Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: LVSNor 2020. gada 12. novembris, 13:06:51
-
Ojārs Vācietis Latviešu dzejā ir kaut kas neiedomājams ... bet kas tad viņš īsti bija? Tas ir
labs jautājums jebkuram cilvekam, kura aktivitāte un nāve bijusi padomju režīma laikā. Uz šo jautājumu mēģina atbildēt arī Linda Kusiņa-Šulce rakstā "Ojārs Vācietis. Dzejnieks, kurš neļāva sevi pazīt" LA 28. novembris 2018. (http://"https://www.la.lv/ojars-vacietis-dzejnieks-kurs-nelava-sevi-pazit")
“Nu jau trešo mēnesi es sāku no sākuma un rakstu par Ojāru. Atmesto sākumu žūksnis kļūst arvien biezāks, īstais nerodas. Tas ir jo neizprotamāk tāpēc, ka esmu taču Ojāru pazinusi gandrīz visu savu mūžu. Vienkārši jāpastāsta, kādu es viņu pazinu.
Nu tad kādu es viņu pazinu?
Un pēkšņi kā sitiens pakrūtē – nepazinu. Ojārs nemaz neļāva sevi pazīt. Līdz galam atvērts viņš bija vienīgi dzejā.”
Tā neilgi pēc Ojāra Vācieša nāves raksta dzejniece Vizma Belševica
Turpmākajos gados arvien biežāk, arvien asāk, tiesa, iesākumā vienīgi caur dzejas prizmu Vācietis sāk kritizēt ne pašu iekārtu, bet padomju dzīves reālijas – šķiet, vairākus gadus viņam patiešām ir sajūta, ka dzīvi iespējams mainīt, uzlabot, ka sistēma ir laba, bet dažādu apstākļu dēļ tajā ir trūkumi, kuri jānovērš.
Katrā gadījumā, labi ka Ojārs nenogāja līdz patiesai brīvdomībai, tad mums būtu bijis Ojārs no Rietumvācijas ;)
“Šovasar pārlasīju Ojāra 1968. gada augustā rakstīto un viņa dzīves laikā nepublicēto dzeju. Varu viņš salīdzina ar bezdvēseles būtnēm: “Nepiedzimušas dvēseles novecojušā miesā, nevienai dzimšanai jūs par vecmāti nederat. Jūs tikai abortam derat. Un jūsu tieksme pēc varas ir tieksme pēc vairošanās – vairot nepiedzimušas dvēseles.” Un tad vēl viņa Čehoslovākijas cikls. Protams, viņš nebija muļķis, lai nestu tos sešpadsmit dzejoļus uz redakciju. Bet viņš nevarēja neizlikt uz papīra savu spalgo sāpi, citādi izmisums viņu būtu saplosījis. Jā, tas bija izmisuma kliedziens. Ludmila stāstīja, ka vienu dzejoli – “Kastaņu diena” – viņš aiznesa gan, bet atnesa atpakaļ, jo no viņa pieprasīja mazu labojumu: izsvītrot divus vārdus – “tanki” un “čehi”.”
Dzejnieka dēls Žanis Vācietis atceras – arī tajos trūcīgajos laikos, kad izvēle veikalos bija niecīga, turklāt vēl drukāšanās aizlieguma dēļ arī naudas nereti trūka, tēvs bijis visai izvēlīgs alkohola lietotājs.
Draugu atmiņas glabā mazliet citu stāstu. Uzjautrinātā intonācijā Ojārs Vācietis reiz stāstījis Imantam Auziņam – Žanis atnācis mājās no skolas un tēvam tieši pajautājis: “Tēt, saki patiesību – tu esi tautas ienaidnieks vai ne?”
Man pašam ir lasīta tikai izlase "Jaunatnes dzeja" un pēc nāves izdotais krājums "Nolemtība", kaut gan kaut kur mētājas arī kopoto rakstu sējumu grāmatas, bet viņas ir gana daudz priekš dzejnieka. Man šausmīgi patīk ka viņš jebkuru prozaisku tēmu var var pārvērst dzejolī. Un kaut kur starp vārdiem ir arī viņa personiskā attieksme ...
-
Vācieša un pastaigu cienītājiem varētu patikt:
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/pardaugava-ojara-vaciesa-pedas--tapis-audiogids-ojara-soli.a381490/
No 13. novembra interesentiem bez maksas, lejupielādējot QR kodu viedierīcēs, būs pieejama muzikāla un vizuāla pastaiga “Ojāra soļi”, kas vedīs dalībniekus pa dzejniekam Ojāram Vācietim reiz tuvām, iemīļotām un personīgi nozīmīgām Pārdaugavas vietām.
-
Vidusskolas latv.val.un lit.eksāmenā izvēlējos rakstīt sacerējumu par tēmu "Ojāra Vācieša dzejas partejiskums". Dabūju 5/5
-
Tā partejiskuma dēļ nav cieņa ne pret V. ne pret Z. Zibens balts, vai zinies :veee: Ļēēņīīns
-
Tā partejiskuma dēļ nav cieņa ne pret V. ne pret Z. Zibens balts, vai zinies :veee: Ļēēņīīns
oj, "plintniece" no meža...cik tad partorgus nošāvi? ...atradusies kritizētāja, bet ko pati paveici kaut simto daļu no tā, ko V.un Z.?...nebūtu viņu, tad nebūtu Atmodas....ulmaņlaika inteliģence bija vai nu emigrējusi vai pie baltajiem lāčiem, vai iebaidīta...V. modināja inteliģences sirdsapziņu, viņš varēja atļauties runāt ar zemtekstiem, ko nevarēja citi....atļāva tāpēc, ka bija visus tos ļeņinus utt slavinājis...
p.s.
un nevajag pievemt forumu....tam ir cita vieta
-
Komjaunietis ierunājās?
-
Nebeidzamā tēma par to, ko režīms nodarīja literatūrai. Kuram tajos gados mēs nevaram neko pārmest? Belševicai varbūt.
-
Belševicai bija cita sāpe. Vispār tie laiki bija putru putra.
Un jā - tagad mēs gudri varam spriest :sarcasm:
-
Volkeviča uzrakstīja un nolika.
-
1985. gadā šī dziesma pārmainīja manu pasauli. Vispār 1. Turaidas Roze.
Faktiski jau biju sācis morālo pārmaiņu ceļu, un šī dziesma kļuva par manu personisko himnu.
Un Ojārs Vācietis par manas himnas vārdu autoru.
Jāsaka gan, ka vēl līdz šai dienai neesmu izaudzis līdz šiem Ojāra vārdiem, bet virziens ir skaidrs.
-
Tā jau normāls pipars tas Vācietis bija, tik to raķešu degvielu par daudz testēja.
-
Vācietis manās acīs patiess - bija laiks, kad ticēja padomju sistēmai, tad ideāli bruka...
Ziedonis gan tāds ārišķīgs vienmēr šķitis, saturs pakārtots formai, bet ir kas patīk, kaut vai nodrāztais - kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs...
Bet man jau patīk arī Vilis Lācis. Lai nu kāds viņš bija, bet viņš ir pirmais, kurš nāk prātā, ja jautā par spēcīgiem vīriešu tēliem latviešu literatūrā. Varbūt tāpēc, ka pats bija vājš? :?: "Senču aicinājumu" savulaik lasīju krustām šķērsām.
-
Kad es skolas laikā Atpūtā lasīju Akmeņainā ceļa buržuju versiju, man tā patika! Tiesa, bija neliels šoks, kad padomju izdevumu izlasīju :rofl:
-
Es sava ziņā pieņemu, ka neviens padomju latvietis, kam līdz 90 bija savi 25 gadi, morāli drīkstētu pārmest ko Ojāram par viņa dzīves gaitu ... Ojārs bija īpašs ar to ka viņš nemeloja, protams, zināmā laikā viņš bija ļoti naivs. Bet pat Berklavs bija naivs, kas to sistēmu zināja krustām un šķērsam, var tā arī atbilde kā latviešu tauta pārdzīvoja to laiku - bija naivi un meloja. Protams, viņš varēja būt vienkārši debils, bet tik daudz debilo padomju latviešu viņu tak, galu galā, tik daudz neizrādījās.
Ojāra Vācieša daiļrade mūsdienas ir jāizskata no mūsdienu viedokļa. Un Ojārs nacionālistiski revolucionārs. Un pavisam savādāku Ojāru Vācieti mācīja Minnei skolā, jo Minnei jau skolā mācīja pamatojumu, kāpēc Ojārs ir labs padomju dzejnieks. Mūsdienās uz viņu ir jāskatās savādāk, līdz pat tam ka ir jāizlasa "Tās dienas acīm. Gandrīz dienasgrāmata" (1959, 2. izdevums 1975) - tas otrais gads ir atkārtotais izdevums, kas ASV armija piedzīvoja apkaunojumu Saigonā - un tā grāmata atradās publiskajās bibliotēkās un tur ir pieminēta cilvēku izvešana 1949. Es domāju, ka Ojārs bija godīgs pret savu sirdsapziņu.