Sarunu forums
Politika, ekonomika, vēsture, kriminālais => Latvijā un pasaulē => Vēsture => Tēmu iesāka: Spārka 2017. gada 06. decembris, 18:51:30
-
Man līdz šai dienai ir mīkla - vai dziļajos padomju laikos krogu muzikanti saņēma (?) aizliegto dziesmu sarakstus? Kā vienkāršā tauta zināja, ko nedrīkst dziedāt, ja svešas ausis dzird?
Labi, ārzemju latviešu mūzika un klaji disidentiski teksti. Bet parasti liriski gabali, kuru vārdu autors skaitās sagrēkojies varas priekšā?
Brīnums arī par to, kā aizliedzēji bija tik literāri izglītoti, ka varēja noteikt - šito ziņģi aizliegt, jo teksta autors lēģerī!
Vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas, repertuāra apstiprināšanu, tekstu cenzūru, to es tā kā saprotu. Bet kopumā?
-
Nu uz vienkāršo tautu jau aizliegumi neattiecās. Un zināja ziņojumu lasītāji atbildīgos orgānos. Tāpēc arī mūsdienās ir tā ņemšanās ap VDK maisiem, jo tur ir ziņojumu rakstītāji, bez kuriem atbildīgiem orgāni bija kā bez rokām. Uz visu Latviju saka ka esot bijusi ap 30 tūkstoši pastāvīgo ziņotāju. Cik diez SF ir ziņotāju? :)
-
Kā tad neattiecās uz vienkāršo tautu? Domā, drīkstēja dziedāt vai klausīties visu, kas ienāk prātā? Kam, tādā gadījumā, tie ziņotāji bija vajadzīgi, ja jau vienkāršā tauta drīkstēja visu? :sarcasm:
-
Atbildīgās iestādes jau neizsekoja visus. Bija sava mērķauditorija, it sevišķi Brežņevismā. Bet to noteica pašas atbildīgās iestādes, un, principā, jau par visiem bija potenciālie ziņotāji, kurus tikai vajadzēja aktivizēt, un bailēm vienmēr bija pamats.
-
Tu ar katru nākamo komentu apgāz pats savus iepriekšējos apgalvojumus
-
Es nejautāju, kas ko izsekoja. Es jautāju, kā cilvēki zināja, kas ir tas, ko nedrīkst. Izņemot acīmredzamo - politiskas anekdotes, disidentiski teksti utt.
-
Neesmu muziķis, bet toreiz esošo cenzūras sistēmu sapratu šādi - jebkuram mūzikas kolektīvam, lai iegūtu atļauju publiski uzstāties, bija jāiesniedz savs repertuārs saskaņošanai...tā bija cenzūra - tur sēdēja , cik dzirdēts pārsvarā dāmas, kurām bija mapes(?), sējumi (?), grāmatas (???) ar aizliegtā uzskaitījumu...tad viņas skatās repertuāru un svītro laukā to, kas viņu sējumos...
Bet sistēma jau Brežņeva laikos bija tik sapuvusi, ka iesniedza vienu repertuāru, bet krogos spēlēja Creedance vai "Hotel California"....un tas patika arī čekistiem, partijniekiem, ierēdņiem utt...nu, spēlēt Čikāgas piecīšus vai Ilmāru Dzeni atļāvās tik tad, kad visi pālī vakara noslēgumā! :D
-
Katrā jomā jau bija speci, kas zināja zem lupas turamo radurakstus un vājības. Tāpat vadlīnijas un atļautā/aizliegtā sējumus no vēl augstākām augšām.
Un turklāt tajos laikos bezdrāts telefons lieliski darbojās. Vai a la kolektīvā bezapziņa ;)
-
Oj, nakat, tēvs pa Jāņiem ar kaimiņiem baigi piesardzīgi lika Ilmāru Dzeni uz magnetofona ;)
-
Par ārzemju latviešiem arī, skaidrs, kaitīgi.
Bet "Zilais lakatiņš"? "Vai atceries to rudenīgo dienu" un tādas?
-
Par ārzemju latviešiem arī, skaidrs, kaitīgi.
Bet "Zilais lakatiņš"? "Vai atceries to rudenīgo dienu" un tādas?
...nu, ko nesaproti? ...mūziķu grupa drīkst spēlēt tikai saskaņoto repertuāru...kurš tur cenzūras grāmatā ierakstīja "Zilo lakatiņu" - fvzin, varbūt Pelše...ja kroga ansamblis grib repertuārā ZL - viņi to iesniedz, bet saņem atbildi, ka nedrīkst!
-
Es jautāju, kā cilvēki zināja, kas ir tas, ko nedrīkst. Izņemot acīmredzamo - politiskas anekdotes, disidentiski teksti utt.
Cik atmiņa īsa. :)
Viss, kas izgāja cauri cenzūrai un tika officiāli izdots, publicēts, atskaņots un ierakstīts,
bija atļauts.Kas ‘sietam‘ cauri neizgāja, aizliegts.
Nu saprāts un domāšana ari piemita ;) Pēc tā arī zināja, kas graudi, kas pelavas.
Ierakstīja podpoļna, pārdrukāja uz rakstammašīnas, nodeva no rokas rokā.
Bet visu starp rindām vēstīto tāpat neizķēra. Tauta prata lasīt starp rindām. :)
-
Tās skaitījās leģionāru dziesmas.
-
Par ārzemju latviešiem arī, skaidrs, kaitīgi.
Bet "Zilais lakatiņš"? "Vai atceries to rudenīgo dienu" un tādas?
Konkrētā dziesma saistās ar leģionu, komponists bija leģionā.
Ar tamlīdzīgiem faktiem daudzi cilvēki un viņu radītais tika apzīmogots
-
"Iemesli" jau skaidri, oficiāli apstiprinātā repertuāra būšana arī.
Jautājuma būtība bija, kā muzikanti zināja, ka par ārpusrepertuāra (piemēram) "Zilo lakatiņu" iespējamās nepatikšanas būs stipri lielākas nekā par (piemēram) "Gaujas laivinieku"?
Bebrs diezgan tuvu jautājuma būtībai atbildēja.
-
Oj, nakat, tēvs pa Jāņiem ar kaimiņiem baigi piesardzīgi lika Ilmāru Dzeni uz magnetofona ;)
...tad gan bailīgs bijis! :)...cik atceros, tad magnetofons bija katram otram latvietim un ja latvietis, tad 99%, ka bija lentēs gan Dzenis, gan Čikāgas 5...man pat bija Daugavas vanagu vīru koris ar leģionāru dziesmām (ar tām gan neplātījos)...bet Dzenis vasarā rībēja pa visu Latviju...ja tik kādam jubileja un dārzā, tad dzied no maģa Ilmārs Dzenis ! :)
-
Man liekas, es arī "tuvu" atbildēju par bezdrāts telefonu un kolektīvo bezapziņu. Nu, cilvēki taču vnm sačukstējušies un visu "kaut kā" zinājuši un sapratuši....kādam tāda pieredze, kādam - šāda.
Nakata kungs, tas jau atkarīgs, kuros gados, pie kādas valdības un kādā piecgadē ;)
-
Manā bērnībā vecāki un viņu draugi dziedāja daudz -visus zilos lakatiņus, ūdensrozes, volga volga mutter volga utt. Publiskā pasākumā jau nē, bet mājās pilnā sparā, tādu baiļošanos neatceros -tad jau nedziedātu.
Vasarā netālu no mums bija tāda kioskveidīga būve -vienā galā veikals, otrā a la cafe, patiesībā parasta alus dzertuve. Tad nu sestdienās tur gāja vaļā īsta balle ar skaļu dziedāšanu, skanēja pāri 2 kvartāliem. Pasākuma beigas varēja skaidri dzirdēt -vispirms minūtes 5 zīg hail, un tad klusums. Vadonis bija t.s. Melnais Jānis.
Man liekas, ka tas ir tāpat kā stāsts par Zsvētku aizliegumu -kas gribēja, mājās egles dedzināja, svētkus svinēja un pat baznīcā gāja.
Ar to es neslavēju padomiju, tikai gribu teikt, ka melo tie, kas saka, ka nedziedāja vai nesvinēja tādēļ, ka bija aizliegts
-
Vispār jau būtiski, par kuriem gadiem padomijā tiek runāts.
Atkusni 60tajos? Izkurtēšanu 80tajos? Vai kā?
Jā, bija, kad puslīdz droši varēja dārzu ravējot klausīties na vsju katušku,
ja vien kāds ordeņots boļševiks akurāt kaimiņos nedzīvoja.
Bet latviski jau tāpat viņi ņe bum bum :)
-
Par ārzemju latviešiem man tagad ir skaidrība. 1985.g. Galvenās literatūras pārvaldes vēstule KGB:
1) var ievest PSRS: Ilmārs Dzenis – “Ak pavasar, ak pavasar…”, “Dzīvīte, dzīvīte...”, “Tik dēļ jums daiļās dāmas”, “Vēl tu rozes plūc…”, “Es tik lādē!” “Trīs no Pārdaugavas” – pirmā skaņuplate;
2) aizliegts ievest PSRS: pretpadomju satura plates, kuras satur melus par PSRS, Padomju Latviju un padomju tautu: Čikāgas piecīši – “Par mani, draudziņ, nebēdā!” (dziesmas “Karavīra atgriešanās”, “Par mani, draudziņ, nebēdā”); “Čikāgas piecīši sveicina” (dziesma “Latvieši mēs visi esam”); māsas Ritmanes-Dzintars - “Meitenes dziesma Latvijai” (dziesmas “Meitenes dziesma Latvijai”, “Pārdedz, Džon King”, “Ēnas”); “Trīs no Pārdaugavas” – „Zilā jūriņā” (dziesma “Tautas tālumā”); Miķelis Akerbergs – “Kauli deg mūsu pasaulē” (dziesmas “Kauli deg”, “Karavīri tūkstošiem”); A. Legzdiņš, J. Ankipāne – “No Lielupes tilta” (dziesma “Lasītāja vēstule”), “Vakara ziņas” (dziesma “Vakara ziņas”); “Daugavas Vanagu” kora dziesmas; Larisa Mondrusa – “Svešā zemē stādu rozes”, “Kā senās dienās, draugs”; skaņuplates ar buržuāzistiski nacionālu saturu: “Čikāgas piecīši” – “Vēl jau viss nav pagalam” (dziesma “Assimilācijas problēmas”), “Mēs puisēni jauni būdami” (dziesma “Kultūras apmaiņa”), “Koncertā”, “Mēs braucam” (dziesma “Latviešu popūrijs”); māsas Ritmanes-Dzintars: “Latvijas meitene” (dziesma “Zilais lakatiņš); A. Legzdiņš, J. Ankipāne: “Sanfrancisko-Rīga” (dziesma “Tautasskaitīšana”), “Kad mūsu vecie tēvi vēl jauni bija” (dziesmas “Jauki dzīvot tēvijā”, “No visas sirds simtreiz sveiks”); 4. Eiropas Latviešu dziesmu svētki Londonā (koru koncerts) (dziesmas “Tēvijai”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija”); “Trīs no Pārdaugavas”: “Mīkstās mēbeles”; Ilmārs Dzenis: “Sveiciens no Čikāgas” (dziesma “Lirojs Brauns”); skaņuplates, kuras izdod emigrantu organizācijas un reklamē to vai citu emigrantu grupu, kori utt.: kvartets “Staburadze”: “Es vēlos pie tevis būt”; “Runči”: “Jaunība”, “Zilās acis”, “Dzeltenie bērzi”, “Rudens zelts”, “Runču” 10-gades jubilejas plate; “Dundurs”: “Vilcienā (1973), “Reiz rītā izgājām”, “Zilais karuselis” (1978), “Portlandes dzintars”.
-
va vellos, Spārkai ir dostups ... :scratch:
-
patiešām aizliegšana izdevusies -lielāko daļu nemaz nezinu
Mēs gan nekādi Čikāgas 5-īšu fani nebijām un interese iegūt un klausīties tādēļ nekāda
-
Man kā mūziķa sievai ar šo nācās saskarties ikdienā.
Tarifikācijas komisija norādīja, kur un ar kādu repertuāru drīkstēs uzstāties, atkarībā no kategorijas. Strādāja arī " klusais telefons" : pasākumā ir X, paši zināt... Kultūras namu vadītājiem arī bija jāiesniedz spēlējamais repertuārs.
Brīvāka atmosfēra bija privātajos pasākumos, sevišķi kāzās, tad skanēja daudz no aizliegtā. Bet arī tad vajadzēja zināt, vai kāds no X nav klāt.
-
Jā, man sajūtas līdzīgas kā reno - arī no aizliegtā saraksta zinu tikai pāris dziesmas. Tad jau cenzūras sistēma strādāja labi.
-
Es gan no tā visa zinu daudzas dziesmas