Sarunu forums
Ikdiena => Virtuves pieredze, padomi, prieki => Tēmu iesāka: dip 2020. gada 15. novembris, 10:57:35
-
Taisu savu sautējumu un prātoju - kā mainījusies ēdienkarte? Padomju laikos un tagad. Un vai ir mainījusies.
Lasot mūsu kulināro guru ēdienu aprakstus, nedomāju, ka tā viņas gatavojušas arī pirms gadiem 20-30.
Tātad - ko jūs gatavojāt padomijas laikos? Kas bija, piemēram, uz galda dzimšanas dienā, Vecgada vakarā? Kādi bija tradicionālie pusdienu ēdieni?
Es pēc dabas konservatīva. Pēc manis diez vai varētu skatīt laiku maiņu.
-
Kardināli mainījusies. Man ir garlaicīgi gatavot vienu un to pašu -ja jau jāgatavo.
Es padlaikos vispār maz gatavoju, buljonu no vistu kakliem, vai, atcerēties? Zupas pusdienās vienmēr bija un laikam jau kaut kāds saldais -kompots no lielās 3l burkas. Tagad saprotu, kā mamma žonglēja -no gaļas gabala ar kauliņu izvāra zupu, samaļ frikadeles. Bet zupas viņa vārīja ļoti garšīgas, (izņemot plāno skābeņzupu), tādas es vāru arī tagad
Bja ēdieni, kas riebās -sālītas sēnes, saceptas mērcē, likās rūgtas.
Viesībās visādi marinējumi -ķirbji, bietes, gurķi, protams, rosols , šprotes un pildītas olas.
Mamma cepa plātsmaizes un keksus
Mēs vispŗ ēdām stipri taupīgi, nekādas lielas viesības netika rīkotas, laikam jau visa nauda aizgāja būvniecībā
-
Nebija tāda garšvielu izvēle kā tagad. Lasis/forele bija, ja bija, izteikts svētku ēdiens ar mazuma garšu. Atceros, mamma pati gatavoja šprotes eļlā kā konservos, ja nevarēja dabūt un visi brīnījās, kur tik gardi konservi :D Mamma burvīgi gatavoja, daudzko vēl joprojām gatavoju kā mamma. Vienīgi kompotus negatavoju un konservēju vien pāris mammas receptes, gandrīz visu glabāju saldētu.
Ak jā, un svaigi augļi visu ziemu ar jau nebija. Mandarīni daži, vai kāds apelsīns. Tēvs gan reizēm ostā no jūrniekiem ko nopirka- zaļus banānus, kurus gatavināja skapī starp palagiem :?: vai ananāsu, lai bērni zina kas tas tāds :D
-
Klasiskās pamatvērtības palikušas - štovēti kāposti, cepetis utml. Nācis daudz kas jauns klāt. Vienbrīd, aizrāvos ar dažādiem salātiem. Ilgus gadus negatavoju rasolu, jo negaršo zaļie zirnīši. Manā bērnībā, tos uz svēku galda lika mazās kristāla bļodiņās :) Līdz mazdēls paziņoja,ka viņam ļoti tas garšojot. Netaisu kompotus ziemai, jo ir svaigi augļi. Sulas gan ir pašu spiestas.
-
Atcerējos, ka "šajos" laikos nevāru piena zupas. Kādreiz tika gatavotas gan ar makaroniem, putraimiem vai dārzeņiem. Tika arī zivju zupa ar pienu gatavota no upes zivīm. Vispār svaigu pienu ēdienos maz lietoju.
-
Jā, tagad vairs piena zupas nevāram. Es vārīju piena klimpas, kartupeļu klimpas... Vairāk gan neko taaadu neatceros. Ā, vairs nekad nekad nelieku desu rosolā... vai nu gaļu, un tad tie ir gaļas salāti, vai neko.
Man šausmīgi garšoja kartupeļu klimpas, tās, kas ūdenī vārītas un ar sīpolu - gaļas mērcīti pasniegtas... Nesen atjaunoju prasmi, un šad tad paķēpājos ar gatavošanu.
Kādrteiz "šašlika marinēšana" saistījās ar gaļu, kas peld ūdens, etiķa, sāls, piparu un sīpolu šķidrumā... Un brīnījāmies, ka Kaukāzā tā nemaz gaļu nemarinē. Jāsaka, šašlika mākslu esmu tikai pēdējos gados apguvusi, un sapratusi, ka garšas kvalitāti nebūt nenosaka peldināšana marinādes ūdeņos...
-
Tiešām - piena zupas. Es arī nevāru. Bet agrāk pie mammas reizi nedēļā bija. Un man ļoti garšoja. Toties riebās borščs. Arī tagag nevāru, lai gan domāju, ka nebūtu ne vainas. Man laikam tas vārds nepatīk :mrgr:
Rosols man patīk un sanāk garšīgs. Un tikai ar desu.
-
Pamatā tas pats vien palicis, tikai gaļas kvalitāte ir zem plintusa. Tas pats ar pieniem/sieriem. It kā visa kā ir vairāk un dažādāks, bet nav vairs dabūjams tas, kas kādreiz garšoja. Pie mājas ēdieniem klāt nākuši augļi un dārzeņi. Kādreiz tā pati paprika nebija visu gadu, baklažāni un cita eksotika. Toties zivis bija garšīgas, tagad tādu nav. Kaut vai tās pašas reņģes - svaigas vai kūpinātas, butes, lucīši. Hēēēēh.
-
Mums ir gan agrākās receptes, gan arī dažādi "jaunumi".
Visādi risoto, suši un woki, dažādas jaunas salātu receptes iegājušās apritē. Ja salīdzinu, daudz vairāk dažādu dārzeņu, zaļumu tiek ēsts, mazāk trekni un daudzveidīgāk kā agrāk.
-
Visādi risoto, suši un woki (c) - vo, pēc šitā sajūtos veca :mrgr:
-
To jau nemaz nevar tā salīdzināt, kaut gan vēl dažas nedēļas atpakaļ mammai teicu - atceries, kādi klāti galdi mums bija! Tagad tādus vairs neklājam.
Manā dzīvē mainījies gandrīz viss, jo mainījies piejamo produktu klāsts un iespējas.
Sāksim jau ar to, ka pirms 30 gadiem nemaz negatavoju - ja nu atnākot no skolas uzcepu kādu olu, desas šķēli vai baltmaizi mērcētu pienā un apviļātu cukurā.
Tagad man ne desas, ne baltmaizes, ne cukura nemaz nav.
Toreiz desu grieza arī svētku galdam, tagad īsti nespēju to iedomāties, ja vien tā nav kāda īpaša cietžāvētā, bet arī tad, labāk izvēlētos pršuto vai ko līdzīgu.
Toreiz bija arī zivju desa (man garšoja), bet kurš gan to vairs atceras.
Sieru izvēle bija nabadzīga - nekāda. Atceros, ka mani sajūsmināja tie plastmasas cipariņi, ko no siera varējām knibināt.
Sautējums tad un tagad - divas dažādas galaktikas. Toreiz - kartupelis, kāposts, kālis un "tušonka" (tūristu brokastis), tagad kartupelis var arī nebūt. Visticamāk pievienošu - kabaci, papriku, ziedkāpostu u.t.t.
Toreiz - cepumu, biezpiena torte ar marmelādi .... mmmmmm.... tik gardi! Vai starp vafeļu plāksnēm iesmērēts iesala ekstrakts - kārtu kārtās. Un našķis numur viens - kukurūzas un īrisa desa. Tagad ne tāda kukurūza, ne tāds īriss.
Protams, ir lietas, kas man tradicionālas vēl mūsdienās - štovēti kāposti, zirņi ar speķi un rosols Ziemassvētkos. Protams, viss citos apjomos. Vairs nav "lielā mutes"bļoda ar rosolu.
Ziedkāposti, cukini, baklažāni, paprika, dažādas garšvielas u.t.t. ir ienākušas manā virtuvē. Tad par to pat īsti nesapņoju, jo nezināju.
Ar zivīm bija labāk - nezināju doradu, bet reņģes un lucīšus varēja saēsties uz urrāāāā!
-
Par garšvielām. Arī te esmu konservatīva. Praktiski nekā jauna (man vismaz tā šķiet). Izņēmums ir ugunsrijēja garšvielas - ņipri asās.
Tādu zivju desu neatceros. Atceros siera desu. Tagad tāda ir?
Šokolādes sviests bija gards. Esmu smērējusi tikai pāris reizes.
Atmiņā kūpināts paltuss. Nenormāli garšīgs. Tagad neesmu tādu redzējusi.
Agrāk skābēju kapostus. Nu jau sen vairs nē.
-
Man tomēr patīk gan baziliks, gan rozmarīns. Dažādu veidu pipari un arī čilī.
Olīveļļa ļoti "must have", saulespuķu vairs nevaru iedomāties, arī margarīnu nē.
Sinepes - toreiz bija tikai krievu, tagad ir Dižonas, Angļu un vēl vesels lērums. Tāpat ar etiķiem - bija etiķis un esence, bet tagad vesela garšu pasaule.
-
Toreiz bija nesalīdzināmi mazāka produktu izvēle, un tos pašus vēl vajadzēja "dabūt". Tos pašu zaļos zirnīšus "dabūt", majonēzi "dabūt", gaļu vispār - ooo, dabūju! Mūžīgās rindas veikalos, kur kaut kas "izmests" pārdošanā... Produktu paciņas darbā, pāris "deficīti" ar piedevām - atceraties? Akdies, šodien pat pašai savādi, ka tā var būt, kāds brīnums, ka jaunā paaudze to vispār nesaprot...
Ļoti priecājos par to, ka tagad dabūjami ir visādi augļi/dārzeņi.
Ko šodien novērtēju - ka ir nopērkami jau lietošanai (pus)gatavi produkti. Man, piemēram, šodien i prātā nenāktu pašai sautēt skābos kāpostus - nopērku gatavu spainīti. Ja agrāk būtu pirkusi lielo bundžu ar veselām siļķēm un ņēmusies ķidādama, tad tagad, lūdzu, fileja eļļā, fileja marinādē, majonēzē, tomātu mērcē... Ko sirds (vēders) kāro. To pašu šašliku, ja netīk ņemties vai laika nav, var dabūt gatavu, kaut gan savējais tomēr labāks :)
-
Jā - piena zupas vēsturē. Mūsmājās gan cieņā bija tikai putraimu, grūbu, klimpu vai makaronu. Brālim garšoja piena-pupiņu zupa. Piena dārzeņu zupa pieder pie bērnības pusdienu šausmām.
Kāpostus reizēm mazā porcijā joprojām skābēju pati, jo tad zinu, ka nav nekā lieka, tikai dabīgi skābuši.
No garšvielām kādreiz pamatā bija pipari. Muskatrieksts krājumos bija, bet lietots tika taupīgi, tāpat kardamons.
Bija vēl kanēlis, tikai pēcpadomijā uzzināju, ka tas nav pareizais, bet prastais.
Vaniļas vietā bija vanilīns.
Siera cipariņus arī atceros - baigā vērtība bija :clap:
-
Pusdienu šausmas - jā, piena dārzeņu zupa (piena zivju nav mēģināta), burkānu-zirnīšu sautējums, rauga pankūkas. Nu un protams - pankūkas, pildītas ar sirdi, plaušām. Tesmenis.
-
Jaunās garšvielas -kumins, citronzāle, kaltēti tomāti, vidusjūras maisījums.
Kardamons bija liels dārgums, pie kliņģera lika.
Baziliku iepazinu 80. ajos, pēc braucieniem uz Armēniju, tāpat kinzu.
Jā, visu vajadzēja "dabūt". un kaut kā jau dabūja, pie tukšiem galdiem nesēdēja. Bet esam jaungadā tokajieti dzēruši, jo šampis t(ā saucamais) nebija dabūts. Banāni, ananāsi -tur jau vajadzēja nopietnu blatu
Tiešām -saldās piena zupas pazudušas. Putras gan ēdam -putraimu, grūbu, kartupeļu
Piena-dārzeņu es tagad protu ļoti garšīgu gatavot, visi ēd.
Man toties riebās tā laika smalkais ēdiens- štovēti zirnīši-burkānīši. Bet bērniem garšo un man dažreiz jātaisa "tā, kā vecmāni'ņa"
-
Jā, piena zupas ir izmirušas, kādreiz bija - makaronu, klimpu, rīsu (arī rīsu rozīņu). Un ja vakarā neapēdās, tad otrā rītā tika ielaistas pankūkās.
Arī pankūkas (ābolu, ķirbju, rūgušpiena u.t.t.) vairs necepam.
Panētās karbonādes, kotletes uz pannas, ceptas aknas, miltu mērces, cepti pelmeņi un kartupeļi - zuduši.
Ievārījumus, sulas, burku saļātus - negatavojam.
-
Es gan reizēm vāru piena zupu. Ar makaroniem, citādas negribu. Un burkānu-zirnīšu sautējums man garšo. Un pankūkas.
Un joprojām, kaut cik gadu kopš bērnības pagājis, mans visu gardumu gardums ir eļļā cepti kartupeļi. Žēl tikai, ka figūra neļauj ar tiem aizrauties :mrgr:
-
Produktu daudzveidība, augļu, dārzeņu, ogu, gaļas, zivju, pusfabrikātu, konservu, piedevu, mērču izvēle. Maize.
Ja paši audzē - tik daudz sēklu un stādu, ebay, interneta veikali.
-
Latviešu suši!
Bērnībā bija pats ekskluzīvs (brokastīs).
Laukos vecmamma izcepa cepeškrāsnī veselus kartupeļus ar visu mizu.
Tad mēs tos kartupeļus pārgriezām uz pusēm.
Visu vidu izkasījām uz šķīvīša.
Tad to vidu sajaucām ar pusvārītu olu (kas jau gaidīja uz galda) un svaigi iejauktu biezpienu ar krējumu.
Piebērām vēl melnos piparus.
Visu to samīcījām atpakaļ tukšajā kartupelī un uzlikām "cepuri" pa virsu.
Bērnībā saucām tos par pildītajiem kartupeļiem, jo toreiz vēl nezinājām nosaukumu "suši" :D
-
Latviešu suši!
Bērnībā bija pats ekskluzīvs (brokastīs).
Laukos vecmamma izcepa cepeškrāsnī veselus kartupeļus ar visu mizu.
Tad mēs tos kartupeļus pārgriezām uz pusēm.
Visu vidu izkasījām uz šķīvīša.
Tad to vidu sajaucām ar pusvārītu olu (kas jau gaidīja uz galda) un svaigi iejauktu biezpienu ar krējumu.
Piebērām vēl melnos piparus.
Visu to samīcījām atpakaļ tukšajā kartupelī un uzlikām "cepuri" pa virsu.
Bērnībā saucām tos par pildītajiem kartupeļiem, jo toreiz vēl nezinājām nosaukumu "suši" :D
Variācija par kartupeli mundierī. Kāds sakars ar suši?
-
Tā padomija ar pieejamo produktu klāstu diezgan vienveidīgu visu padarīja. Kad palasu mierlaiku pavārgrāmatas, kas tik viss nav gatavots un bijis.
Saldās piena zupas mūsmājās Ome sauca par krievu zupām un tādas nevārīja.
-
Kāds sakars ar suši?
Ironija.
Tas, ko mūsdienās sauc par suši, manuprāt ir pornogrāfija.
Ja tiešām japāņi ko tādu kā Eiropas suši ēd, tad viņi ir vienkārši perversi.
Tas ēdiens ir idiotisks.
(man garšo, es ēdu jebko, izņemot sēnes, cienu ēdienu, tomēr, lai izgudrotu ko tādu kā Eiropas suši (Japānā neesmu bijis), ir jābūt dziļi seksuāli traumētam bērnībā).
-
Varbūt suši ir kaut kāda globāla mitoloģiska bada sekas Japānā?
Sekojot alternatīvajai vēsturei, tas būtu visnotaļ saprotams.
-
Kurš ir akls?
Suši ir 100 % rituāls ēdiens.
(es tēloju, ka esmu noķēris zivi, un tagad to ēdu par upi KAM?)
-
gribēju ielikt -patīk .. bet sapratu ,ka tas nebūs objektīvi :)
krimsi -par suši pornogrāfiju :smej: ... man vienaldzīgs tas rīsu kumšķis, ierullētais kkamī, bet tu aprakstīji izjusti :)
-
Varbūt suši ir kaut kāda globāla mitoloģiska bada sekas Japānā?
Domā, tāpat kā korejas burkāni Korejā? Tur gan nekā alternatīva nebija, vienkārši bads.
-
Atšķirība ir. Tad paiku kāds uztaisīja, tagad taisu pats. Tagad ir labāk, jo varu izvēlēties
-
Interesanti, tev neļāva gatavot ēdienu? Kāds barbarisms!
-
Tagad ir labāk, jo varu izvēlēties
Izvairīties no suši?
Respect!
-
Tagad ir labāk, jo varu izvēlēties
Vai arī, Tev bērnībā neļāva ēst konfektes (kartupeļu čipšus), cik tik lien, un to Tu tagad kompensē?
-
Mūsmājās piena zupas vienmēr visas bija sāļās - varēja siļķmaizi piekost, vai ceptus sīpolus (mmmm)
-
Vai arī, Tev bērnībā neļāva ēst konfektes (kartupeļu čipšus), cik tik lien, un to Tu tagad kompensē?
Ha ha, tad nemaz konfektes tā nebija -stāv šķīvī uz galda serenādes un neviens neēd. Vai saldējums saldētavā. Un kādi čipši padomju bērnībā :fp:
Kaut kādas kartupeļu plāksnītes parādījās 80 ajos
-
Ha ha, tad nemaz konfektes tā nebija -stāv šķīvī uz galda serenādes un neviens neēd. Vai saldējums saldētavā. Un kādi čipši padomju bērnībā :fp:
Kaut kādas kartupeļu plāksnītes parādījās 80 ajos
Tad bieži bija cepti kartupeļi - tie paši čipsi jau dažkārt sanāca, tik bez garšas pastiprinātājiem. Tām Pērnes kartupeļu plāksnēm nebija ne vainas, bet kartupeļu salmiņi man garšoja labāk.
https://longchips.eu/en/company šādu dizainu gan neatceros.
-
+1 siera cipariņiem un gardajam burkānu-zirnīšu sautējumam.
Vēl atceros, ka bija jāstāv rindā laikam pēc sviesta, kur deva paciņu uz galviņas, tāpēc man bija kopā ar mammu jānīkst tajā garajā rindā. Un reizēm viņa izmantoja dienesta stāvokli un paķēra uz veikalu līdzi pāris no saviem skolēniem un izlikās par daudzbērnu māti :)
-
kādas vēl sviesta paciņas...
Sviesta klucis 40x40x40 cm kubā, apdzeltējis vasarā, no tā nogriež gabalu un iepļeckina brūnā ietinamajā papīrā...
-
Daudzbērnu ģimenēn bija apliecības, kas bija jāuzrāda, bet varbūt tikai īpašajos veikalos.
-
Palasīju, padomāju...
Jā, ir garšvielu lērums veikalā, bet ne zinu, kur lietot, ne lietoju. Maksimums - gatavās "zivju ēdieniem", "steikam" utt. Smalkie deguni jau tagad saraucas, zinu.
Tas pats ar milzu lērumu jauno produktu - visādi dārzeņi, kam nosaukumus neatceros, lēcas, turku zirņi un vēl visādi citi graudi - nopirkt, atklāt, ka negaršo nevienam, un izmest man rokas neceļas. Augļi ir pieejami, bet pārsvarā zaļi. Ēdamu mango neatceros nopirkusi. Tas pats - nopirkt, lai izmestu - negribu atļauties.
Visādi mušļi man nav iegājušies.
Uz galda tie paši ar speķi ceptie zaļie kartupeļi - sīči rauj no pannas un lec gaisā aiz prieka. Indīgās miltu mērces - "mamma, uztaisi mērcīti!". Vārīti kartupeļi (īpaši vasaras beigās - svaigi no vagas) ar gaļu. Arī ļaunajos miltos un olā mērcētu. Kotletes, ceptas aknas, zupas: biešu, pupiņu, vistas, kasparokai (zupas man sanāk nenormāli biezas, šķidrās gan arī nav cieņā). Pankūkas parastās - ar pretīgajiem baltajiem miltiem. Olu kultenis.
Paretam uztaisu frī kartupeļus vai biezpiena pončikus. (Ak, baisā eļļa spaiņiem...) Pelmeņus sīči vāra paši, ja man nepietiek roku normālākām pusdienām.
Vienkārši vārīti makaroni ar gaļu klāt (vai "po flotski"). Modernos ar visādām piedevām un lazanju neviens no mums īsti negrib ēst.
Selgas cepumu/biezpiena torte ar marmelādi - tiek prasīta uz visiem svētkiem.
Mannas biezputra.
Auzu pārslu biezputru (normālu, ar tumīti, nevis cietas plikas auzu pārslas) iemācījos taisīt tikai šogad - bērnībā neiemācījos (mamma nevārīja), vēlāk nesanāca, šogad nejauši izdevās eksperiments.
ROsolu uz svētkiem taisu. Ar desu. Citādi nav rosols, bet kaut kādi gaļas salāti.
Biezo ķīseli (pieprasītākais ir jāņogu - bez mizām) vāru, ēdam ar plombīra saldējumu.
Kekss no aizvecām zaptēm iet uz urrā.
Salāti ar krējumu.
Marinēti gurķi (savējie), tomāti savā sulā (savējie), ievārījumi (ogas savējās). Ievārījumus gan pēdējos 10 gados samīcu svaigas ogas ar minimumu cukura un saldētavā iekšā. Svaigi ir labāki par vārītajiem (ir gan daži, kas jāvāra, ķirši, piemēram, vai plūmes). Kompotus taisu. Pēc tam ar saldējumu noēdam. Vai atmaksājas? Nezinu. Veikala ievārījumi man negaršo neviens, labāk taisu savus, nekā pērku rozā kukurūzas miltu pļurā peldošu vienu zemeni.
Sviestmaizes ēdam.
Principā viss tas, ko gatavoja manā bērnībā un kas tiek mūsdienās apsaukāts par sliktu, indīgu un kaitīgu, ir normāla ēdienkarte. Neieietas man nekādi modernie ēdieni.
Piena zupas gan vāru reti - es cukuru klāt nelieku, bērnus b/d un skolā samaitāja ar cukurainajām piena zupām, mājās neēd.
Skābus kāpostus sautēt gribētos, bet neceļas roka - tas ir process uz stundām 4, bet man istabvirtuve, tad odīs vēl mēnesi visas malas, nekāds nosūcējs neglābs. Pirktie nav atradušies tiešām labi.
Bērnībā kāpostus paši skābējām, to vairs nedaru (pagrabā ēvelēt, stampāt, pabērt dzērvenītes...).
Taisu cepeškrāsnī sacepumus (gaļas gabaliņi, kartupeļi, dārzeņi - kādi pa rokai -, kaut kādas garšvielas un lai sutinās). Tādus agrāk netaisījām.
Suši Eiropas pornogrāfiju manā izpildījumā paretam mēdzu uztaisīt - tas jaunums ēdienkartē.
Maizi bieži cepu pati (lai nav uz veikalu jābrauc) - cepeškrāsnī sanāk labāk, maizomātā vienkāršāk...
Dārzeņu sautējumus mēdzu taisīt - man bērnībā negaršoja, bet manējie ēd.
Kartupeļu klimpas taisos pamēģināt, bet drīzāk neviens neēdīs. :D
Skābputru mana vecmāmiņa gatavoja, nemēģināšu atkārtot (da ij rūgušpiena tagad vairs nav, ja neņem pienu no zemniekiem pa tiešo).
Baltmaizīti, pienā mērcētu un ceptu, ar cukuru, vairs nevar uztaisīt - maize kļūst par jēlu pļeku un necepas. Var tikai no pašu ceptās maizes.
Zivis ēdam reti. Vajadzētu, gribētos, bet cenas nenormālas (lēta ir saldētā pangasija no piesārņotajiem ūdeņiem - paldies, es iztikšu bez).
Uz svētkiem gan nekādus dižgaldus vairs netaisu. Ļoti parēķinu, kas un kad to apēdīs - lai nestāv rosola spainis 3 dienas neizēsts. Parasti kāds viens īpašāks ēdamais (piemēram, suši, kas visiem garšo, pat mazākais izvēlīgais ir pavilcies uz sušiem, vai rosols, vai kādi salāti, ko parasti netaisu).
12 ēdienus uz Ziemassvētkiem ar smiekliņu pielasu - pieskaitu katru konfekšu šķirni, sāli un piparus.
Jau kuro gadu domāju, ka vajadzētu kaut kādu multivāres katlu, kur sabāž visu, un pēc laika gatavu izņem. Tā arī neesmu saņēmusies - ne liekas naudas, ne spēka meklēt informāciju, ne vēlme riskēt, nopērkot kaut ko, kas īsti neder. Un tā kā dārzeņu tīrīšanas un sagatavošanas procesu tas nepaātrinās, tad laika ietaupījums relatīvs.
Bet to laiku, kad vienīgā rotaļlieta ēdienā bija melni plastmasas cipariņi Valmieras siera ritulīša galā es vēl labi atceros. :D
-
kādas vēl sviesta paciņas...
Sviesta klucis 40x40x40 cm kubā, apdzeltējis vasarā, no tā nogriež gabalu un iepļeckina brūnā ietinamajā papīrā...
Sviests apdzeltēt nepaspēja. Pa puskilogramam uz deguna, un pēc stundas tukša vieta uz letes.
Pirkām, kad varēja dabūt, un likām saldētavā (šo piekopju joprojām - akcijas sviests, kad pa lēto, tiek salikts saldētavā).
-
:D
Mums nebija ledusskapja tad... kur vēl saldētavas...
-
Pat mazajam "Minsk" vai "Snaige" bija saldētava. Maziņa jau, protams, un kopā, ne atsevišķa. Un šito čakaru ar to ledusskapju periodisko atkausēšanu...
Bet pelmeņu pakai vai sviesta klucītim vieta atradās.
-
Trix mani nomierināja. Tātad ne es vienīgā. Maizi tik necepu. Neesmu měğinăjusi.
Par apceptu baltmaizi nav tiesa. Sanăk kă senăk. Nenormāli garśīgi.
-
Sviestu var uz ilgu laiku likt saldětavă? Nebiju aizdomăjusies.
-
Es tagad bieži tvaicěju zivis, dārzeņus.
-
Par apceptu baltmaizi nav tiesa. Sanăk kă senăk. Nenormāli garśīgi.
No kuras maizes? Man visas pļekā. Kungu maize laikam vienīgā puslīdz.
Jebkuram mazajam ledusskapelim (ieskaitot 56. gada ZIL) bija augšā saldētavas nodalījums - kopējā apjomā iestrādāta bleķa kaste ar plastmasas durtiņām, kas dzesēja visu pārējo ledusskapja tilpumu, nevis atsevišķas durvis. Nu ja nebija nekāda ledusskapja, tad, protams, nebija nekāda.
Sviests saldētavā (niknajā, 18 + grādi) stāv pusgadu mierīgi.
-
Es ņěmu mazā diametra maizi. Nosaukumu nezinu.
-
Iepriekš teiktajam varu piebilst, ka kopš padomju laikiem neesmu ēdusi jēra/aitas gaļas zupu. Toreiz laikam bija viena no pieejamākajām gaļām.
-
Manās bernības mājās miltu mērces kā nebija cieņā. Tagad arī negaršo.
Par ledusskapjiem - ir ērti, ka jāatkausē reizi gadā, bet ja vecajos ledusskapjos kāds aizķēries siers vienkārši apkalta un tika izmantots siermaizēs, tad tagadējos sapelē un jāmet ārā.
Esot gan tagad arī tādi, kur tas mitrums necirkulē kameras iekšpusē, kad pienāks laiks mainīt, meklēšu ko tādu.
Mēs šad tad kādu jēru nopērkam un tad vāru jēra kāpostzupu.
-
ja vecajos ledusskapjos kāds aizķēries siers vienkārši apkalta un tika izmantots siermaizēs, tad tagadējos sapelē un jāmet ārā.
fiška nav ledusskapī, bet iepakojumā. Papīrā turēts siers apkalst, bet nesapelē. Polietilēnā ietīts sapelēs jebkurā glabātuvē
-
Man nekas plēvēs. Stāv uz porcelāna dēlīša.
-
Augļi ir pieejami, bet pārsvarā zaļi. Ēdamu mango neatceros nopirkusi. Tas pats - nopirkt, lai izmestu - negribu atļauties.
Ir tā, ka daudzus augļus piegādā zaļus un negatavus, savādāk nemaz nevar atvest uz LV. Nopērc zaļus un cietus banānus, pēc pāris dienām būs mīksti un brūngani. Ar mango un avokado tāpat, tik jānogatavina ilgāk.
Mango parasti nepērku, jo nav lēts, un gribas ēst uzreiz. Bet avokado gan man patīk, parasti uz akcijām paņemu vairākus un nogatavinu.
No padomju laikiem atceros, ka svētku reizēs vienmēr tika taisīts rosols, ceptas karbonādes un vārīti kartupeļi. Saldajā - plātsmaize. Lielākām jubilejām tika pasūtīta torte pie pazīstamas konditores, kura cepa mājās. Napoleons viņai sanāca dievīgs. :nam: Starp citu, es ilgu laiku nepratu dzert vienkārši ūdeni, jo man mamma vienmēr ar kaut ko atjauca, jo "kā var dzert pliku ūdeni"... :?:
-
Par "pliko ūdeni' pilnīgi saprotu - man joprojām tā ir, ka nevaru īsti atdzerties ar to pliko ūdeni. Nē nu, dzeru jau, ja nekā cita nav, bet gribas tomēr kaut ko klāt garšai.
Zinu, zinu - dzert pienākas pliku ūdeni, viss pārējais esot ēdiens :mrgr:
-
mums mājās saldinātie ūdeņi ir iznīdēti kā šķira. Augstākais, kas pa svētkiem kādreiz tiek piedāvāts - ūdens, kur citrona šķēle iemesta.
-
Es gan plikā cienītāja :D Iegājies no vasarām laukos, kur ūdeni spainī no pagraba sūkņa nesa, un tā tas spainis ar litra krūzi virtuvē stāvēja, bet mums sīkiem bija paradums ieskriet, ar litru pasmelt un dzert, lai gan par to bāra, ka tā piešmulējam ūdeni (tolaik pārliecība bija - kā var šmulēt, ja ūdeni sūc uz iekšu, nevis laiž atpakaļ :fp: ) Joprojām atceros to aukstā ūdens un alumīnija litra garšas kombināciju.
-
Man "saldinātie ūdeņi" atnāca atpakaļ, kad sāku nopietni pa dārzu un būvi rosīties. Strādājot ēst negribas, bet gribas padzerties un strādāt tālāk. Nu tad vismaz kaut kāda kalorija un kāds mikroelements no tām sulām ienāk rumpī. No plika ūdens pat sviedri vairs nav sāļi.
-
mums mājās saldinātie ūdeņi ir iznīdēti kā šķira. Augstākais, kas pa svētkiem kādreiz tiek piedāvāts - ūdens, kur citrona šķēle iemesta.
Citrons ūdenī ir forši :yes: Pirms dažiem gadiem korporatīvajā pasākumā uz galda stāvēja krūkas ar atsvaidzinošu dzeramo - ūdeni, kurā brīvi peldēja svaigā gurķa šķēlītes. :thinking:
-
Citrons ūdenī ir forši :yes: Pirms dažiem gadiem korporatīvajā pasākumā uz galda stāvēja krūkas ar atsvaidzinošu dzeramo - ūdeni, kurā brīvi peldēja svaigā gurķa šķēlītes. :thinking:
Tas tak normāli! Gurķu, piparmētru, citronu vai apelsīnu ūdens. Zapts- vai sīrupūdeņi nekad nav bijuši cieņā. Uz svētkiem kādreiz vārīja dzērveņu limonādi - skaisti glāzēs izskatījās. Parasti, viesību galdu klājot, salējām jau glāzēs, galds tāds košs un svētku noskaņā izskatījās.
Bet par sākumtēmu. Tad vēl pati negatavoju. Viens no bērnības gardumiem, eļļā ceptie frī laikam uz neatgriešanos aizgājuši, tikpat garšīgi ir vienkārši 2 karotēs eļļas apviļāti un cepeškrāsnī izcepti kartupeļi.
Tagad noteikti mazāk krējuma patērējas. Miltu mērces gan tad, gan tagad ir fui. Priecājos, ka nu ir daudz dažādu garšvielu, izvēles iespēju. Joprojām patīk "nesamuhļītas" garšas, man nevajag samarinētus burkānus, kas ar šīm vai tām garšvielām garšo pēc laša. Labāk ēdu lasi, kas mūsdienās ir gana pieejams.
Garšas sajūtas mainās. Veco laika stila ogu kompotus negribu, un tie arī vairs negaršo, ābolu kompots tik, cik ābolmaizēm bezābolu gados, bet arī nav jau liela vajadzība, Latvijas āboli ir nopērkami - par laimi, bezābolu laiks nav visā Latvijā vienlaicīgi. Saldētava tagad pilna ar visādiem vasaras un rudens labumiem - ogām, dārzeņiem. Krietni feināk par kompotiem!
Piena zupas laikam tiešām vairs nevāra, tolaik man sakarīgākā likās piena zupa ar jaunajiem dārzeņiem un ķilavmaizes klāt. Ķilavmaizes joprojām garšo, laiku pa laikam sataisu, ideāls groziņvakara ēdiens, kas nekad nav palicis pāri. Piena zupa tagad? Oi nē, paldies... Bet ir visādi sieri un biezpiens, kādu vajag 0,5%, 5% vai 9%, garšo joprojām un ēdu.
Putras ēdu tad un ēdu tagad. Dārzeņu daļa uz šķīvja arī noteikti ir palielinājusies, pie tam jaunos sagatavošanas veidos - kādreiz tak ķirbi cepeškrāsnī necepa. Utt.
-
man iet 2 pienazupas -saldā ar āboliem un sāļā dārzeņu ar siļķi vai saceptu bekonu
-
sviestu var salikt burkās un pārliet ar sālsūdeni, nevajag saldētavu, lai pusgadu glabātos. likām lauka pagrabā.
-
Kopš bērnības parasts akas ūdens dzerts. Tagad ar kādu citronšķēli vai dzērveni vai ko tml paskābināts. Vairāk gan laikam tādēļ, lai stāv acupriekšā un neaizmirstu padzerties. Vasarā arī gurķi, vai piparmētru lapas, vai baziliku mēdzu krūkā iemest.
Šodien ejot garām piena stendam tā sagribējās to miežu putraimu piena zupu ar ķilavmaizi vai siermaizi... :) bet sapratu, ne šodien, mani vīrieši šajā drēgnajā dienā to īsti neatbalstīs :D
-
sviestu var salikt burkās un pārliet ar sālsūdeni, nevajag saldētavu, lai pusgadu glabātos. likām lauka pagrabā.
Neuzpeld?
-
kas var uzpeldēt? sviests salikts burkās un pārliets ar sālsūdeni, neba jau ēdamkaroti tur ieliek, pilnu burku, šaurums, kur sākas, tur lej.
-
Nez kādēļ sasmējos par Boba jautājumu un lumberga atbildi