Sarunu forums
Ikdiena => Garāža => Tēmu iesāka: Camma 2018. gada 04. oktobris, 08:49:51
-
Šis rīts pa ilgiem laikiem likās tāds, nu tāds - brr, fuj. Bet uz darbu jātiek šā kā tā. Atbrauc, virini miegainās ačeles, gatavo 2.kafiju, briesti sarunai ar klientu. A šis, makans, neatbrauc. 2 minūtes PĒC nozīmētā laika atsūta īsziņu, ka nebūšot, laiks, vai zinies, nebraucams! Ka tavu tanti kopā ar ragaviņām! Man - braucams, visam personālam braucams, šamajam - nē.
Vot i domāju, vai kaut reizi ir bijis tā, ka kaut kur nebraucu, jo laiks ''nebraucams''? Nu nenāk nekas tāds atmiņā. Runa nav par gadījumiem, kad brauc lūkot kaut ko dabā ar ieplānotu ilgāku vai garāku pastaigu. Runa par tieši braukšanu.
-
Man būtu bijis labāk nebraukt pirms pāris gadiem ziemā, putenī, kad sametos pretējās puses grāvī uz Liepājas šosejas. Jo sajūta totāli bija "nebrauc".
-
Man ziemā kādas 3-4 nedēļas, kad tai pus loga grādi ap -20. Tād iegrūžu vāģi garāžā un gaidu braucamu laiku. Vienkārši pie tādiem mīnusiem man slēdzene neklausa un cīnīties ar to nav nekāda iekāriena. Vispār ar tādu skaudību noskatījos vienu gabalu no Youtube, kur krievi stāstīja, kā viņi dzīvo liekas Somijā valsts īrētā sociālā mājā. Katram dzīvoklim, kas vēlās uz stāvlaukuma pie mājas sava konkrēta vieta, par kuru jāmaksā, liekas ap 10 euro. Tur neliels stabiņš ar kastīti un taimeri, kur pieslēdz autiņu. Teiksim, pāris stundas pirms izbraukšanas tas sāk sildīt motoru un salonu. Idille... Latvijā nepiepildāms sapnis.
-
Viss atkarīgs no nepieciešamības pakāpes. Tajos gados, kad mans darbs bija neiedomājams bez auto, braucu visu cauru gadu, kaut zeme ar debesīm griežas kopā. Šobrīd man ir izvēle, un, ja aiz loga tāda purga un žļurga, kurā jau paredzams, ka autiņi mētāsies pa grāvjiem, un man nekāda neatliekamā vajadzība nespiež, tad pagriežos uz otriem sāniem un nebraucu nekur. Zafigam meklēt piedzīvojumus uz savu pēcpusi. Tāpat lielā salā vai kad sniegs līdz vienai vietai sakritis, negribu mocīties ar pēršanos pa kupenām.
Vasarā vai kā tagad gan nebraucama laika nav. Nē, iespējams, es nebrauktu patiešām lielā vētrā, riskējot, ka kaut kas virsū uzkritīs. Bet tad jau labāk arī kājām apkārt nevazāties. Kolēģim laukos šitā bija, ka vējš izrāva siltumnīcas stiklu, tas aizlidoja pa gaisu, ietriecās auto motora pārsegā un sašķīda sīkos gabalos. Protams, škrobe par to haubi, bet bail domāt, ar ko beigtos, ja pats tajā brīdī ceļā patrāpītos.
-
Teiksim, pāris stundas pirms izbraukšanas tas sāk sildīt motoru un salonu. Idille... Latvijā nepiepildāms sapnis.
Piepildāms. Privātā teritorijā, protams
-
Cammas klientam protams vajadzēja piezvanīt tad, kad atvēra ačeles un saprata, ka viņam šis nav braucamais laiks, jo tā nu bija klaja necieņa.
Bet, ņemot vērā manu pieredzi, tiešām nepārmetu, ja cilvim intuīcijas saka -nebrauc. Vai ka brauks trīcošām kājām
Kaut kādā ārprāta laikā jau var zvanīt un sarunāt -būs vai nebūs
-
Man nepatīk braukt vasarā - pilnīga garlaicība. Ir gadījies kādas četras reizes pie stūres aizmigt. Par laimi, bez sekām.
Toties pirmajā vai pēdējā sniegputenī, kamēr neko vēl netīra, tad gan es pat vēlā vakarā lienu ārā no mājas, lai sēstos pie stūres un kaut vai pāris stundas gadā izbaudītu kaifu tāpat vien bezmērķīgi pavizināties, kad zeme un debess kopā griežas :)
-
Šis rīts pa ilgiem laikiem likās tāds, nu tāds - brr, fuj. Bet uz darbu jātiek šā kā tā. Atbrauc, virini miegainās ačeles, gatavo 2.kafiju, briesti sarunai ar klientu. A šis, makans, neatbrauc. 2 minūtes PĒC nozīmētā laika atsūta īsziņu, ka nebūšot, laiks, vai zinies, nebraucams! Ka tavu tanti kopā ar ragaviņām! Man - braucams, visam personālam braucams, šamajam - nē.
Vot i domāju, vai kaut reizi ir bijis tā, ka kaut kur nebraucu, jo laiks ''nebraucams''? Nu nenāk nekas tāds atmiņā. Runa nav par gadījumiem, kad brauc lūkot kaut ko dabā ar ieplānotu ilgāku vai garāku pastaigu. Runa par tieši braukšanu.
cilvēks vienkārši stulbu iemeslu minēja, kāpēc nebūs. Visticamāk samuldēja...
-
Varbūt nebraucams laiks, jo rīts pienācis par ātru un vakarā izlietotais alko neļauj sēsties pie stūres....