Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: dip 2021. gada 21. novembris, 18:39:40
-
Jautājums par dzimšanas dienām. Vai jums ir kaut kāda īpaša noskaņa/ sajūta savā dzimšanas dienā? Vai ir kaut kādi rituāli?
Jautāju tāpēc, ka man pārsvarā ir ļoti īpatnējas sajūtas. Es jūtos kā svaiga brūce. Ļoti jūtīga, ļoti sevi sargājoša.
-
Dažādi. Bet par tām sajūtām- tas ir pilnīgi dabiski, jo visas bioritmu līknes pirms un pēc dzimšanas dienas ir tuvu nullei. Cilvēks ir tāds uz neko nespējīgs. Ja mirst dabiskā nāvē, ļoti bieži tie datumi ir tuvi. Tu tak pa kapiem staigā- pievērs uzmanību!
Un, ja kas- apsveicu dzimšanas dienā! :flowers: Ja nu es palaidu garām.
-
Daudz pamanāmāk izlien "neviens mani nemīl, nevienam es neesmu vajadzīga" sajūta. Ne ar ko jau tā diena neatšķiras no citām - viss tāpat uz mana kakla, un vēl jādomā, kur puķi nolikt. Ja vēl dzimšanas diena būtu kādā saulainākā laikā, nevis dubļos un tumsā, varbūt būtu saulaināk arī dvēselē. Jā, jā, zinu, zinu - pašai jārūpējas par savām labajām sajūtām ūtētē, tikai kaut kā vairs rokas neceļas.
Īstenībā dīvaini, ka it kā priecīga diena sagādā bēdīgas izjūtas. Varbūt vienkārši diena sakoncentrē to pelēko ikdienu un uzkāpina vismaz kubā? Bet ja ikdienā viss labi, tad kubā kāpinās tas labais, kas ir apkārt?
-
Paldies. Dzimšanas dienas apsveikumi tiek pieņemti līdz nākamai dzimenei :rofl: . Un nē, šodien nav. Jau garām.
Jau nez cik gadus es savu dzimeni darbā ņemu brīvu (ar dažiem izņēmumiem). Un jau nez cik gadus dodos kaut kādā vietas izpētes braucienā. Vai nu maza pilsētele, vai mazs miests. Novembrī dienas īsas. Dodos viena. Un tad nu taisu sev pati svētkus. Daru, ko gribu.
Ne uz ko neceru. Bet jebkas patīkams ir kā pērle, kā dāvana.
Un vienmēr pateicos mammai, ka viņa izvēlējās mani laist pasaulē.
-
Trix diezgan precīzi aprakstīja. Arī to izlienošo sajūtu. Un tieši tāpēc šī sajūta mani daudz mazāk piemeklē, kad piepūšu vaigus un dodos dabā. Agrāk es centos piestellēties citiem, tagad piestellējos sev.
-
Dzimšanas dienu parasti atceras tikai tuvākie, piezvana un apsveic. Kopš pandēmijas sākuma ballīti mājās neesmu rīkojusi. Un īsti negribas. Diez ko vairs nepatīk tā sajūta, ka atkal gadu paliek vairāk :?:
-
kādreiz likās, izaugšu, tad gan es svinēšos. Nu, jaunībsdienās bija pāris rittīgi rauti. Tagad, kad esmu izaudzis, nafig nesvinos neko. Negribas.
-
Nav tādu īpašu sajūtu. Diena kā diena. Varētu pat aizmirst, ja nebūtu jārēķinās, ka kāds apsveiks un vajadzēs ar kko pacienāt.
Nepatīk, ka nācis klāt vēl viens gads, kuru skaitlis jau tāpat nav mazais...
Bet skumt arī neskumstu. Varbūt nāk par labu tas, ka mana dzimšanas diena pavasarī, gaišā un cerīgā laikā, kad prāts dabīgi nenesas uz drūmām domām.
-
Pirms dzimšanas dienas, pat mēnesi pirms tam jūtos sačākstējusi, pēc tam jūtami labāk.
Laikam visi esat ļoti jauni, man katrs gads liekas maza uzvara, nesen sāku priecāties par dzimšanas dienām(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-happy119.gif) :bird:
Kad esmu dusmīga, norādu uz savu vecumu, paziņoju, ka sprintera tempā neskriešu, efekts mazs, domā, ka izliekos(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/mrgr.gif)
Mani reizēm piemeklē holeriskie dusmu vai ieinteresētības izvirdumi, tad dažiem šķiet, ka enerģijas man daudz, tad seko melanholiķa dziļā nožēla vai apātija.
Līdzsvarotības pietrūkst uz vecumu, jāskaita nevis līdz 10, bet 20, varbūt 100, gan pirms izvirduma, gan pirms skriešanas atvainoties(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/thinking.gif)
-
izmantoju visas iespējas lai neko nesvinētu. Pēdējos 10 gadus sveicu mammuci ar meitas piedzimšanu. Viņai ļoti patīk.
-
Ļoti atškiras laiks, kad biju viena, no laika, kad mani morāli slauc, bet zāli nedod. Arī dzimšanas dienu sakarā. Kad varēju klusi viena uz kafeni aiziet, vai aizbraukt pie jūras vēlā rudenī, no laika, kad tu esi "mām, iedod!, mām kur ir?" statusā. Un štruntīgi ir tad, ja tev pienāktos būt tantei, kam pieaugušie bērni atved puķi un kūku, bet tu esi "vai mājasdarbus izpildīji??" stadijā.
-
Nuuu, ne vienmēr pieaugušie bērni atved puķi un kūkas.
-
Kūkas neved, bet puķes un vīnu noteikti
Man tādas duālas izjūtas. It kā svinēt un atzīmēt nepatīk, bet ja laikus pienācīgi neapsveic, tad nez kādēļ jūtos aizvainota. Vīrs nekad neatceras datumu. Baigi jau nu vajag :evil:
-
Laikam atšķiršos no pārējiem - man gan vispār patīk, arī pasvinēt, ja sanāk, bet uztveru to nevis kā pienākumu, bet kaut ko tādu, ko es gribu darīt. Un ir žēl, ka dzimšanas diena ir galīgā nelaikā, kad nesanāk dārza svētki vai citādi laukā svināmā diena. Varu minimāli svinēt, varu uzaicināt kādus draugus vai radus, vienreiz vienus, citreiz citus, bez pienākumiem, ka jāaicina tas vai šis. Citu gadu aiziet uz kādu krogu paēst ar draugiem, vai arī aiziet un kādu kocertu vai teātri, ja sakrīt. Un Var arī nedarīt neko, tikai saņemt telefona zvanus no draugiem un radiem, kas ir forši. Par gadiem nedomāju, ko tur daudz, kā ir, tā ir.
-
Par gadiem nesatraucos. Pirmkārt, tie ir tikai cipari. Otrkārt, patīkami nogrozu galvu, ka tik liels cipars.
Man nav daudz apsveicēju, jo pati taču tāda vientuļniece. Bet noskrāpē sirdi, ja daži no svarīgajiem neapsveic. Zinu, ka bērnišķīgi. Un varbūt pat augstprātīgi. Bieži gaidu, lai dzimšanas dienas stundas beigtos un būtu jauna diena :mrgr:
Un varbūt tāpēc laižos prom ceļā viena.
-
Esmu pateicīga katram, kas neapsveic :rofl: Vienmēr izbrīna, ka kāds kolēģis pamanās atcerēties un apsveikt, liekas dīvaini. Nu labi, daži tuvākie saprotams, bet gadās pilnīgi neizprotami apsveikumi. Savu dz.d.slēpju, ja varu, vismaz darbā. Nekad negaidu zvanus un apsveikumus, nepatīk, bet neko darīt.
Gadi ļoti uztrauc, jo, protams, pašai liekas, ka vēl jauna un sprauna, bet gadi ir biedējoši.
Pārsvarā, kopš bērni lieli, viņi man uzdāvina tieši šajos datumos kādu kūrortiņu vai ceļojumu. Svinu reti, bet pēdējā desmitgadē tomēr pāris reizes kārtīgi nosvinēju galīgi neapaļās jubilejas. Viesi mājās nekad nav nākuši, vismaz pēdējos 20 gadus nē. Pārsvarā pirtiņa, spa vai kafe.
Bet nu pamatā mani besī dz.d.tikai tāpēc, ka kāds var iedomāties apsveikt un tad jānes cienasts utt.