Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: ziro 2018. gada 30. septembris, 09:11:54
-
Mūsdienu pasaulē valda neoliberālisms ar sev raksturīgo vērtību sistēmu un “patērētāju sabiedrību”. Un aktuālas mākslas piedāvājums ir atbilstošs, pamatā jau dekadence, ko var “patērēt” neieguldot nekādu savu piepūli, atstājot piepūli ‘naudas pelnīšanai’. Nevar teikt, ka tas mums ir nokritis no “svaiga gaisa”, šādai attīstībai ir sociāls pamats – apjucis, dezorientēts cilvēks, kas ir ļoti atbilstošs saimniecības vajadzībām atrodoties pastāvīgi mainīgas ražošanas apkalpošanas ciklā “patērētāju sabiedrībā”. Un tas nav noticis vienā dienā, jo jau Nīče rakstījis par šo procesu: “Mēs esam sev nezināmi – mēs, izzinošie, - mēs paši sev pašiem: tam ir savs pietiekams pamats. Nekad sevi neesam meklējuši – kā tad lai gadītos, ka kādu dienu mēs sevi atrodam? Ir pareizi sacīts: “kur jūsu manta, tur būs jūsu sirds”*; mūsu manta ir tur, kur stāv mūsu izziņas stropi. Kā dzimuši gara spārnaiņi un medus vācēji mēs vienmēr esam ceļā uz turieni, īstenībā mums ir tikai viena sirdsrūpe – kaut ko “nest mājās”. Ja nu par pārējo dzīvē, par tā dēvētajiem “pārdzīvojumiem”- tad kuram no mums gan pietiek tam nopietnības? Vai arī pietiek laika? Baidos, ka šajās lietās mēs nekad neesam bijusi “lietas kursā”: tur taču nevēršas mūsu sirds - pat ne auss! <..>Mēs nenovēršami paliekam sev sveši, mēs sevi nesaprotam, mēs nevaram nesajaukt sevi ar citiem, mums mūžu mūžos būs spēkā tēze: “Katrs pats sev vistālākais” - sev pašiem mēs neesam “izzinošie”...” /Frīdrihs Vilhelms Nīče “Par morāles ciltsrakstiem”/ Kopumā, sabiedrība neoliberālismā “maļas” tukšgaitā ražošanas cikla: ražošana – patērēšana - utilizācija, ietvaros, un liberālisms sen ir pazaudējis savu jēgu gana daudz jau piedāvā “liberālisma dogmas”, kas vairs nav saistīts ar brīvībām, bet ar viedokli par pasaules uzbūvi. Principā apstiprinot to, ka mūsdienu cilvēks ir padarīts par “ražošanas mašīnas skrūvīti”, pamatā jau kā saražoto “vērtību” patērētājs, kas principā ļauj viņam neieinteresēties par dzīvi ārpus savas mājsaimniecības, kas ir jaunā mietpilsonības sintēze.
*Lūkas evaņģēlijs 12:34 Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
33 Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.
34 Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
Mateja evaņģēlijs 6:21 “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”
20 Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.
21 Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.
Mja, un kā jūs jūtaties šādā pasaulē?
-
Varbūt tomēr sāc ar sevi? Vai tu jūties kā dezorientēts patērētājs, kas nesaprot, kāpēc neviens neglezno vai nesacer kā pirms 200 gadiem?
Vēl-padomā, cik plašs bija "mākslas patērētāju" loks pirms -100, 200, 400 gadiem
-
Kā es uz to skatos? Cilvēks nav tikai tas, ko no rīta mēs redzam spogulī. Cilvēks nav tikai forma un tās saturs, bet arī Visuma mikrodaļiņa, kas jau ar savu eksistenci pārveido visu ar ko saskaras. No ķīmiskā un fiziskā viedokļa viņš ir atomu koncentrēta čupiņa, kas pēc būtības nav ierobežota savā kustībā, tātad atrodas nebeidzamā mijiedarbībā ar visu apkārtējo vidi. Tātad mēs esam ne tikai tas, ko uzskatam par cilvēku bet arī daļa no mūsu vides, ko paši veidojam un mainām. Vienalga, ko mēs darītu, tas iespaido un maina pasauli ap mums. Kāds rada mūziku un tās skaņas iedvesmo vai apbēdina. Tā arī ir apkārtēja vide, kas kaut ko maina šajā pasaulē. Cits krāj naudu, kurai Visuma mērogā nav nekādas nozīmes, bet tas maina sabiedrības materiālo līdzsvaru, jo uz tā rēķina kādam ir mazāk. Cits krāj mantu, līdz ar to maina savu vidi, kura būtībā ir arī mūsu. Bet vairumam uz to ir pofig, jo bez tās ir vieglāk elpot. Kaut kā tā... Katrs pats izvēlās, kādā pasaulē vēlās dzīvot un pārveido to pēc sava prāta, ar jebko, ar savām domām, ar to, ko dara vai neizdara, ko pasaka, par ko sapņo un ar ko piekrāmē savu apkārtni. Un tā līdz bezgalībai, principā, cilvēka iespējas nav ierobežotas un arī nav prognozējamas.
-
<Un aktuālas mākslas piedāvājums ir atbilstošs, pamatā jau dekadence, ko var “patērēt” neieguldot nekādu savu piepūli, atstājot piepūli ‘naudas pelnīšanai’. >“
Es varu vienkārši smieties par šo uzpotēto naivumu -lūk, senāk, tā tik bija māksla, visa muzejos, bet kas šodien -ākstība, kičs un dekadence!
Mīļo cilvēk, arī senāk, tajā brīdī, kad pirmo švīku uz alas sienas uzvilka, bija māksla un bija dekadence.
Luvras gaitenis piepildīts ar bildēm 3x 4 m ar nosaukumu"Lielformāta 18. gs. franču glezniec'ba" jau nav māksla. Ermitāžai pirka vnk uz kvadrātmetriem. "Mazos holandiešus"mālēja steriem -arī tur māksla bija varbūt 5%. Un tad jau paceļas jautājums, ko tu uzskati par nedekadentisko mākslu -Rubensa plikņus?
-
Veļu laiks sācies...
-
Es it kā pielāgojos, tomēr ... to naudu, kuru cilvēks nopelna, neviens nepiespiež notērēt pašam nevajadzīgos krāmos un spilgtu izjūtu meklējumos. Par to pašu naudu var nopirkt arī vairāk brīvības. Salīdzinot ar ekstrēmmietpilsoņiem, es dzīvoju gana pieticīgi, ir pat tādi, domāju, kuri par savādnieku un pamuļķi uzskata. Toties ... pēc Marksa terminoloģijas ieguldu to, ko varēju notērēt, ražošanas līdzekļos un krāju kapitālu ar domu, ka kādudien uz darbu vairs varēšu neiet, - visu man nodrošinās rente. Un tad ... Jā, tieši un tikai tad, es sākšu interesēties par mākslu un citām lietām, par kurām domāt man šodien par agru. Tad es varēšu atļauties nebūt mietpilsonis, jo cilvēks ar pustukšu vēderu nekādu augsto mākslu baudīt nav spējīgs. Vien izlikties.
-
Nesanāks. Mākslu saprast un baudīt mācās no bērnības. Vienalga, tukšu vai pilnu vēderu
-
Mja, un kā jūs jūtaties šādā pasaulē?
Jūtos labi :) Materiālās vērtības nekad nav bijusi pašvērtība,
bet līdzeklis iegūt ko citu - ko laiks un kodes nebojā ;) :D .
Mēsli allaž peld pa virsu, bet ja pašķūrē nost, var atklāt ko vērtīgu. :)
Materiālais un nemateriālais vienmēr ir paralēli, viens otram netraucē, drīzāk pretēji. :)
-
Pilnīgi piekrītu Tuk. Kas ir atbildīgs un dāsns, tas padomās par materiālo pusi, lai būtu sev un saviem tuvākiem, ko dot. Lai nebūtu ņēmējs un lai nebūtu no citiem atkarīgs, lai varētu ar prieku dot gan materiālas, gan nemateriālas vērtības. Kam nav materiālā pamata, nav arī nekā nemateriāla, ko dot, tikai meklē, kā izsūkt citus.
Reno, baudīt mākslu reizēm nav iespējams, mākslas baudīšana prasa līdzekļus. Un atslēgas vārds - baudīt, nesanāk īsta baudīšana, ja ir stress par materiālo pusi.
-
Reno, baudīt mākslu reizēm nav iespējams, mākslas baudīšana prasa līdzekļus. Un atslēgas vārds - baudīt, nesanāk īsta baudīšana, ja ir stress par materiālo pusi.
Ja mākslu uztver vien kā baudas avotu - tas varētu būt īsti dekadentiski... ;) :)
-
Ja ņem vērā Maslova piramīdu, protams, māksla nekādi nebūs pie eksistenciālām pamatvajadzībām...
Tajā pat laikā estētiskās prasības ir- to var vērot tautas mākslā, tie paši praktiskiem nolūkiem adītie cimdi, zeķes, tautastērpi... Tā ka ne no maizes vien... ;) :)
Ja runā par profesionālo mākslu, tad runa ir par izglītotu vidusslāni, kuram vēlme un interese iedziļināties un sekot līdzi mākslas norisēm.
-
Izlasīju tikai virsrakstu un iestrēgu - Mietpilsonības māksla.
Tas ir kas - māksla būt mietpilsonim?
Nu labi, piespiedos izlasīt arī tālāko tekstu ar vāju gramatiku... Putra kautkāda, nesapratu, ko grib autors izz/uzzināt.
Atvičaju, cik nu izlobīju - jūtos normāli "šajā sabiedrībā", jo "mājās atnestais" apmierina ne vien fizioloģiskās vajadzības, bet liek gribēt arī estētiku un barību dvēselei.
-
Nesanāks. Mākslu saprast un baudīt mācās no bērnības. Vienalga, tukšu vai pilnu vēderu
Tad nāksies iztikt bez mākslas. Tad bērni vai mazbērni, es ceru, jau no bērna kājas varēs netraucēti un bez stresa nodarboties ar to, kas sirdij tuvāks. Arī ar mākslu tai skaitā. Tomēr palieku pie pārliecības, ka cilvēks bez materiālās nodrošinātības brīvs nekad būt nevar. Lai jebko paīstam baudītu, ir jābūt brīvam.
-
Lai mākslu prastu baudīt, to ir jāsaprot, kaut kādām pamata zināšanām vēlams būt. Tātad vispirms ir skatīšanās :just_popcorn: , domāšana :scratch: un mācīšanās. :banhead:
Var jau viskautko runāt par intuīciju un dabisko inteliģenci utt., bet cerēt, ka nu es nolemšu baudīt mākslu un tiešām gūt to baudu, gan nevajag. Izrādīsies, ka patīk tikai gulbīši un LR2 -un to nu mēs visi zinām ka tā ir totāla dekadence un mietpilsonība :smej:
-
Nu nedzīvojam jau mēs ar Zigi alā vai džungļos..
Un gulbīšus sen neesmu redzējusi, kā arī radio sen neesmu klausījusies..
Bet nu nesaprast vienkāršas lietas vai izlikties nesaprotam..
Un jā, ir tā dabiskā inteliģence arī.. citiem mācītajiem un visur ar mākslu un kultūru apbērtajiem.. ar visādām iespējām.. var tās vienkārši nebūt. Toties ir snobisms. Un ļoti bieži tā ir.
Un izrādīt, ka radio 2 ir vienkārši phē.., es pat nezinu.. nu tas no sērijas - es seriālus neskatos..
-
nu ko tu -es skatos suleimanu!LR2 gan no laba prāta neklausos, kas nu ir, tas ir
Bet nupat Kosemai atkal nomainīta aktrise, ar botoksa lūpām...
-
Es jokojot bērniem saku, ka mans mīļākais TV kanāls ir tas, kur šlāgerus no rīta līdz vakaram rāda. Māksla ... Kas tas ir? Neesmu nekāds mākslas zinātnieks, bet manā NVG cilvēka izpratnē tas ir tad, kad cilvēks kādā jomā MĀK stipri un jūtami vairāk, nekā vidusmēra līdzpilsonis. Un tad, kad tas ir sajūtams, konkrētas darbības vai darbus skenējot ar jutekļiem. Šlāgeri? Nu, snobismam drusku tomēr pamats ir, kad cilvēka darbības uz skatuves un arī vispār atrašanās tur jau robežojas ar klaju necieņu pret skatītājiem/klausītājiem. Tas ir tas masu produkts, kuru, cik saprotu, par mākslu nesauc. Ārējais izskats - zem katras kritikas, dziedāt neprot, mūzika un vārdi ... no sērijas "kas vispār to ir sacerējis?", horeogrāfija un māka kaut cik jēdzīgi kustēties ... kas tā vēl tāda? ... PSRS laikos ko tādu sauca par haltūru. Nu, kā konkrēts piemērs ... Kurš dziesmā par mīlestību pret meiteni/sievieti ir izdomājis ... " ... Tava daiļā galva ..."? Vot, tagad aiziešu sievai un pateikšu: "Tev ir ļoti daiļa galva!" :) :) :) Kurš vispār tā runā? Un vēl ar tādiem "komplimentiem" pie sievietes? Atzīstās, kurai no sievietēm tāds kompliments imponētu?
-
, ka radio 2 ir vienkārši phē.., es pat nezinu..
Nav vienkārši phē - ir pat zināma ļaunuma iemiesojums!
Tas gan bija senāk, nu ir mazliet labāk.
Man pat vienreiz palika slikti no radio 2, un nācās izkāpt no autobusa.
Bet esmu centies rūdīties - ja nu kāds gribēs mani spīdzināt ar radio 2, kā tos nabaga irākiešus ar Bārniju.
Man būs jāvar izturēt!
-
Radio2 ir diezgan traki, bet īsta spīdzīnāšana ir krievu popsa
-
Vispār izlasīju visu diskusiju, un sapratu vēl mazāk kā Emīlija.
Par ko šeit ir runa?
Mietpilsoņu māksla būtu tā kā mīksts vēders?
Un īstā māksla tā kā aizcietējumi?
Vai kā?
-
Krimson, šā autora tēmas nav jāsaprot. Mierīgi runā visu, kas uz sirds.. un izliecies, ka saproti, par ko runa..
-
es arī nesapratu ;o) domāju, ka kaut kas no sērijas - Lasījis neesmu, bet viedoklis, man ir... Vispirms, interesanti, ko konkrēti autors uzskata par Mietpilsonības mākslu? Un kāpēc tieši dekadence?
-
Un kāpēc tieši dekadence?
Jā, kāpēc?
Pirms dekadences taču vēl ir kadence.
Un pirms kadences ir vēl arī dence.
Tas viss ir jāskata attīstības perspektīvā.
-
Man šķiet, es sapratu!
Miet-pil-sonība.
De-ka-dence.
Mietpilsonības māksla ir dekadence.
Pilsonības māksla ir kadence.
Sonības māksla ir dence.
Jāsāk ar pēdējo īsāko.
-
Protams, Tu vari "krāt mantu debesīs", un būt brīvs un dzīvot kur Dievs vakarā norāda, bet tad, ja esi viens. Un arī uz svētajiem Indijas mūkiem skatos ar milzīgu skepsi, jo viņiem ir tikai rūpe par sevi.
Tas viss nav savienojams ar jēdzienu "ģimene" un jebkurš normāls ģimenes cilvēks šīs tēmas virsraksta izpratnē ir mietpilsonis. Vai tādēļ viņš neprot baudīt mākslu?
Vispār jau tēma ir kā piemērs tam, ka jebko var pasniegt kā patiesību (īstenību), jo unikālās patiesības jau nemaz nav..
-
Bobis ideāli pateica.
-
Tos augstu .irsošos par dižo mākslu tā vien gribās bišku vircas bedrē pamērcēt.
Ne paši mākslinieki, nedz viņu apjūsmotāji pliki un ar kurkstošiem vēderiem diezko nevazājas. Un kurš tad tad to dižo mākslu iepirks, ja ne mietpilsoņi? Ja ne paši sev ko havajā iepretī podam uzkārt, lai sēdēšana nav tik skumīga, tad nodokļus nomaksājot un dāsni muzejiem samaksājot vēl otrreiz par biļetēm.
Kurš redzējis Melnajā kvadrātā Melno kvadrātu, kas ir Melnajā kvadrātā? Tā teikt - mākslu mākslā? A nē, kaut kā plikas mājsaimnieces audēju austos palagos vārtās. Vai zemnieku audzētie bumbieri uz galdnieka darināta ķebļa. Vai tā paša zemnieka pļautie rudzi statiņos.
Nē, nu pēdējā gadsimta laikā visāda sirreāla draza arī izsauc sajūsmu sēnīšu un zālīšu pārņemtajos prātos. Problēma tikai tamī, ka sēnītes un zālītes atkal kādam jāizaudzē.
Nē, nē, esmu caur un caur mietpilsone. Kaut vai no tā viedokļa, ka par visu to drazu un apjūsmināšanos par augsto mākslu mākslai gribās ņemt mietu....
-
Es te tā drusku no citas puses padomāju - vai mākslas (ne)baudīšana ir tas īstais (ne)mietpilsonības kritērijs? Un kas ir tā "māksla"? Un kas ir "mākslu baudīt"? Vai naudasmaiss, kuram pēc statusa pienākas apkarināt mājās sienas ar vecmeistaru gleznām, ir mazāks mietpilsonis, kā "cilvēks parastais", kam tādas nav nevienas? Otrkārt, piedodiet, bet man šķiet, ka tieši lielākie mietpilsoņi, tādi paši kā tie, kas māja ar galvām un slavēja karaļa tērpu, jo neuzdrošinājās pateikt, ka karalis ir pliks, gudriem ģīmjiem pa izstādēm "bauda mākslu", jo nevar izrādīt, ka patiesībā tā viņus neinteresē un garlaiko un, galu galā - ka izstādīts ir plikais karalis.
Drīzāk varētu būt runa nevis par mākslu, bet kaut kādu garīgumu.
-
Domāju, nebūs īpaši daudz tādu, kuri mākslu “nepatērē“.
Māksla jau neaprobežojas vien ar glezniecību.
Mūzika, literatūra, kino utt...
Tas, kādā sarežģītības pakāpē izvēlas, atkarīgs no izglītības un zināšanām attiecīgajā jomā...
-
Man vienīgais kritērijs ir patīk/nepatīk.
Ja vēstījumu uztveru, bet attēlošanas veids neuzrunā, tad glezna nepatiks.
Mācīties saprast mākslu?
Tas nozīmē iemācīt sev to, ka nepieņemamais krāsu salikums tomēr patīk?
-
Par mākslas saprašanu - es tā savā stabapilsonības apņemtajā prātā iedomājos, ka mācīšanās saprast mākslu ir.... vienkārši zināt vēsturi kā tādu un Bībeles sižetus. Tas attieksies uz visādu veidu mākslas nozarēm - tiklab glezniecību kā literatūru. Priekš Pikaso mālējumiem nekāda vēsture un nekāda mācīšanās nelīdzēs - tur paliks dzīvnieciskais līmenis - patīk rozā traipi lillā strīpās vai izsauc grēmas un duršlāgu. Pie tam, katra mākslas darba vērtība pa tiešo atkarīga no patērētāja (tā paša rungas, mieta vai staba pilsoņa). Nez, kā tagad tiek vērtēta dziļi jēgpilnā un komunistiski pareizā izrāde ''Zili zirgi sarkanā pļavā''? Savukārt, "Ifiģeniju Aulīdā'', "Iliādu'', ''Hamletu'', ''Zēns izvelk skabargu''vai druknu kaudzi "Danaju'' un ''Odalisku'' kaut kā nebeidzam gribēt lasīt/redzēt.
Zēns ar skabargu pat nebūs nekas jāmācās - skulptūra vienkārši ir vizuāli skaista, estētiski baudāma. Tāpat kā miriādes dabasskatu vai marmora plikņu un pusplikņu.
-
"Māksla ikreiz ir kaut kas cits, tā rodas pusapzināti. Tā sākas no idejām, pēc kurām nav īstas nepieciešamības, no tēlu, krāsu un skaņu plūsmas galvā, kas, atšķirībā no racionālas kāda jautājuma pārdomāšanas, īsti nekur neved, vai vismaz – neved uz kādu jau iepriekš zināmu vietu. Tā nav nedz paklausība vai nepaklausība valstij vai vecākiem. Tā nav nedz patiesība, nedz meli, tā neko konkrēti neapgalvo, jo tāda ir skaistuma daba." (c- no interneta)
-
Dekadence ir arī vienlaikus otrs nosaukums pornogrāfijai, šī vārda senākajā izpratnē - novirze no "normas" - izskatā, tikumība, pieklājībā utt ". Mūsdienas gan pornogrāfija ir definējusies ļoti šauri, bet iesākumā viss "šmucīgais" bija pornogrāfija.
- Esmu tukša kā ...
Nav ar ko salīdzināt.
Nekas nav tik tukšs ka es.
Tukšu un vieglu vējš mani paceļ,
Kur grib, tur, ak, arī nes.
Tās nav bārkstis pie lakata mana,
Saknes. Saknes, sīksaknītes notrūkušās,
Bet īstās tur zemē, pie veļiem.
Tukša un viegla es klīstu
Pa pasaules plašajiem ceļiem.
Liecos un sienu, es zinu, kas trūkst,
Liecos un sienu, bet saknes vel trūkst,
Kāds negrib, ka sienu, un vaļā raisa,
Un vējš mani tukšu rauj atkal gaisā.
Bet nu jau es zinu, ka bojā iešu,
Pārcirstās saknes ja nesasiešu.
Bet vēl mani vējš,
Kur grib, tur nes.
Nav ar ko salīdzināt.
Nekas nav tik tukšs kā es.
/M.Zālīte "Nav vārdam vietas" red. A. Grigulis/
Jauki vārdi. Cik pazīstama sajūta, kad mēģini saprast sevi un savas dzīves notikumus, un nesaproti, kā tad tā? Bet nebija tak laika ...
-
Dekadence ir “pagrimšana“, vērtību pagrimums, nevis pornogrāfija.
-
Tu kaut ko nejauc pornogrāfijas sakarā?
-
Ziro nav mierā ar liberālo sabiedrību, tā viņu nomāc...
-
Nu, es arī neesmu mierā ar liberālo sabiedrību. A ko darīt.
-
Nu, es arī neesmu mierā ar liberālo sabiedrību. A ko darīt.
Pastāv uzskats, ka māksla ir bēgšana no realitātes,
tad Tev atliek gremdēties mākslas pasaulē... ;) :D
-
Nee, negribu, modernās mākslas pasaule priekš manis ir pārāk šiza :mrgr:
Es gremdējos SAVĀ pasaulē, savu interešu, savu hobiju pasaulē. Un par pārējo dzīvoju pēc principa - mazāk zināsi, labāk gulēsi.
-
Nee, negribu, modernās mākslas pasaule priekš manis ir pārāk šiza :mrgr:
Nepatīk laikmetīgā, var tak renesansē vai barokā, vai soc. reālismā, kas nu sirdij tuvāks :)
-
Tu kaut ko nejauc pornogrāfijas sakarā?
Dekadence ir "pagrimšana", vērtību pagrimums, nevis pornogrāfija.
Pilnīgi pareizi jūs, mīļās meitenes atzīmējat, ka 'dekadence' ir aristokrātijas vērtību pagrimums. Vai kāds nav sev jautājis uz ko? Protams, uz 'kapitālistiskās sabiedrības vērtībām', kas izveidojas 19.gs. Vai kapitālistiskā sabiedrībā ir jēga ko dēvēt par dekadentisku, protams, ka no absolūtā atskaites punkta (kaut kas līdzīgs dievam), protams, ka nē, bet vai 'pagrimšanas' dinamiku var apturēt tik vienkārši? Tā sakot, kapitālistiskajai sabiedrībai ir sava "dekadence" un tā ir pornogrāfija. Turklāt, nevajag jau domāt, ka šis grieķu vārdu salikums vienmēr ir apzīmējis, to ko viņš arī nozīme tiešā tekstā. Ne, mietpilsonības ziedu laikos aptuveni ap fašistiskās Latvijas laikiem mietpilsoņi šo apzīmējumu lietoja daudz daudz plašāk - pornogrāfija bija viss neglītais, netikumīgais utt (un to es Jums, dāmu kundzes, pārstāstu Latvijas Radio 1 raidījumā dzirdēto). Un man pašam galvā plivinās piemērs: vai tiešām jums šķiet ka apzīmējums - "pornogrāfisks apģērbs", patiesi vienmēr liecina kaut ko par erotiskas dabas pārspīlējumiem?
Diemžēl, jāatzīmē ari ka 20.gs 20 gados arī vārda dekadence jēga bija mainījusies, tajā laikā par dekadentisku jau apzīmē valdošai totalitārai ideoloģijai, kā piemēram nacismam, komunismam, nepieņemamus mākslas darbus. Piemēram Friča Langes (Fritz Lang) 1927 gadā uzfilmēta "Metropolis" tiek izsludināta par dekadenci, un paredzēta iznīcināšanai. Paskatieties paši, un godīgi pasakiet, par ko īsti filma tika pelta taisni nacionālsociālisma un komunisma lielvalstīs, vai tiešām par amerikāniskā kapitālisma romantisku apdziedāšanu?
tik nu jābrīdina, ka filma ir 2:28:57 gara, melnbalta un bez skaņas.
-
Mūsdienas gan pornogrāfija ir definējusies ļoti šauri, bet iesākumā viss "šmucīgais" bija pornogrāfija.
Ok, pasaki vismaz, kas un kad tad ir "iesākums"?
-
Ok, pasaki vismaz, kas un kad tad ir "iesākums"?
Kas tad bija "iesākumā"? Iesākumā bija jebkuram mietpilsonim zināma uzvedība, ko labi apraksta, Jaunsudrabiņš "Aijā". Bet mietpilsonis jau nedrīkst izteikties prasti, ka zemnieks, un lietot vārdu 'maucība', viņš grib lietot svešvārdu, kura patieso nozīmi viņš nezin, bet viņa naivā dvēsele nekļūdīgi zin, ka runa ir par neķītrībām un izvirtību, par ko pat domāt nedrīkst. Atcerēsimies slaveno "Zvejnieka dēlu", kur nākamais valstiski svarīgais slepkava, apraksta ainu, kur no mājām jāizmet mācītājs. Tā kā tā bija daudz maz ikdiena. Un mietpilsoņi viennozīmīgi gribēja par to visu, itin visu, izteikties, bet kautrējās par to domāt, lai tas nematerializētos. Līdz ar to pielāgoja jēdzienu ari tam, par ko drīkstēja runāt - par nemodernu apģērbu un sabiedrībā nepieņemam ēdienu receptēm. To visu aptuveni stāstīja pa LR 1 :)
-
Fīiii....es cerēju vismaz par sengrieķiem vai romiešiem dzirdēt, bet Tu - par Zvejnieka dēlu...
-
Kāds pats, kāda paša vērtības un intereses, to arī redz dzīvē, mākslā, literatūrā.
Autors, kā parasti, kaut ko dzirdējis, kaut kādus fragmentus no konteksta izrāvis, bet dziļākas izpratnes nav, zināšanu par maz, lai aptvertu, piemēram, kas ir dekadence mākslā literatūrā utt. Saprašanas nav jau par pamatjēdzieniem. Dekadence kā vārds (no latīņu val. pagrimšana) nav tik šauri skatāms mākslas vai literatūras kontekstā. Jā, tā ir iepriekējo vērtību noliegšana, sabiedrības šokēšana un tamlīdzīgi. Latviešu literatūrā dekadentu kustībai pievienojās Akuraters, Skalbe, Jaunsudrabiņš u.c.
Mietpilsoņu sabiedrība ir pats pilsonības pamats, turīgā sabiedrības daļa, kas var iegūt labu izglītību, pirkt un baudīt mākslu. Zvejnieku sabiedrība nebūs nekāda mietpilsoņu sabiedrība.
-
Interesanti, diez kurš, kad, kādā sakarībā to mietpilsoņa vārdu izgudroja? No vācu valodas? Angliski tādu jēdzienu nevaru iedomāties.
Tas tāpat, kā krievu izgudrojums "inteliģence"-kā cilvēku grupas apzīmējums
-
Atradu -angliski ir diezgan smalki -Philistine
a person regarded (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/regard) as smugly narrow (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/narrow)[/color] and conventional (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/conventional) in views (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/view) and tastes (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/taste), lacking (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/lack_1) in and indifferent (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/indifferent) to cultural (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/cultural) and aesthetic (https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/aesthetic)values
-
Nu tā negatīvā nokrāsa šim vārdam arī nāk no krievu puses. Apmierinātais mietpilsonis, buržujs, vēl ar tādu aprobežotības pieskaņu. It kā turīgs cilvēks, kas kaut ko sasniedzis savā dzīvē, nevarētu būt tāds, kā grib. Var būt gan aprobežots, gan ar plašu redzesloku. Var dzīvot tikai sev vai arī būt dāsns, dot citiem, jo viņam, ir, ko dot.
-
Interesanti, diez kurš, kad, kādā sakarībā to mietpilsoņa vārdu izgudroja?
Nostāsts vēsta, ka tad, kad bijis jāiet kauties pret ienaidnieku, turīgākajiem pilsoņiem bijuši ieroči, bet tādiem ne visai turīgiem - tikai mieti. ;)
-
Reno, bet vai ar šo vārdu ir domāts apzīmēt visu pilsonīgo vidušķiru? Man liekas, ka ne. Vienkārši individuāls apzīmējums tāda tipa cilvēkiem.
-
Angliskais philistrine cēlies no ģeogrāfiskā filistrieši?, tad ar Zvejnieka dēlu, ja grib var savilkt kopā, filistrieši nodarbojās ar zvejniecību. Tad pirmie mietpilsoņi bija zvejnieki... :)
Un buržuāzija jau radās no mietpilsoņiem, no kā gan cita.
-
Zvejnieka dēlu ziro gan pievilka citā, nevis zvejniecības sakarā.
Bet es vairāk par to pornogrāfijas sākotnējo nevis 20.gs.sākuma jēdzienu gribēju..
-
Zvejnieku sabiedrība nebūs nekāda mietpilsoņu sabiedrība.
Zvejnieka dēlu ziro gan pievilka citā, nevis zvejniecības sakarā.
Bet es vairāk par to pornogrāfijas sākotnējo nevis 20.gs.sākuma jēdzienu gribēju..
Par sākotnējo porno prasi Ziro, es tā kā par to zvejniecību un mietpilsoņu sabiedrību... ;) :)
-
Gan jau ziro puspiemidzis klausījās radio, paralēli kaut kāds porno, tad visi teksti savijās kopā gan par dekadenci, gan mākslu, Zvejnieka dēlu, mietpilsoņiem utt. Kad attapās no piemigšanas, tad pierakstīja visu, ko it kā bija dzirdējis, bet, kas zina, varbūt tas bija tikai sapnis.