Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Bobs 2018. gada 13. jūlijs, 15:46:56
-
tēma ir mūžsena un patapināta no viedā personāža Skudrinieka, kas ar savu nenogurdināmo asprātību pirms daudziem gadiem izcēlās nu jau fosilos forumos.
Proti - katram ir kāda iecienīta vieta, kurp viņš regulāri dodas uzturēties publiskā vidē. Nu, visbiežāk tā ir ēdnīca/kafejnīca vai sabtransports. Tad nu katrā šādā publiskā telpā, ko ikdienā apmeklējam, mums ir noskatītas iemīļotās vietas, teiksim - noteikts galdiņš ar skatu uz pagalmu/jūru/ielu/cietumu/u.tml. un sabransportā noteikts sēdeklis, kurā jūtamies vislabāk un vismazāk citu pasažieru apdraudēti. Bet dzīve ir dzīve un ne vienmēr vēlmes saskan ar iespējām. Nereti (pat itin bieži) mūsu iecerētais galdiņš ir aizņemts.. vai sēdeklī izplūdis kāds nepievilcīgs radījums, kuram pat tuvu apsēsties negribas.
Tā jūtīgākam cilvēkam var tikt sabojāta oma un viņš šo laiku publiskajā vidē pavada nelāgā noskaņā, sacīsim, diskomfortā. Tas var pat samaitāt omu uz visu dienu, kas vēlāk var atsaukties uz veicamajiem pienākumiem, tie tiek veikti ar naidīguma pieskaņu un var radīt ķēdes reakciju, ietekmējot citas personas, kas atrodas ar neapmierināto vienā laikā un telpā, kaut vai virtuālajā.
It kā ikdienišķi sīkumi, kas var iespaidot cilvēku, atkarībā no viņa jūtīguma pakāpes. Šķiet, ka mani šādas problēmas nenomāc, bet kas zin. Reizēm katram gadās sabozties par it neko.
P.S., tēma, protams, ir pilnīgs bulšits, bet ja gribas paļerkšķēt par neko, tad droši varam izvērsties ;)
-
Turpinu tādā pašā garā. Man Valmierā patīk mazītiņa kafejnīciņa Mellene. Kādreiz "krītu grēkā" un iegriežos padzert kafiju, apēst kūciņu. Kafejnīcā ir tikai 3 galdiņi un loga lete. Man labāk patīk, ja brīvs ir kāds no 2 malējiem galdiņiem, bet pavisam nepatik lete pie loga.
-
Hmm. Man tāds ir viens soliņš/galdiņš pie Mēmeles. Viena piesēžama vietiņa Vecrīgā.
-
Tie visi ir dzīves sīkumi. Trolejbusā vairāk satraucos par to, lai blakus kāds neadekvāts tips neapsēžas. Bet arī tad ir iespēja pārsēsties.
p.s. Skudrinieku atceros, esmu ar viņu bazarējusi. Sen. Ļoti sen. :)
-
Par vietu /a la galdiņš/ vēl jāpadomā. Neesmu piefiksējis.
Bet runājot par svarīgiem sīkumiem / it kā/, man ir ļoti svarīgi no kādas krūzītes es dzeru konkrētu dzērienu. Piem. piens ir garšīgs no vienas konkrētas krūzes. Bet no šīs krūzes tēja nav dzerama. Tajā krūzē, no kuras garšīga ir kafija, piens nezkāpēc vairs nešķiet tik gards.
Zupa ir ēdama tikai un vienīgi no bļodiņas. Bleķa vai porcelāna - nav svarīgi. Bļodiņa :)
Ir man zeķes, kuras es velku tikai brīvdienās. Ar tām man brīvdienu sajūtas pilnīgākas. Saprotu jau - sviestainas iedomas, bet.... :D
-
Tā, ka kāda ieraduma/rituāla iztrūkums rada diskomfortu, jā, tā mēdz būt.
Bet lai tas sasniegtu tāāādu aizkaitinātibas pakāpi, ka sabojā omu uz visu dienu,
veicamo darbu, nevainīgiem līdzcilvēkiem, nē, tā gan nav.
Kkā ieaudzināts savākties neskatoties ne uz ko.
Šķiet tas vairāk varētu piemist ne pārāk elastīgām personībām,
kurām grūti pārslēgties atbilstoši jaunai situācijai, citiem spēles noteikumiem...
Vai arī gados vecākiem cilvēkiem, vairāk uz rutīnu tendētiem.
-
Kkā ieaudzināts savākties neskatoties ne uz ko.
Šķiet tas vairāk varētu piemist ne pārāk elastīgām personībām,
kurām grūti pārslēgties atbilstoši jaunai situācijai, citiem spēles noteikumiem...
Vai arī gados vecākiem cilvēkiem, vairāk uz rutīnu tendētiem.
Laikam vecs esmu bijis vienmēr. Gadiem ejot arvien tiešāk saprotu un nesaprotu "наглость -второе счастье". Man ieaudzināta tolerance pārākajā pakāpē. Ja notiek blaušana, skaidrošanās es paiešu malā un neiemaisīšos līdz netiek aizskartas manas intereses. Pēdējā laikā cenšos būt nemanāms. Pieredze liecina, ka taisnības meklēšana vēlāk var neganti atspēlēties.
Grūtāk ir vērot pagātni. Es zinu, ka es būtu "augstāk", bet tad es būtu sevi notirgojis un justos pērkams. Redzēju, jutu, kā tie, kuriem "pēc manis kaut plūdi"/izpostītas dzīves/ iekāpj lexusā. Sākām jau kopā...
.. bet man joprojām sāp redzot izmestu kaķēnu...
-
Ir pilsētas, kur man tīk uzturēties, un ir tādas, kas manās sajūtās ir "tukšas". Un vienmēr man jocīgi liekas, kad kāds man saka, ka viņam kāda no manām iemīļotajām pilsētām nepatīk. Liekas - kā tad tā, viņš taču neko nesaprot :)
-
Un tas, kuram tās Tavuprāt “tukšās“ patīk,
domā - “kā tad tā, viņš taču neko nesaprot“... ;)
-
es kā spiegs -nekad nesēdēšu ar muguru pret durvīm, vienalga, kafejnīca vai darbavieta.
-
Nekad nesēdēšu pretī spogulim. Cilvēkam, kurš man ir simpātisks, iešu viņam kreisajā pusē. Ja eju labajā, kontakta nav. Nav un viss. Jā, kafejnīcās, kuras apmeklēju biežāk, sēžu vienā un tajā pašā vietā. Ja esmu viena, nelabi jūtos, ja pie galdiņa ir vēl kāds. Pludmalē meklēju vietu, lai man 20 metru rādiusā nebūtu neviena cilvēka:))
Ejot ciemos pie paziņām, sēžu vienā un taja pašā vietā.
Prasās pēc diagnozes :rat:
-
Man svešās mājās,ja atļauj izvēlēties,kur sēdēt, 90% gadījumu tā izrādās saimnieka vieta! Kurš tāds pieklājīgs,neko nesaka,bet gadās arī citādi :D.
-
eee....
man ir tikai viens niķis - brauciens JAU ir izdevies, ja dabūju vietu lidmašīnā 1F :D
pilnīgi nekādu citu putnu šajā ziņā...
-
Man putnu ir daudz un dažādu sugu. :) Gan par krūzītēm, gan par vietu pie pusdienu galda, gan sabtransportā. Sevišķi svarīgi man ir, ja eju kopā ar kādu pa ielu, lai tas otrs man būtu kreisajā pusē. Un tikai tā! Jo, ja kāds nonāk noteiktā leņķī labajā pusē, man sākas ļoti izteikts diskomforts, pie dažām personām pat kas līdzīgs panikai.
Interesanti, kas gan bija noticis kādā no iepriekšējām inkarnācijām. ;)
-
O jā! Man arī ir tarakāni un putni. Sēžu, kur brīvs, ja nepatīk nesēžu nemaz, absolūti piedrāžu vietas, '' kur obligāti jāieiet" (modes brēciens). Sen esmu atmetusi ''pieklājības'' pasākumus un ja nepatīk kompānija, ņemu parpalas un dodos prom bez paskaidrojumiem. Neesmu novērojusi nekādas likumsakarības ar veikšanos-neveikšanos. Vobščem, bieza miza.
-
Agrākos laikos parasti pat mājās valdīja hierarhiskās vietas. Manā bērnībā tēvam bija noteikta vieta un krēsls virtuvē. Man pat bija respekts pret to vietu un es pats tur nemēdzu sēsties pat tad, ja neviena cita nebija. Tagad mums valda vienlīdzība mājās - katrs sēž kur grib un kas pirmais atnāk, tas iesēžas kur grib, pārējie izkārtojas kur brīvs (nē, tā nav tā pati māja, kas bērnībā). Vienīgais, kas ir sadalīts, tās ir auto novietošanas vietas mājās. Diviem vieta garāžā, pārējie atbilstoši manevrētspējai izkārtoti ārpusē.
-
Ja, ja ierunajies par vietām majās pie galda- ir gan katram sava pierastā un nav nevienam pat domas citur apsēsties, kaut ēd vienatnē. Arī ciemos vnm uzprasu, kur varu sēdēt, lai neizjauktu kārtību.Tā nav hierarhija, bet ieradums. Tāpat ir krūžu un glāžu sērija katram sava mīļākā, ko lieto konkrētais cilvēks.
Lasu un brīnos par šeit minēto iet cilvēkam konkrētā pusē - es apjuktu domājot, kura ir īstā :rofl:
Mans putns ir spoguļi. Esmu šokā, ja telpā to nav, tas ir pirmais, ko meklēju. Esmu pilnīga spoguļatkarīgā, bet ne jau lai tīksminatos, bet lai kontrolētu.
-
Rīgā rīta kafijas dzeršanai ar krējumu ir darbdienu, sestdienas un svētdienas krūze. Ja krējumu aizmirsies nopirkt, tad espreso pēc noskaņas.
Izvēli mēdz sarežģīt svētku dienas - tad jādomā vai ņemt sestdienas, vai svētdienas krūzi.
Kādreiz pie radiem laukos mājastēvam bija noteikta vieta pie galda - plaša sēdvieta līdzās plītij. Ar viņu konkurēja tikai runcis - mājastēvs to projām nedzina, taču vietas diviem, protams, jau bija mazāk, tak kaķis atspērās pret sienu vai krāsni un stūmās ar muguru sēdētāja sānos. :D
-
Sevišķi svarīgi man ir, ja eju kopā ar kādu pa ielu, lai tas otrs man būtu kreisajā pusē.
Nuja, ja nu nākas 3x nospļauties pār kreiso plecu... :D
-
Ņu, ņu... Uz ielas nemēdzu spļaudīties (varbūt reizēm ļoti nemanāmi un simboliski). Biežāk eju, īkšķus pigās salocījusi. :rofl:
-
Ņu, ņu... Uz ielas nemēdzu spļaudīties (varbūt reizēm ļoti nemanāmi un simboliski). Biežāk eju, īkšķus pigās salocījusi. :rofl:
un palīdz?
-
paeksperimentēju ar sēdēshanu- skats uz ieeju,vai ar muguru pret ieeju.
kafejnīcā,restorānā pasteidzos pirmā ieñemt vietu ar skatu uz ieeju. Cienim paliek muguras pozīcija.100% vienmēr viñsh pieprasīja pārsēsties. Ja ietiepos,un paliku,ēshana bija sasteigta un nervoza. Medniekam nebija kontrole pār ieeju alā.
-
- kafiju, ūdeni un tēju dzeru tikai no stikla krūzes, pienu no keramiskās. savādāk neizjūtu garšu;
- izteikta "pirmās reizes" fobija. Jebkurā vietā (krogs, muzejs, da jeb kas), kur līdz šim neesmu bijusi, man nepieciešams, lai kāds zinātājs aizved. Kad zinu, kāda tur lietu kārtība jūtos, kā zivs ūdenī. Droši vien bailes no neveiklām situācijām;
- ja par kādu koncertu, filmu, grāmatu, pasākumu un t.l. visapkārt liela brēka un masu ažiotāža- neeju, nelasu, pat vairāk, manī tas izraisa nepatiku;
- ja kāds uz mani paceļ balsi, tas manī uzjautrina. Jo skaļāk iet, jo es esmu mierīgākā. Pati brīnos, kā neesmu savā laikā norāvusies pa ausi, kad no savas puses atbildēju, - Un tagad atkārtojiet to pašu, tikai rakstiski... Nu tas, kā kuro reizi, parasti pietika, ar "Kā Jums neiet... :m:
- ja vajag palīdzēt, vai aizstāvēt kāda cita intereses - nav problēmas, ja sevi, labāk nesākt - nevaru atrast vārdus, nervi čupā, kamols kaklā, tāda sajūta, ka vel nedaudz būs pinkšķis;
- nevaru paiet garām vecam cilvēkam, ja redzu, ka tas ir apjucis, tas ir uz refleksa līmeņa,- vienmēr uzprasu, vai nevajag palīdzēt;
nu kas vēl... man paradums pamosties savā gultā, tāpēc daudz nedzeru un savlaicīgi pazūdu no visa veida viesībām ;)
-
Vispār jau sievietei restūzī jājūtas droši, t.i., labākajā vietā un ar pasargātu muguru ;)
-
un palīdz?
Laikam jau jā, jo uz ielas nekādas lielas ķezas nav gadījušās. :) Tās pigas parasti pielietoju, ja vakarā klusā ieliņā nāk pretī šaubīgu tipu kompānija. Pāris reizes ir bijis riktīgs strjoms.
-
Laikam jau jā, jo uz ielas nekādas lielas ķezas nav gadījušās. :) Tās pigas parasti pielietoju, ja vakarā klusā ieliņā nāk pretī šaubīgu tipu kompānija. Pāris reizes ir bijis riktīgs strjoms.
ā, es sapratu, ka tās pigas turi tad, kad vīrietis kreisajā pusē :rofl:
-
"...ja vakarā klusā ieliņā nāk pretī šaubīgu tipu kompānija..."(c.)
vai ... uz šo man arī refleks - pilnīgs miers, pat vairāk, reakcija -Nu, nu, es gribētu redzēt, vai te kādam sanāks man sabojāt garīgo... Šad tad pašai vēlāk bailes par sevi,- nu takš viens dulls sievišķis! Nē, nu bija gadījumi, ka pāris reizes, mēģināja piesieties. Vienkārši noskatīju no augšas līdz līdz apakšai un mierīgi gāju prom. Te galvenais, nesākt runāt un nesmaidīt... jo tad vaļā netiksi.
Bet man nav problēmu iztriekt no trepju telpas iedzērušu tīņu bariņu, vai mierīgi paskaidrot pāris dzērājiem, kāpēc mūsu māja nevēlās viņus redzēt savā pagalmā. Pati brīnos, bet klausa uz vārda... Parasti sāku,- Labs vakars. Man ir jums personīgs lūgums... - ... es protams, varu piezvanīt pašvaldības policijai, bet domāju, ka varam sarunāt, ka jūs netraucēsiet mums un mēs netraucēsim policiju.
-
Olguc, atceros, kā man kaimiņiene nakts vidū naktskreklā gāja pagalmā kušināt skaļu kompāniju! Respect!!
Bet tā nesēdēšana ar muguru pret zāli man ir tādēļ, lai varētu cilvekus apskatīt, ne sienā blenzt. Gan jau vīriešiem ir tāpat, tikai viņi to izskaidro cienījamāk :rofl:
-
Nu man ir nepatīkama sajūta, sēžot ar muguru pret durvīm vai logu, vai vispār, kur ir dzīva kustība aiz muguras.
-
Cilvēka psiholoģija
-
Šodien piefiksēju, ka ejot pa ielu tieku "aizbīdīta" uz labo pusi, t.i., vīrietis iet no manis kreisajā pusē un tā laikam tas ir vienmēr. Es eju pa "drošo" pusi, nevis gar brauktuvi.Par sēdvietu - ēstuvēs izvēlos to, kur plašāka redzamība uz visu vai tur, kur nomaļāk no visiem.Jā, man patīk vērot cilvēkus, reizēm tas ir mīnuss un dažkārt tiek piedzīvotas kuriozas situācijas ... ;)
-
Cilvēkus vērot patīk visiem :)
-
Man atkal nepatīk, ka mani kāds vēro, jūtos neērti, tāpēc vienmēr nolienu kaut kur dziļumā, man patīk tumšas un mijkrēšļainas vietas :coffee:
-
Cilvēkus vērot patīk visiem :)
Man nudien pofig, reti kurš mani interesē
-
Pašpietiekamiem cilvēkiem pietiek ar sevi un savām izdarībām. Nav laika citus vērot :D
-
Nav aŗī nekādu baigo "savu izdarību". Vnk neinteresē citu cilvēku dzīve tā, pa lielam, kur nu vēl svešu.
-
es esmu nenormālīgs vērotājs, visur un vienmēr(arī te vēroju) ;) .ir gadījies,ka rindā stāvot aizskatos un aizmirstu savus pirkmus salikt uz lentas..pienāk kase..un kasiere uz mani brīnās,ka es vēl ar ratiem ..aaa aiz manis 10it cilvēki :) un gan jau tie 10it vēro mani un domā, ka dīvaina :)
Un tā, es visu ko savēroju un man viss kkas top skaidrs...pēc laiciņa, kkas apstiprinās un tad atliek vien nodomāt- nu kātad, es tak jau zināju :) :smile:
kad jaunībā man pie mājas stūra notika disenes un zaļumballes un viskkas cits, man tā patika tur būt un vērot tautu... dancāt mani aicināja maz, jo visi domāja,ka es iedomīga(dancināja tikai iebraucēji ) :D un tad es varēju nodoties vērošanas baudai. Tas ir tas ,par ko Bobsis citā sarunā minēja, kad tu vienkārši redzi ..-kas kuram padomā, lasi kā grāmatu ķermeņu valodas, interesants ir jebkurš, kurš nonāk manā redzeslokā....
-
Vot, tie vērotāji man kā novērojamajam/novērotajam dažkārt liekas pīii. Reti kurš prot....tā dziļdomīgi un "iekšēji" vērot. Visbiežāk "lipīgi"un ziņkārīgi lūrē katru darbību.
Lūk, es neesmu cilvēku vērotāja, bet jūtu, peilēju un prognozēju gan ļoti labi.
-
Tā jau nav novērošana, bet automātiska noskenēšana. Tā, ka vērotu un domātu un kaut ko secinātu - tā nav. Uzmetu aci - nagi, kāds dizains, skropstas - vai ir pieliktas vai nē, zobus noteikti apskatu, mati...katram ir savs, ko pamana..., tad apģērbs un figūra sievietēm(ātri un automātiski), kaut īsu brīdi nozib garām -pamanu (laikam tas par Mellenes tēmu, kā te LV ir jāiznesās :D ).
Vīriešus nav daudz ko pētīt, uzmetu tik aci, reti kur aizķeras :)
-
Nu, jā....šis man nav dots. Vizuāli neprotu skenēt. Kad vēlāk kāda runa par kko vizuālu, nespēju pat pateikt, kas cilvēkam bijis mugurā. Bet kkādus sīkumiņus tomēr pamanu, ko citi nav ievērojuši. It kā pretruna. Tomēr, pārlaižot aci un īsti neko vizuālu neuztverot, momentā spēju noraksturot otra emocijas un pat raksturu
-
hahaha :D tas par ko Narčiks runā ...to es vispār neredzu :)
Nolupušus nagus redzu,ja nagu īpašnieks ar tādiem mani apkalpo, apģerbu redzu tikai tad ja ir galīgi nepieņemams, vai otrādi, kkas tāds,kas man superīgi iepatīkas...citos gadījumos pilnīgvienalga....tas pats par visu citu...vainu traki nepieņememi vai trakoti forši....tās ir tikai detaļas...kuras ievēroju pēc tam, kad izpētīts kas tam objektam iekšiņās :)
es nedomāju,ka es baigi ziņķārīgi lūru..fvz :scratch: bet te jau cita tēma sākas...kur cilēki iznesās tā,lai izceltos,bet kad kāds uz šamiem paskatās, tad feiss pārgriežas- ko lūri :)šitas bija izteikti pēc jāņu pasākuma Straumēnos ,kur sekoja cepšanās no tiem ,kas nebrauca..oij negribu,ka visi uz mani lūr,ka mani fočē un objektīvos velk blablabla.... Es tur biju..visur piedalījos, visur ielīdu un manis nav nevienā publiskajā bildē,lai gan apzināti neslēpos. Tātad tomēr ir starpība starp tiem kas vēro un starp tiem kurus vēro :D
-
Ārišķības pamanu tad, ja objekts par tām ir sevišķi norūpējies. Dažam tik ļoti vajag atrādīt mašīnu, telefonu vai kleitu, ka to dīdīšanos vienkārši nevar nepamanīt. Darbojas arī otrā virzienā - dažs ir tik ļoti norūpējies par aplupušiem nagiem, ka uzkrītoši cenšas paslēpt tos skatam.
-
Es reiz nobrīnījos, kapēc viens kungs par visu vari aicina mani mašīnā, lai aizvestu dažus soļus. Tā slaidi piebrauca un apstājās man blakus neatļautā vietā, uz īsu brīdi nobloķējot ceļu. Neko prātīgu ta arī nepateica, izkāpu un nobrīnījos. Pec tam izrādījās, ka man bij jāpamana jaunais auto!!!!
Lūk, ja arī kāds speciāli izrādās, es pamanīšu tikai to, ko es pamanu. Piemēram to, ka viņš bij forši apcirpts un smuki saģērbies. Bet ne auto!!
-
Es reiz nobrīnījos, kapēc viens kungs par visu vari aicina mani mašīnā, lai aizvestu dažus soļus. Tā slaidi piebrauca un apstājās man blakus neatļautā vietā, uz īsu brīdi nobloķējot ceļu. Neko prātīgu ta arī nepateica, izkāpu un nobrīnījos. Pec tam izrādījās, ka man bij jāpamana jaunais auto!!!!
Lūk, ja arī kāds speciāli izrādās, es pamanīšu tikai to, ko es pamanu. Piemēram to, ka viņš bij forši apcirpts un smuki saģērbies. Bet ne auto!!
Šitais man vienmēr asociējas ar jaunu meiteņu vai mazu bērnu uzvedību (to es par kamanās aicinātāju). :)
-
Kārtējo reizi nesaprotu, ko Z gribēja pateikt
-
Pašpietiekamiem cilvēkiem pietiek ar sevi un savām izdarībām. Nav laika citus vērot :D
Muļķības! No cilvēku vērošanas var tik daudz mācīties - kā nedarīt :D Vai pārbaudīt savu intuīciju. Jā, tas ir darbs ar sevi, kur citi palīdz :P Ja nav laika pavērot, pat esot pie kafijas tases, tad diena nav saplānota pareizi :D
-
man vispār ir neērti pētīt cilvēkus, tāda sajūta, ka viņiem tas varētu būt nepatīkami. Tūkstotis reižu esmu tai sakarā "aplauzusies", jo mani visu laiku sveicina sveši cilvēki... Drausmīgi, vai ne?
Tai pašā laikā es sapņoju uz pāris mēnešiem aizšaut ellē ratā , uz pasaules malu un uztaisīt kādu foršu tūri. Apmesties kādas pilsētas viesnīcā, aiziet uz uz tuvāko ielas kafūzi, paņemt kafiju un kādu vīna glāzi...un klusi vērot, kā šai pilsētā (valstī) rit dzīve, iztēloties, ka esmu daļa no tās. Un pēc pāris dienām lidotu uz citu valsti... tāpatvien, pavērot, kā dzīvo cilvēki uz šīs planētas.
-
ooo!! Olguc ! Bingo....par pēdējo rindkopu ...tikai, var to visu arī nebraucot nekur...es dažreiz mēdzu staigāt ar tūrista acīm pa savām ikdienas takām...pavisam ko citu var ieraudzīt :) uz LV jau pavisam kā tūrists braucu...un tad man ir tiesības lūrēt :) :sarcasm:
Kad gaidīju bērnu no nometnes braucam, vairāk kā stundu sēdēju strēlnieku laukumā...valkāties nebija spēka ar čumidānu un karstumā. Atlika vērot :) interesanti :smile:
-
Lasu tīri vai ar skaudību - es esmu pilnīgi ar aklumu sistā - citus cilvēkus vienkārši neredzu. Atceros savus skolas laikus - skolotāja 45 min. klases priekšā nogrozījusies, bet es nevaru atcerēties, kas viņai mugurā bija! Nu, tik daudz tik zinu teikt, ka gluži plika nebija.... Kāda vēl nagu laka?!
Citu attiecības, nu tur, kas ar ko salaiž, kas kam kanti sit - pamanu vien tad, kad man to kāds ar pirkstu parāda- vai tad tu nezini, ka....?!
Vienkārši neredzu to, kas mani neskar un uz mani neattiecas.
Un patiesībā domāju, ka tam varētu būt vēl kāds skaidrojums - esmu nesabiedriska vienpate, ko cilvēki lielākoties apgrūtina, tāpēc es vienkārši NEGRIBU viņus redzēt...
-
Tur jau tā figņa, ka esmu komunikabls tips, bet... pienāk, kaut kur redzēts( iespējams), bet nepazīstams cilvēks. Smaida, - Čau Olguc, kas jauns dzīvē? Un tad jālauž galva, kas viņš ir? Par ko jāstāsta? Bijušais kolēģis? no kura darba? Par ko jāstāsta? par ģimeni, skolasbiedriem, veselību, draugiem, hobijiem... Ir bijuši gadījumi, kad pusstundu, runāju, pati nezinu ar ko
-
Tur jau tā figņa, ka esmu komunikabls tips, bet... pienāk, kaut kur redzēts( iespējams), bet nepazīstams cilvēks. Smaida, - Čau Olguc, kas jauns dzīvē? Un tad jālauž galva, kas viņš ir? Par ko jāstāsta? Bijušais kolēģis? no kura darba? Par ko jāstāsta? par ģimeni, skolasbiedriem, veselību, draugiem, hobijiem... Ir bijuši gadījumi, kad pusstundu, runāju, pati nezinu ar ko
vot šitais ir toč dramatiski. Man arī tā notiek
-
Olguc, šī ir klasika. Nez cik reizes tā ir bijis, arī nesen pusstundu sirsnīgi izrunājos..ar ko, nepazinu, runāja ar mani kā ar vecu draugu. Un tad nesaproti, vai prasīt, kas esi...tā kā neērti. Saistu to ar publisko profesiju...un vecumu.
Kvadra, lūk, attiecības un citu cilveku dzīvi es arī nefiksēju. Visjautrāk ir, ka nekad nepamanu, ka kāda ir stāvoklī, nez kāpēc.
-
Arī esmu nesabiedriska. Bet ļoti patīk būt svešā pilsētā un kļūt par tādu kā filmas skatītāju - vērotāju no malas. Man pat kustības mainās. Nedaudz, bet mainās. Un tad es vēroju. Sarunājos pirmo un pēdējo reizi mūžā ar to/tiem cilvēkiem. Es jūtos nenormāli brīva.
Ļoti patīk klausīties cilvēkos. Ko un kā viņi runā. Pasaka vienu, domā citu, bet vēlas ko trešo. Pasaka it kā kaut ko pozitīvu, bet tu saproti, ka tā ir smalka padjobka sarunu biedram. Patīk man šitais, patīk. Izdzirdēt to, kas nepateikts :bird:
-
... arī nesen pusstundu sirsnīgi izrunājos..ar ko, nepazinu, runāja ar mani kā ar vecu draugu.
Un ja teiktu: "Klau, Nār, toreiz bija baigi foršu un ļoti patika abiem. Davai vēlreiz?"
Uz kurieni dotos? Viesnīcu vai kino?
:)
-
hehe... es kā vērotājs, cilvēkus atceros, man pārsvarā reti šitas- redzēts ir bet nezinu kur :)man ir cits trakums- gandrīz vienmēr 100% liekas,ka mani nu gan neviens netceras un nepazīst :D Itsevišķi gadījumos,kad aizbraucu uz vecajiem laukiem vai pagātnes pilsētām ... staigāju pa ielām cilēki tie paši kas kādreiz... bet es taču esmu projām jau gandrīz 20it gadus :faint: bērni izauguši...visi mainījušies,nu kurš tādu mani vairs atminas :confused: pēdējā braucienā 2i raksturojošie momenti :)
Ezers..bērni peldas, šļakstās, es pa krastu bradājos.... atnāk meitene...pazīstu, bijušās kolēģes meita. Sveicina, jautā par ūdens siltumu..atbildu jo nu saruna par tēmu kas runājama ar visiem.Vēl kādus pāris teikmus pārmijam un lai nekļūtu neomulīgi(man ) nolemju notīties uz citu vietu. Turpinājums lidostā- visi stāv rindā uz iekāpšanu , es nekad nestāvu,jo nesaprotu nafik jāstāv. sēžu, ar bērnu kko pļāpājam un pamanu blakus solā to pašu kolēģes meitu :) :) pēc brītiņa viņa mani uzrunā- Labdien Mellene ! Jopcik,tātad tomēr zin,kas es esmu....tagad gan parunajamies mazliet konkrētāk, jo tg zinu zinu,ka viņa toč mani pazīst ...bet pagājuši kādi 15it gadi kopš es viņu kā skolnieci satiku kkur ....un tā man vislaik tur laukos iet :blushing: , liekas,ka neviens mani neatceras...bet izrādas, atceras gan :thinking: man vēl mati tagad nogriezti un pati jūtos pavisam cita ...bet še tev- sveika Mellenīt, kā tad mammai klājas (pienu pērkot) un kad tagad atkal mūsupusē būsi? (pēc neliela riņķa otrā pagasta galā ) trakums ... :blushing:
-
Mani arī atceras, mani tas kaitina, ka optikas centrā vai kur atceras, nepatīk. Citi varbūt justos pagodināti, bet man negribas tik personiski. Parasti atceras tādus mazliet nestandarta cilvekus, klasiskos nē.
Rindā uz iekāpšanu arī stāvu, jo cik nav dzirdēts, ka pēdejiem ļotenē vietas neatrodas, tas arī visiem ir iemesls stāvēšanai, negrib riskēt.
Bobīša tēmu attīstām.. :rofl:
-
par to atpazīšanu, es biju mēms. Vienā epizodiskā situācijā, pustumsas apstākļos mani uz pirmo acumirkli atpazina cilvēks, kas pēdējoreiz mani bija redzējis pirms daudzpadsmit gadiem, kad biju pilnīgi citā svara kategorijā. Pie kam tagad es biju tumsā, pižiku galvā, ar brillēm un bārdu un mīnus 20 kg. Jopcik, kā vēl būtu jāmaskējas, lai neatpazītu. Es, protams, uzreiz neatcerējos kā viņu sauc.
-
Narčik...toties es nekad pirmā neeju klāt un NEKAD nevienu 1ā neuzrunju :d Drīzāk tad aiziešu uz otru ielas pusi,lai nav jāsveicinās(jo nu...mazums mani netcerās ) :D :rofl:
par tām rindam pirms izlidošanas,tas man toč liekas kkads postpadomju desu rindu sindroms :banhead: es nezinu kas tās par ļotenēm kur vietas netrodas..un nezinu kas tas par gadījumu,kad to nekompensētu, ja nu notiek tāds brīnums :D un es vienalga paļaujos uz savu karmu..stāvi vai nestāvi, būs tā, kā jābuut (tad nafik stāvēt?)
-
Tas taču ir oficiāli atzīts fakts, ka aviosabiedrības pārdod vairāk biļešu nekā ir vietu lidmašīnā. Kompensē- jā, bet tas var izjaukt visus plānus. Parak bieži par to raksta, vot i ļaudis uztraucas un rindo.