Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: diddly 2018. gada 13. augusts, 16:02:34
-
Bija tak mums savi atradumi,"dārgumi,dārglietiņas" ko glabājam,kuri nebija viegli atrodami...
Padalīsimies atmiņām?
Man bija tādi-krāsainie vadiņi,kad telefonu montieris atvēra pagalma skapi,un kko montēhja. No garākajiem pinām smukus gredzenus.
Mājās viesībās tika dzerts šņabis,gamza un rislings,gamza mani interesēja,dēļ tā pītā groziņa,un kkādam rislingam ap pudeles kakliņu bija sarkans,balts un zaļš diedziņš,kas man bija baigā vērtē.
Samērā nesen,kkādie austrāļu vīniem bija zelta ķenguriņš,kkur daži glabājas,nav seni,bet bērnības dārgumu dejavū. Krāsainas stikla lodītes,lielas jau sapnis bija. Nesen Londonas rotaļlietu Hamley Store atradu veselu nodaļu,krāsainu,saucas marbles...kāds prieks bija ieraudzīt.
-
Reiz,kad dzīvojām komunālajā dzīvoklī,kaimiņienei kkādas kastes koridorā stāvēja,un uz kādu laiku,viņas vista,kuru vēlāk aizveda uz laukiem,tās kastes sagāza....es tur gadījos pirmā,un pilna zeme seno laiku pogu...stikla,rozā,melnas caurspīdīgas. Kkā dažas no tām vēl šodien manos krājumos. :blushing:
-
Stikla lodītes bija krājumos.
Krāsainie vadiņi arī, bet tie neskaitījās dārgumi, jo bija pieejami.
Jāpadomā vēl.
-
Lodītes no lodīšgultņiem :) Akdies, kā mēs mocījāmies tos gultņus pušu dabūt :D
-
Vēl bija jūras nogludināti stikliņi no Melnās jūras un dzintariņi tepat no mūsējās.
-
Manam bērnam lādītē,skatos,ir dabiska lieluma,zaļa,slīpētām formām,stikla ola. Izcelsme,no exvīra omes! krājumiem. Tad jau sena dikti.
-
Manam bērnam lādītē,skatos,ir dabiska lieluma,zaļa,slīpētām formām,stikla ola. Izcelsme,no exvīra omes! krājumiem. Tad jau sena dikti.
Varbūt Tu pat nenojaut, ka tas ir kādu mio vērts smaragds /Faberžē slēptā vājība/ :D
-
(dārg)akmentiņi, kas salasīti grants kaudzē.
Bet kaut kādas lodītes, cik atceros, varēja dabūt no krāsu flakoniņiem. Lūk, tās bija dārgums.
-
Starp grāmatām un džēslapām nospiesti ziediņi, konču follijīgie iekšpapīri - dažādu
krāsu, ar nagu gludi nogludināti. Atrastās putnu spalvas, īpaši skaistās kobaltzilās sīļa,
tas bija retums. Gliemežmājas, kastaņi, lodveida akmentiņi. Sudraba saktiņa.
Vecās cara un ulmaņlaiku monētas un papīrnauda. Fragmenti no mammas saplīsušajām
krellēm, brokāta audumu atgriezumiņi.
Un gan jau vēl kādi štruntiņi kurus vairs neatceros...
-
Konfekšu papīriņi. Tēta draugs speciāli no Ļeņingradas un Maskavas komandējumiem atveda.
-
Konfekšu un sērkociņkastīšu papīriņi bija.
Jūs tādus "sekrētus" atceraties? Zemē izraka dobīti/aliņu. Tajā salika visādus smukumus un uzlika stikla gabalu un paslēpa, uzberot smiltis/zemi.
-
Oi, par “sekretiem“ uzzināju vienu vasaru, kad kkur kaimiņos uzradās viens
krievu skuķis. Es krieviski ņe bumbum, viņa latviski tāpat.
Bet manus “dārgumus“ par katru cenu gribēja norakt. Negribīgi šķīros no kāda
kaltēta zieda kuru ieliktu starp diviem stikliņiem ari aprakām.
Līdz tam vien putnu kapiņus biju taisījusi.
Vēl no viņas iemācījos “mahņom“, bet tam vecāki uzreiz pielika treknu punktu. :)
-
Stikla lodītes manā pilsētā nevienam bērnam nebija sapnis, jo mums ir stikla šķiedras rūpnīca.Tagad gan varētu būt deficīts, jo vairs tāda veida ražošana nepastāv, stiklu kausē uzreiz no smiltīm. Nez kāpēc bumbiņas bij zilas un zaļas, citu krāsu neatceros.
-
Jā, tās stikla lodītes atceros :) Nav īsti no tādas dārgumu sērijas, bet man joprojām ir plīša suņuks, ko man uzdāvināja 6 gadu jubilejā - vietām nomīlēts līdz plikam audumam, nošņurcis, vēl kādu pusaudzes asaru glabādams savās zāģu skaidās vai kas nu viņam ir iekšā, bet joprojām pie manis. Eh, es kaut kāda sentimentāla šodien.
-
Sekreti nebija, putnu kapiņi bija
Vērtīgi bija lielie konfekšpapīriņi -faņķiki. pie mūsu lielā galda lietainās dienās spēlējām stundām
Tādu īpašu dārgumu nebija, smukās pogas un viena smalka veclaiku pildspalva, salauzta
-
no bērnības dārglietām, nekas daudz nav palicis, viss kaut kas ir bijis, stikla bumbiņas, konfekšu papīriņi, gultņu lodītes, pogas... Nekas no tā vairs nav palicis, varbūt pogas... Bet šis tas vēl ir : 1910. gada papīra 100 krievu rubļi; grāmatas, ko vecais mammis man lasīja vakaros, kad redzu, joprojām viņas balss ausīs skan ;o)) - 1972.gada Sidraba smildziņa ar Kārļa Sūniņa ilustrācijām; 1962.gada Brigaderes Sprīdītis ar Kārļa Freimaņa ilustrācijām; 1958.gada Raiņa Zelta Zirgs arī Freimaņa ilustrācijas; 1959.gada Poruka Stāsti ar Džemmas Skulmes ilustrācijām; 1957.gada Jaunsudrabiņa Baltā un Zaļā grāmata, pirmā ar autora ilustrācijām. Fāteris bija dulls uz grāmatām un kad piedzimu tās mani gaidīja. Protams, ka joprojām plauktā. Un vēl no bērnības laikiem, liekas biju kādā 3 klasē, vasarās nometnē, kāds mākslinieks man uzdāvināja no koka izgrebtu suņuku... joprojām vienmēr līdz - somas kabatiņā. Sargā mani ...
-
oi,Olgucis bliezh pa kultūrvēsturi
-
Man bija (joprojaam ir) vaajiiba uz rotas lietaam: krelles, auskari, vecmammas piespraudes bija topaa. Un veel man bija augstpapeezhu kurpes - kaut kaads braakjis, katra tupele cita izmeera, bet tas netrauceeja ceeli klunkureet apkaart. :)
-
es tā padomāju, bet baigos Zālamana dārgumus īsti neatceros. Mani "dārgumi" nebija pazemē slēpjami, - tie bija auto modelīši un velosipēds
-
Pasaku grāmatiņa par Īkstīti, pirmskara izdevums ar fantastiskām ilustrācijām. Piederēja manai vecmāmiņai, tēva mammai. Mums iedeva paskatīties tikai tad, kad aizbraucām ciemos. Kā es to grāmatu gribēju!!!
Otras vecmammas kabatas lakatiņš un lakats, ko viņas tēvs atveda no Amerikas (viņš tur nostrādāja ilgus gadus). Vecmamma retumis atļāva paskatīties.
Mammas augstpapēžu kurpes (baigi smukās, pat tagad varētu vilkt), atceros tikai 1 reizi, kad viņa tās uzvilka. Es bieži ar tām klumzāju riņķī, bāriens bija garantēts katru reizi. :)
Bēniņos stāvēja lāde ar ļoti skaistām kleitām. Mēs ar māsu bieži izpucējāmies un spēlējām dažādas spēles. Vecmamma ļoti dusmojās, jo izrādījās, ka kleitas bija piederējušas mammas mirušajai māsai, acīmredzot atgādinājums bija pārāk sāpīgs. Tad mēs to vēl nesapratām.
-
Manai mammai arī bija nenormāli skaistas tumši brūnas zamša spicpapēžu laiviņas -franču! Tagad tieši ar tādām visas glamūrīgās dāmas pa sarkanajiem paklājiem staigā. Diemžēl tajā brīdī, kad man viņas derēja, tādas galīgi nebija modē, bet tas, ka kaut kas sevišķs, vienalga sapratu.
-
padomāju par to bāršanos...labāk,lai bēnoņos pūst,nekā bērniem ir nodarbošanās.
mammai skapī,zīdpapīrā ietītas,noglabātas tādas panzīda ,samta puķes,pie kleitas,kā ciklamenas,man ļoti patika. Neatceros,ka viņa tās būtu kkad pie kleitas likusi,liekas,arī kāda sena piemiņas lieta. Man atļāva paskatītites.
-
Te attīstās paralēlā tēma - ko gribējām, bet nedabūjām. Mammas mākslīgās puķes pacilāt jau ļāva, bet ne vairāk. Vienas bija melna samta ar zelta brokātu, a la orhidejas.. ai!
Vēl man vecmāmiņa reizēm izsniedza astrologa Sēnija horoshopu. "Atpūtu" iesējumus ļāva lasīt, bet prātīgi.
-
Vēl man patika vecmammas Siguldā pirkts spieķis. :rofl: Viņa to nelietoja, bet mums arī neļāva. Bet kurš gan klausīs.
-
kad savārīju kārtējās ziepes, kas ar mani notika diezgan bieži, mani ieslēdza vannas istabā, lai es pārdomātu savas uzvedības nianses. Lai tas laiks nebūtu bezvērtīgi norakstīts iz dzīves, lielajā ūdens vārāma katlā tika paslēptas pāris grāmatas(tieši šādiem gadījumiem). Reiz tik tālu aizrāvos ar lasīšanu, ka lūdzu,- Mammu , nu lūdzu, vēl piecas minūtes !.. Liekas, tā bija pēdējā reize. Mani atzina par nelabojamu. Kopš tā laika, audzināšanas nolūkos, aizliedza lasīt, divas, trīs dienas... Arī tas nelīdzēja, lasīju ar lukturīti zem deķa...