Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2016. gada 15. oktobris, 21:08:06
-
Runa nav par gadskārtu vai tautas tradīcijām, bet tieši par ģimeniskajām - ikdienišķi sadzīviskajām. Vecākiem savā starpā, vecākiem un bērniem, bērniem un vecvecākiem?
Stereotipiski svētdienu rītos pankūkas, pusdienas pie vecākiem? Lielā iepirkšanās diena? Reizi gadā ceļojums. Kas cits? Es te tagad nevaru pietiekami piemērus sadomāt.
Un aizdomājos, ka man tādu tradīciju laikam nav. Laikam jau slikti,...... ko tad nodošu nākamajām paaudzēm pārņemšanas vērtu?
-
Nu tak ziemassvētkus svini, eglīti pušķo. Lieldienās olas krāso. Jāņos vainagu uzpin. Ar to arī pietiek.
-
Jau sākumā minēju, ka runa nav par gadskārtu tradīcijām....
-
Ā, nu tad es nezinu.
-
Iesāku sīču jubilejās kaut kur izbraukt. Tepat Latvijā, protams, uz interesantām vietām, [izņemot vienu izlēcienu ārpus, ko puikām uzdāvināja]. Trešo gadu braucam, bet baidos, ka drīz beigšu. Pievakarē, kad tiek līdz dāvanām, tad īd, ka nepaspēs paspēlēties.
Nekādām supersmalkajām ģimenes tradīcijām man nav spēka. Ar mokām saņemos uz Jāņiem, ziemas saulgriežiem, kas ievelkas Ziemassvētkos, Lieldienām. Vīram pofig, viņapēc vispār var gulēt gultā un blenzt sienā. Piespiedu kārtā pieminam manu un vīra dzimšanas dienas - pedagoģisku apsvērumu pēc, nevis tāpēc, ka gribētos kaut ko svinēt. Laikam man ieilgusi pēcdzemdību depresija [dziļa ironija]. Ceru, ka kādreiz varēšu kaut ko ar viņiem sarunāt, nevis kaut kādu kārtību panākt tikai ar aurošanu. Varbūt tad man radīsies kaut kāda vēlme pēc tradīciju ieviešanas. Pagaidām man ir vēlme kaut kā izdzīvot līdz tam brīdim, par kuru raud "tukšās ligzdas sindroma" skartās.
-
Re, facebukā klejo ieraksts, ka diena jāsāk un jābeidz ar buču....
-
Ir mums ģimenē rituāli, kuri atkārtojas, var jau saukt arī par tradīcijām... :)
Tas uzstādījums par nodošanu nākamajām paaudzēm...khmm...
Veidot ko mākslīgi, lai nodotu?, priekš kam?, jēga kāda???
Domāju, ka maniem bērniem būs savas ģimenes un paši ieviesīs savas ģimenes tradīcijas.
Ja ko atzīs par labu bijušu manā ģimenē un izmantos savā, neļaunošos. :)
-
Man kādreiz ļoti patika ģimenes svētdienas garās brokastis - mamma klāja galdautu, bija īpašie svētdienas brokastu trauki (laikam jau tad arī vislabāk iemācījāmies rīkoties ar dakšiņu un nazi), kaut ko īpašāku gatavoja brokastīs, lielo kafijas krūzi, lielo tējas kannu. Parasti tās ievilkās uz vairākām stundām. It kā nekas tāds diženi īpašs, bet patika gan toreiz, gan tagad atceroties.
Cits nekas tāds no bērnības laikiem nenāk prātā.
-
Visus skolas gadus 1.septembrī un 31.augustā vnm gājām uz kafejnīcu/restorānu. Kad bija skolas vecumā, katram bērnam bij sava diena, kad ar viņu vienu kkur kopā gāju.
Reizi mēnesī apmeklējām kādu kultūras pasākumu.
Kas vienam ikdiena, tas citam tradīcija, ej nu saproti, ko pie tā minēt.
Tagad jau lieli un kā nu sanāk, visas tradīcijas pamatā kā jau visiem - svētkos.
-
Nu, tagad jau pat Ziemassvētkos kopā sabraukt ir neparasti, kā izskatās... Un tas nemaz nav viegli, ja visi izkaisīti pa pasauli. Labi, ne katru gadu ir visi, bet tad tas, kurš netiek, skaipā birdina asaru... Tas ir tik mīļi :)
Mums ir tradīcija - mēs ēdam brokastis. Un tad ir garās sarunas, un viens otram kut ko padod, uzsmērē, izcep...visi izspūruši, halātos, omulīgi... Un tagad, kad bērni vairs tikai ciemojas - neraugotis uz saldo miedziņu ceļās un nāk kopā kafijot... Un tad mēs uz darbu, a viņi atpakaļ pagulēt...
-
Man pat bērnībā brokastis nebija. Kur nu tagad. Varbūt arī tā ir tradīcija?
-
Pankūkas pirms eksāmeniem. Laikam jau 4. paaudzē
-
Mums ir tādas, nesen ieviestas.
Katru sestdienu vai svētdienu visi bez izņēmuma nostrādā 3 stundas piemājas teritorijā vai mājā (atkarībā no laikapstākļiem ārā).
-
Mums ir tādas, nesen ieviestas.
Katru sestdienu vai svētdienu visi bez izņēmuma nostrādā 3 stundas piemājas teritorijā vai mājā (atkarībā no laikapstākļiem ārā).
Riktīga darbaudzināšana :rofl: vai piespiedu verdzība?
-
Kādreiz mums bija tradīcija, katru 1.septembri gājām ar ģimeni uz fotosalonu (kā reiz, vēl vakar ar bračiņu atcerējāmies) un pēc tam uz kafejnīcu. Tad vēl nevienam nebija doma par drausmīgo "Mārītes foto & citiem...".
Manā ģimenē bija brīdis, kad svētdienās bija plānās pankūkas ar medu ....
Vismaz dažus gadus ir izdevies manu dzimšanas dienu svinēt aiz robežas. Nē, pat ne svinēt, bet aizmukt prom no visa ... pēdējā reizē, vīrs teica - klau, varbūt šī var būt mūsu tradīcija?
Žēl, bet nevar. Darba devējs var nesaprast :(
Man šķiet, ka mēs dzīvojam laikā, kad "tradīcijas" ir tik mainīgas un nepastāvīgas un īsti vairs paaudzēs nenododas ..., bet varbūt tie ir ieradumi un tradīcijas sāk izzust...?
-
Riktīga darbaudzināšana :rofl: vai piespiedu verdzība?
Galvenais jautājiens te ir par to, ka, no vienas puses, sīčiem ir jāsaprot, ka, dzīvojot mājā (kur katram gandrīz ir sava atsevišķa istaba), ir jāstrādā. No otras puses, katram ir sava istaba, kurai jābūt kārtībā + vēl daļa no kopējās iekštelpu teritorijas, par ko atbild, bet kas sakops pārējo? Nu, un tad atradām kompromisu - 3 stundas talkošanas katru nedēļu + izpildīti savi tiešie pienākumi un no vecāku puses šajos jautājumos - nekādu pretenziju. Pašiem taču gribas kārtīgā mājā draugus ieaicināt.
-
Svētdienas vakariņas. Gatavoju, protams, es. :) Toties bērni atliek visas svarīgās darīšanas, lai ierastos.
Ziemassvētki. Ja visiem nesanāk tieši īstajā vakarā, tad nākamajā dienā noteikti.
Abiem ar vīru makšķerēšanas braucieni - uz vimbām Salacā, uz zandartiem Usmā vai Puzes ezerā un vēl šur tur.
-
Par tām svētdienas maltītēm pie mammas.
Es gribētu redzēt kādu ierakstu -"cik brīnišķīgi, ka mums katru svētdienu jāatliek savas lietas un jābrauc uz pusdienām pie sievas/vīra mammas.
Drīzāk tas skan droši vien tā: ...jo citādi viņa būs bēdīga un apvainosies"
No offence, varbūt jums tas ir pavisam citādi, bet vai tiešām var gribēt katru svētdienu gatavot vai katru svētdienu braukt ciemos.
Zinu ģimeni, kuras izjukšanā viens no iemesliem zināmā mērā bija arī šīs svinīgās pusdienas pie vīra mammas katru svētdienu, dienas vidū
-
Manējiem nekur nav jābrauc. Var ar čībām pāri pagalmam pāršļūkt.
Bērnu pašu ideja kādā jubilejas sanākšanas reizē.
-
Vēl pasakiet ka uz tām brokastīm mūsmājās es arī spiežu celties, "jo tradīcija"... :)
Svētdienas vakars parasti jau nav piekdienas vai sestdienas vakars, kad kaut kas baigi jaatliek...
Pilnīgi saprotu raganu
-
Man tas viss liktos piespiedu - gan tas, ka bērniem jānāk, gan tas, ka man būtu jātaisa. Ērti iekārtojušies :)
šitās obligātās kopā ēšanas jau svētkos gana. Piekrītu Reno. Cik nav dzirdēts, kad visi atviegloti, kad pasaka - dariet savas lietas un, ja gribat un sanāk - laipni gaidīti ar iepriekšēju poieteikšanos :)
-
hehehe..tagad lasu un jau smaidu...
mamma mēnesi atpakalj pārbrauca no laukiem uz pilsētu. tuvāk māsai un lai vieglāk..nu nav tur lapas jāksa un ,dālijas jānovāc ,malka jānes utt.
tagad cik zvanu un parasu kā iet...tik nopūšas...laika neesot nekam :) pusdienās visi nākot pie viņas, no darba nākot noskrien gar viņu , svētdienās brokastīs atkal pie viņas :rofl: :rofl:
nu tur tā sanāk tīri ģeogrāfiski,ka mammas māja tg starp māsas māju un darbavietām... un tjipa remontus vēl nav pabeiguši, šoto pielabo,kā tad nepabarosi...Tagad smejos... nure lapas kasiiji kad gribēji a galdam jābuut klātam tiklīdz ēdāji klat :)
visas iesaistītās puses gan sola,ka tas neesot uz ilgu..tikai pagaidām... :)
p.s ups..par tēmu.... tradīcija ēdam pie vecākiem. :fryingpan:
-
kamēr mana mamma bija dzīva-bija viņiem,ar bērnu tradīcijas-5dienās ,pēc skolas viņš paliek pie omes,līdz 7dienas vakaram,visi laimīgi.
tagad-es darbdienās ceļos,taisu brokastis,pavadu ceļā,bet brīvdienās-netraucējiet.
gadskārtu svinības,dzimšanasdienas-ir spēkā,visi gaida,respektē,svinam.
nekas nav akmenī cirsts,viss mainās,bet lielos vilcienos-mums gribas paredzamu lietu kārtību :smile:
-
Jā, tradīcijas mainās. Uzspiestas tradīcijas ir murgs.
Te dažas no bijušām/esošām tradīcijām.
Kad bērni bija mazi uz Z.sv. vienmēr nelielu ludziņu iestudējām tipa Sarkangalvīte.
Dzimšanas dienās, jubilāram pamostoties, dāvanas bija pie gultas un pašcepts klinģeris ar degošām svecītēm arī.
Viens no bērniem bija pamanījies piedzimt 31. augustā. 30. augusta vakarā visi kāpām vilcienā un braucām ceļojumā (tajos laikos Maskava, Ļeņingrada...). Pa dienu ekskursija. Vakarā atpakaļ un pa taisno 1. septembrī uz skolu.
Mazbērni pie manis drīkst rekvizēt visu segu un spilvenveidīgo, izjaukt dīvānu un būvēt mājas. Noteikums viens - prombraucot viss ir atkal kārtībā. Izklaides ar mani - muzeji, kino, baseins.
Agrā pavasarī kopā ar viena dēla ģimeni 2 nedēļas uz siltajām zemēm. Pēc 2 nedēļām ar cita dēla ģimeni dienas 10 ar auto pa Eiropu. Un atvaļinājums iztērēts...
-
Šī tēma vaitad bij par uzspiestām tradīcijām ierosināta? Oi. tad laikam ne tur ierakstījos...
-
Tu,Em,nekad nezini,ka tas,kas Tev liekas forši,otrai pusei ir uzspiests :-) Diemžēl. Vai arī ja neizrunā.
-
Es aizdomājos par to "piespiedu variantu" un nolēmu parunāt ar savējiem, pavaicāt pa tiešo - vai nav apnicis? Vai ir vēlme turpināt? Varbūt retāk - reizi mēnesī? Ziniet, bija vilšanās un pretjautājumi - vai esmu piekususi, varbūt viņi var palīdzēt, varbūt vajag dot naudu?
Beidzās viss ar to, ka pasmējāmies un palikām pie tā, kas bijis. :big_hug:
-
Pankūkas pirms eksāmeniem. Laikam jau 4. paaudzē
a tas palīdz sekmīgi nolikt?? kā es pats neiedomājos... :(
-
paēdis bērns ir mierīgs bērns , saldais ievārījums palīdz domāšanai un vispār vajag mierīgi apsēsties pirms iešanas uz eksāmenu
-
loģiski un pamatoti :)
-
Mums bija šokolādes pirms eksāmeniem, pagaidām gan tikai 2 paaudzēs.
-
Kā pirms eksāmena vispār var kaut ko ieēst?
-
Šokolāde jau nav nekāda ēšana. Pankūkas man gan neiebarotu, jo, skat. to tēmu par brokastu ieradumiem.
-
Kā pirms eksāmena vispār var kaut ko ieēst?
Ja gadu nav mācījies, tad toč, nevar, stresiņš un cerība uz veiksmi... ;)
-
Tradīcijas jau parasti tādas, kas visiem pa prātam. Diezin vai kāda mamma mēģinātu iebarot pankūkas bērnam pirms eksāmena, ja viņš neēstu brokastis vai nekad mūžā neēd pankūkas :)
-
Ja par eksāmeniem, tad mēs ar draudzeni pirms eksāmeniem ceriņos cītīgi "laimites" meklējām un pēc laimīgi noliktiem mājupceļā pie kvasa mucas (jā, es vēl tādas piedzīvoju!) pirkām pa lielajam kvasa kausam. 6 kap., ja nemaldos, maksāja :)
-
Vispār man patīk ģimeniskās tradīcijas, tikai tagadējā jaunatne, vismaz mana atvase, kas ir jau patstāvīgs un dzīvo atsevišķi, ļoti nelabprāt iesaistās to uzturēšanā, - ģimeniskas pusdienas svētdienās viņu neinteresē, savu dzimšanas vai vārda dienu svinēšanas tāpat, kaut mums tā pieņemts, pašam gatavot arī nepatīk, kaut abi vecāki labprāt gatavo. u.c. atšķirības. Kaut kā tas ābols patālāk aizkritis no ābeles, vismaz šajā ziņā, bet manām draudzenēm ir līdzīgi, kurām jau lieli bērni.
P.s. Nekad nav bijis utopiskas vēlmes katru svētdienu cerēt uz dēla piedalīšanos ģim.pusdienās, bet šad tad jau nu varēja piedalīties, par spīti savai aizņemtībai, faktiskajai vai piedomātajai. ;) Nu ka ne, - ne, neviens nevienam neko neuzspiež -lai iztiek ar pelmeņiem. ;d
Tā nu vienīgās tradīcijas pēd.laikā sanāk tikai starp mani un otro pusi, tās tad arī kopjam ar uzviju. :) Kopīgi izbraukumi gan pie dabas, gan uz vasarnīcu, kopīgi kultūras pasākumi, kopīgas maltītes darbdienu vakaros un brīvdienās, savu jubileju atzīmēšana un svētku svinēšana, kā arī mazie pārsteigumi. :)
-
Viss mainās uz patīkamo pusi, kad bērni nodibina savas ģimenes :)
Gan paši piesakās uz svētku kopīgu svinēšanu, gan kopā ceļojam, gan reizēm pie dabas.
-
Vispār man patīk ģimeniskās tradīcijas, tikai tagadējā jaunatne, vismaz mana atvase, kas ir jau patstāvīgs un dzīvo atsevišķi, ļoti nelabprāt iesaistās to uzturēšanā, - ģimeniskas pusdienas svētdienās viņu neinteresē, savu dzimšanas vai vārda dienu svinēšanas tāpat, kaut mums tā pieņemts, pašam gatavot arī nepatīk, kaut abi vecāki labprāt gatavo. u.c. atšķirības. Kaut kā tas ābols patālāk aizkritis no ābeles, vismaz šajā ziņā, bet manām draudzenēm ir līdzīgi, kurām jau lieli bērni.
P.s. Nekad nav bijis utopiskas vēlmes katru svētdienu cerēt uz dēla piedalīšanos ģim.pusdienās, bet šad tad jau nu varēja piedalīties, par spīti savai aizņemtībai, faktiskajai vai piedomātajai. ;) Nu ka ne, - ne, neviens nevienam neko neuzspiež -lai iztiek ar pelmeņiem. ;d
Tā nu vienīgās tradīcijas pēd.laikā sanāk tikai starp mani un otro pusi, tās tad arī kopjam ar uzviju. :) Kopīgi izbraukumi gan pie dabas, gan uz vasarnīcu, kopīgi kultūras pasākumi, kopīgas maltītes darbdienu vakaros un brīvdienās, savu jubileju atzīmēšana un svētku svinēšana, kā arī mazie pārsteigumi. :)
Šīs jau nav nekādas tradīcijas, bet dzīve parastā.