Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Broms 2014. gada 25. novembris, 16:57:08
-
Uz tēmu pamudināja pļāpa čatā..
Dusmoties, protams, nav labi, bet ja nu tomēr šīs izjūtas klāt ne sauktas, ne gaidītas, tad kaut kā ar tām jātiek galā.
Kā?!
Valdīties un turēt sevī? Tā nervu kaitēs var iedzīvoties. Ļauties un izpausties ? Tā var administratīvo protokolu saņemt :)
Šķiet, ka šajā ziņā cilvēki dalās 2 lielās grupās - vieni, kuri dusmojas ilgi un lēnām, tipa kā šampi lēnām atver pssssssssss, un otri, kuri dusmas izšauj uzreiz, pofig, ka apkārt viss apliets, varbūt lustra cietusi, bet toties pēc tam miers iestājas strauji :)
Es pie tiem otrajiem:)
-
es mēžu māju :) viss spīd un laistās, es sagurusi un rāma...
-
Es pie tiem, kas krāj burbuļus zem korķa un, kad vairs nevar turēt, tad sprāgst ārā ar lielu šalti, uz visām pusēm un pamatīgi.
-
Ar dusmošanos man tāpat kā ar atriebību vērša horoskopā.Lai sadusmotu, principā, vajag kā nākas pacensties. Bet pēc tam gan neko labu lai negaida.
-
Nu nē - man ir brandsboits prasmīgās rokās - aizskalo kā nieku, bet tikai to, kas pie vainas. Neesu jau marasmātisks vecis, lai pa malām šļakstītos....
-
pamatīgi bojāju savu veselību :(
nedusmojos atklāti
-
Man patīk ka meitenes dusmojās :) tas ir tik tik interesanti, ka ir iemesls vēl un vēl sadusmitāt :D
<banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance> <banana_dance>
-
Es kādreiz lasīju gramatu par to, kā trenējās nindzjas- viņi novilka zeme svītru, stāvot viena pusei svītrai maksimāli koncentrējās uz dusmām un agresiju, pēc tam pārkāpa svītrai pāri un atgriezās pilnīga iekšēja miera stāvoklī. Treniņa gaitā viņi lēkāja svītrai pāri ātrāk un ātrāk :) Man šī metode ļoti iepatikās un es sāku viņu pielietot. Kad dusmojos, iztēlojos otrādi apgrieztu pudeli, no kuras izlīst šķidrums- kad pudele tukša, dusmas ir pārgajušas.
No dabas raksturs riebīgs, tā ka treniņš bija svētīgs un noderīgs.
-
Abeejaadi. Atkariigs arii no dusmu objekta.
flyingcat, baigi labais piemeers ar nindzjaam
-
Dusmas aizgāja kopā ar bērnību. Kad sapratu, ka tās neko nemaina.
Es vienkārši mēģinu izprast kāpēc tieši es esmu tajā situācijā, kas man var sabojāt garīgo un kā tas gadījās, ka man ir jākomunicē ar cilvēku, kurš to var sabojāt. Turpmāk mēģinu izvairīties kā no situācījas tā arī no cilvēka. Ja tas nav iespējams, pieslēdzu iekšējo kontroli un pasaku sev, - Mieru , to gan gribētu redzēt, kā tev izdosies mani nolikt pie vietas. Dīvaini, bet tas nostrādā.
Ja cilvēks tev grib sabojāt garīgo, tad viņš kaifo no tā, ka viņš to Var. Gadījumā, ja tas nenostrādā, tas sabojās garīgo viņam pašam, jo neizdodās. Tad punktu vēl var pielikt, ja beigās, tu viņam, pateiksi,- Kā tev neiet... :hug2: .
-
Mani arī nevar tik ātri sadusmot, bet, ja nu tomēr, tad es dusmas menedžēju. Ja situ, tad situ trāpīgi tieši tam, kas vainīgs, un tā, ka nagus caur jaunu kažoku var just. Bet es mēģinu neaizskart cilvēku patmīlību, turklāt man ļoti nepatīk konfliktēt. Cenšos negatīvas emocijas no situācijas līdzi nenest, "neielaist" un dusmošanos, tā sacīt, "nokārtot uz vietām".
-
Pat nezinu, kādā kategorijā sevi ieskaitīt... Aptvēru, ka pat neatceros, kad pēdējo reizi būtu dusmīga bijusi :confused: Sarūgtināta, bēdīga, aizvainota - jā, bet dusmīga - ne. Laikam dzīve iemācījusi, ka neauglīgas tādas emocijas un priekš sevis paša postošas...
Vispār man stipri līdzīgi kā Olgucim.
-
Vai dieniņ, cik te visi pārsvarā prātīgi un lēnprātīgi - es gan ne. Regulāri uzvedos apmēram šitā :angry: bet cenšos uzsprāgt privāti, nevis publiski.
-
Es nebūt neesmu lēnīga pēc temperamenta, bet cenšos atrast savām dusmām konstruktīvu izpausmi - ne izgāzt, bet izspēlēt vai menedžēt. Un, protams, privātās attiecībās emocijas ir ekspresīvākas.
-
Pilnīgi noteikti esmu ātro dusmu cilvēks. Man gan nesanāk ļoti izpausties rīcībā - audzināšana un izglītība traucē, bet visādi citādi dusmās tvaiks pa ausīm nāk. Pēc kāda brīža dusmas vairs nav aktuālas. Nespēju ilgstoši padusmoties. :big_hug:
-
es Betona biedrībā- ja nav šķēršļu skaļi paklaigāt, dusmas pazūd ātri un patiesībā arī citiem nesāpīgi (kaut varbūt vajag, lai būtu drusku sāpīgi, ja vaininieks dusmām turpat)
-
Reti, bet ja sakrājušās, tad tās ir DUSMAS!!!!! Tad noskan zibeņi, pērkoni un tornado. Diemžēl.