Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Emīlija 2019. gada 08. februāris, 07:16:48
-
Esmu pārdomās.
Visu mūžu esmu uzskatījusi, ka grāmatas - tā ir svēta lieta. Tās vienmēr bija - bērnu, vieglās, gudrās, enciklopēdijas, kopotie raksti, ceļveži, dzeja. Jaunas, vecas, mantotas. Pilni plaukti, skapji...
Un tad es pārvācos. Un tā arī kastēs tās grāmatas stāv. Ja godīgi, triju gadu laikā nevienu nav ievajadzējies. Lasāmo stiepju no bibliotēkas. Bet tās taču grāmatas! Jābūvē plaukti, skapji, kur salikt...? Nesaprotu, ko darīt, kā šo risināt... Nogaidīt vēl pāris gadus, palūkot, kas mainīsies?
P.S. opciju "visu izmeat, atdot bibliotēkai" - neapskatu. Jautājums vairāk filozofisks.
-
Jā, tā nu tas ir. Grāmatas pa lielākai daļai tā arī krāj putekļus. Labi, ka man nav jāpārvācas... Bet, šito apzinoties, es gandrīz neko nepērku klāt. Vismaz daiļliteratūru ne, tikai kaut ko ar izziņas vērtību. Vajadzētu jau, protams, esošās pašķirot, bet kā....
-
Oi, man šāda pati dilemma bija pirms gadiem 15, kad pārvācos uz Rīgu. Iekrājušās bija visādas grāmatas, daudzas no tām padomju laika, bet netrūka arī ārzemju klasikas. Izšķīros par labu tam, ka atstāju mājā pie īrniekiem. Visādi tur nāca un gāja, rezultātā mana bibliotēka izputēja, bet godīgi runājot, tās trūkumu neizjūtu nemaz. Nu, dažas atsevišķas mīļgrāmatas ir žēl.
Tā ka Emīlij, visticamāk, arī pēc pāris gadiem nekas nemainīsies. Ja nu vienīgi kastes sāks traucēt... :)
-
Manas grāmatas gaida pārvākšanos no diviem dzīvokļiem uz māju. Laikam drusku snobiski, bet man patīk, kā grāmatplaukti izskatās interjerā.
Ko sirds ir atļāvusi, esmu jau makulatūrā atdevusi.
-
Bet ko citu ieteikt? Protams, izmest vai makulatūrā. Gramatplauktus vajag, tas tiesa un vnm būs gramatas, ko neizmetīsi. Bibliotēkām un visādiem namiem nevajag tās grāmatas. Esmu diezgan plauktus patīrījusi. Vēl esmu par nieka naudu fb pārdevusi, bet tur gan jaunās grāmatas, ne padomju laika.
Jāmaina domāšana, ka svēta lieta un jāšķiras. Papīrs vien ir.
-
Tā kā vasarā plānojam remontdarbus, kas ietver grāmatskapju pārvietošanu, vajadzēs izšķirot grāmatas - ko paturēt, ko ne. Dažas stiepšu grāmatu izstādē uz grāmatu maiņas galdu, ejošākas piedāvāšu ibook.lv.
-
Pievienojos Emīlijai....arī pārdomas...Kad cilvēks iegādājas grāmatu - tad ir pārliecināts, ka tā ir vērtība...vērtību skala dzīves laikā mainās...saprotu, ka mana lielākā vērtība ir personīgā brīvība, bet mājas bibliotēka ir kā klasikā "koferis bez roktura" - pamest žēl, bet stiept līdzi grūti!
Man ir žēl daudzas grāmatas vēl šodien, kuras bija manas, bet dzīves laikā tika kaut kur pamestas...
Piemēram - lasu savu mūsdienu favorītu Roberto Bolanjo "2666" un atrodu sižeta līniju no "Andromedas miglāja", kur Bolanjo samainījis vietām autora vārdu (Ivans Jefremovs - Jefims Ivanovs), raksta par rakstnieka būtības pamatojumu....velns, bija vēlme uzreiz paķert to "Andromedas miglāju" (1961.), bet - čau, attā utt...grāmata bija pamesta pie vecākiem, sākot patstāvīgu dzīvi, un zudusi uz visiem laikiem....laikam jau nokļuva makulatūrā...
-
Es sen jau grāmatas nepērku un arī negribu, ka man tādas dāvina, bet tāpat jau dāvina...
Vienreiz savā filiālbibliotēkā skatos - sakrautas grāmatu kaudzes. Prasu, kāpēc. Bibliotekāre saka, ka esot atlasītas grāmatas, kas nav bijušas pieprasītas pēdējo 3 gadu laikā, vedīšot uz repozitārija noliktavu. Diemžēl filiālē plaukti nav bezizmēra, bet katru mēnesi nāk klāt aizvien jaunas grāmatas.
-
Nu nez vai, ka iegādājas grāmatu kà vērtību, ka raksta Nakats. Padomju laikā visi pirka visas grāmatas , ko dabūja, tāpēc ir pilnīgi vienàdas grāmatas, kad kkur aizej ciemos. Ta ari ir tā bagāža, ko visi velk no padomijas līdzi.
Es grāmatas pērku mirkļa iespaidā, bet ļoti reti - kad nav ko lasīt un ir lieka nauda. Un tad izlasu un mēģinu tikt vaļā, nelasīšu jau otreiz.
-
Šitā sāpe izsāpēta... kad vecāki nomira, 2 sekcijas ar grāmatām atdevu makulatūrai. Atstāju tikai pērļupērles. Pārvācoties uz māju,arī taisīju lielu revīziju. Pārāk labi zinu bibliotēku fondu krājumus, tādēļ ar savējām pat neuzbāzos. Pa tumsu izliku pie misenēm, saliktas kartona kastēs. Pāris dienu laikā- nevienas! Tagad sev jaunas grāmatas esmu noliegusi pirkt,jo ir jādomā kas paliek aiz tevis. Bibliotēkā ir labu labais piedāvājums. Un beidzot jāsāk lasīt e-formātā ))) Mazbērnam grāmatas vecāki pērk paši.
-
Nu nez vai, ka iegādājas grāmatu kà vērtību, ka raksta Nakats.
Ja domā kā materiālu vērtību, tad protams, nē... Nakata kngs gan jau domāja ko citu.
Manā bibliotēkā arī palikušas vien tās grāmatas, kuras uzskatu par vērtību.
Lielo tīrīšanu laikā mēdz notikt arī vērtību pārvērtēšana, laika gaitā mainos es un
mainās arī manas vērtības. Ir gan arī “zelta fonds“ kurš nemainās.
Nezinu pat vai vēl pārlasīšu, bet patīk apziņa, ka tās tepat vien ir, ja nu kas... :)
-
Bibliotekas ļoti labprāt pieņem tās grāmatas, kas ir "obligātā literatūra"
-
Pēc mammas aiziešanas palika grāmatas. Izmest tās nespēju. Taisīju sarakstu. Daļu atdevu, daļu par mazām naudām pārdevu (galvenokārt, kopotos rakstus). Daļu atdevu bibliotēkām (bet tur ņēma dažas). Daļu (daudz) aiznesu uz Otro elpu. Dažas paņēmu sev. Dažas aiznesu uz darbu (bija mums tur grāmatu galds - ņem, kas grib). Daļu aizvedu uz dārza māju. Tagad vēl stāv divas pakas - kasu pakausi un domāju, ko ar tām).
Es grāmatas ņemu bibliotēkā. Un, ja kāda man šķiet izcila, nopērku. Un uzskatu to par bagātību:)
Pirmais, ko pētu, aizejot ciemos - grāmatu plaukts:)
-
Man pret bibliotēkas grāmatām ir viens iebildums. Ja kaut ko ņemu, pamatīgi apostu - vai tā nav pirms manis pabijusi smēķētāja rokās... Ja ir, vienkārši neņemu, jo zinu, ka tās smakas dēļ tāpat nevarēšu palasīt...
-
Jā, tas ir mīnuss, vnm jānomazgā rokas. Bet jauniepirktās grāmatas tādas vēl nav. Mans vìrs nekad nelasa biblenes grāmatas, bet pērk. Diemžēl es nelasu tādas grāmatas kā viņš...
Es arī esmu grāmatplauktu pētītāja :)
-
Es to plauktu pētīšanu citu mājās sev esmu aizliegusi,jo ar mani bij pavisam traki- neapzinoties, metos tos piekārtot- profesionālais kretīnisms,tā teikt :smile:
-
Es arī gluži neapzināti vienmēr izvērtēju grāmatplauktu, tā esamību un saturu. Atceros pirmo šoku vēl skolas gados, kad ieraudzīju sekcijā kādas 5 grāmatas, droši, ka saņemtas skolas izlaidumos.
Bet tas jau nepadara tos cilvēkus sliktākus
-
Grāmatas... Fāterim bija vājums uz grāmatām. Abās istabās visas sekcijas pilnas divās rindās. No tā visa krājuma tikai trešo daļu izlasīju, jo bija tādas, ko nedrīkstēja aiztikt,- nedo dievs saplēsīs vai saburzīs. Jau gadus padsmit fātera vairs nav un tā bija vislielākā sāpe, ko lai ar to visu krājumu dara. Uz makulatūru vest, sirdsapziņa neļauj, jo tēvs tās mīlēja. Neviena, pat lauku bibliotēka tās negrib, un mēs to saprotam. Jauna paaudze tās nelasa, mēs arī vairs neko daudz. Principā, atlasījām savas mīļum-grāmatas, un pārējo... paņēma cietums. Tur lasītāju netrūkst. Atbrauca ar kravas mašīnu, trīs zaldātiņi sakrāmēja visu atlikušo kaudzi, vēl pārprasīja,- Ko, tās enciklopēdijas arī? Un aizveda. Saliku lielos grāmatplauktus gaitenī un visus atlikušos dārgumus sarindoju. Pa šo laiku, labi ja no tiem 3-6 sējumus esmu rokās turējusi. Citi laiki, citi lasām gabali.
-
Kad "izlidoju no ligzdas", paņēmu līdzi grāmatas dažu plauktu apmērā. Tās man patīk un lasīšu vēl. Sieva arī gandrīz tāpat.
Minat 3x, vai esmu vēlreiz lasījis.
Tagad lēns remonts un kurbāžņu revidēšana. Reizē grūtsirdīgi un atviegloti ir to "čupu" samazināt. Bet no tā visa ir 3 grāmatas, kas ir dārgākas, kā mīļais T-krekls: "Cīņa par uguni", "Alu lauva" un "Šveiks".
Pirmās divas ir man saistās ar bērnību, trešā ir vienkārši jautra. Tā trešā ir kā "Limuzīns..." un "Likteņa ironija..." - abas filmas zināmas citātos un jau dažbrīd zb, bet katru gadu ir interesanti :)
Varbūt dīvaini, bet grāmatu izmetu vieglāk, nekā preses izdevumus. Preses izdevumi tomēr ir kvalitatīvāka laikmeta liecība.
Tāpēc man joprojām ir pieejami "Avots", "Zvaigzne", "Liesma", "Draugs" utt.
-
Liels paldies par jūsu pārdomām. Palīdzēja man domāt. Izdomāju. Neko āra nemetīšu, ir man viena telpa, kur ierikot grāmatplauktus (likās ka nav kur, bet tak viens koridors ir ar veselām 2 plikām sienām). Salikšu smukās rindās visus Džekus Londonus un Dimā, un visu citu, kas zina, varbūt kāds mazbērns pēkšņi novērtēs šādu eksotiku - atkrist uz terasītes ar vecu romānu...
Vīrs piekrīt.
-
Tajā gaitenī vēl atstāj stūrīti klubkrēslam un smukai lampiņai -lai var piesēst un palasīt
-
Kamēr mans īstais grāmatplaukts vēl ir tikai iecerēs, manas grāmatas ir izmētātas pa visām malām. Tas, ka plaukti ir garāžā un šķūnītī, tas jau normāli. Bet man viens ir arī tualetē -vietā, kur bija domāta duša un kaut kāds saimniecības skapis
-
Ja ir vieta, tad var notapsēt ar grāmatām, jā. Man mammai bija Ļeņina raksti, labi noderēja studijās. Un Dostojevska raksti noderēja. Nesen gan viņa visu izmeta, atstāja tik ko smukumam. Emīlija, galvenais, neatstāj Dimā rakstus, ja dzeltenos vākos- atceros, bij drausmīgi kļūdaini iztulkoti un tā vispār nav literatūra IMHO.
Man, pretēji Bromam, žurnāli liekas pilnīgi neglabājami - izlasi un padod talāk. Ja nu vecu vecie ir varbūt ir kads sentiments.
Tikko atcerējos, ka man kādā pažobelē ir LV žurnāls komplekts, kas iznāca kādu pusgadu LV- tur bija pilnīgi pliki vīrieši(atceros Šveiduks bija modelis) un viskas nepieklajīgs :rofl:
-
Tajā gaitenī vēl atstāj stūrīti klubkrēslam un smukai lampiņai -lai var piesēst un palasīt
tieši par to domāju, bet stūrīšu - nav... ir viena ideja, pie vienas sienas, starp plauktiem
-
Tādu šauru dīvāniņu nišā starp plauktiem gar sienu, kā madam Rekamjē
-
nu tas ir mans variants ;o)) Pārējās grāmatas, tās, kas uz mākslu attiecās, tās viesu istabā...
-
"Kurbāžņi" :rofl: - šitais jāielāgo!
-
Es tādas brīvās malas grāmatu priekšā kā Olgucim nevaru atļauties
divu iemeslu dēļ - pirmkārt, nav laika un slinkums vislaik vicināties ar putekļu slotu,
otrkārt, dažiem vairāk vai mazāk mēdz periodiski piesisties “pagaidām“ sindroms,
kuram tendence laika gaitā vairoties...
Tādēļ plauktiem skrupulozi mērīju izmērus, lai brīvs laukums plauktā nepaliktu.