Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: reno 2016. gada 18. oktobris, 10:16:41
-
No tēva mammas puses -jūrnieku, kuģu īpašnieku dzimta.
Vecvectēvam vienīgais dēls un mantinieks iet bojā 16 g.v. kā junga, krāsojot kuģa korpusu, Pēterburgā iekrīt upē un noslīkst.
Kara (I) laikā daži kuģi ir palikuši D-amerikā, tie kuģo un pelna , bet koka burenieku laiks ir pagājis. 20. gados ir palicis viens kuģis "Censons", bet vecvectēvs vairs jūrā neiet un kapteinis ir capt. Dunkel. no Uguņciema
Kuģis iet bojā ejot cauri Skagerakam vētrainā laikā, kad DUMJAIS KAPTEINIS DUNKELS aizgājis gulēt, pie stūres atstājot nepieredzējušu palīgu.
Kad pienākusi telegramma, ka kuģis pagalam, bet visi dzīvi, Dunkeļa mamma izsaukusies -diez vai viņš paņēma to jauno dūnu spilvenu, ko es iedevu līdzi!
D..ais kapt. Dunkels atdusas Dieva mierā Uguņciema kapos, skaists piemineklis
-
Jaunāku gadagājumu mirkļi.
Vecmāmiņas stāstīts:
Tēvam (attēls pa kreisi) mazotnē, protams, ar nažiem spēlēties bijis noliegts. Reiz gadījies pirkstu sagriezt, skrien pie mammas raudādams. - Pēterīt, kā tad tu sagriezies? - Ar kajoti, mamm, ar kajoti!
Personīga atmiņa:
Es līdzīgā vecumā vēroju savas raibās zeķītes. Nu ļoti glīti būtu nelieli robiņi! Izgriežu ornamentus. Uz mammas jautājumu, kāpēc zeķes sagriezu, atbildu: Mamm, es skrēju ar šķērēm rokās, paklupu un tie caurumiņi izgriezās!
Tikko, bildes pārcilājot, man tās epizodes sabīdījās paralēli :) Ābols no ābeles...
[attachment deleted by admin]
[attachment deleted by admin]
-
ak dies , Spārka, ja tā kleitiņa ir no sarkana zīda (jeb krepdešīna, tāda bišķi kā mezgliņiem, nevis gluda) -man arī tāda bija!
-
Jā :)
-
Kaut kur jau esmu šo rakstījusi (manuprāt, bet ne šeit).
19. gs. vidus, muižiņā Latgales pusē par kučieri strādā jauns, smuks latviešu puisis. Kādā dienā netālu no muižas apmetas čigānu tabors un uz muižu par kalponi atnāk strādat jauna, smuka čigānmeitene. Jaunieši ieskatās viens otrā, mīlestība, ja ne no pirmā skatiena, tad no otrā :) Vecāki, protams, pret šādām attiecībām, bet ko nu jauniem padarīsi, iespītējas un viss. Apprecas (baznīcas grāmatā ir ieraksts). Piedzimst viņiem dēls, smuks puika. Un te laimīgais stāsts beidzas. Nobeigums nav skaidri zināms, jo pastāv divas versijas, pierādīt nevar nevienu no tām:
1) vecvecāki no vīra puses nespēj paciest čigānieti par vedeklu, atņem mazdēlu un abus jaunos padzen, lai šie iet, kur acis rāda.
2) jaunie paši nespēj izturēt naidu no vecās paaudzes puses, atstāj dēlu vecvecākiem un paši aizbēg kopā ar čigānu taboru.
Lai nu kā, bērnu izaudzina vecvecāki, un kopš tā laika visas sievietes mūsu dzimtā ir ar tumšiem, gandrīz melniem matiem, nedaudz īpatnējiem sejas vaibstiem un ārkārtīgi spēcīgi attīstītu intuīciju (ir arī šādas tādas citas spējas, bet to sapratīs ne visi, tāpēc lai nu paliek).
Un, jā, tas ir manu vecvecvecvecāku (no mātes puses) (ne)laimīgais mīlas stāsts :)
-
nu pag Kikamor :scratch: mēģinu iedziļināties...cik paaudzes atpakalj tad tas sanāk? 19.gs vidus? un muižiņa Latgalē :confused:
tad sanāk ,ka tu esi tā mazdēla pēctece ar tumšajiem matiem un par pašiem vecaakiem(nu to jauno pari) ziņu nekādu vairāk nav?
-
Ui, Mellen, es tā rēķināju, ka es tagad sanāku 5. paaudze (?) kopš tā laika (bet es varu kļūdīties, matemātika nav mana stiprā puse, tad jābrauc pie vecākiem, mums kaut kur viss pa gadiem ir pierakstīts, kas, kad un kur, bija pat kopija no baznīcas grāmatas :) ). Un, jā, es esmu mazdēla pēctece un par jaunajiem nekas tālāk nav zināms - vienkārši pazuda. Nu jau neviens nevar pateikt iemeslu, kāpēc, ir tikai versijas.
-
2. versija vairāk kā neticama. Čigāni vispār ne īpaši cieš svešos. Ies nu pieņemt svešu balto. Precas viņi savā starpā, ja kāds izprecas uz malu, nekādas cieņas nav. Savus bērnus viņi vāc centīgi, lai arī izskatās pa roku galam. Un tagad čigāni pieņems svešu balto, ko apprecējusi čigāniete, turklāt pāris ir pametis savu bērnu? Piedodiet, neticu.
Ja viņi abi "aizgāja pasaulē", tad kāpēc mātei bērnu atstāt pie nīstošas vecāsmātes? Neticu.
Tad drīzāk ticama ir pirmā versija, kad ar draudiem novākt sīko pāris ir izēsts - bērnu neatdošu, vai nu vācieties, vai noslīcināšu akā un tāpat dabūsiet aiziet.
Bet vēsture ar noslēpumu... :)
-
Var taču būt visādas versijas -aiziet un domā, ka pēc laika varēs bērnu ņemt pie sevis. Bet kaut kas notiek un vairs neatgriežas. Skumjš stāsts
-
...ak, nu gluži kā Romeo un Džuljeta.
-
Kikamorai superīgs stāsts. Īsts romāna sižets.
-
Muļķības, ka čigānietes neatstāj bērnus.. mūsdienās pilni bērnu nami ar viņiem.. kur nu vēl tāds skuķis, kas tā jau gājis pret vecāku gribu. Man drīzāk neticami liekas, ka čigāniete uz muižu strādāt gāja.
-
vai ka viņu pieņēma. Bet stāsts, vienalga, skaists
-
Manas mammas ģimenē viņas tēvs bija gaišmatis, bet deguns pamatīgs, kaulains. No 6 meitām 2 atsitušās savā mammā (skaistā, kā viens enģels), bet pārējās, tai skaitā arī mana mamma, visizteiktāk -tumšiem, faktiski melniem matiem, kārtīgu degunu (bet nekādi ērgļi) Vēl viens brālis ir tādā izskatā.
Tad nu kaut kad tā kā garāmejot ir dzirdēts stāsts, ka senčos varētu būt karaīms (tādi kā turki, dzīvo Traķapkaimē no kāda 16. gds.), oficieris, kas dienējis uz robežas, samīlējies, aizgājis no dienesta un bijis iegātnis Jūrmalciemā/Nīcā. No viņa arī tie melnmatainie pēcteči. Bet stāsts miglains un tikpat aptuvens.
Jaunībā gan mammu viena žīdiete esot noskatījusi savam dēlam, viņai teikuši " kā tad tā,jūs taču parasti savā starpā precaties" -" Oi, kāda neveiksme!"
-
Nurmižu muižas kalējs Kārlis, labs sava amata pratējs, atstājis savam dēlam Andrejam mantojumā trīs lielus izšūtus naudas makus ar zelta, sudraba un kapara monētām. Andrejs sācis rentēt no barona lielas, labas mājas. Ļoti mīlējis savu sievu Līzi (Elizabeti), viņiem bijuši 4 bērni. No tiem laikiem mūsu ģimenē saglabājušies Kārļa Ludviga Zēbodes akvareļa tehniā 1863.g. gleznotie Līzes un Andreja portreti.
(Par Zēbodi - http://www.makslasvesture.lv/K%C4%81rlis_Ludvigs_Z%C4%93bode (http://www.makslasvesture.lv/K%C4%81rlis_Ludvigs_Z%C4%93bode) )
Cik saprotams, Zēbode, apbraukādams Vidzemes turīgāko zemnieku mājas un izgatavodams portretus, līdzi ņēmis sagataves. Iepriekš sazīmētas pilsētnieku drēbēs ietērptas figūras, uz vietas iezīmējot tikai seju.
Uznākusi kāda liela epidēmija - tīfs, holēra vai kas to zina, mirušas abas mazākās meitiņas un drīz vien arī Līze. Andrejs kļuvis grūtsirdīgs, bez savas Līzes vairs nespējis dzīvot, iekļuvis lielos parādos, mājas par rentes nemaksāšanu atņemtas.
Līze un Andrejs bija mani vecvecvecāki.
Līzes un Andreja dēls Kārlis strādājis par dārznieku Nurmižu muižā. Netālo māju saimniekiem bija meita Anna. Jaunieši vienlaikus apmeklējuši Siguldas draudzes skolu un iemīlējušies. Saimnieks negribējis savu meitu atdot muižas dārza puisim par sievu. Kādu nakti Kārlis ieradies pie savas iemīļotās un, izņemot griestu dēlus no aizslēgtās klētiņas, iznesis savu iemīļoto. Apprecējušies pret vecāku gribu, vecais saimnieks tikai pēc 6 gadiem piedevis savai meitai. Ar sievastēva atbalstu Kārlis uzsācis rentēt lielas, nolaistas mājas no barona Kampenhauzena. Kārlis ar Annu bijuši ļoti strādīgi un vienmēr centušies laikus nomaksāt augsto renti - 250 rubļu gadā. Sviests tai laikā tirgū maksājis 30 kapeikas mārciņā. Turējuši daudz lopu, lai padarītu auglīgākus noplicinātos tīrumus. Nauda galvenokārt iegūta, audzējot linus. Kārlim ar Annu bijuši seši bērni, pati jaunākā mana vecmāmiņa, kuru gan nekad neesmu redzējusi.
Vienam no dēliem - Augustam bijis sapnis par jūru. Uzaudzis Vidzemes pakalnos, viņš to nekad nebija redzējis. 14 gadu vecumā, kādu nakti kājām devies ceļā uz Rīgu, neko nesakot vecākiem un līdzi ņemot kukuli rupjmaizes. Ostā uz kāda kuģa salīdzis par kuģa puiku.
Vēlāk beidzis Mangaļu jūrskolu un tad atsūtījis vecākiem vēstuli. Aizgājis bojā 28 gadu vecumā, kad vētrā nogrimis burinieks "Karalis".
Šīs ziņas laikam nav īsti apstiprinājušās, bet bēnībā man mīļātante stāstīja, ka Augusts izmācījies vēl tālāk, kļūdams par stūrmani un kuģis avarējis kaut kur pie Āfrikas krastiem.
-
Man arī viens vectēvs kājām devās uz Rīgu un 14gados uzsāka patstāvīgu dzīvi,
apguva amatu, vēlāk mācījās...
Kad manam dēlam bija tāds vecums, vienmēr viņu atcerējos, kā viņš viens diez jutās,
tāds mazs puika, bez savējo aizmugures. Bet nu bija uzņēmīgs vīrs, tas gan.
-
No "Latvijas jūrniecības vēsture" 179. lpp.
Karal -trīsmastu gafelšoneris. Nolaists ūdenī 1900. Mērsragā. Tilpība 299 BRT. Būvm. Mucenieks. Īpašn. E. Kalniņš, J. Siliņš. Veicis Transatlantijas reisus. 1922. 22. okt. sniega vētras laikā zaudēja buras un mastus, tika izmests krastā pie Akmeņraga Kurzemē, bojā gāja 7 apkalpes locekļi (arī kapt. J. Siliņš), izglābās tikai stūrmanis K. Siliņš
-
Taisnība jau Tev būs , Reno :)
Mana tante bija profesionāli rakusies arhīvos, vai nebija meklējusi pēc vārda un uzvārda un kuģa bojāejas gada. Apstiprinājās Tava versija un viņš bijis matrozis.
No bērnības atceros mazliet citu vecmāmiņas māsas stāstu, par to , ka uzmācījies augstāk par matrozi un gājis bojā pirmajā ārzemju reisā.
Nu, varbūt atgriežoties no tālām jūrām?
-
Bēdīgs stāsts. Un sniegputenis 22. oktobrī...
-
Man līdzīgi kā Reno, tikai no tēva tēva puses dzimtā sanāk jūrnieki un zvejnieki. Mans vecvectēvs bijis kapteinis uz slavenā kuģa Neibāde, kad diemžēl 1926.gada 9.sept. piedzīvoja traģisku avāriju un 39 cilvēku sastāvā nogrima Rīgas līcī, par laimi vecvectēvs tobrīd jau bija kapteinis uz cita kuģa. Pievienotajā fotottēlā vecvectēvs redzams baltajā kapteiņa uzvalkā un viņam klēpī dēlēns - mans vecaistēvs, kuru no bērnības atceros mats matā tādā izskatā, kā bildē redzamais viņa tēvs. Arī vectēvs gāja sava tēva pēdās, mācījās Ainažu jūrasskolā, tāpat kā viņa brālis, pabraukāja uz kuģiem, bet pēc tam tomēr kļuva par zvejnieku - līdz pat mūža beigām dzimtajā pusē Tūjā.
Vectēva mīļākā dziesma bija "Neibāde"... kas sākās ar vārdiem: "Vai tu atceries vēl, vai tu atceries vēl, kuģi Neibāde Baltijas viļņus, kas šķeļ?", mēs abi ar brālēnu to ātri apguvām un tā bērnībā kļuva arī par mūsu mīļāko dziesmu, ko bieži dziedājām...
[attachment deleted by admin]
-
Varbūt kādam būs interesanti palasīt dziesmas "Kuģis Neibāde" vārdus, jo dziesmā atspoguļots kuģa likteņstāsts, ieskaitot traģisko septembra nakti...
http://www.dziesmas.lv/d/Kugis_Neibade_-_ood_Guthrie/9865
-
Varbūt kādam būs interesanti palasīt dziesmas "Kuģis Neibāde" vārdus
Šķiet, ka SF publikas vairums no galvas zina :)
Bilde - brīnišķīga!
-
Šķiet, ka SF publikas vairums no galvas zina :)
Neticami. :) Nezkāpēc iedomājos, ka tā dziesma nav īpaši populāra, iznemot mūsu un citu dzimtās, kuru vēsture saistīti ar kuģi "Neibāde". Acīmredzams, kļūdījos, bet man tas drīzāk ir patīkami. :)
-
Es, piemēram, nezināju tādu dziesmu. Tā jau gandrīz vai balāde.
-
-
Neibādes dziesmu zinu no bērnības...te atkal būtu jāstāsta par manu dzimtu..bet man negribas bez bildēm(bet bildes visas izjauktajā kompī,kad viņu kāds saliks kopā...nezinu).