Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2018. gada 26. janvāris, 20:17:52
-
Interesanti, ar kuriem no ģimenes esat tuvi?
-
Ar ģimeni domāju plašāk, ne vecāki un běrni.
-
Kas tad vēl ir ģimene? Tad jāsaka, ka ne ar vienu. Tikai ar bērnu.
-
Es teiktu, ne jau tuvi, bet vistuvākie. Ar kuriem var ilgi runāties. Savā laikā -tēvs, tagad viņš ir tik lielos gados, ka tādas īstas sarunas vairs nesanāk. Lai cik jocīgi nebūtu, jo man ir arī meita, bet garākās un atklātākās sarunas ir ar dēlu. Tas nekādā veidā neizsaka mīlestības lielumu, vienkārši raksturi viņiem ir atšķirīgi
-
Ar sievu drīkst?
-
Ja domāti asinsradinieki, tad sieva vai vīrs neder.
-
Brālis, vecākā māsīca. Interesanti, ka kādreiz tuvāka bija viņas jaunākā māsa.
-
Nav ne brāļu, ne māsu, pieradusi viena. Ar māsīcu tikai bērnībā, it kā jau varētu arī tagad, bet nav ierasts.
-
Ne ar vienu
-
Hm, reizěm labāk par miesīgu brāli sader ar piektās pakāpes māsīcu un reizēm pat vispār ar radu, ar kuru nav nekādas asinsradniecības. Jocīga tā ģimeņu, radu būšana.
-
No gjimenes - braalis. Bet ar draugiem labaak sader, jo tos es pati izveeleejos :)
-
Māsa, lai arī cik dažādāka mums dzīves uztvere katrai ir, tomēr vienojošais faktors ir, ui, cik liels!
-
Par kaut kādām izmaiņām radu sastāvā uzzinu tikai sociālos tīklos ;o) Tiekamies parasti tikai bērēs, ja kāds dod ziņu. Tur arī uzzinu pēdējos jaunumus. Šad tad kāds atnāk ciemos, ja vajag kādu problēmu atrisināt. Ar māsas ģimeni savādāk. Īpaši neuzbāžamies, bet ja kāda vajadzība(zāles, kaut kur aizvest, izrunāt), tas bez apspriešanas, esam klāt un viss nokārtots. Principā, jau mēs esam kopš dzimšanas uz viena viļņa, pārāk daudz kopīga. Draugu, tādu, kuriem var reizi gadā piezvanīt un tāda sajūta, ka tikai vakar esam tikušies ir kādi divi, tur var stundām ilgi čivināt. Paziņu pilna pasaule, bet īpaši tuvu klāt nelaižu, dzīve pārāk īsa.
-
patiesībā tādu, ar ko visu runātu, nav, un nekad nav bijuši
-
Bērni jau abi tuvi, bet ar jaunāko mums tomēr vairāk kopīga-abi esam cietuši un tādēļ vien jūtamies tuvāki.Viņš mani ļoti atbalstīja slimības laikā.Arī vecākais atbalstīja, bet tam citāds raksturs, ar viņu mēs tā nevaram izrunāties.Vēl no radiem tuvāks vecākais brālēns, ar viņu atkal esam vienas nelaimes biedri, abi atraitņi..Mums ir , par ko parunāt, ko atcerēties un vispār mēles patrīt.Draudzene viena, ar kuru dzīvajā satikos pagājušā gadā pēc kādiem 30 gadiem nesatikšanās, bet liekas, ka nebūtu bijuši šie gadi, smejamies un mērkaķojamies brīžam ne sliktāk,kad mums bija 16.Ar viņu varu runāt visu, pilnīgi visu,izsūdzēt bēdas un dalīties priekos.
-
Jūtos labi, uzzinot, ka ne man vienai ar radiem neštimmē. Tātad neesmu balta vārna.