Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Broms 2018. gada 19. janvāris, 11:12:11
-
Man arvien biežāk sāk šķist, ka mans limits ir gandrīz izsmelts. Nu kaut kāda zupa katla dibenā ir un pie vēlmes var šo to sasmelt, bet ar pirmo smēlienu pilnu kausu nevar dabūt :)
Agrāk, ja kāds izteica kādus lieņēmumus par tēmu, notikumu, situāciju, kuru es pārzinu no virtuves, bet pieņēmumi greizi, es pūlējos apgaismot un pierādīt par pieņēmuma greizumu. Tagad izsaku īsu repliku. Ja nedzird - nu i pofig, kam velti muti dzesēt.
Arvien mazāk gribas runāt. ..
Agrāk biju katra tusa centrā. Tagad laikam sāku kļūt par īgņu :)
-
Pazīstami. :) Esi kļuvis pilnīgi pašpietiekams. Un klāt vēl dzīves pieredze...un viss jau bijis...
Man reizēm ļoti gribas atrast to aizrautību, kas bija kādreiz. Tagad diemžēl tās ir tikai dažas selektīvas lietas. Bet cerību nezaudēju. :)
-
Neviens jau nemācās no cita kļūdām....vari cik gribi stāstīt par savējām, labu gribot...lielais vairums dzird tik sevi...un tad nonāc pie secinājuma, nafig muti vārstīt - lai paši izbauda kļūdas...tā cilvēks iekārtots ..:)
-
Ai, man tas pats... Jau labu laiku neiespringstu. Bet šad tad uznāk - klikšķis un aiziet jūriņā. Sāku vārīties no tukšās vietas. Un galvenais, tāda sajūta, ka pati sevi no malas ar smaidu vēroju, bet apstāties nevar, laikam jau pats process patīk. Tas ir tā kā mīlā. Dzīvē gadās arī tā -tu esi iemīlējies, lidinies sprīdi virs zemes, bet būtībā jau netik daudz mīli to cilvēku, ka tev vienkārši patīk tas fīlings - tas vieglums, tauriņi vēderā, tāds rozā mākonis... tu tā peldies savās izjūtās un tas cilvēks vispār ne pričem, vienkārši gadījās. Pēc gadiem 6-8, tu viņu satiksi un pati būsi pārsteigta, ko gan tādu viņā biji atradusi.
-
Arvien mazāk gribas runāt. ..
Agrāk biju katra tusa centrā. Tagad laikam sāku kļūt par īgņu :)
Vecums nenāk viens, Brom... :)
Otrs variants- agrāk dzēri vairāk... :D
-
vecuma pofigs
-
Izklausās pēc 40+ gadu vecuma depresijas ... Ja intuīcija neviļ, tad atbilde ir, ka nevajag kreņķēties ... Nu, ir smaga tā pāreja no "jauns, smuks, sabiedrisks, utml." uz "vecs un dzīvesgudrs".
-
Izklausās pēc 40+ gadu vecuma depresijas ... Ja intuīcija neviļ, tad atbilde ir, ka nevajag kreņķēties ... Nu, ir smaga tā pāreja no "jauns, smuks, sabiedrisks, utml." uz "vecs un dzīvesgudrs".
Zigi, Tu es .mpis. Šī vārda labajā nozīmē :)
Par to, ka iebrauci ar pirkstu tieši brūcē :D
-
Krievu filmā "Par ko runā vīrieši" viens izsakās, ka ar gadiem parādās jautājums " začem". Jaunībā - uz priekšu! Bet tagad - začem? Vai nafiga.
Briedums? Enerģijas neizmētāšana? Kvalitātes novērtēšana?
Bet vispār tīri laba sajūta - klusējot justies labi :smile:
-
Man aŗī gribētos pateikt, ka aizvien biežāk (lai neteiktu, ka nu jau pastāvīgi) ir sajūta, ka negribas neko pierādīt, pārliecināt, teikt, jo liekas bezjēdzīgi, tas neko nemaina tādēļ aŗī neko neteikšu.
Tikai ierakstīju, ka neko neteikšu ;)
-
Zigi, Tu es .mpis. Šī vārda labajā nozīmē :)
Par to, ka iebrauci ar pirkstu tieši brūcē :D
Man tas jau pagātnē ... nesenā ... gan pārdzīvosi arī Tu. Smagi ir ... Kādus 2 gadus nesapratne, ko tagad darīt? Sākās ar to, ka māja it kā uzbūvēta, pareizāk sakot - divas mājas ... 11 gadus viss brīvais laiks (gandrīz) ielikts ar domu, ka "pēc tam, - vot pēc tam es ATPŪTĪŠOS, cilvēkos iziešu (citādi skaistās idejas vārdā jau par pusmežoni kļuvis sajutos), utt. ... Pļec, un tikai tad nāca apskaidrība, ka TAS nebeigsies nekad!
Otrs aspekts, kurš grauza, - pārāk daudz lietu, par kurām saproti, ka tās bija, bet nekad vairs tev nebūs.
Nu, neko ... Un, kad tu, cilvēks, saproti beidzot, ka no līdera, aiz kura visa ģimene meklēja patvērumu, no mamuta nesēja, ap kuru viss griezās, ir pienācis laiks kļūt par palīgpersonālu, tad tu esi sapratis sava pašreizējā stāvokļa pareizo būtību. Nu, neko ... Izdomā, ar ko nodarbosies tālākajos gados un viss, - iestājas miers. Depresija palēnām norimst un aizmirstas.
Viss būs labi. Arī Tev.
Ak, jā, un vēl notiek visādas citādas pārvērtības ... Apģērbs un apavi, ārējais izskats ... Prioritātes no "vai es izskatos iekārojams?" palēnām nosveras uz "vai man būs silti un ērti?" :) Normāls process, neko tur nevar padarīt.
-
Man tas jau pagātnē ... nesenā ... gan pārdzīvosi arī Tu. Smagi ir ... Kādus 2 gadus nesapratne, ko tagad darīt? Sākās ar to, ka māja it kā uzbūvēta, pareizāk sakot - divas mājas ... 11 gadus viss brīvais laiks (gandrīz) ielikts ar domu, ka "pēc tam, - vot pēc tam es ATPŪTĪŠOS, cilvēkos iziešu (citādi skaistās idejas vārdā jau par pusmežoni kļuvis sajutos), utt. ... Pļec, un tikai tad nāca apskaidrība, ka TAS nebeigsies nekad!
Otrs aspekts, kurš grauza, - pārāk daudz lietu, par kurām saproti, ka tās bija, bet nekad vairs tev nebūs.
Nu, neko ... Un, kad tu, cilvēks, saproti beidzot, ka no līdera, aiz kura visa ģimene meklēja patvērumu, no mamuta nesēja, ap kuru viss griezās, ir pienācis laiks kļūt par palīgpersonālu, tad tu esi sapratis sava pašreizējā stāvokļa pareizo būtību. Nu, neko ... Izdomā, ar ko nodarbosies tālākajos gados un viss, - iestājas miers. Depresija palēnām norimst un aizmirstas.
Viss būs labi. Arī Tev.
"Anekdote"
Kāda vīra stāsts...
Vajag lielu ģimeni, māju, jāpahā, lai to visu nodrošinātu. Būs vismaz kas vecumdienās ūdens glāzi pasniegs.
Tagad guļu gultā un domāju: "B...a, bet dzert nemaz negribas"...
-
Daaaaa, katrā vecumā cilvēkam ir kādi uzdevumi. Aptuveni tā:
1. Ēst, daudz gulēt un augt.
2. Iepazīt sevi un apkārtējo pasauli.
3. Sākt velties uz vēdera
4. Spēt noturēt personisko galvu.
5. Sākt rāpot ... sēdēt ...stāvēt ... staigāt ... skriet
6. Runāt.
7. Vairs nenokārtoties personiskajās biksēs.
..................................................................
..................................................................
X. Izlemt, ar ko dzīvē gribi nodarboties (profesija)
..................................................................
Y. Nodibināt ģimeni, iegādāties bērnus.
un tā - līdz:
Z. Nodot visu savu dzīves pieredzi un uzkrātās zināšanas (iespēju robežās) mazbērniem.
Tālāk nerakstīšu.
Citiem vārdiem, tas tā ir visiem. Gan uzdevumi, gan depresijas noteiktos posmos. Tā ir jābūt, - cilvēks veidojas un mainās visas dzīves garumā. Bet pielietojumu sev un jēgu eksistencei var atrast vienmēr.
-
Zigim gan vēl patīk izskaidrot un argumentēt :)
-
Man vispār 40+ gadi neliekas nekāds lūzuma punkts uz vecumu. Brīnos par Zigi. Bet nu vīriešiem laikam viss savādāk.
-
Broņa, specs baisais neesmu, bet esmu dzirdējis, ka arī sievietēm tajā vecumā mēdzot būt depresijas, tikai vieglāk esot tikt tām pāri. Nav ko brīnīties. Tas, par ko rakstīju, sieviešu žurnālos saucas "vīriešu 40 gadu krīze."
-
Broņa, specs baisais neesmu, bet esmu dzirdējis, ka arī sievietēm tajā vecumā mēdzot būt depresijas, tikai vieglāk esot tikt tām pāri. Nav ko brīnīties. Tas, par ko rakstīju, sieviešu žurnālos saucas "vīriešu 40 gadu krīze."
Daudzām sievietēm krīžu cikli ir īsāki, dažai pat ikmēneša krīzes ;)
-
Lasu Broma tēmas pieteikumu un baiļojos - vai tik ar pašas vīru nekomunicēju..., tik pazīstami. Es teiktu - 50.gadnieka krīze. Tik, pasarg dies, nesāc meklēt dzīves jēgu tagad Meksikā vai Indijā....
-
Otro dienu mēģinu saņemties un kaut ko viedu iekomentēt....slinkums....un viss jau še ir pateikts! :smile: Varu tikai piekrītoši māt ar galvu..
-
Man vispār 40+ gadi neliekas nekāds lūzuma punkts uz vecumu. Brīnos par Zigi. Bet nu vīriešiem laikam viss savādāk.
Pagaidi savus 40.
Es kādreiz, kad man bija pēc 30, arī tā domāju.
-
Tak, ko tur vairs gaidīt? Un nē, nekādas depresīvas krīzes, jo man tas bija vislabāko pārmaiņu laiks gandrīz visās jomās.
-
Broņ, nu tev tak nav 40.
-
Vai tiešām es tik infantila izklausos?
-
Vienalga, kā izklausies, bet 40 tev nav.
-
Nē, man 40 gados aŗī nebija
-
Un manam bērnam arī nav nekādas krīzes. Nu tur 3-gadnieka krīze un kas tur, phē, audzināt vajag.
-
Ne pa tēmu ... Nuuuuu, man pat "baismīgā" 30 gadnieka krīze bija. Labi atceros, ko sadarīju.
-
man krīze bija agrīnos padsmit gados, kad stingri nolēmu, ka ilgāk par 35 gadiem dzīvot nav vērts
-
man krīze bija agrīnos padsmit gados, kad stingri nolēmu, ka ilgāk par 35 gadiem dzīvot nav vērts
Reiz šķita, ka 40 ir vecss un viss, tagad šķiet, ka nu tik var sākt pa otram lāgam izbaudīt otrus 40 :), tikai jau nedaudz savādāk :):):)
-
Jā, kā padsmitniecei gan bija traki depresīvs laiks, bet, jo vecāka, jo viss labāk.
Zigis gan baigais krīžu vecis. Kāda krīze 30 gados? Es tad jutos kā bērns.
-
vispār, ja godīgi, es pat biju pārsteigta par to, ka labi jūtos jebkurā vecumā. Par vecumu iedomājos tikai skolas gados, un tas skanēja apmēram tā ,- Kad būšu veca un man būs 27 gadi...! Nezinu kāpēc, bet šis vecums man likās īpaši nepieņemams ;o) Un pēc tam biju pārsteigta, ka, principā jau nekas nemainās,- es joprojām esmu es. Pat vairāk, man likās, ka stulbi pārdzīvot, ka tev vairs nav 20, 30,...un t.t. Tas aizņem milzīgi daudz laika no tavas dzīves, kuru tu varētu izlietot kam vērtīgākam. Kas traucē ik rītu pamosties ar domu,- Šodien ir manas atlikušās dzīves pirmā diena! Izbaudīsim :coffee: ... Savādāk nekas nemainīsies un pēc desmit gadiem tu turpināsi gausties par to, ka tu vairs neesi tik jauns , kā desmit gadu atpakaļ.
-
Man līdzīgi. Skolas laikos es skaidri zināju, cik dīvaini daudz man būs īpašajā 2000.gadā....un tas bija vēl tiiik tālu....bet tagad tik tālu jau aiz muguras. Mazliet dīvaina ir laika dimensija :)
-
Paskatos vecās fočenes - ak, jē, es tak smuka biju :steak: . Bet tad tā nepavisam neuzskatīju. Un secināju, ka pēc 10 gadiem, skatoties šodienas bildes, es atkal domāšu - ak, jē, es tak smuka biju :smile:
-
Zigis gan baigais krīžu vecis. Kāda krīze 30 gados? Es tad jutos kā bērns.
Es izteicos sieviešu žurnālu lietotajā terminoloģijā pēc principa "jo miglaināk nosauksim, jo vairāk un ilgāk par to varēsim rakstīt." :)
Kāda krīze? Man - vienkārša, iespējams, ka citiem - līdzīgi. Ap 30 noslēdzas dzīves posms, kurā vīrietis "nostājas uz kājām", - vispirms saprot, ko dzīvē darīs, pēc tam rukā, lai panāktu to, ka naudas pietiekamība makā/kontā ir vairs nevis veiksmīga nejaušība vai "baltā svītra", bet gan konstanti pašsaprotama lieta. Un tad pienāca brīdis, kad es sapratu, ka iepriekšējo 10+ gadu uzdevumi ir sasniegti, - pūliņi ir vainagojušies ar plānoto rezultātu, t.i., tu it kā apstājies un uz tā fona, ka ir sajūta, ka dzīvē (veselības un enerģijas ziņā) tieši šobrīd ir augstākais punkts visas dzīves garumā, sāc pārdomāt, bet kā tev vēl trūkst, lai ietu tālāk? Manā gadījumā tā bija dzimtas turpinājuma ziņā perspektīva ģimene. Civilsievai, kura bērnus negribēja, kāda pusgada laikā tika pateikts paldies par kopā pavadīto laiku kopā ar ardievām un jau pēc nepilna gada tika svinētas kāzas ar savu šābrīža sievu. Lūk, tāda krīze ... krīžu vecim zigfridam. :) Ja būtu aizkavējies tābrīža Status quo, iespējams, šodien man nebūtu daudzkā no tā, kas man ir.
-
Skaisti, Zigīt! Bet kāpēc tā sieviete nevēlējās bērnus? Tas tā dīvaini.
-
Visu vajag zināt! :rofl:
Nu, labi, tagad jau nekā slēpjama tur vairs nav. Viņa bija 8 gadus vecāka par mani, un divi viņai jau bija.
-
Jā. Tad saprotams.