Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Amālija 2021. gada 29. janvāris, 11:05:44
-
Jautājums tiem, kas saguruśi, panīkuśi.
Kas būtu nepiecieśams, lai kaut mazliet uzpildītos, savestu sevi kārtībă?
-
ko Tu jautā sagurušajiem. Ja viņi zinātu, sen jau būtu sevi uzpildījuši.
P.S. es Tev neko neteikšu, jo mans viedoklis un pieredze nav populāri. :n+:
-
Nekāda uzpildīšana neiedarbosies, ja tvertnē caurums
Jātiek vaļā no tā, kas nospiež -pretīgs darbs, attiecības, nesmuka matu krāsa
-
Kādas pāris dienas gulēt līdz vēlai pēcpusdienai ar atslēgtu telefonu un neuztraukties, ka palaidīšu garām svarīgu e-pastu. Aizlaist uz kādu koncertu, kaut vai tepat Rīgā, bet ideālā variantā uz ārzemēm. Beidzot ieviest kaut kādu kārtību mājā, līdz kam rokas parasti aizņemtības dēļ neaizsniedzas.
-
Es jautăju sev. Man varbūt pietiktu ar 3 dienām gar jūras krastu.
-
Nekāda uzpildīšana neiedarbosies, ja tvertnē caurums
Jātiek vaļā no tā, kas nospiež -pretīgs darbs, attiecības, nesmuka matu krāsa
Reno, prosta nogurums, tukśums, nemiers, nespĕks, apātija.
Lai aizśtopětu caurumu, vajag spěku un gribu.
-
Kādas pāris dienas gulēt līdz vēlai pēcpusdienai ar atslēgtu telefonu un neuztraukties, ka palaidīšu garām svarīgu e-pastu. Aizlaist uz kādu koncertu, kaut vai tepat Rīgā, bet ideālā variantā uz ārzemēm. Beidzot ieviest kaut kādu kārtību mājā, līdz kam rokas parasti aizņemtības dēļ neaizsniedzas.
Nu Tu doood! Ar atslēgtu telefonu līdz pusdienlaikam!!!!!!! Pa to laiku taču zemeslode var sākt uz otru pusi griezties, = nervi beiKti;
Uz koncertu - labākajā gadījumā uz kaķu koncertu, = nervi beiKti;
Kārtības ieviešana parasti liek atskārst, ka nekārtība ir daudz lielāka par ilūziju to ātri novērst, = nervi beiKti...
-
ko Tu jautā sagurušajiem. Ja viņi zinātu, sen jau būtu sevi uzpildījuši.
Domā, viss tā vienmēr ir iespējams?
-
Domā, viss tā vienmēr ir iespējams?
Ne viss un ne vienmēr. Tu jau pati zini
-
Tjā, kas vienam der, tas otram ne. Atkarīgs jau, cik liels un no kā radies sanīkums.
Man der atļaušanās dažas dienas pačīkstēt brīžām klusi, brīžam skaļi, ka viss ir sūūūūdīgi un sliiiiiikti, apzinoties, ka tā sajūta ir pārejoša. Vismaz man tā ir. Un tad jau aizcilpot uz mežu, piezvanīt draugam un pasmieties, satikšanās šobrīd laukā uz ielas :) Viss. Neko citu nedaru.
-
Nekāda uzpildīšana neiedarbosies, ja tvertnē caurums
Jātiek vaļā no tā, kas nospiež -pretīgs darbs, attiecības, nesmuka matu krāsa
Līdz kādam vecumam var iebāzt iekš BabyBox?
Tas par tikšanu vaļā no caurumiem.
-
man tas dvēseles pagurums reti kad... Bet pamanīju, ka man personīgi der variants, kad vienkārši ieslēdz kādu skaņu darbu, labāk ko instrumentālu, atslēdzās no pasaules uz kādām 15 minūtēm.... un tas dod baigo lādiņu. Tāda dvēseles uzkurināšana. Nezinu kāpēc, bet dzīve sākas no jauna.
-
Izdarīt kaut kādu darbiņu, kas sen jau rēgojas kā mēmais pārmetums, kaut patiesībā nav ne ilgs, ne grūts. It kā sīkums, bet kaut kā nekad līdz tam rokas nesniedzas un mūždien tik atliec, atliec... Vienkāršu, praktisku, fizisku.
Bet, ja pirms tam bijis miega bads - izgulēties riktīgi.
-
Līdz kādam vecumam var iebāzt iekš BabyBox?
Tas par tikšanu vaļā no caurumiem.
Beidz, tas jau pats labākais motivators. :)
-
Var sameklēt un iekrist kādās komēdijās vai šausmenēs.
-
Pagaidām izdodas sevi uzpildīt. Parasti.
Darbiņš, bet ne uz pilnu slodzi un kad gribas.
Otro gadu vissezonas peldēšanās. Uzlādē baterijas pamatīgi.
Pastaigas pa dabas takām un tāpat vien ar vīru, bērniem, mazbērniem. Ir varianti, liela ģimene.
Vedam mazbērnus dabā, uz kalna. Sniegs ir labs bonuss šajā situācijā.
Ļoti pietrūkst sporta klubs, mājās slinkums, lai gan iespēju daudz.
Uznājk jau reizēm besis, bet samērā ātri pāriet.
-
Visi padomi par koncertiem un pastaigām ir tikai tāda lāpīšanās, pamata problēma jau nepazūd. Ko tas dotu, ja tagad izslēgtu telefonu un 3 dienas gulētu? Pēc tam būtu vēl daudz šausmīgāk.
Man pamata problēma ir, ka visnormālākais darbs pēkšņi var izrādīties par problēmu bumbu (kā pašlaik). Un tur nu nekādas pastaigas nelīdzēs. Tā drīzāk būtu tāda galvas iebāšana smiltīs (sniegā :rofl: )
Tātad mans risinājums ir mest darbu pie malas
-
Reno, ir iestăjies pļekănisms. Konkrětas problĕmas it kă nav. Vai arī ir daudz. Bet vienměr bijis. Pastaigas un daba mani spěj mazliet savākt. Dažreiz pamatìgi.
Katrs jau sevi pazīst puslīdz labi. Nu gandrīz.
-
Nav jēdzīgāk savāķīt preventīvi, ne nogaidīt līdz iestājas tas "pļekānisms"? :?:
-
Es pat nezinu, ko atbildět :?:
-
Kādreiz vienkārši ir visa kā par daudz. Nogurums. Es to saucu par asfalta ruļļa sindromu - to sajūtu, kad tu dari, dari, dari, skrien, skrien, bet šis tev brauc kā braucis no pakaļas un draud uzbraukt uz papēžiem...
-
Nav jēdzīgāk savāķīt preventīvi, ne nogaidīt līdz iestājas tas "pļekānisms"? :?:
Kamēr jumts netek, tikmēr jau nedomā, ka šis varētu būt caurs ticis.
-
Kamēr jumts netek, tikmēr jau nedomā, ka šis varētu būt caurs ticis.
Zināmā vecumā jau sevi daudzmaz pazīsti, kas un kā, cik vari celt, cik nest... kāda loģistika jau ieviešas, ja kāds ekstrēms, tad citādi, katrs var nobrukt. Bet tad ir konkrēts cēlonis.
-
Esmu iemācījies vienu gudrību. Tad, kad sajūtos labi un laimīgs, es šai sajūtai apzināti pievēršos, pieķeros, izbaudot to kā vien iespējams, ar visu savu būtību. Tas pirmkārt dod apziņai šo laimes sajūtas atmiņu un otrkārt tad šai sajūtai ir ilgāka inerce un tā nāk līdzi.
Otra lieta - cik iespējams, deletēju tās lietas un izvairos no tādām situācijām, kas dod negāciju sajūtu. Jo arī tā velkas līdzi. Nelasu to, ko nevajag lasīt, ignorēju to, ko jāignorē. Ar to kopsummā iegūstu pozitīvo sajūtu pārsvaru pār negatīvajām.
-
Laikam esmu primitīvs cilvěks. Emocionălie kritieni, lidojumi. Maz prognozějami. Un man nevajag skatīties sliktas ziņas, pietiek, ja es ieskatos sevī.
-
Tie emocionālie kritieni nav kkas ar veselību saistīts? Kkam bija raksturīgas tādas krasas svārstības, tik neatceros kam pie simptomiem lasīts.
-
Kas to lai zina. It kā ně. Es tāda esmu. Es vismaz tā domāju.
-
Tad jau viss labi. Domāju, ka pēkšņi tas viss uzradies, ka bačas tukšas. :)