdz reizei, kamēr viņš man, gaitenī uz dīvāna sēžot, negaidīti uzbruka, kārtīgi iegāzdams pa galvu. Un kur tādam trīceklim šitāds spēks radās, hvz. Labi, ka sanitāri turpat blakus atradās, sakruķīja šo, aizstiepa uz palātu. Vot i saproti, kas tajā galviņā pēkšņi saslēdzās šķērsām...
-
Tādu cilvēku, kurus psihiatri atzīst par nepieskaitāmiem, vardarbīgu noziegumu procents esot 1.