Sarunu forums
Noskaņojums => Dusmojos/ īgņojos/ bēdājos => Tēmu iesāka: dip 2020. gada 18. oktobris, 10:34:16
-
It kā pati visu saprotu. Bet nekādi netieku galā. Ar aizvainojumu. Nu jau vairāk nekā pusgadu. Ciilāju tā un šitā. Skatos no vienas puses un otras. Brīžiem atrodu risinājumu, brīžiem pazaudēju.
Ja diendienā nebūtu jātiekas ar šo cilvēku - miera vējos. Aizmirstu ka šņakst vien.
Man nepatīk MANAS izjūtas,. Tāpēc esmu īgna. Ka netieku galā.
-
Tak vienreiz iekrauj ar pannu it kā ne par ko...tad tas aizvainojums būs otram :rat:
-
Tak vienreiz iekrauj ar pannu it kā ne par ko...tad tas aizvainojums būs otram :rat:
Saki, ka man panna jānēsā līdzi?
-
Nez, aizvainotājs maz zina, ka aizvainojis? Proti, aizvainots tika ar apzinātu nolūku aizvainot?
-
Nez, aizvainotājs maz zina, ka aizvainojis? Proti, aizvainots tika ar apzinātu nolūku aizvainot?
Zina. Tas bija garš/ilgs pasākums. Tā vietā, lai atvainotos, blieza vēl stiprāk. Ar domu - ja nīcina, tad līdz saknei :mrgr: Līdz saknei nesanāca.
-
Tad jau pats aizvainotājs arī nevēlas kontaktēties. Ar varu mīļš nekļūsi, nekontaktējies un viss.
-
Tad jau pats aizvainotājs arī nevēlas kontaktēties. Ar varu mīļš nekļūsi, nekontaktējies un viss.
Darba kolēģis. Kurš, saprotot, ka pāršāvis pār strīpu, visādi cenšas izpildīties. Ne labā virzienā.
No vienas puses, ir interesanti pavērot, no otras puses, piekūstu. Un no trešās puses, kāpēc laiku pa laikam tas mani aizskar? Visā šajā šmurā mani besī tieši tas, ka es netieku vaļā no tā sūda. No aizvainojuma, ne cilvēka :mrgr:
-
Vai viņš tiešām saprot, ka pāršāvis pār strīpu? Esat to izrunājuši?
-
Mans novērojums, ka šādi izdarās ar sev labi pazīstamiem cilvēkiem tad, kad pašiem kaut kas pie šī cilvēka ir "līdz grošai"....tāds atbildes trieciens, ja, protams, nav kaut kādas psihiskas novirzes mūsdienu modernajā pasaulē, bet tad tā izturas arī pret citiem...ne tikai pret Tevi, dip! ...Tā ka vajag pārdomāt, ko pati senāk esi nodarījusi (pašai pat nenojaušot)...un sākt sarunu no šīs vietas...ja normāls cilvēks, tad sapratīs, ka arī šāvis pāri sarkanajai svītrai!
-
Vai viņš tiešām saprot, ka pāršāvis pār strīpu? Esat to izrunājuši?
Es jau nezinu, vai viņam šķiet, ka pāršāvis pār strīpu. Pieļauju, ka tā ir skaudība. Pieļauju, ka vienkārši ļaunums.
Es sevi apstrādāju tā. Uzdodu jautājumu - vai šis cilvēks man ir svarīgs dzīvē. Nē. Vai šī cilvēka domas man ir svarīgas. Nē. Tas kas tā par herņu? Ar mani.
Neliela nianse - agrāk bija labs paziņa. Tā ka labi zina vājās vietas :mrgr:
-
Mans novērojums, ka šādi izdarās ar sev labi pazīstamiem cilvēkiem tad, kad pašiem kaut kas pie šī cilvēka ir "līdz grošai"....tāds atbildes trieciens, ja, protams, nav kaut kādas psihiskas novirzes mūsdienu modernajā pasaulē, bet tad tā izturas arī pret citiem...ne tikai pret Tevi, dip! ...Tā ka vajag pārdomāt, ko pati senāk esi nodarījusi (pašai pat nenojaušot)...un sākt sarunu no šīs vietas...ja normāls cilvēks, tad sapratīs, ka arī šāvis pāri sarkanajai svītrai!
Liela daļa taisnības. Vairākos līmeņos.
-
Skaudīgus un ļaunus cilvēkus nav ko ņemt aubē. Kāpēc Tev viņa viedoklis ir svarīgs? Uz darbu neiet draudzēties, uz darbu iet strādāt.
Par skaudību runājot, vai tik šī iezīme netiek lietota vietā un nevietā? Ne Tavā gadījumā, bet vispār.
Tavā gadījumā - kāpēc viņam būtu jāskauž?
-
Man nav svarīgs viņa viedoklis. Un jā - uz darbu iet strādāt. Tas, starp citu, arī viņu mazliet besī, ka neielaižos tenkās, pārrunās.
Kāpēc skauž? Kāpēc vispār skauž? :smej:
-
Neliela nianse - agrāk bija labs paziņa. Tā ka labi zina vājās vietas :mrgr:
Varbūt jāsāk no šīs vietas, kurā mirklī labais paziņa kļuva par to skaudīgo rieboņu.
-
es ignorētu. Tev ir svarīgs viņa viedoklis? Nu nevar tev būt svarīgs tāda cilvēka viedoklis kurš spēj tevi aizvainot ar nodomu. Parasti tādiem ir zems pašnovērtējums un šamie sevi izceļ noniecinot apkārtējos. Nu tā viņi izprot lietu kārtību. Tu taču nezaudēsi savu laiku mēģinot viņam pierādīt, ka šams kļūdās?!! Viņš to pats zina. Tā ir tāda tīņu vecuma psiholoģija. Vienkārši cilvēks nav mentāli pieaudzis. Tu taču neuztversi nopietni kāda padsmitnieka muldēšanu, vai ne? Vienkārši iedomājies, ka tev ir darīšana ar tīni, kuram ir psiholoģiska rakstura aizture. Tu taču zini, - tas nav jāņem par pilnu. Un atceries, viņš vēlējās ar savu aizvainojumu tev sabojāt garīgo - tas bija viņa mērķis. Ja tu viņu ignorētu, viņš to nepanāktu un, maigi sakot "aizrītos ar savu žulti". Vienkārši, pasaki sev, ka tev nav svarīgi ko tur runā cilvēks ar psiholoģiska rakstura problēmām. Un nemeklē sevī vainu, tu to nevari labot, tev vienkārši nav tam laika. Dzīve visu noliks pa plauktiņiem. Gan jau šams reiz pats smagi norausies, ja kādreiz kāds "upurs " trāpīsies ar pannu rokā.
-
Kāpēc skauž? Kāpēc vispār skauž? :smej:
Lūk, to es arī gribu saprast, kāpēc cilvēkiem biežākā "atmazka" - viņam/ viņai taču skauž!
Manuprāt, nepamatoti bieži. Es piemēram nezinu, kāpēc lai es kādu par kaut ko apskaustu.
-
Dip, lai tiktu vaļā no uzmācīgām domām, tās jābloķē ar citiem kreņķiem....ka tai teicienā - nāks jauni sūdi, tad šitie aizmirsīsies....lūk, Barcelona vakar zaudēja Getafe un Messi neiesita golu....pamēģini pakrenķēties par Messi, vai ka Keišs nedabūja Spēlmaņu nakti :murmur:
-
Man jau allaž šķiet, ka katrai rungai divi gali un viena pagale nedeg, īpaši, ja agrāk bijušas labas attiecības. Tā nemēdz būt, ka viens ne no šā ne no kā metas labu paziņu aizvainot. Kkas šajā stāstā ne tā.
-
Man jau allaž šķiet, ka katrai rungai divi gali un viena pagale nedeg, īpaši, ja agrāk bijušas labas attiecības. Tā nemēdz būt, ka viens ne no šā ne no kā metas labu paziņu aizvainot. Kkas šajā stāstā ne tā.
Tieši tā, mēs zinām tikai vienas puses viedokli un arī - ļoti vispārināti.
-
Protams, ka rungai divi gali. Tas varbūt kā ģimenē - apprecas, jo kaisle, mīla, vēl šis tas. Tad pāriet. Mainās. Un šķiras. Vai nešķiras.
Bet Olgucis pateica to, ko es sev visu laiku borēju.
Un stāsts nav par to cilvēku. Stāsts ir par MANI. Par to, ka es laiku pa laikam atkrītu atpakaļ. Par to, ka ES nemāku ar sevi sadarboties.
Zinot sevi, paies laiks un viss nokārtosies. Bet tikmēr es sevi gruzīšu, gruzīšu.
Salīdzinot ar citām problēmam, tā vispār ir figņa. Bet traucē.
-
Izrunājies ar to cilvēku, jums taču diendienā kopā jāstrādā. Iespējams, no viņa skatupunkta pavisam citādi tas viss izskatās.
-
Dip, kas mūs nenogalina, padara stiprākus :)
Kādreiz man bija priekšnieks, kurš trakoja par jebko, pat par nevietā ieliktu semikolu. Ciest dabūja gandrīz visi padotie, jo neviens nebija perfekts. Daži sāka lūkot pēc citas darbavietas, par to dabūja naidīgus komentārus - nodevējs, tizlenis... Augstākā priekšniecība bezspēcībā plātīja rokas. Man patika darbs, bet nepatika priekšnieka uzvedība. Nu nebija jau tā, ka viņš nonstopā kliedza, bet ik pa laikam uznāca tādi mellie. Bija reizes, kad nobira asaras, bet tā, lai viņš neredz. Tad es padomāju, nu ko gan viņš man var padarīt un ka es vairs negribu pasīvi ļauties mobingam. Ja uz mani kliedza pa telefonu, noliku klausuli. Ja zvanīja atkārtoti, tad pacēlu un uzreiz noliku. Ja kliedza uz mani viņa kabinetā, es piecēlos un izgāju pa durvīm. Bet tas deva rezultātus, uz mani vairs TĀ nekliedza. :) Un kad mani aicināja strādāt cita nodaļa, viņš bija tas, kas centās mani pierunāt palikt. Nepaliku. :mrgr: Viņš nekad neatvainojās un neatzina savas kļūdas. Vienreiz gan izteicās, ka esot pāršāvis pār strīpu, bet tā manā uztverē nav atvainošanās...
Tagad ik pa laikam satieku, reizēm parunājamies, ir mēģinājis mani aicināt atpakaļ uz savu nodaļu, pasmējos un atteicos. Viņš nesaprata, par ko smējos. :)
-
Izrunājies ar to cilvēku, jums taču diendienā kopā jāstrādā. Iespējams, no viņa skatupunkta pavisam citādi tas viss izskatās.
Cilvēks ir normāls. Ar saviem tarakāniem un savām pērlēm. Kā mēs visi. Nav ne ļaunuma iemiesojums, ne Māte Terēze. Kaut gan es nezinu, kāda bija Māte Terēze patiesībā.
Izrunājos te, kārtējo reizi domas mazliet sakārtojās. Bet darbs ar sevi dipai ir jāveic, jā gan :mrgr:
Kādreiz sensenos laikos mums bija saruna par atvainošanos. Šis cilvēks uzskatīja, ka atvainoties esot bezjēdzīgi. Kas no tā mainoties?
-
...ar cilvēku, kurš neatvainojas, var nerunāt vairāk nekad....ja vajag kaut minimālu saziņu, tad jāatvainojas
-
...ar cilvēku, kurš neatvainojas, var nerunāt vairāk nekad....ja vajag kaut minimālu saziņu, tad jāatvainojas
Pazīstu vismaz 3 visnotaļ normālus cilvēkus, kuri neatvainojas nekad. Izņēmums - ja uzkāpj uz kājas.
Un tas arī ir pētījuma vērts simptoms. Kāpēc?
No otras puses - ja cilvēks nekad neatvainojas, tad jau viņš arī nepieņem atvainošanos?
-
Jākomunicē vienkārši kā ar kolēģi, vien darba līmenī. Nekādu paziņu čupošanos. Man arī reiz vienā darbā bija kolēģis ar kuru mums izteiktas savstarpējas antipātijas no pirmā acu skata, bet veicamo darbu tas īpaši neietekmēja. Abi cītīgi izvairījāmies no saskarsmes punktiem. :mrgr:
P.s. Tev tiešām vajag lai atvainojas? Esi pārliecināta, ka tavs aizvainojums kā uz burvju mājienu pazudīs? Nu nez'...
-
tuk, tieši tā arī daru. Darbs ir darbs, kas jāpadara.
Man nevajag, lai atvainojas, Bet būtu ļoti priecīga, ja tā notiktu.
-
Dip, kas mūs nenogalina, padara stiprākus :)
Kādreiz man bija priekšnieks, kurš trakoja par jebko, pat par nevietā ieliktu semikolu. Ciest dabūja gandrīz visi padotie, jo neviens nebija perfekts. Daži sāka lūkot pēc citas darbavietas, par to dabūja naidīgus komentārus - nodevējs, tizlenis... Augstākā priekšniecība bezspēcībā plātīja rokas. Man patika darbs, bet nepatika priekšnieka uzvedība.
Ak, Kungs! Man tāda sajūta, ka esam vienā kabinetā sēdējušas ;o))) ... Manā gadījumā, viss beidzās ar to, kad kārtējā gada novērtēšanā augstāk sēdošā persona man sarunas sākumā jautāja, kā es viņu novērtētu. Atbildēju, ka man no sirds viņas žēl. Jo tas ir drausmīgi, kad katru dienu jānāk uz darbu, kur visi tavi padotie ir tizleņi, neprašas, cilvēciņi kuriem nevar uzticēt pat visvienkāršāko darbu. Es cilvēcīgi viņai ļoti jūtu līdz, bet neko nevaru ieteikt situācijas uzlabošanai, jo esmu mūsu kolektīva sastāvdaļa ar visiem tam raksturīgiem trūkumiem. Vienīgais, ka man viņas žēl, jo es viņas vietā tādu darba atmosfēru ilgi nevarētu izturēt. Vien vārd sakot, tas bija interesanti ... Bet kādam tas bija jāsaka
-
Manuprāt, tā īsti ar aizvainojumu nekad nevar tik galā. "Strādā" ar sevi cik gribi...un tieši šī sevis tirdīšana noved pie vēl lielāka aizvainojuma...
-
Runā, ka otrā cilvēkā redz sevi, un vistrakāk kaitina/krīt uz nerviem tas īpašības, kas piemīt pašam. Un rīcība. Varbūt tas "aizvainojums" ir sevis atpazīšana un neapzināta apzināšana situācijā? Varbūt pati esi tā kādreiz rīkojusies, un nespēj piedot sev? Pajautā sev, kāpēc tevi tas tā aizvaino? Citi to redz tāpat?
-
Runā, ka otrā cilvēkā redz sevi, un vistrakāk kaitina/krīt uz nerviem tas īpašības, kas piemīt pašam. Un rīcība. Varbūt tas "aizvainojums" ir sevis atpazīšana un neapzināta apzināšana situācijā? Varbūt pati esi tā kādreiz rīkojusies, un nespēj piedot sev? Pajautā sev, kāpēc tevi tas tā aizvaino? Citi to redz tāpat?
Es esmu tērēta, bet ne tik ļoti, lai turētu aizvainojumu ilgāk par pusgadu. Mierīgi iztiktu bez atvainošanās, ja redzētu uzvedībā, rīcībā mājienu uz nožēlu par izdarīto un pateikto. Nē, laiku pa laikam tiek izmestas it kā nevainīgas replikas citu klātbūtnē, kuru nozīmi zinām mēs abi. Visu laiku tāds neliels strjoms.
Par to, ka otrā redz sevi - piekrītu. Vai esmu rīkojusies līdzīgi? Kas to lai zina. Man šķiet, ka nē. Bet tas man šķiet. Tikpat labi tur var būt sarkanā līnija, kuru es veiksmīgi pārkāpu.
Citi, domājams, to neredz. Es tik tāda klusāka esmu palikusi :mrgr: . Nē, kļuvusi.
Kāpēc aizvaino tik ļoti? Varbūt tāpēc, ka ir tēmas, par kurām ņirgāties nevajag. Veselība, bērni, vecāki utt. Un pats svarīgākais - jā ilgu laiku (kamēr nesākām strādāt vienā telpā), bijām ļoti labās attiecībās. Man palīdzēja daudz, es palīdzēju.
Bet nav nekādas kara takas. Ir slēpta nepatika.
-
Kas tad izraisīja to konfliktu un apvainojumu? Darba lietas, karjera?
-
Es esmu tērēta, bet ne tik ļoti, lai turētu aizvainojumu ilgāk par pusgadu.
Un tomēr, "Bet nekādi netieku galā. Ar aizvainojumu. Nu jau vairāk nekā pusgadu. " (dip)
"Mierīgi iztiktu bez atvainošanās, ja redzētu uzvedībā, rīcībā mājienu uz nožēlu par izdarīto un pateikto." (dip)
Vai ši cilvēks vispār saprot un apzinās, ka ir kādu aizvainojis? Varbūt to zini tikai Tu?
" laiku pa laikam tiek izmestas it kā nevainīgas replikas citu klātbūtnē, kuru nozīmi zinām mēs abi." (dip)
Nav ienācis prātā, ka zini tikai Tu un tā ir Tava iedoma? Vai esat šo izrunājuši? Ja esat izrunājuši un tiek izmesta šāda replika, tad nav jābaidās pateikt skaļi - STOP, mēs šo jau pārrunājām! Tas jau ir izrunāts un tas nav pieminēšanas vērts!
" Ir slēpta nepatika. " - Vai tā ir abpusēja? Un pat ja ir, tad varu tikai atkārtot - uz darbu neiet draudzēties, bet strādāt! Tik vien!
-
Kas tad izraisīja to konfliktu un apvainojumu? Darba lietas, karjera?
Nu taču nē.
-
A davaika mēģināšu tikt ar sevi kārtībā. Un uz darbu strādāt.
Un točna vaina ir manī, jo es jau zemapziņā (vai apziņā) gaidu - kas ta nu atkal būs:)
Sūds un pieci. Būs labi. Un nav nekāda pārpasaulīgā problēma.
Esmu domājusi - ja dzertu šņabi, tad šī nu būtu īstā reize, lai visu atrisinātu - kopīga piedzeršanās. Tā ja.
Mana problēma ir bakstīšanās ap šo. Apzinos.
-
nu nezinu, nezinu... :scratch: domāju ,kas man te būtu piebilstams :scratch:
vispirms jau, neizdaru secinājumus zinot tiai vienas puses subjektīvo vedokli..
aa otrkārt... nu kas tur ko aizvainoties :confused: , jā varbūt grūti,ja nakas sastapties regulāri, bet neatrisinātas lietas karājas gaisā... mani kā sparģeli tas nanormaali tracinātu.. Bez reāla pamata aizvainoties nemēdzu.. un man gribas noskaidrot kas, kāpēc kur mums nesaskan viedoklis... tiklīdz viss noskaidrots tā arī aizvainojumam nav vietas.. diemžēl dzīvē gadās visādi.. ne visi var paskaidrot, kas tieši viņiem nepatīk un rakt ,kur ir saakums...:/
gaidīt no kāda piedošanas lūgšanos ir stulbi...jā tas ir forshi,ja cilvēks atzīst kkādu savas rīcības greizumu un atvainojas... bet speciāl gaidīt..Un tad, es viņam piedošu... Nopietni???
Piedodu un atlaižu neatkarīgi no tā ..sevis pēc , ne jau otra pēc..
bet nujā sliedes jau tāpat velkas...
man ir viens gadījums ,kur sliede, aizvainojuma velkas jau 12 gadus... tiaki tādeļ,ka lietas nav izrunātas. ne es, ne tas cits neesam gatavi izrunāt... prakstiski, nekādu šķēršļu tam nebūtu. :smoker: ...satiekamies reti, cilvēks labs, bet mūsu starpā ir stikla siena... reāls pārpratums starpā, kurš būtu izrunājams... bet mēs tēlojam beigtas voblas... :?:
Nu..neko :cnk:
-
dip- sasmaidījos :) nopietni :smile: arī manā gadījumā reāli varētu palīdzēt kopīga piedzeršanās... diemžēl ..ir sarežģījumi... kopīgu iedzeršanu mums gandrīz vairs nav palicis, da i nedzeru vairs tik daudz, lai kādam sāktu pravdu glasiķ ... :?:
bet tas reāli nostrādatu..es zinu :yes: , kaut no sākuma varbūtu - tu esi blablabla..un tu pati tāda blablabla, bet pie beigām būtu labi... diemžel...pagaidām nav lemts ...
-
Un točna vaina ir manī, jo es jau zemapziņā (vai apziņā) gaidu - kas ta nu atkal būs:)
Jau teicu, izrunājies, pasaki, ka tev nav pieņema šāda situācija. Tas ir bērnišķīgi uzmest lūpu nevis risināt un kļūt par mazohistisku cietēju, kura cenšas norīt aizvainojumu un vēl gaida kas nu atkal būs. Tā uzvedas bērns vai pieaugušais ar izteikti zemu pašvērtējumu, vai mazohistiski tendēts.
Sorry, aizvainot nevēlējos, ja kas. Vēl var pie PT aizvainojuma prodlēmu risināt. ;)
-
Mēdz būt tādi pārpratumi, ka domādams neizdomāsi. Es reiz ar savu šefu tā pusgadu caur zobiem runāju, un viņš ar mani tāpat. Abi apvainojušies viens uz otru nepajokam. Līdz beidzot izrunājāmies. Es jautāju - kas tev toreiz notika, ka tu tā?... Viņš man saka - bet tu toreiz pasacīji, ka... Ja, tiešām? Nudien neatceros... Un, ja arī es tā teicu, kas par to? Nu un tad? Kas tur tāds?! Jo tiešām neko sliktu nesaskatīju frāzē, kas, pa manam, bija tikai nenozīmīga fakta konstatācija, kamēr viņš tur saklausījis baisu zemtekstu un sajuties pazemots kā vecis... Man i prātā nevarēja ienākt tāda veča prāta slimīga uztvere, un es pilnīgi nesapratu, kāpēc un par ko man brauc virsū uz līdzenas vietas...
Izskaidrojāmies, nosecinājām, ka vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras, un miers mājā. :)
Es par ko - vai tu patiesībā saproti, kāpēc notika tā, kā notika? Varbūt viņa rīcībai un uzvedībai ir pavisam cits cēlonis, kas tev i prātā nav ienācis? Tam pat nav jābūt attaisnojumam, pietiktu ar izskaidrojumu, lai savās sajūtās situācijai pieliktu punktu un negruzītos vairs par to. Nu tā man šķiet.
-
a zini Dip, ir tādi cilvēki ar tuneļveida domāšanu, kuriem vienkāršas cilvēcīgas lietas nedolec. Nu tāda daba. Varbūt vienkārši, kad esat divi istabā pieej klāt un skaidri un gaiši pasaki, ka tev nepatīk ne viņa attieksme ne tas, kā viņš to pasniedz. Un tu ļoti vēlētos lai viņš tev liktu mierā. Uzprasi, vai ir kādi iemesli, kas viņam to traucē. Diez vai viņam būs ko atbildēt. Un tās ir divas dažāds lietas, kad tevi vienkārši pavelk uz zoba un tas, kad skaidri zina, ka tev tas riebjas.
-
Jau teicu, izrunājies, pasaki, ka tev nav pieņema šāda situācija. Tas ir bērnišķīgi uzmest lūpu nevis risināt un kļūt par mazohistisku cietēju, kura cenšas norīt aizvainojumu un vēl gaida kas nu atkal būs. Tā uzvedas bērns vai pieaugušais ar izteikti zemu pašvērtējumu, vai mazohistiski tendēts.
Sorry, aizvainot nevēlējos, ja kas. Vēl var pie PT aizvainojuma prodlēmu risināt. ;)
Tu neaizvainoji.
Zini kā ir stulbos ģimenes strīdos? Nekonstruktīvos? Kad strīdas ņe po ģelu, bet atceras padsmit gadus vecus notikumus. Un velk ārā. Un tev it kā nav ko iebilst. Jo TAD tā bija. Vai bija mazliet savādāk. Visticamāk, ka savādāk. Bet nav jau runa par TO notikumu.
Es te izpaudos. Un tagad jau pašai šķiet - a par ko tas dižais cepiens, madammiņ? :mrgr: Varbūt vajadzēja uzrakstīt un uzklausīt. Tā kā šeit pat ir normāls PT seanss :smile:
-
bet es vienalga pateiktu. 100% pēc tā, nekāds aizvainojums tevi nemocīs.
-
Jap, bezmaksas :mrgr: Par PT der padomāt, jo tāda ilgstošā aizvainošanās un nespēja tikt pāri būtībā ir saistīta pat ne ar konkrēto personu, tā vien indikācija. Ne velti salīdzini ar ģimeni.
Tas aizvainojums tik ļoti rezonē tevī, jo tā jau ir bijis un arī nevis risināji, bet samierinājies.
-
Man ļoti smieklīga sajūta -vai tas ir, vai nav aizvainojums
Storijs tāds -manai vecmāmiņai, kas bija savās aprindās pazīstama literāte, aprit liela jubileja. Māsa pilnīgi nejauši, no kaimiņienes iedotas apriņķa avīzes lapiņas uzzin, ka tiks rīkota "literatūre" ar pastaigu un dzejas lasījumiem, kur piedalīsies "radi un daiļrades cienītāji"
Paši tuvākie radi -mēs, 4 mazbērni, no kuriem trijiem ir viņas uzvārds, par šo notikumu, kas būs pēc 2 nedēļām, neko nezinām, un arī acīm redzot neuzzinātu. Tagad nu mums ir spuras gaisā un masveidā brauksim piedalīties un aplūkot, kuri tad ir tie "radi" :rofl:
Var jau būt, ka vēsturniece -organizētāja kaut kad būtu palaidusi ziņu. Mani uzjautrina pašas sajūtas -esmu atvieglota, ka nav jāstāsta kaut kādas atmiņas, un tai pašā laikā tāds kā aizvainojums, ka rīko tādus pasākumu pat neinformējot
Var jau būt, ka satiksim kādus nekad neredzētus 3. pakāpes brālēnus un māsīcas!
Kā tad ir -vai mana sīkā aizvainojuma sajūta ir pamatota? Jo pašai vienlaikus par to nāk smiekli
-
Labs jautājums un labs piemērs. Manā izpratnē - maziņš aizvainojums ir pamatots. Bet nu tiiik maziņš, ka var pat neievērot. Faktiski samazinām vēl vairāk un neievērojam. Tātad nevajadzētu būt pamatotam. Ja būtu uzaicināti 3, bet Tu nē, lai gan par Tevi zinātu, tad būtu cita opera.
Bet tagad - lieliska situācija -jūs dodaties turp un izvēršas lielisks pasākums. Organizētāja kaut ko aizmirsusi/sajaukusi, vecmāmiņa apmierināti smaida :yes: