Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: reno 2021. gada 14. jūlijs, 13:21:55
-
Sākās čatā ar Vaļa mammas pulksteni, ko valkā MM.
Kādēļ nevar dāvināt, mantot pulksteni? Sienas var, rokas nevar?
Somu uz grīdas nelikt -elementāra higiēna, jo pēc tam var nolikt uz galda
Lombardā gan nepirktu gredzenu vai taml. Laikam vispār neko.
-
Oi, bija mums te tēma par racionālajiem izskaidrojumiem...
Es joprojām 3x piesitu pie koka, lai kaut kas pieminēts un nevēlams nenotiktu :)
-
Kā atbildi pārkopēšu no čata savus uzskatus:
reno: kur tādi aizspriedumi rodas un saglabājas? Diezgan smieklīgi, sorry
Minne: no senā pamatinstinkta - bailēm
reno: gari, spoki?
Minne: vēl senāka - no nāves
Minne: bet tur nāk uzslāņojumi, ne tik tieši izpaužas kā bailes no nāves, nebūtības
Minne: instinkts liek izdzīvot - aizsargāties, bēgt vai sastingt
Minne: ar visādu rituāli un māņticību palīdzību cilvēks sev palīdz "aizsargāties"
-
Ir lasīts par tradīciju, ka jaunais/ topošais vīrs mātes gredzenu vai kādu dzimtai piederošu rotaslietu uzdāvina sievai/līgavai. Kāpēc lai nevarētu Valis dāvināt mātes pulksteni MM? Ja MM tas nepatiktu, tad taču nenēsātu :?:
Lombardā pulksteni es noteikti nepirktu. Senākos laikos tante man ir atdevusi savu zelta pulksteni - neesmu nēsājusi, laikam kaut kur mammas mājās mētājas. Vīram onkulis arī ir atdāvinājis savu lidotāja pulksteni. Šķiet, ka skaitās retums. Kaut kur stāv nobāzts.
-
Un ir lasīts par nelaimi nesošiem gredzeniem. Kas tik nav lasīts :mrgr:
-
Par smieklīgajiem -es arī piesitu pie koka un spļauju pār plecu :rofl:
Pirms ceļa apsēžamies
Nokritušu maizi, ja ne bučoju, tad vismaz nopūšu gružus
Gan jau atcerēšos vēl kādus rituālus
Nosaukumā "rituālus" vajadzēja pielikt :)
-
Melns kaķis - spļauju.
Pirms gara ceļa apsēžos.
Nokritušu maizi bučoju.no gultas ar labo kāju.
Svarīgās lietās, kas atkārtojas, viens un tas pats apģērbs.
Nedāvinu daudzas lietas.
Uz kapiem nevelku neko jaunu.
Nazi ar asmeni uz augšu nē.
Padomāšu vēl. Man daudz :mrgr:
-
kā tas ir -ar asmeni uz augšu? Tas ir, ja liek kādā glabāšanas traukā?
-
Nu re, pašas nenēsājat svešu, lombārdā arī nepirktu, bet MM lai tik nēsā.
Priekš viņas tas ir svešs priekšmets. Jā, Valim tuvs un dārgs, bet ne viņai. Personīgas lietas saglabā īpašnieka enerģētiku, kas citam var būt nevēlama. Un, lai neizaicinātu likteni, labāk tādas lietas nepieņemt un nenēsāt.
Šādi uzskati tiek klasificēti kā "māņticība", lai nu tā būtu. Bet tad turpat jāliek arī "ticēšana dievam". Nez, kāpēc par to neviens nebrīnās un skaidrojumus nepiemeklē?
-
Asā daļa uz augšu. Tā dažreiz noliekas.
Nesveicinos un neko nedodu pāri slieksnim.
-
no šitās plejādes es laikam tikai sliekšņa un rokošanās kārtību ievēroju. Nujā, omcenes šmotkas laikam gan nevienam tuvam cilikam nedāvinātu. Pašam ir pāris fātera štrumentu darbnīcā, bet tas ir kas cits. Heritāgi priekšmeti
-
Nekāpju uz kanalizācijas šahtu vākiem, nesveicinos pāri slieksnim, paskatos spogulī, ja iznāk atgriezties, kad kaut kas aizmirsts.
-
Man nepatīk uz ielas atbildēt uz jautājumu - cik pulkstenis. Izskaidrot nevaru.
-
Nelielos ar mazbērnu bildēm.
Neesmu braucienu, pārgājienu organizators.
-
Mierīgi valkāju svešu, atdotu, nopirktu, dāvinātu; vienīgi lombardā nepirktu, cilvēks jau aiz labas dzīves neizpērk. Tikai nevajag neko par "enerģijām"
Nupat Skandināvā iepirkos -sajūtu tikai prieku par atradumiem
-
Žīdam esot jāsāk diena ar viltību, piem. uz Brīvības ielas goju apturēt un pajautāt "kur ir Brīvības iela". Man reāls gadījums, protams, uzrāvos.
-
Žīdam esot jāsāk diena ar viltību, piem. uz Brīvības ielas goju apturēt un pajautāt "kur ir Brīvības iela". Man reāls gadījums, protams, uzrāvos.
Viņiem esot vēl piektdienā kādam jāpaprasa, lai kaut ko iedodot. Un nederot variants, ka pasaka, lai pats paņem, tur ir. Vajag, lai iedod rokās. Kolēģe šito pastāstīja.
-
Reāli kaitina paradums, ka naudu nevar dot rokās, jānoliekot uz galda un otrs tad paņem.
-
kopš sāku apzinaties ar savu prātu,kā strādā ticējumi, uz stingrāko noteicu..neinformēt mani par tādiem.
man tas izdodas diezgan viegli,jo es māku piekopt aiziešanas taktiku, kā arī selektīvo klausīšanos un liekā nodzēšsanu :D
būtībā visi ticejumi ir pa lielākajai daļai vajadzīgi un noderīgi..jo lielākā daļa cilvēces nav sevišķi gudri..un tad nu vajag tos... salasi nagus kad nogriez,ja nē velns cepurei nagu uztaisīs . nu a ko darīt ja citadi tie kopiti mētatos pa apkārtni.tas pats par matiem un visp visām sadzīves leitām.
aa mistiskie tiecējumi ir tikai baiļu slāpēšana un atbildības pārvelšana un kādu no malas...
mūsdienās ticējumi ir nomainīti ar instrukcijām un vadlīnijām. Ko darīt,ja nav prāta, un viss ir jāsaka priekšā. :murmur: nelikt bērnus un dzīvniekus veļasmašīnā, nebāzt plastika maisiņu uz galvas....
-
Reāli kaitina paradums, ka naudu nevar dot rokās, jānoliekot uz galda un otrs tad paņem.
Par naudu neesmu tādu ievērojusi, bet ar nazi u.c. asajiem priekšmetiem gan.
-
Par naudu ir. Es jau arī vairs nedodu nevienam rokā, bet nolieku uz kādas virsmas. Nevar jau zināt, paņems uzreiz vai vajadzēs nolikt, lai var paņemt...
-
un vēl.. vienā vietā ticējums strādā.. nu nedot naudu rokā, piemēram :) aiz stuura neviens par to ticējumu nezin, visi dod naudu roka un dzīvo laimīgi ,sava nezināšanā :D
p.s viss mīlīši ir galvā, itin viss(katram savā ) :coffee:
-
Tak neviens jau nenoliedz, ka viss galvā :) Bet pļāpāt interesanti.
Nomazgāt auto sānus, lai beidzot nolīst? Tas no mūsdienām.
-
Jā, viss galvā. Tā apgalvo mana kolēģe, kad saku, ka man kondiška pūš virsū. Tas nevar būt, jo nevar būt nekad. Tā ja.
-
es ar tikai pļāpāju :smoker:
-
par tām lietotām lietām... Ja tādas tiek dāvinātas, tad iesaka iedot pretim kādu kapeiku jeb santīmu. Tad tas skaitās pirkts "no starpnieka". Līdz ar to it kā nonivelējās nelāga aura. It kā. Jo pārdotai lietai ir starpnieks. Kaut kas tur laikam ir, jo neviens daudz par tādām lietām nedomā pērkot kaut ko nebūt antikvariātā. Un tur lietām ir daudz bagātāka vēsture un īpašnieku saraksts. Lombardos gan nepirktu, tur lietas vai nu zagtas, vai nu trūkuma dēļ nodotas. To gan ne. Fātera vai omes palikušās lietas mani neuztrauc. Viņas ir bijušas ģimenē un tur arī paliek. Par pārējo es neko daudz neuztraucos. Ieplīsušie spoguļi, trauki, melnie kaķi. sievietes ar tukšiem spaiņiem no paša rīta man vienaldzīgi. Var būt tikai zīlītes, kas sit pie rūts. Un viedie sapņi... pašai bija pārītis, kas nāca, kā brīdinājums, bet tur neko daudz nevarēja mainīt.
-
Amālij, a kāds kondiškai sakars ar ticējumiem?? :scratch: tā ir un būs vienmēr ,ka ļaudis dažadi.
meita katru dienu nāk majās pukstēdama par kondisku.. divi kolēģi kuriem vajag un viņa kurai nevajag.. vairākums vai zinies vienmēr vinnē :)
-
Mellene, vai tik tu tā nebiji, kas tur vāca tos ūdeņus kurā tur datumā, dzīvus vai mirušus :?: Atceros, vēl tēma bija, kur visi villojās, kurš tic, kurš netic.
-
Man nav ticējumu un aizspriedumu.
Vienīgi nerakstu darba atskaitē, ka viss izdarīts, kamēr nav izdarīts.
-
aaa :faint: ... atkal.. :)
gribu un vācu :)
es taču nekur neteicu,ka nepareiz ir kkas ...es teicu,ka katram sava galva un katram pēc viņa ticības ..kur pretruna?tam ,kurš tic,tam strādā(jebkas) un tam kurš netuic..tam nestrādā..pofig ko pārējie gribēs.p.s tu laikam nesaproti manu domu vienk..bet tas ar nav svarīgi ..
-
Iespējams, ka pārpratu. Jo man radies iespaids, ka esi izteikti māņticīga. Nezinu kādēļ. :?:
-
par tām lietotām lietām... Ja tādas tiek dāvinātas, tad iesaka iedot pretim kādu kapeiku jeb santīmu.
Vo, atcerējos. Mana māte teica, ka dzīvnieku vai stādu nevar dāvanā pieņemt, kaut kas pretim jādod, kaut simbolisks. Citādi neaugs/neiedzīvosies. Vai arī stāds labi augs, kurš nozagts. Nu ne jau tā, ka izrakts un tukša vieta, bet nokniebta atvasīte vai sauja sēklu. Tātad vai nu pērc/maini vai zodz, bet dāvanā neņem ;)
-
Šinī sakarā man nāk prātā atgadījums ar puķēm. Padomju laiku beigās tikām pie dzīvokļa. Jāgādā arī istabas puķes. Ir tādas vīteņveidīgas, ieaudzē, iespraužot nolauztu galīņu. Toreiz vienā iestādē gāju pēc pararaksta aktiem, kāpņu telpā auga tas augs. Nolauzu zarinu, bet kāds nāca, pamatīgi izbijos, iznāca īsta zagšana. Un tiešām izrādījās, ka šis augs aug krietni labāk kā otrs, ko iedeva kolēğa. Tāds mans piedzīvojums ar zagtu augu.
-
tuk-
:faint: :n+: :smoker:
-
"nesveicinos pāri slieksnim"
Vot šito paskaidrojiet, lūdzu!
Es piezvanu pie durvīm, cilvēks atver. Tad man ne labdien, ne sveiki, uzreiz jāsaka, lai iznāk ārpusē, jo es gribu sasveicināties? Vai jāsperas iekšā neaicinātam, lai var sasveicināties un pateikt, kālab esi ieradies?
-
Tas domāts atvadoties, kāpēc, nav ne jausmas.
-
Tas domāts - spiest roku. Ne jau teikt labrīt.
-
"nesveicinos pāri slieksnim"
Vot šito paskaidrojiet, lūdzu!
Es piezvanu pie durvīm, cilvēks atver. Tad man ne labdien, ne sveiki, uzreiz jāsaka, lai iznāk ārpusē, jo es gribu sasveicināties? Vai jāsperas iekšā neaicinātam, lai var sasveicināties un pateikt, kālab esi ieradies?
Nesniedz roku pāri slieksnim. "Sveiki" jau var pateikt, tas neskaitās.
Tāpat priekšmetus nesniedz pāri slieksnim.
-
Vienā filmā bija, ka centās nestāvēt durvju ailā, jo tad redz (vismaz tā filmas varone redzēja) tur esošos ļaunos rūķus, un viņi laikam varēja kaut kā kaitēt.
Tagad reizēm to atceros un cenšos tur nestāvēt. :smej:
-
Roku spiest un sasveicināties ir IMHO divas dažādas lietas, kas mēdz tikt darītas gan kopā, gan atsevišķi.
"Nesveicinos pāri slieksnim" teica Mary, un sievietes roku sniedz ļoti reti. Tāpēc arī nesapratu, kā izveikt sasveicināšanos sievietes izpildījumā, neatrodoties slieksnim otrā pusē.
Nez, es vados pēc savām izjūtām. Dāvinātājam par zeķēm centu iedošu, pie sevis klusi paraustīšu plecus, bet ja viņam tā vajag, lai ir. Daudz aizspriedumus zinu; ja redzu, ka cilvēkam būtiski (piemēram, norāda, lai naudu nedodu rokās), izdaru kā viņam vajag, man vienalga.
Pat nezinu, ko ņemu vērā. Nelieku apavus ar purniem pret durvīm, to man viena dziedniece teica. Un nekaru žāvēties apģērbu ar kreiso pusi uz āru, tas arī no viņas.
Somas nelikšanu uz grīdas zinu (kolēģe to skrupulozi ievēroja, un metās mani glābt, lai es savējo nelieku uz grīdas), kādu laiku eksperimentēju un ievēroju - naudas vairāk nekļuva. Par to naudas nedošanu rokās man nav viennozīmīgas pārliecības. Šķiet, ka kaut kas tur ir, bet maniakāli nepieķeros. Tiesa, kad dodu rokā naudu (piemēram, tirgū par ogām), jo cilvēks roku ir pastiepis, tad iedošu, lai viņam tā pastieptā roka nav kā noraidīta, bet faktu vienmēr pamanu. Varbūt jāpadomā nopietnāk par to.
Nemuļķošos ar šķīvīti un garu saukšanu, pārāk daudz ir nezināmā un pārāk daudz zināmā, lai man nebūtu pārliecība, ka mūsu 3D pasaule ir izolēta un droša un ka "otrā pusē" nekā nav. No kapiem neko nenesīšu mājās. It kā neredzu jēgu, bet tomēr. Ne velti buras ar kapu smiltīm (to, ka ir cilvēki ar spējām ietekmēt citus jeb "burties" es nenoliedzu, - tādi ir), kaut kas tur ir.
Mēģinu nekāpt uz sliekšņa. Stāsta, ka tur mājas gariņš dzīvojot. Pārbaudīt nevaru, bet man nav grūti pārkāpt. Man ir pārliecība, ka paralēlā pasaule eksistē.
Nepatīk lombardi, tieši tāpēc, ka lietas ir vai nu zagtas vai no grūtībās nonākušajiem.
Lietu enerģētika eksistē. Kas to jūt, kas nejūt, tā cita lieta. Man nojautas un nevēlēšanās kaut ko ņemt vai darīt parasti izrādās ar iemeslu. Citiem neuzspiežu, daru, ko es sev uzskatu par pareizu. Citiem ir citas "pareizības", kas der viņiem. Tajā skaitā neticēt nekam, ko nevar aptaustīt.
-
Paldies, Trix. Par drēbēm uz kreiso pusi. Nezināju. Jā, kurpes arī nelieku ar purniem uz durvīm.
-
par naudas došanu rokā -tirgū pati savām acīm redzēju, kā pārdevēja smuki pabīdīja monētu zem īkšķa spilventiņa un vīrietim (protams, tos vienmēr šmauc)rāda plaukstu un saka -jums te 20 santīmi pietrūkst
-
Oi, man vesela kastele ar 1santībniekiem no tirgus sakrājusies, nekad neskatos, ko un cik man izdod :D
Man ar zināmu regularitāti, īpaši rudens/pavasara sezonā, tikai viens ticējums piepildās - nepaņemsi lietussargu, būs lietus, paņemsi, nebūs. :mrgr:
-
"nesveicinos pāri slieksnim"
Vot šito paskaidrojiet, lūdzu!
Es piezvanu pie durvīm, cilvēks atver. Tad man ne labdien, ne sveiki, uzreiz jāsaka, lai iznāk ārpusē, jo es gribu sasveicināties? Vai jāsperas iekšā neaicinātam, lai var sasveicināties un pateikt, kālab esi ieradies?
varētu domāt, ka vienīgā iespēja satikt cilvēku durvju ailē ir tikai tad, ja zvana pie durvīm :mrgr:
-
Reāli kaitina paradums, ka naudu nevar dot rokās, jānoliekot uz galda un otrs tad paņem.
a kāds skaidrojums, ka naudu nedrīkst dot rokā? Es galīgi neesmu lietas kursā, visu dzīvi neesmu pievērsis tam uzmanību
-
ja noliek uz galda, sķīvītī utt. skaidri var redzēt, cik tur ir
Kasieres veikalā nekad neņem naudu pa taisno rokā
-
nez, neviens kravas mašīnas šoferis, kas piegādā kravas (tie tādi man populārākie skaidras naudas darījumi) nekad nav pasniedzis šķīvīti, lai es tur nolieku naudu :smej:
-
nez, neviens kravas mašīnas šoferis, kas piegādā kravas (tie tādi man populārākie skaidras naudas darījumi) nekad nav pasniedzis šķīvīti, lai es tur nolieku naudu :smej:
Ai, nu viņi jau kā meža cirtēji, neko nesaprot no smalkajām vibrācijām :mrgr:
Dodot naudu citam rokā, nevis no liekot uz kādas virsmas, tu sev paredzēto naudu "atdod citiem".
-
Cik zinu, tad nesveicināšanās un neatvadīšanās apskaujoties vai sabučojoties pāri slieksnim, ir ticējums, ka var vairs nesatikties. Un laikam arī skaitās kaut kā nepieklājīgi. Nu, un vispār, šie ticējumi un aizspriedumi bieži vien mēdz būt arī neizskaidrojami. Kāds tuvinieks pasaka, ka tā nevajag darīt, un tas kļūst par paradumu.
-
varētu domāt, ka vienīgā iespēja satikt cilvēku durvju ailē ir tikai tad, ja zvana pie durvīm :mrgr:
Es kaut kur teicu, ka vienīgā? Pasvītrosi?
Nesapratu tavu uzkasīšanos.
Tāds piemērs tāpēc, ka citur, publiskās vietās, pārsvarā ir iespēja ieiet un pēc tam pasveicināt, jo kabinetos durvis tev atvērt visbiežāk nenāk.
Es runāju par "Labdien!", nevis par apskaušanos, sarokošanos un bučošanos. Vai arī vārdiska sasveicināšanās neskaitās sasveicināšanās?
-
neņem pie sirds, galvoju, ka šī nav pēdējā reize, kad uzkasos! ;)
-
neņem pie sirds, galvoju, ka šī nav pēdējā reize, kad uzkasos! ;)
Nu, skaties! Ezīti, kad viņš sāka pārāk kasīties, mazgāties aizsūtīja! Un, kā zināms, ezis – lepns putns, neiespersi – nelidos. ;) :big_hug:
-
Neatstāt neko slimnīcā.