Sarunu forums
Ikdiena => Garāža => Tēmu iesāka: Camma 2017. gada 08. jūnijs, 21:21:19
-
Da vot braucu un domāju lielas domas.
Reklāmās tāādi nezvēri ne autiņi - pilnpiedziņa, 100km/h 3 sekundēs, 10 litru motors, kafiju un cigārus pasniedz. Tikai kur ar tādiem lai brauc? Pie tam, nav runa tikai par Latvijas kaldobinām. Visur kur tendence ātrumus ierobežot. Priekš kam uzbūvē glaunus ceļus un tad 500km garumā saliek zīmes 70, radarus un salas ar mietiem ceļa vidū?
Pilnīgi un galīgi neiet kopā autobūves koncepcija ar ceļu uzturētāju un projektētāju darbībām.
Kāds gan tur brīnums, ka tauta pārkāpj noteikumus un sitās?
Ā, nuja, kur tad vēl dabūt papildinājumu valsts kasei, ja ne no sodiem?
-
Khmmm, vai pie mums maz ir autobūve? un ceļu būve? khmmm...
-
Es jau saku, ka tas nav tikai Latvijas fenomens. Nesaprotu to ideju kā tādu. Varētu tak taisīt plastmasas mazvāģīšus ar max ātrumu 25 km/h.
-
Mopēdi tak ir ;)
-
pie mums jau vēl pieticīgi. Amurikāņu džipiem arī kravas kastes
-
Varbūt runa ir par vīrieša dabu?
Vienā gudrā grāmatā ir pa plauktiņiem salikts, kas ir tas, kas "attracting man". Nu, piesaista, tas, pēc kā tiecas ...
Pirmajā vietā, protams, - sieviete, tad vēl visskas, bet kādā vietā sestajā vai piektajā - "tīrasiņu šķirnes zirgi". Būtību tas nemaina, bet zirdziņi šodien ir no tērauda, kādreiz bija dzīvi ... Un pieprasījums pēc šķirnes zirgiem bija, ir un būs, bet autoražotāji tikai šo pieprasījumu apmierina. Un tai grāmatā viss ir 100% pareizi sarakstīts. Apliecinās un apliecināsies veči ar zirgiem. Tie, kuri nevar atļauties 100 km/h trīs sekundēs, tie vismaz trubu pakaļā pieliks tādu, lai viss rajons dzird nu, vai arī pucēs, tūningos un izrādīs ...
Un ir pilnīgi vienalga, ka ceļu tādu nav, kur ar Ferrari stundā attālumu no Rīgas līdz Tallinai noskriet, svarīgākais ir, ka zirgs VAR!
Vai kāds atceras "Mērnieku laikus" (?), kur zemnieciņi rindiņā uz baznīcu brauca? Y tad ... kurš kuram garām pabrauks, tas - krutāks čalis ... Lai arī, vai par to jādomā, uz dievkalpojumu ratos kratoties?
-
pie mums jau vēl pieticīgi. Amurikāņu džipiem arī kravas kastes
Ir dzirdēts tāds teiciens: "Ir trīs veidu auto - vieglie, smagie un - amerikāņu."
-
Ko kreņķējies, Camma, neviens tak neliedz Tev nopirkt mazu blusukasti, kas nevella neiet. Bet nepērk, redz, vajag lielu volvo kā cienīgmātei.. Un kas ta ražotājs muļķis vai - netaisīt to, par ko kāds gatavs naudu maksāt?
-
Da vot braucu un domāju lielas domas.
Reklāmās tāādi nezvēri ne autiņi - pilnpiedziņa, 100km/h 3 sekundēs, 10 litru motors, kafiju un cigārus pasniedz...
Selektīvas, ļoti selektīvas Tev tās reklāmas trāpās. Par zaļajiem vai puszaļajiem auto neko neesi redzējusi reklamējot? :)
"tauta, kas sitās" vēl joprojām dzīvo plānveida ekonomikas ēnā, kad bija jāņem viss, ko varēja dabūt (nevis, ko reāli vajadzēja), jo rīt taču var nebūt! Un tad kad bija dabūts, tad bija jāpaspīd, lai kamiņam skaudība rodas :) Paskaties ārzemēs ar kādiem autiņiem brauc un salīdzini ar LV... ja paskatās uz mūsu vidējām algām tad sanāk, ka ēnu ekonomika ir nevis 30, bet 300% :)
-
Ārzemēs nebrauc ar BTRiem, gazikiem, DT pa lielceļiem un mazpilsētās uz veikalu.
-
tās ir CITAS ārzemes, kur ar BTR vai tanku pēc aliņa brauc :)
-
Ārzemēs nebrauc ar BTRiem, gazikiem, DT pa lielceļiem un mazpilsētās uz veikalu.
Bet es braucu! Nu labi, ar BTRu ne - tāds man nav, bet ar gaziku esmu, ar ziliņu, ar busu... kas nu kuro reizi zem pēcpuses bijis.
Un vispār, ko var mūždien piesaukt tās "ārzemes" kā ahūno paraugu, kur saule spožāka, zāle zaļāka un suņi treknāki. "Ārzemes" arī nav viendabīga masa - nebraukā Skandināvijā vai Islandē ar tādām blusām kā Itālijas mazpilsētiņās. Un amurikāņi vispār džipos ar kravas kastēm!
Visi mani Pierīgas draugi brauc ar džipiem. Jo, pirmkārt, citādi ziemā no mājām ārā netiktu. Ar blusām var vizināties tikai Rīgas ofisu beibes - darbs/lielveikals/mājas, bet saimniecībā vajag arī šo to pārvest, atvest, aizvest un savureiz piekabi pavilkt. Rīgas čomiem arī - medības, makšķerēšana utml. pa bezceļiem braukāšana, kas nu kuram. Un ar tiem pašiem džipiem arī Rīgā uz veikalu da teātri brauc, jā. Es arī, ja vien varētu finansiāli pavilkt, džipu pirktu, viennozīmīgi. Savulaik biju jau sacerējusies, bet nē, apdomāju, ka man par dārgu tomēr. Braukāju ar universāli parasto un kalkulēju - te tikšu cauri, te netikšu, pa pliku asfaltu vēl piekabi pavilkšu, pa sniegu -figvam... Labi, ka man ir no kā to džipu aizņemties vajadzības gadījumā.
Un pat, ja dzīvo tīri pilsētnieka dzīvesveidu, ir vēl viens aspekts, par ko nedomājam, kamēr cepts gailis neieknābj - drošība. Nesen kā viens draugs avarēja. Neba kaut kur uz šosejas, pašā Rīgas centrā. Smagi. Džips lūžņos. Bet pašam tik vien kā viegla smadzeņtrīce un daži sasitumi. Būtu braucis ar sīko blusukasti, nešaubīgi gulētu tagad ar birku pie kājas īkšķa. Nepatīk man tās sīkās spēļmantiņas ar papīra plānuma bleķiem un dekoratīviem bamperiem, nepatīk.