Sarunu forums
Ikdiena => Garāža => Tēmu iesāka: Nāra 2021. gada 28. maijs, 14:41:56
-
Droši vien šeit visas jau tiesības likušas tajos laikos, kad eksāmens notika kladītē :smile:
Ber nu varbūt atceraties. Vnk interese - cik ilgi mācījāties braukšanu, kamēr dabūjāt tiesības? Vai gāja grūti? Es esmu izbraukusi 10 reizes, bet instruktors teica, ka uz jauno gadu gan jau dabūšu tiesības. Faktiski visa atvaļinājuma nauda man aizies braukšanā :rat:
-
Laikam kopā kādas 20 reizes uz braukšanas treniņiem biju.
-
Kad tad eksāmenu kladītē lika? :?:
Pat tajos dziļajos padlaikos, kad es liku, bija teorijas eksāmens ar 10 jautājumiem un praktiskā braukšana. Tiesa, to braukšanu nesalīdzināt ar šodienas - tā, gabaliņš pa taisno un vienreiz ap stūri :mrgr: Kad 2006.gadā liku piekabes kategoriju, man bija pēcpuse putās no ilgās eksāmena braukāšanas, kādas 40 min. :mrgr: Ne jau tā, ka es braukt neprastu vai baidītos, bet ej nu nobrauc tik skrupulozi pēc noteikumiem, lai nekur neko nepārkāptu :mrgr:
Ja nav pašai ģimenē mašīna, ar ko vingrināties vismaz ārpus satiksmes uz kāda laukuma, tad traki, tiešām lērums naudas braukšanā aizies. Trenēties vajag kā nu kuram, kam vairāk, kam mazāk, bet 10x pa manam ir maz.
-
Liku juku laikos (ar kaut kādu studentu atlaidi bija jāmaksā 25%). Otrajā reizē pie stūres (trešajā reizē mūžā pie stūres) izlaida pilsētā, brauc kā gribi :D . Noliku eksāmenu pēc kādām 8-9 braukšanām - pa taisno, nogriezties, noparkoties, mums pa vienkāršo viss bija. Mums vispār braukšanu bija nenormāli maz, liela daļa nenolika. Kas par autoskolu, sen vairs neatceros, ja vispār tāda vēl eksistē. Viss atkarīgs no cilvēka spējas iemācīties un tehniskās domāšanas. Kam ātri pielec, kam vajag ilgāk trenēties.
Vai tagad nav kaut kāds obligātais braukšanu minimums neatkarīgi no tā, vai tu māki vai nemāki braukt? (T.i., naudas iemaksas minimums)
-
Liku pagājušajā gadsimtā, mācījos Berģu autoskolā, ļoti patika.
Nobraucu tolaik obligāto minimālo nodarbību skaitu - 7? 10? Neatceros. Visu noliku ar 1.reizi gan skolas eksāmenā, gan CSDD, gan teoriju, gan praktisko. Bija jābrauc pa Bauskas ielas rajonu, lejā zem tilta, kur aplis, tad kkādas apgriešanās braukšanai pretējā virzienā. CSDD pārstāvis gan teica, ka es esot braukusi kā džigits (domāts, mazliet pārgalvīgi), bet, tā kā skolas pasniedzējs (viņš arī brauca līdzi) droši vien pazīstot manu braukšanas stilu, tad laikam jau esot gatava Lielajai Satiksmei :mrgr:
p.s.tas nekas, ka, gaidot tiesības, skolas braukšanas instruktors iespieda mani kaktā un teica, ka skolas eksāmenu es ar tādu ašo braukšanu nebūtu nolikusi. Bet viņš jau mani arī nemaz tik labi nepazina... :mrgr:
-
Jā, ir obligāti 300eiro jānobrauc - proti braukt vai nē :D es jau šos 300 esmu nobraukusi un pārējais instruktoram ķešā :)
Man liekas, ka agrāk bija ļoti vienkārši nolikt, mašīnu jau arī nebija tik daudz. Kā arī gadi, gadi...Instruktors teica - brauksi gadi + 20 reizes :rat:
Teorija jau bija viegli, bet tā meitenēm vnm esot viegli. Man instruktors saka, ka es nedomājot līdzi, jo gribot pļāpāt visu laiku, tāpēc neiegaumējot, kas jādara.
-
Man jau liekas, mūsu dzīves laikā (nu, tad, kad varējām kārtot tiesības) Rīgā mašīnu vnm bijis ļoti daudz, Valmierā jau būs pavisam vienkārši nolikt
-
Kad liku braukšanas eksāmenu, man bija vienīgais pārmetums - esmu braukusi ar ieslēgtām ugunīm. Bet to man piedeva. Starp citu, nākošajā dienā pēc tiesību saņemšanas, bija izmaiņas likumdošanā - jābrauc ar ieslēgtām gaismām. Tātad var parēķināt, cik ilgi man ir tiesības. Starp citu, dīvaina sakritība - neesmu pārkāpusi līdz šim nevienu no ceļa satiksmes noteikumiem un tai pašā laikā nevienu no tiem neatceros. Aizmirsu jau otrā dienā pēc tiesību saņemšanas. Vienkārši atceros kā instruktors mācīja. Kaut gan jāatzīstas, manas braukšanas prasmes ir pārvērtētas, bet mēs jau to nevienam neteiksim, vai ne? ;)
-
Ielikšu dažas tēzes rezumē.
Protams, tiesības dabūju, bet iztērēju ap 2tk. Varbūt daļēji tāpēc, ka sākumā uztvēru to kā laika pavadīšanas veidu un ļoti neiespringu. Beigās apnika un sāku pa īstam mācīties braukt, bet katru reizi atrašanās pie stūres man radīja nepatiku.
Braucu ļoti labi, kad liku tiesības, bet...kopš tiesību iegūšanas esmu braukusi precīzi 0 reizes, jo nav tādas vajadzības. Darbs tuvu, pilsēta maza, man liekas smieklīgi braukt ar auto, sevišķi vasarā, kad var jaukā laikā ar kājām vai velo. Ja ekskursijās vai ciemos, esmu laimīga, ka vīrs stūrē. Meita atdeva savu veco auto, bet tā tas arī nostāvēja, aizvedām uz laukiem.
Meitai jaunais auto ir automāts, tad nu pamēģināju un domāju - kāpēc pūlējos vispār likt uz parasto auto, ja ar automātu, man liekas, katrs ātri iemācītos, tas man liekas kā spēļu auto, nav nekāda māka vajadzīga. Ko es mocījos un pārējie.. Tak noliec uz automātu un tad ar tādu tikai brauc.
Mani secinājumi ir tādi - ja tu nedomā ikdienā braukt, tad tādas tiesības nav vajadzīgas. Protams, protams, var kādreiz noderēt, bet nu pagaidām pat domas nav sēsties pie stūres, veltīgi izmests laiks un nauda, bet vismaz bij ko darīt tajā kovidvasarā :)
Broņa, kā tev iet ar šo lietu, ja nav noslēpums?
-
Paklausījos vienu otru nesen tiesības likušo - es, nudien, šobrīd tiesības nedabūtu...
-
Gan jau dabūtu. Ja es savā vecumā dabūju :?:
-
Man visi noteikumi būtu pa jaunu jāmācās.
Nāra, nepareizi dari, kaut laukos uz veikalu aizstūrē. Nekad nevar zināt, kad neparedzētā vajadzība uznāk
-
Teorija, medicīna nolikta. Braukšana nav sākta. Nav naudas.
-
Varētu padomāt, ka vienīgais, kas jāiemācās ir ātrumus pārslēgt un stūrēt taisni (tas par automātisko un manuālo). Ar to tālu tiks tikai lauku ceļos. Noder arī satiksmes saprašana un ceļazīmju atpazīšana.
Bet tā pievienjos domai, ka kaut mazliet pabraukt vajag regulāri.
-
Satiksme un ceļazīmes pats par sevi, bet parasti grūtības mācoties ir tieši ar ātruma pārslēgšanu, kamēr iemācās. Automāt.kārbai easy. Tur nav sajūga :rofl:
-
Teorija, medicīna nolikta. Braukšana nav sākta. Nav naudas.
Kā tur bij- pusgada laikā bij jānoliek, citādi vēlreiz jāliek teorija ?
Es mācījos braukt julijs-janvaris 2reiz nedēļā :fp:
-
man nepatīk braukt ar automātu.
kkad 10it +gadus atpakaļ bija milzīgs Chrusler LHS..bāc man likās, ka es viņu nespēju kontrolēt tikai aiz to,ka automāts.Vīrs piedāvā un piedāvā automatu nopirkt, bet es viņam katru reiz skaidroju..ka nēēē... manas smadzenes negribbb nekadas nevajadzīgas pārmaiņas.
Bet jā, to,ka nekad nevar zināt,kad ievajadzēsies tiesības, tas gan tiesa.traki bija ,kad pašos UKijas pirmsākumos vīru aizved uz reģionālo slimnīcu..(Cornwall viss ir tālu) ,tur viņu sačinī un šams man zvana..brauc pakaļ,mājās netieku. OMG! Tad es vēl nebiju nedz pie UKijas braukšanas peišāvusies ,nedz pie mašīnas, jo vīrs braukāja. Likās,ka nosirmošu kamēr tās 1,5h aizbraukšu.
-
aizmirsu piebilst,ka vīrs brauc ar automātu. Bet es spītīgi ar manuāli :) :brauc:
-
Tiesības noliku 1985. gada decembrī - vēl 17 gados.
Tad 2019. gadā izdomāju kārtot BE.
Nācās stipri pasvīst ar figūrām, bet eksāmenu kaut kā brīnumaini noliku.
-
Figūras ir tik bezjēdzīgi, būtu nolikuši reālas mašīnas, ne stabiņus. Tur iemācies, bet realitātē stabiņu nav :rofl: Paralēlā parkošanās bij ok, otrā grūtāka, kur ar aizmuguri jāiebrauc, to reāli arī neizmanto, vismaz manas draudzenes- braucējas.
-
Ir pāris vienkāŕši likumi ar pakaļu iegriežot.Es nekad ar pakaļu paralēlajās nebraucu
-
Likšu vien šeit savus vakardienas izgājienus, kur nekas nenotika.
Sākās ar to, ka aizbraucu no mājām bez somas -nauda, visi dokumenti. Pie Lielupes tilta taustu pie kreisā sāna, nav. Nekas nenotika, griezu atpakaļ.
Iebraucot meitas Lugažu ielas iebrauktuvē, krimināli šaurā, pēkšņi pretī braši parādās DHL busiņš. Nekas nenotika, tur es vinnēju -neceri, muļķi, ka atmuguriski stumšos atpakaļ uz ielu, pilnu ar fūrēm
Braucot mājās, pat nepieļāvu, ka no pagalma dziļumiem var parādīties kāds auto, skatījos uz priekšu, nevis sānu spogulī :fp: . Nekas nenotika, abi nobremzējām
Uz šosejas iebraucu alko veikalā, stāvvieta liela, tukša. Eju iekšā, nopērku ko vajag, nāku ārā -mana mašīna klusi un mierīgi aizripojusi atpakaļ :fp: pa neredzamo slīpumiņu uz iebrauktuves pusi . Nekas nenotika.
-
Labi, ka nekas nenotika.
Visādi gadās, un uzmanības uz ceļa nekad nav par daudz. Trakākais ar to auto aizripošanu. Vienreiz mūžā, pirms gadiem 20, man arī tā gadījās, kad biju paņēmusi kolēğa auto ar automātisko kārbu un, pie mehānikas pieradusi, atstāju to "ātrumā", kā parasti.. Ne pārkingā ieslēdzu, ne roceni novilku. Auto aizripoja, noštopējot kustību, apbraukt šo nevarēja. Mani, bālu atskrējušo, rindā stāvošie apveltīja ar komplimentiem par matu krāsu :mrgr: , bet vienalga biju pārlaimīga, ka auto nevienam nav virsū uzripojis... Šobrīd ir divas lietas, ko atsekoju maniakāli - lai auto nepaliek ripojošs un lai, izkāpjot un durvis aizverot, tā atslēgas vienmēr ir pie manis - pēc tās vienas reizes, kad durvis nobloķējās...
-
Reno ir labs sargeņģelis. Varbūt pat vairāki. :yes:
-
A man, a es... a es palaidu puiku pie stūres, lai mācās braukt. Nu jau trešā reize. Pirmās divas kā jau klasika - ij raustījās, ij slāpa. Trešajā bija sagremojis iepriekšējo, - ne slāpa, ne sajūgu raustīja. Stundu braukalēja uz priekšu, atpakaļ, grozījās, stājās, uzsāka, brauca "stāvvietā"... Ja teikšu, ka var laist uz ceļa, tad melošu kā Zariņa go's, bet progress ļoti priecē.
Žēl, ka vecajam braucamajam tūlīt apskate beigsies, tad arī braukšanai beigas, - liekas naudas nav, bet pie labās mašīnas stūres tomēr nelaidīšu. Derēja gan ietrenēt puslīdz stabilāk iemaņas, kamēr ir pieejama mašīna, kuru nav žēl.
Vot, palielījos... (A varbūt nevajadzēja...)
-
Drusku baisi bija lasīt Reno stāstu..
-
A man! A es... Atceros, ar iepriekšējo vāģi. Piestāju pie Superneto, izķemmēju bodi, eju ārā ar paunām- Čerts. Autiņa nav. Vispār. Pirmais, kas ienāca prātā - beidzot piepildījās tie vairāki sapņu kuros esmu atspērusies meklējusi savi braucamo. Otrais, tie zagļi necik daudz nebūs iedzīvojušies, jo pēc manam domām, vienīgais kas tai kastē bija vērtīgs - jauns akumulators, kuru iespraudu mēnesi atpakaļ. Trešais, beidzot tikšu pie sakarīga autiņa, ar šo man bija mūžīgas problēmas. Un te, ieraugu savu Ķirsi, plača otrā galā. Šis bija smuki noripojis un atduras pret stāvlaukuma nomali. Aiz tās bija padziļa grava, nu labi tas ir sīkums. Vienā vārdā stāvbremzes vietā biju ieslēgusi neitrālo un laukumam izrādās bija kaut kāds nemanāms slīpumiņš. Bet pats galvenais, ka Ķirsim ceļā nebija trāpījies neviens cits autiņš. Tas gan labi.
Otrs gadījums. Aizbraucu uz tehnisko skati, smuki iestājos rindā. Pēc kāda brīža pamanu, ka autiņš pirms manis lēnam atpakaļ gaitā virzās uz manu pusi. Iedomājos - galīgi nojūdzies, man taču nav kur sprukt! Un tiešām, šams ar atpakaļējo bamperi maigi atduras pret manu priekšu. Kašmars. Vecis dusmīgi paskatās uz mani un pabrauc pāŗis metrus uz priekšu. Ēzelis!- nodomāju. Pēc brīža bilde atkārtojās. Šoreiz vecis izkāpj un nāk uz manu pusi. Nolaižu stiklu lejā un esmu gatava teikt šamam visu ko par viņu domāju. Šis sāk pirmais, - Jūs tiešām nevarat ieslēgt stāv bremzi?!... Vāks! Kas būtu domājis, ka arī šim stāvlaukumam slīpums...
:brauc: Vispār, kas tā par modi, būvēt šķībus stāvlaukumus!!!
-
Izrādās, ne es vienīgā :taunt:
-
Man ir tā, ka es vispār nefilmēju ne auto markas, ne krāsas, ne marku. Savu atpazīstu, ilgi ķīķerējot numuru. Draudzeņu auto, ar kuriem braucu vismaz reizi nedēļā - ja viņas nesēž iekšā, neatšķiru un nesazīmēju :?: Ja man kāds pazīstams auto pīkstina(kas tā par modi), nekad nezinu, kurš tas bija.
-
Pilnīgi identiski. Mašīnu atpazīstu pēc tā, kas tur sēž iekšā. Jo krāsas jau daudziem vienādas - balta, melna, sarkana..
-
Oj, Broņ - tas kamēr tev vēl redze laba... Pēc tam sāksies jautrība ar neredzēšanu un sēšanos svešās mašīnās :rofl: Vai vēl trakāk, nesēšanos un lepnu ignorēšanu, jo ko tas sirmais izvirtulis lūr. Izrādījās, ka 100 gadus neredzētais vedējs pa tiem 100 gadiem bija nosirmojis un izskatā pamainījies :rat:
-
Par manu auto neatpazīšanu. Man jau tas liekas normāli.
Šodien ar draudzeni, ko redzu retāk, sarunāju tikšanos. Viņa atbrauca mani savākt. Auto kā auto, ne sarkana, ne atšķirīga, iekāpu- braucam. Atbraucām, pakafijojām, , ejam ārā, stāvlaukumā es saku - kur tas tavs auto? Viņa norāda, pieejam, es prasu - kāpēc tev numurzīme zila? Viņa saka - tā ir Tesla, mēs taču jau pagājušreiz braucām.
Nu, Tesla tad Tesla, nu, elektroauto, laikam kruti, bet man tas neko neizsaka. Mājā stāstu meitai. Viņa brīnās - oho, nez vai mūsu novadā :rofl: vēl kādam ir Tesla - un tu jau otreiz brauc un nepamanīji?
A kas man bija jāpamana? :?: Nepamanīju neko :?:
mani var vizināt vai ar vecu vai ar jaunu - nav atšķirības :rofl:
-
Dīvainākais, ka klusumu nepamanīji. Bet gan jau pļāpāji :taunt:
-
Es pat nezinu, kas ir Tesla. Vārdu tādu dzirdējusi esmu, jā. Bet, vai jāapbrīno vai jāšausminās, nezinu.
-
Nē nu jūs, dāmas, gan dajoķe :alt: :mrgr:
Kaut gan, figviņzin, varbūt katram savs aklums - es, savukārt, nepamanu, kas kuram mugurā uzvilkts, ja vien tas nav kaut kas super ekstraordinārs. Bet auto gan ievērošu :mrgr:
-
hahah :) man likās,ka man vienai, galvenais lai tas autiņš kust no punkta A uz punktu B un vairāk neko man no viņa nevajag.Bet mašīnas atškiru pēc kkā ..fvz :scratch: .. dēla mašīnu(kad piem.piebrauc lidostā pakaļ) atškiru pēc tetovējuma..nuu tb pēc bildes uz pakaļējā spārna.
Znota mašīnu pēc jancīga karekļa iekšā pie spoguļa. Mūsējās abas divas pēc LV karodziniem uz jumta pie antenām . . Tie karodziņi tapēc ar pielikti, lai stavlaukumā redzetu,kura mana mašīna :)
nu tā man tā atpazīšana apmēram, bet ja piebrauc kkādi paziņas vai kas..man pilnīgi pofig ar ko, kaut ar zirgu.
Aaa rēcīgi bija. Pavasarī kamēr es pa LV vīrs nomainīja mašīnu ..tb vienu kkādu uz citu kkādu. Zvana, stāsta ,es pukstu,jo man besī..bet nu pofig. Atbraucu mājās,priecīgs kko stāsta ,plātās,rāda...es visu noklausos, noskatos un sāku domāt,bet kāda tad bija tā iepriekšējā??? viss, neatceros. Nebūtu stāstījis, mož i nepamanītu,ka nomainītas (nu lab ,tik traki nav ..bet uz to velk,jo man tas tiešām nav svarīgi )
Teslu atšķirtu :rofl: un pamanītu.
-
A es, a man... :D :D :D
Reiz jaunībā, kad zāle zaļāka, zvirbuļi resnāki un vēl smadzenes bija vietā, izeju no mājas, eju pie mašīnas, kas stāv pāri ielai (vismaz gadus piecus jau manējā, mīļā), slēdzu vaļā, bet neslēdzas. Izmēģinu šā, izmēģinu tā, - atslēga noklājusies. Bāc, šaize... Kamēr grābājos, pēkšņi pamanu, ka šī nav (pieņemsim) zila, bet zaļa. Un durvis divas, ne četras, un kaut kādas uzlīmes... Vienīgais, šķirne pareizā. Manējā stāv pāris vietas tālāk. Bet tak skaidrā prātā un pat gulējusi...
-
Laikam mans vistrakākais piedzīvojums auto sakarā bija Hamburgā, kad bagažniekā saliku pirkumus, pirms tam turpat blakus noliku atslēgas un telefonu, un aizvēru bagažnieku ciet :faint:
-
Eh, man tik trakākais ir bijis neapstāties pirms krustojuma ar galveno ceļu, joprojām nezinu, kas notika. Sajūta, ka toreiz atslēdzos uz īsu brīdi, aizmigu, pazaudēju samaņu, vai vēl kas, nezinu, bet labi, ka otrs šoferis paspēja noreaģēt un dikti lamājās pēc tam... Atceros, ka to zīmi redzēju, vēl nodomāju, ka tūlīt būs jāstājas un viss. Nebūt nav jābūt dzērumā vai jābrauc pa slidenu ceļu, lai šitā izpildītos.
Labu brīdi pēc tam bija mazliet bail pie stūres sēsties. Braucu jau tāpat, protams.
-
A es, a man...!Atceros kādu ziemas rītu. Jābrauc uz darbu. Autiņš ( mans pirmais ), sniega kupena pāri, stikli aizsaluši balti. Nu ja, rīta rosīšanās. Iekāpju mašīnā lai ieslēgtu sildīšanu un atrastu skrāpējamo birsti. Ar sildīšanu nekas nesanāk, degvielas tik cik līdz benzīntankam tikt. Atrodu skrāpi, gribu izkāpt - durvis aizsalušas, pavisam. Otras, pasažiera pusē arī! Visi bleķi kustās, bet vaļā neveras! Kašmars, kaimiņi visi jau no stāvlaukumā izbraukuši, un kurš mani te vispār redzēs - autiņš kupenā, logi balti! Vāks! Prātā smuka bilde, kā mani te atradīs pavasarī atkušņa rezultātā. Paķeru mobilo, tam baterija arī gandrīz tukša, meklēju kontaktos atrodu kaut kādu Māri, liekas ka no servisa. Zvanu, šis vēl gultā. Divos vārdos pasaku, ka tūlīt nosalšu. Pēc minūtēm 20 džeks ir klāt. Pirmais, ko izdara, viegli atver aizmugurējās durvis. Izrādās, ka tās parasti nepiesalst... es pēc tam reizes trīs to faktu izmantoju. Ja durvis neveras, nogaidīju kad placis tukšs un kāpu pa aizmugurējām un tad pāri visiem sēdekļiem... nu jūs varat iedomāties.
Jā un to Māri arī atcerojos. Viņš bija tas kurš servisā man nomainīja riepas un jautāja, ko darīt ar vecām. Es šim teicu, varbūt drošībai var vienu atstāt rezerves ritenim. Šis jautāja, vai tad man bagāžniekā nav. Atbildēju,- Es labi zinu, kas ir manā bagāžniekā. Un tad viņš to atvēra un "atrada" rezerves riepu un pat domkratu...
-
Itin labi varu iedomāties, ka var kāpt aizsalušā autiņâ IEKŠĀ pa bagāžnieka durvīm (pašai ir gadījies), jo raujot sānu durvis riskē salauzt rokturus, bet, ka ārā nevarētu tikt pa tikko virinātām durvīm, tas tā dīvaini šķiet... Šamās vienā acumirklī paguva tâ piesalt, ka ar plecu no iekšpuses nevarēja atspiest? :?:
-
man teica, ka mēlīte pielipa. Par laušanu pat prātā neienāca. Vispār, ziemas riebjas - durvis aizsalst, akumulators nosēžas, mašīnas jārok no sniega ārā... vienīga cerība globālo sasilšanu. Vai jābrauc dzīvot uz Angliju, tur ziemā 2-3 sniegs uzkrīt