Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Camma 2017. gada 18. oktobris, 09:15:15
-
Tumsa apslēps visu.
Ha, nifffffiga!
No rīta redzu - kaimiņam gaisma logā iedegas, aha, maita, agri ceļas. Otram kaimiņam mašīnas gaismas pa ceļu līgo - nez, kur atkal sataisījies un vēl uz otru pusi, ne uz lielceļu? Kas tas tur spīguļo? Kašaka glāžlukturi? Nē, suņa izvilcies uz manu miskasti.
-
tas viss štrunts, bet tumsā skrienot ar headlampu mežā ir pavisam baisi. Zverjugām ačas spīd kā nezvēriem :)
-
iedomājies, kādas sajūtas ir zvejugām, kad tāds vienacains ciklops brīkšķinās elšot pūšot
-
tāpēc jau šie tuvāk nenāk, stāv krūmos sabijušies :evil:
-
Tumsa visu labi slēpj tikai tik ilgi, kamēr novērotājs tajā stāv ar lukturīti.
Martā pamanījos pavēlāk vakarā, kad jau kārtīgi tumšs, tādā kārtīgā lauku meža ceļā nogremdēt savu Citronu, nācās kājām iet tos km līdz tuvākajai mājai, lai sadabūtu kādu, kas palīdzēs izķepuroties ārā. Nekāda lukturīša, cik nu gaismiņa telefonā, par ko ātri sapratu, ka nav laba doma - baterija sēdās kosmiskā ātrumā tajā salā. Brīdī, kad acis jau aprada ar tumsu, gan ceļu normāli redzēju, gan vienu otru meža iemītnieku, visas peļķes, kas pa ceļam, visu. Vienīgais, ko tā tumsa gana labi maskēja - dubļu pleķus uz tumšām džinsa biksēm.
-
Tumsā ar lukturīti ir diezgan nepatīkamas sajūtas - apkārt viss slīgst tumsā, neko neredzi, atsevišķie izgaismotie priekšmeti met spokainas ēnas... Savukārt pats jūties redzams, neaizsargāts, un apdraudēts, it kā no tās tumsas kkas uzglūnētu, nezināms un tādēļ baiss... Tad jau labāk tiešām ļaut, lai acis aprod, ja vien nav gluži piķa melna tumsa - arī tāda gadās, kad šķiet, ka esi pilnīgi akls, redzi zaudējis.
-
oktobra/novembra tumsa atšķiras no marta tumsas... rudens tumsa ir piķa melna, ja nav mēness pie skaidrām debesīm vai ja tuvumā nav lielpilsēta, kas atblāzmojas mākoņos. Un mežā arī citkārt (izņemot vasaru) tumsā varbūt kokā neieskriesi, bet zem kājām pamatu galīgi neredz
-
Tālāk derēja kāds spoku stāsts.... :bird: