Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Zigfrids 2018. gada 15. septembris, 10:38:56
-
Pagājušajā naktī radās doma par šo tēmu, - pat neliela domu apmaiņa tarkšķī ar tābrīža naktsputniem bija.
Tātad. Bērni ir prom lielajā dzīvē, esam palikuši tikai divi vien ar savu otro pusi vai, ja tādas nav, tad - vieni. Uzbūvētā māja kļuvusi par plašu, un prasās to nodot kāda pēcnācēja rīcībā, kuram ģimene liela. Tie ir tikai piemēri, kuri rosina domu, ka ir jāiekārtojas dzīvē kaut kā savādāk, nekā tad, kad esam jauni bijuši, strādājuši un visādi citādi kalnus dzīvē gāzuši. Pie noteikuma, ka veselība ir laba, aicinu pastāstīt, kā iedomājaties sevi pensijas gados, kad nekur vairs nav jāsteidzas. Tiem, kuri jau ir pensijā, var droši stāstīt savu personisko pieredzi ... kas ir mainījies, salīdzinot ar aktīvo dzīves daļu.
Ja par sevi, es labprāt ar savu sievu atdotu visus savus īpašumus bērniem un dzīvotu kopā ar viņu kādā Salacgrīvā vai citā LV perifērijas mazpilsētā bērnu (vai paša) nopirktā nelielā (dzīvokļa lieluma) koka mājā mazpilsētas klusā nomalē. Rīga man vairs nepatīk. Sestdienās un svētdienās gaidītu mazbērnus ciemos un kopā ar viņiem ar kaut ko padarbotos vai aizbrauktu kkur. Lai vecākiem tiek atpūta arī bez sīčiem. Darba dienās, ja būtu veselība un iespēja, iespējams strādātu kādu fiziski vieglu darbu uz nepilnu slodzi, kurš jaunajiem zemas darba samaksas dēļ neder.
-
Kā vienmēr, tādas domas vislabāk raisās naktī. Tagad varu tikai pateikt, ka gribētu, ka, pensijā esot, man ir pietiekami naudas, lai varētu darīt to, ko tagad nevaru, jo jāstrādā. Tad es apmeklētu visādus kursus, nodarbotos ar mākslām, mācītos eksotiskas valodas, varbūt rakstītu kādu grāmatu (mazbērniem). Dzīvotu turpat, kur tagad, bet ik pa laikam padzīvotu kaut kur citur, noīrētu mājiņu pie jūras tepat vai citā valstī un baudītu mierīgus saulrietus.
Protams, arī ar mazbērniem pavadītu laiku (gribētu, ka man būtu vismaz 3), bet bērna ģimenes dzīvē baigi iesaistīties negribētu, tikai kā ciemiņš labāk.
Ko naudas trūkuma gadījumā darītu, nezinu. Kur nu tādus maznodrošinātos (vai kā viņus sauc) liek, varbūt valsts piešķirs lētu pansionātu.
(P.S., tplv mani pagājušo nakti sūtīja uz Čaka ielu)
-
tas jau sen zināms,ka naktī sniegtā atbilde var dikti atšķirties no dienā izdomātās .
Broņas versija man atgādinaja, mammas krustvecākus.Vini bija no no tiem,kas visu mūžu smagi strādājuši, Sibīrijā pagājusi jaunība un sabeigtas veselības. Aizejot pensijā dzīvoja savā megamazā dzīvoklītī Rīgas centrā un nodarbojās ar to, kam nepietika laika ņiprajā dzīves periodā- krustmāte mācījās klavierspēli un gleznošanu, iestājās gleznošanas studijā brauca uz plenēriem utt. krusttēvs čubinājās ap savu pirmo un vienīgo mašīnīti- žigulīti..ar kuru izbrauca varbūt 1x mēnesī uz svarīgām darīšanām, bet pārējo laiku- čubinājās...vasarā apciemoja tālos radus....utt
par grūto pusi tagad nerakstīšu , liekotuzsvaru vien uz to,ka centās darīt to,kam iepriekš laika nepietika..
-
Nesen par šo ar vīru runājām, jau traki gribas mazbērnus :)
Mēs būsim ome un opis, tāpat kā bija mūsu vecāki, vāķīsim mazbērnus,
jo nav bērniem jāaug bērnudārzos, bet gan starp savējiem. Dzīvosim dzīvi kā līdz šim,
slēposim, sērfosim, ceļosim.
Lasīsim līdz šim nepaspēto... Gan jau arī vēl ko strādāsim...
Jā, bet mazbērni būs prioritāte, kā savādāk :)
Vispār tā īpaši nav nekas tāds, kas nebūtu paspēts un atlikts uz vēlāku.
-
Sakārtot dzīvi un dzīvesvietu tā, lai ir pa spēkam arī tad, kad būs 70 un 80. Tik tālā nākotnē lūkojoties, ir skaidrs, ka man zemesgabals daudz par lielu. Tā kā jau tagad skaidrs, ka uz šo māju neviens nepārvāksies, tad jādomā būs varianti,
Pēc mazbērnu vākšanas bērnudārza vietā neilgojos itin nemaz
-
Pēc mazbērnu vākšanas bērnudārza vietā neilgojos itin nemaz
Nu, mums būtiski tas, kāds būs tas bērns :)
Ne es, ne mani bērni nav bērnudārza bērni.
Tas, ka sakārtot vidi lai paši tiek galā, tas jau pašsaprotami,
tāpat kā veselību kamēr vēl strādā.
-
Par tiem pensijas gadiem, pat nezinu... Fāteris , savā laikā, sapņoja, pensijas laikā pārlasīt visas savas grāmatas, ar kurām pārkrāmēti plaukti. Faktiski nekas no tā nesanāca, redze bija par švaku, intereses arī vairs ne kādas. Vecīši sapņoja par mazbērniem, bet sīkie tika audzināti ellē ratā un atvesti atrādīt labi ja reizi 2-3 mēnešos. Mammucis teicās, kopšot mazdārziņu, bet jau pēc pāris gadiem esot pensijā, ne īsti tās veselības, ne īsti vajadzības, pāri ielai kādā sīkbodē visu vajadzīgo jebkurā gadu laikā var nopirkt. Un labi atceros, kad pēc gadiem 70 ne vienam ne otram bez palīdzības ne iekāpt vannā ne izkāpt no vannas nebija pa spēkam. Kā arī no tās sērijas, kādai paziņai trīs-istabene ir pārblīvēta ar vēl krievu laikos iepirktām "vērtībām", ar dziļu domu, ka noderēs sīkajiem pūrā. Un tas ir fakts, ka sīkajiem bez vajadzības visas tās, ar gadu desmitiem putekļos glabātās, tējas un kafijas servīzes, glāzes, dvieļi un galdauti... kur nu vēl to 30 gadu veco čehu sekciju. Sākot savu dzīvi, viņi gribēs savu.
Manis prāt, vispār neko nevajag plānot uz priekšu. Jādzīvo šai dienai. Kad nāks rītdiena, tad arī risinās problēmas. Vienīgais, ko esmu izdarījusi, nomainīju vannu pret duškabīni. Un jau tagad pēc viņas skumstu... šad tad. Pensijā ... nu pensijā pindzelēšu, varbūt, kādos no Memrise bezmaksas kursiem pieteikšos, lutināšu sevi, droši vien, ja veselība būs aktuāla, varētu reizi gadā un kādu vietējo vai Lietuvas sanatoriju aizbraukt ar SPA ekstrām, bet sezonā uz nedēļu divām uz kādu kūrortu atvilkt elpu. Vispār tā doma par mājiņas noīrēšanu jūras krastā man arī liekas pievilcīga... Man nepatīk neko plānot, jo parasti maz kas piepildās un tas man bojā garīgo.
-
Neesmu par to vēl domājis
-
A es jau māju būvēju ar domu, ka lai man tur labi un ērti būtu pensijā. Par bērniem tad pavisam nedomāju. Viņiem tak sava dzīve būs, kad man pensija pienāks. Tagadējās meitu istabas pārtaisīšu par darbistabu un bibliotēku
-
Tur jau tā lieta....
Visticamāk, vairums, iztēlojoties vecumdienas, iedomājas sevi līdzšinējā (konstantā) fiziskā, psihiskā, garīgā, finansiālā un kādā tur vēl kondīcijā, un retais iedomājas, ka kkas no līdzšinējā var zust. Bet tāda ir cilvēka daba, protams.
Par sevi runājot, mani patiesībā biedē vecumdienas, jo apzinos savu situāciju, man skumji domāt, ka nekad nebūs mazbērnu un visu to lietu, kas dzīvi iekrāso īpašu.
-
Minne, neviens jau nevar būt pārliecināts, ka mazbērni būs.
-
Nevar, bet man ar garantiju nebūs, un nav jau runa tikai un burtiski par mazbērniem
-
Es gaidu pensiju, katrā dzimdienā sevi apsveicu ar gadu tuvāk mērķim! Ko tik es tad nedarīšu - visu to, kam darba dzīvē nebija laika!
-
Nu es Tavu situāciju redzu labāku, nekā tiem, kas LV (nu tiem Nāras nosauktajiem lūzeriem, kam zem1000).
-
Interesanti - es vecdienas nesaistu ar mazbērnu vāķīšanu. Tur lai paši vaininieki tiek galā. Es atpūtu pelnījusi esmu.
-
Es gan gribētu laiku pavadīt arī ar mazbērniem.
-
Nevar, bet man ar garantiju nebūs, un nav jau runa tikai un burtiski par mazbērniem
Viss jau nu tiešām ap mazbērniem negrozās. Man piemēram ļoti simpatizē tās abas Mamma Mia dāmas, kas ar Donu kopā dziedāja. Tāda ir manu vecumdienu idille! Es būšu trakā One, kam mazbērnus nevar uzticēt😂 sabojāšu.
-
"Ome"
-
Par sevi runājot, mani patiesībā biedē vecumdienas, jo apzinos savu situāciju, man skumji domāt, ka nekad nebūs mazbērnu un visu to lietu, kas dzīvi iekrāso īpašu.
Es zinu vairākus cilvēkus šādā situācijā. Pārus bez bērniem, geju pārus un tādus, kas zina, ka bērni aizceļos. Daži no viņiem sāk domāt par alternatīviem vecumdienu modeļiem. Lai ir forši, lai ir arī atbalsts utml.
-
Šovasar sāku pagrabu dzīvokļu mājā remontēt - gala sienu noflīzēju, lodziņš arī ir.
Sieva saka - tur jau dzīvot varēšot.
Klusībā es tā arī domāju - nez vai pensija maz būs, dzīvoklīti izīrēšu, lai sanāk maizītei un dzeramajiem, un pats mitināšos pagrabā kā bomzis.
-
Es zinu vairākus cilvēkus šādā situācijā. Pārus bez bērniem, geju pārus un tādus, kas zina, ka bērni aizceļos. Daži no viņiem sāk domāt par alternatīviem vecumdienu modeļiem. Lai ir forši, lai ir arī atbalsts utml.
Jā, jātaisa senioru komūnas ;)
-
Šovasar sāku pagrabu dzīvokļu mājā remontēt - gala sienu noflīzēju, lodziņš arī ir.
Sieva saka - tur jau dzīvot varēšot.
Klusībā es tā arī domāju - nez vai pensija maz būs, dzīvoklīti izīrēšu, lai sanāk maizītei un dzeramajiem, un pats mitināšos pagrabā kā bomzis.
Krimsi, a kur sieva? Ņemsi līdzi pagrabā vai kā?
-
Jā, jātaisa senioru komūnas (http://www.sarunuforums.lv/forums/Smileys/aaron/wink.gif)
tieši tā. ja vajag. bet tas jādara jau tagad.
-
a kur sieva?
Labi, sieva pagrabā, es uz ielas.
-
Viss jau nu tiešām ap mazbērniem negrozās. Man piemēram ļoti simpatizē tās abas Mamma Mia dāmas, kas ar Donu kopā dziedāja. Tāda ir manu vecumdienu idille! Es būšu trakā One, kam mazbērnus nevar uzticēt😂 sabojāšu.
Šis ir smieklīgi tikai filmās. Dzīvē tas ir reti stulbi.
-
Prātīgā Broņa runā .
Mana dzīve tieši ir kā filmā.
-
Tās jau nebij nekādas omes, dāmas vēl meklējās aktīvi.
Kā lai es zinu, ko darīšu pensijā? Jau tagad sevi nepazīstu - intereses pirms 10, 5 gadiem, tagad - atšķiras. Kā lai es zinu, ko gribēšu darīt pēc 5,10, 15 gadiem...?
-
Negaidu pensijas gadus, jo tad nebūs naudas. Tagad var ceļot un piekopt vaļaspriekus, bet pensijā būs jàskaita graši un jāveģetē. Ļoti ceru uz bèrnu sūtītiem naudas pabalstiem un pie pensijas vēl klāt rēķinu naudu par dzīvokli, ko izīrēju. Mazbērnus nealkstu auklēt, bet arī nenoraidu tādu domu. Dzīvoju, cik nu labi varu tagad, un pensiju negaidu..
-
Es nezinu, ko darīšu pensijā. Varbūt turpināšu strādāt, jo pensija nebūs ar skaistiem cipariem. Varbūt piestrādāšu.
Piekrītu Emīlijai - man arī intereses ar gadiem atšķiras. Un tas nenozīmē, ka kļūstu rāmāka. Tieši pretēji - paveras jauni apvāršņi. Nekad 30, 40 gados nevarēju iedomāties, ka interesēs tas, kas interesē tagad. Varbūt pensijas gados interesēs kaut kas cits. Ta jau manīs.
Mazbērni - oi, tie varētu tikt iesaistīti manās nodarbēs :smile: Būt ar mazbērniem - tas jau nenozīmē būt par aukli. Un būt par pustrako omi (labā nozīmē) - tas ir forši :clap:
Vairāk aizdomājos par to laiku, kad cilvēks kļūst diezgan nevarīgs. Kaut gan - ko tur domāt :just_popcorn:
-
Pastāstīšu, kā iet ar mazbērniem, nemaz pensiju negaidot... man ir 5 gab :)
Ar mazbērniem ir tā, ka šie izaug VĒl ātrāk nekā paša bērni. Lielajai mazmeitai palika 13. Viss, "teen" vecums, savas lietas un vecvecāki vairs nav vajadzīgi...
Otra lieta, ka ja mazbērnu ir vairāki, ir jāatrod laiks katram inviduāli... un tad jau viens vīkends ir par īsu...
-
Jā, ja ģimenē nenotiks demogrāfisks sprādziens, tad arī jaunākie mazbērni būs tīņi, manai pensijai sākoties.
Par dzīves vietu/veidu drusciņ domājam jau tagad - vairāk akcentu uz laukiem, kur agrāk aizbraucām tikai nopeldēties un alu iedzert.
-
Mums lauku mājai drīz jau 20 gadi būs... un tīri nesaistīti brīvdienās iedomājos, ka ja tur gribētu dzīvot pastāvīgi, tad vajadzētu vēl siltinājumu ~5cm uzlikt un siltumsūkni ierīkot... jo šobrīd apkure ir kamīns ar gaisa cirkulāciju, bet ja ilgāk padzīvo, tad tā kurināšana 2x dienā sāk besīt. Nē, patiesībā kurināt ir forši, neforši ir malku stiept un pelnus grābt ārā...
Āa, un vēl sakņu pagrabs jāuzbūvē. Tam visam ~10 gadi laika :)
-
Jā, ja ģimenē nenotiks demogrāfisks sprādziens, tad arī jaunākie mazbērni būs tīņi, manai pensijai sākoties.
Par dzīves vietu/veidu drusciņ domājam jau tagad - vairāk akcentu uz laukiem, kur agrāk aizbraucām tikai nopeldēties un alu iedzert.
Man pārliecība ir ka laukos var vecumā dzīvot tikai tie, kas tur visu mūžu ir dzīvojuši. Visdīvainākais man liekas vecumā pārvākšanās uz laukiem. Būtu jābūt otrādi - vecumā palikt dzīvoklī vai pārvākties uz dzīvokli, kur ir ūdens no krāna, malka nav jānes, kur ateja nav aiz stūra, bet, ja arī tas viss kādam laukos ir ierīkots, tad laukiem jābūt ļoti tuvu medicīnas iestādei. Kā arī - tuvu būtu jābūt kultūras dzīvei, ne dzērvju klaigām un vilku gaudām aiz stūra ziemas tumšajos drūmajos lauku vakaros.
-
Es laikam dabūtu depresiju, ja man uz vecumdienām būtu jāielien atpakaļ dzīvoklī... jau tagad klaustrofobija uznāk, kad pie kāda ciemojos, tie zemie griesti un spraukšanās starp mēbelēm... nu nē, paldies. Esmu laimīga tikusi projām un jūtos nobriedusi lauku klusumam. Dzērvju man te nenieka nav, bet kāds erickiņš pasvilpo, stirna logā ieskatās, zaķis vai lapsa - garām pacilpo. Un bekasbekasbekas...:)
Tie apšaubāmas kvalitātes masu pasākumi tuvējā esterādē nesaista ne nieka, kam kvalitatīvākam tāpat mašīna vajadzīga, ne kājas.
Vīramāte, kam 83 gadi, man liekas, nomirtu pēc mēneša, ja viņai nebūtu kur kustēties, aitu, ar ko bārties, dārza, ko ik dienas apstaigāt un pakužināt...
-
Tādu dziļo lauku simtjūdžu meža vidū ar ķemertiņu ārā, mandomāt, maz ir atlicis.
-
Tā. pie darāmo darbu saraksta (sakņu pagraba) pierakstu - aitas (2 gab - bāršu viņas uz maiņām!) :) :)
-
Tā. pie darāmo darbu saraksta (sakņu pagraba) pierakstu - aitas (2 gab - bāršu viņas uz maiņām!) :) :)
Domā šīs tā vienkārši uzklausīs?
Pateiks Tev:
-
Es vairāk Nāras pusē. Jo kamēr tā kustēšanās pa dobēm un kūtiņām sagādā prieku, tikmēr viss kārtībā. Bet ja pēkšņi tāds pensionārs savos laukos kļūst nevarīgs un pieskatāms?
Jūs visi fantazējiet par tiem mundrajiem pensionāru gadiem, bet jādomā jau arī vēl tālāk uz priekšu. Tad man labāk patiktu pilsētā, un kaut kāda terase vai lodžija būtu pilnīgi pietiekama, nevis 1500m2 kopjams zemesgabals
Vienīgi pilsētā droši vien nevarētu ciest kaimiņu trokšņus aiz sienas un uz ielas. Pašlaik tikai daži dumji suņi vankšķ, citādi klusums un miers.
-
Ek, es ļoti ceru, ka TAD man būs pietiekami liela nauda (jau) un pietiekami laba veselība (vēl), lai beidzot es varētu atļauties darīt tikai to, ko gribu darīt, un nedarīt, ko negribu. Ja tā, tad tas būs labākais laiks manā mūžā :nam:
Kaut arī tagad jau lielā mērā daru, ko gribu. :bird:
-
Vienīgi pilsētā droši vien nevarētu ciest kaimiņu trokšņus aiz sienas un uz ielas.
, un kaimiņus, kuri pīpē uz balkona...
-
, un kaimiņus, kuri pīpē uz balkona...
...un kaimiņus, kas dārdina "mūziku".
-
Vecumā maņas pavājinās, arī dzirde... ;)
-
Es pagaidām laimīga strādājošā pensionāre...
Ir laiks un finanses darīt, ko gribas.
Ir laiks ar mazbērniem (7) paņemties, jautri ar viņiem, bet ar mēru.
Ir laiks braukt ciemos pie bērniem (4) un vīra (dzīvo laukos).
Patīk mana dzīve Rīgas centrā ar visām ērtībām. It sevišķi, ka ir kur aizbraukt ciemos ārpus pilsētas.
Laba dzīve...
-
Nu re, es piekrītu Emīlijai - laukos ir ideāli. Pat klusos ziemas vakaros var iziet ārā klusumā, apstaigāt darzu un izpētīt, kurš tur šonakt saimniekojis. Un uzreiz ievilkties pie krāsns, pīrādziņiem, miežu putras, skābiem kāpostiem. Ak, jā - vannasistaba gan iekārtota iekšā, ir telefons un TV. Nemaz jau nerunājot par bērniem, kuri priecīgi aulekšo uz pāķiem katru brīvu brīdi, jo te ir DABA.
-
laukos ir sūdaini, ka vakarā ārā nav apgaismojuma. Pašam jākurina visādi prožektori vai jādzīvo pilnīgā peklē
-
Nāra- sasmējos par Taviem stereotipiem- kā ir laukos! :) Lai gan- tādi , vai līdzīgi ir vairākumam! Mēs ar vīru nu jau gadu esam oficiāli laucinieki. No pilsētas,kas domā un dara pārcēlāmies uz dzīvi lauku īpašumā. Pirms tam to pārbūvējot no augšas līdz apakšai. Radi, draugi un kolēģi bija , un tie,kas vēl nav bijuši pie mums, ir šokā un neticīgi groza galvu- kad mums tā lauku mendele pāries?! Mums, jo diena jo vairāk patīk! Arī par dzērvēm,kas aiz loga klaigā... :)
Jāatzīst,ka mēs to beidzot varam atļauties- bērni ir izstudējuši un savā dzīvē braši turas . Mazbērns viens- viņam ir ļoti labi un gudri vecāki :), mums tiek prieks ,kad tiekamies un kad brīvlaikos dzīvojas pie mums.
-
Es laikam iekšēji jūtos sabijusies no tādām vecumdienām, kas nāk ar fizisku nevarību, alcheimeru un demencēm :faint:
Citādi - jebkur var labi dzīvot
-
Es laikam iekšēji jūtos sabijusies no tādām vecumdienām, kas nāk ar fizisku nevarību, alcheimeru un demencēm :faint:
Citādi - jebkur var labi dzīvot
To jau neviens negrib, bet vēl jau, cerams, kāds laiks līdz tam visam...
-
par bērniem, kuri priecīgi aulekšo uz pāķiem katru brīvu brīdi, jo te ir DABA.
Mhm :) un nebeidz elst - cik laaabi... Un mazbērnam var smilškasti ierīkot :) un štābiņu kokā...
-
Izdomāju. Gribu dzīvot Masdar City pensijas gados, no novembra līdz martam. Otru pusi gada - Latvijā. Tā, lūk.
-
Mana sapņu pilsēta Avroville... Un viss tas dzīves ritms un dzīves iekārtojums. Ja tikai tai Indijā nebūtu tik drausmīgs klimats... iehh. Bija pasen kāda dokumentāla filma, kā interesenti no visām valstīm, praktiski uz tukšas vietas nolēma uzcelt nākotnes pilsētu. Tur liekas arī kādi desmit cilvēku no Latvijas dzīvo. Tur, interesents atbrauc, gadu pusotra padzīvo tai dzīves ritmā, ja patīk, uzceļ māju pēc sava prāta (kādi tur interesanti projekti!). Pēc tevis, māja paliks pilsētas īpašumā. Noteikumi tādi, ka katru dienu 2 stundas jāveltī sabiedriskam darbam, kuru pats izvēlies ( teiksim šodien ravēšu, rīt pastrādāšu bibliotekā, parīt pasniegšu pāris stundas bērniem skolā). Viss pārējais laiks pieder tev var nodarboties ar mākslu, mācīt citus, var biznesoties, ja esi spečuks kādā jomā vari veltīt savas idejas pilsētas pilnveidošanai. Katram cilvēkam mēnesī pārskaita kaut kādus minimālus uztura līdzekļus, ja negribi mājā ēst taisīt ir bezmaksas ēdnīca, kur tiek viss gatavots ar saules enerģiju. Ja vēlies vairāk naudas, var izīrēt kādas istabas tūristiem. Tie ir vienīgie, kas kaut ko par dzīvi maksā. Bez sava gala visādu jogas un meditācijas un jebkādas citādas nodarbes. transports - velo. Tāds īpatneis dzīves veids. Gribētos izbaudīt. Tā nepierasti
https://www.google.lv/search?q=auroville&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwjBwaGeuMXdAhVlp4sKHcl1BE4Q_AUICigB&biw=1920&bih=943
-
Kas to finansē?
-
Es jau tagad tur brauktu. Bet neticas, ka tā var būt. Pārāk rožaini.
-
Es tur lasīju... īsti neatceros, bet kaut kāds princips ir . Pilsētu dibināja liekas piecdesmitajos gados... Internetā daudz rakstīts. Bija arī par naudām. Nu ķipa, interesentiem, kas vēlās pārcelties bija aprakstīti noteikumi. Tad pie viņiem ļoti dadzas mājas pieņem tūristus - visu gadu, es pat atradu, kur var pierakstīties un kā sazināties ... Ja nebūtu Indija ar saviem 40 grādiem ... Liekas, ka par dzīvi nemaksā tikai iedzīvotāji, tie kas vēl domā un grib, maksā dienas naudu un ko tur vēl. Vēl viņiem bija kaut kādi veikaliņi ar ārstniecības zālēm... es neiedziļinājis. Kaut gan labprāt palasu, kas tur jauns
-
Jāpameklē tos noteikumus, liekas es pat krievu valodā atradu ... pameklēšu ... Nu tiešām tāda dzīve, kas man patiktu
https://www.quora.com/What-is-Auroville-in-India
te kaut kas nedaudz ir ... bet es vēl plašāk redzēju , jāpameklē
https://life-with-dream.org/aurovil-gorod-budushhego-ili-kuda-privodyat-mechty/
re kur vēl... šoreiz nav iespaidi no ģimenītes, kas uz pāris dienām iebrauca, bet gan tāda Avrovilla, kas man patiktu
https://bigpicture.ru/?p=733967
-
kādi desmit cilvēku no Latvijas dzīvo
Nezinu, cik latviešu tur dzīvo, bet zinu vienus, kas tikko tur paciemojušies. Vieta lieliska, noteikti vajag kādreiz aizbraukt, ja gribas, dziļu pensiju negaidot.
-
Domājams, ka tā būs izdienas pensija, un ka diezgan ātri. ;)
Mierīga dzīve mazpilsētā pie jūras savā privātajā mājiņā... Braucieni makšķerēt uz kurieni un kad vēlos. Nākotnes mazbērni (ja nu tādi būs) ciemos tikai komplektā ar vecākiem. Izbraucieni ciemos pie draugiem un radiem nelielos un saprātīgos apjomos. Un fiziskā un garīgā veselība lai puslīdz turas.
-
oj...Ragana man atgādinaja, ka zinu vienu penZionāru savā ģimenē, kurš aizgāja penZijā...hm..varu kljūdīties,bet apmēram pirms 6.gadiem.Pinīg satraka :rofl: - pārvācās uz citu pilsētu, dzied korī, atrada darbu iepriekšējā sfērā tikai jau augstākā reitingā, nedēļas nogalēs brauc uz lielpilsētu pasniedz kkadas tur gudras lietas kursantiem ar ko nopelna + tikpat laikam cik pamatdarbā... regulāri tup mežos un ierakumos..nezinu lakam tas pie darba specifikas piederas... vēl iestājās augstskolā studē tieslietas un kkādu likumdošanu :scratch: , jebkurā brīvā brīdī rūpējas par vecākiem un kaķiem un papagaiļiem...+ vēl visskkas ko es nezinu un apakstiit nespēju...
karoč es varu tikai apbrīnot...man tāds apjoms aktivitāšu tikai sapņos var rādīties.... es nespētu :( neenu oky ,es esmu vecāka...cik labi, tas nozīmē,ka man nav jātrako jaunākiem līdzi :D
-
Enerģija ir dāvana. :saule: Pie tāda secinājuma sen esmu nonākusi vērojot dzīvi un cilvēkus.
Man kaut kā tā deva ir tikusi vai nu mazāka, vai vismaz stipri nevienmērīgi sadalīta. Līdz ar to nākas sevi paskubināt, paškājīgi sev sadotot pa pēcpusi, lai iegūtu vismaz kaut kādu paātrinājumu.
Kādreiz es domāju, ka esmu slinka no dzimšanas un šai sakarā grimu pašpārmetumos. Tagad daru viskautko, lai varētu slinkot ar zināmu komfortu un ar laisku skaudībiņu nolūkotos uz aktīvistiem.
-
Mellene, pec Tava rakstītā - Tu esi vecāka par pirms 6 gadiem pensijā aizgàjušu pensionāru? :rat: :rofl:
Pārlasīju 3reiz!
-
Jup..Narčik šoreiz man pat burti nesapinās :smile:
mani ar besī tādi pensionāri :D :rofl: :fryingpan:
-
Driši vien agrīnais pensionārs bijis ugunsdzēsējs vai kas tml. - tie agri tiek brīvi oficiāli
-
Jā, pazīstu vienu pensionāru, kuram labi, ja 45
-
Baletdejotāji arī agri pensionējas :D
-
Eh.. Vēl tālu, bet darba vietā laikam top bonusi - iemaksas pensiju fondos tiem, kam zināms stāžs. Laikam jau jādomā par to.
Bet vispār - doma par mazu namiņu vai namiņa daļu Dienvidspānijā man patiktu. Un laiks grāmatām, rokdarbiem vai kādiem citiem hobijiem, kas uzrastos, ne par ko īpaši neuztraucoties. Kas zina, kāda būs veselība un prāts. Dievs dod nezaudēt ne vienu, ne otru.