Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Amālija 2022. gada 06. februāris, 16:36:29
-
Atļaušos ielikt tēmu. Tarkšķī iemetu citātu. Sapratu, ka mani interesē citu viedoklis.
Citāts no "Vongezera". " Tu jutīsies kā lempīgs, kautrīgs jauniņais, skolnieks, kurš nav pieņemts kompānijā, un tu nekad neiemācīsies nelikties par to ne zinis, tu tomēr sevi pazīsti, vari tēlot, cik gribi, ka tev tas ir vienalga, bet tu neproti pārvarēt sajūtu, ka tu nepatīc, nekad neesi to pratusi".
Kā jūs pārvarat šo sajūtu, ja pārvarat. Un ja vispār pamanāt.
Man tas laikam ir klupšanas akmens visu dzīvi.
-
Uzlieku kroni.
-
Turos pie principa, ka neesmu piečuks, kas patīk visiem. Kādiem patīku, kādiem nē. Un man arī vieni patīk, citi nē. Darbā jāuztur profesionālas attiecības neatkarīgi no savstarpējās patikas vai nepatikas.
Jā kāds netiek pieņemts "kompānijā", varbūt vajag meklēt citu kompāniju? :?:
-
Autsaideri, neiederīgie, sabiedrībai, konkrētai videi noderīgi kā atskaites punkts savai piederībai.
Savā vidē nejūtos kā neiederīga, kā zaudētāja un zemākais punkts. Ja kādam kas nepatīk, tā viņa problēma un jādomā kā ar to sadzīvot un tikt galā. :?:
-
Neliela nianse. Ne visiem patikt. Kam man visi? Man svarīgajiem, man tīkamajiem.
-
Man šķiet, būtiski ir saprast, vai es tiešām nepatīku, un, ja tā, tad kāpēc, vai man tikai ir tāda sajūta sava hipertrofēta nepilnvērtības kompleksa dēļ.
-
Izlasīju, padomāju, padomāju, padomāju...
Lai nu kas mani uztrauc, bet tas, vai es kādam patīku vai nepatīku, ir dziļi paralēli. Pasaulē ir 8 miljardi cilvēku - ja nepatīku kādam, vēl ir pārējie. :D
Ir cilvēki, kas nepatīk man, - izvairos no kontaktiem. Ja tāds ir darbā, tad tikai to, kas darba pienākumos ietilpst, un neitrāla pieklājība. Īstenībā reti tā ir bijis, parasti ja kādam cilvēkam nepatīku es, tad viņš nespēj sadzīvot arī ar pārējiem civēkiem šajā kompānijā. Ja es kādam nepatīku, virsū nelienu, katram ir sava patikšana un nepatikšana atļauta. Nesmirdu, netīrām drēbēm un taukainiem matiem nestaigāju, pārējais ir subjektīvi.
Sen iepazinos ar vienu vīrieti, kam bija pusaugu meita. Noorganizējām "nejaušu" īsu tikšanos ar neitrālu mērķi (tipa iedot grāmatas un parunāt). Man atstāstīja, ka esot bijis komentārs "baigais kroksis!". Pat neaizskāra, labi zinu, ka neesmu nekāda supermodele.
Ir gadījies nokļūt kompānijās, kur neiederos. Ar gadiem esmu iemācījusies arī šādu tādu "small talk", smaidīt māku tā, ka neizskatās falši. Uzturos pasākumā, izvēloties sev tīkamās nodarbes (kaut vai apskatīt gleznas, kas tur ir), tik ilgi, cik jūtos komfortabli un lai neapvainojas organizētājs, atvados un eju projām.
Vairāk man iznes smadzenes tas, ka galvā lien visas pagātnes situācijas, kad kaut ko stulbu esmu izteikusi vai izdarījusi. Varu derēt ka tie cilvēki sen jau aizmirsuši, jo īstenībā nekas tāāāds, bet es atceros un atkal un atkal jūtos pretīgi. Vot ko ar to darīt?
Kamēr rakstīju, kvadra pacēla labu jautājumu - vai tā nepatika ir reāla vai tikai mans grīdlīstes augstuma pašvērtējums. Hmmm. Bet vai nav vienalga?
-
Mūžīgā nelaimīgo pusaudžu problēma.
Man liekas, ka pieaugot un iegūstot zināmu briedumu, cilvēkam kļūst vienaldzīga, vai vismaz vienaldzīgāka, tāda patikšana. Ja tas joprojām nomāc, tad droši vien liecina par kādu tiešām smagu psiholoģisku traumu. Bez tam, tiekot ārā no skolas, cilvēkam jau ir iespēja izvēlēties kompāniju, vidi, kur uzturēties.
-
Reno :yes: :yes: :yes:
-
Neliela nianse. Ne visiem patikt. Kam man visi? Man svarīgajiem, man tīkamajiem.
Attīstīt komunikāciju prasmes un celt pašcieņu.
-
Speciāli ielogojos, lai "ielaikotu" reno..
Jautājums Amālijai: Kāpēc Tu domā, ka "sev svarīgajiem, sev tīkamajiem" Tu nepatīc?
Esmu sastapusi cilvēkus, kuri ļoti, nu ļoti cenšas iepatikties..un tieši ar šo lielo cenšanos šie cilvēki kļūst netīkami...it kā nekas sevišķs, bet kaut kā liek distancēties..jo nav dabiski..Tāpēc mans novērojums: esi tāds kāds esi un viss notiksies.
-
domājot par tēmu, nāk prātā jaunības laiks. Tas ir aiz muguras un runā, ka uz neatgriešanos :?:
-
Man patiesi ir interesanti lasīt atbildes. Dažādi cilvēki, dažāda pieredze, dažāda uztvere.
Trix pieminētais par pašas izgājieniem varētu būt nākamā tēma. Man arī laiku pa laikam uzpeld kā sūdi mana rīcība, izteikumi pret citiem. Un tādu ir daudz.
-
Man pàrsvarā ir licies, ka visiem patīku un liels šoks ir bijis, kad uzzinu, ka kādam nè ;) Tas vairāk par jaunību.
-
Man patiesi ir interesanti lasīt atbildes. Dažādi cilvēki, dažāda pieredze, dažāda uztvere.
Trix pieminētais par pašas izgājieniem varētu būt nākamā tēma. Man arī laiku pa laikam uzpeld kā sūdi mana rīcība, izteikumi pret citiem. Un tādu ir daudz.
Prasme pasmieties pašai par sevi (un pasmieties pirmajai, pirms citi ir sākuši smieties) un savām kļūdām, man ir ļoti, ļoti palīdzējusi izkulties no neveiklām situācijām...
Bet savu aplamo rīcību nu nekādi nevarētu dēvēt par "sūdiem"..
-
Meģinu, pat disciplinēti spiežu sevi uz šādām sava prāta spēlītēm reaģēt filozofiski.
Atgādinu sev, līdzīgi kā jūsu komentāros jums katram pa sev aktuālai niansei - es nevaru visiem patikt, ir normāli, ka kādam nepatīku, man taču aŗī visi nepatīk, tiem, kam es patīku, tie vairāk ir "manējie", man līdzīgie, tātad svarīgāki par tiem, kam nepatīku, šis paies, šis beigsies, un es viņus aizmirsīšu, tapat kā viņi mani utml.
Un atgādinu sev, ka, visticamāk, tas ir mans Ego, kas man rada šādas problēmas vai iekšējos cīniņus. Tas nav par tiem citiem, tas ir par mani. Svarīgi ir laicīgi pieķert un apzināties šīs tarakānu aktivitātes
-
Kādam nepatikt tas jau normāli, kā jau minēja, neviens nav banknote. Man arī patīk tie, kuri patīk. :D
Bet citātā to domu redzu kā sociālu atstumtību, autsaiderismu, kad indivīdu noraksta kā zināmu lūzeri. Izspiež no aprites kādu iemeslu pēc. Kādu indivīda nespēju iekļauties esošajā sistēmā.
-
Te, forumā, man liekas, ka esam atklātāki, drošāki savās izpausmēs, tādēļ daudz iespējamāk, ka tieši šeit kādiem patīkam, bet citiem nē. Dzīvē es noteikti esmu daudz piegludinātāka un izteicienos uzmanīgāka, un nevaru īsti iedomāties, ka kādam aktīvi nepatīku.
-
Bet dzīvē tev visi patīk? Man nē, tātad loģiski, es arī ne visiem. Vai mani tas satrauc? Nē.
-
Kādam nepatikt tas jau normāli, kā jau minēja, neviens nav banknote. Man arī patīk tie, kuri patīk. :D
Bet citātā to domu redzu kā sociālu atstumtību, autsaiderismu, kad indivīdu noraksta kā zināmu lūzeri. Izspiež no aprites kādu iemeslu pēc. Kādu indivīda nespēju iekļauties esošajā sistēmā.
Citāta kontekstu nezinu, es neuztvēru kā objektīvu izstumšanu, bet kā subjektīvas sajūtas.
Jā, ir sāpīgi, bet atkal filozofiski - tāpat jau tu pasaulē esi viens, ja tā dziļi padomā. Tu nekad nespēsi sevi izpaust tā, lai tiktu saprasts 100%īgi. Vientulīgi, jā. Smagais iekšējais darbs ir to pieņemt
-
Es arī padomāju, kur reālajā dzīvē jūs saņemat to intensīvo nepatiku pret sevi? Var būt kādas domstarpības kādreiz.. bet nu nepatika.. Pēdējo desmitgadu laikā nav tādas nepatikas.. ir vai nu neitrālas attiecības vai vairāk velk uz draudzības pusi, kad patīk kontaktēties, parunāt.. Kur nu vēl ar tiem, kas pašai tīkami. Tie jau savējie un abpusēji. Ja pauž nepatiku, tad jādomā, ka kaut kas sadarīts, izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Tāpat bez iemesla kaut kas tāds ir reti.
-
Minne, es citātu sapratu, ka vēlētos, bet nespēj iekļauties.
-
Es tomēr nošķirtu realitāti no savām iedomām. Vairāk sliecos uz iedomām, uz saviem iekšējiem tarakāniem, ne reālu problēmu.
Mēs te tomēr katrs par savu
-
Kādam nepatikt tas jau normāli, kā jau minēja, neviens nav banknote. Man arī patīk tie, kuri patīk. :D
Bet citātā to domu redzu kā sociālu atstumtību, autsaiderismu, kad indivīdu noraksta kā zināmu lūzeri. Izspiež no aprites kādu iemeslu pēc. Kādu indivīda nespēju iekļauties esošajā sistēmā.
Izstumtais no vienpatņa atšķiras ar paša uztveri. Vai tu mierīgi esi pašpietiekams un ej savu ceļu, vai pats par sevi bez bara nespēj eksistēt. Iespējams, introverts pret ekstravertu. Daļēji tas ir vecāku lauciņā - iemācīt pašpietiekamību un neskriešanu pakaļ baram. Dzīve eksistē arī ārpus skolas.
Kaut gan tas, ka bars vienmēr gatavs nograuzt citādo – gudrāko, neglītāko, klibāko vai nevakcinēto –, cilvēku sabiedrībai godu nedara.
Bet es arī šo citātu, nezinot kontekstu, uztvēru nevis kā objektīvu realitāti, bet kā cilvēka izjūtas.
Senči teica – ar varu mīļš nebūsi.
-
Minne, es citātu sapratu, ka vēlētos, bet nespēj iekļauties.
Jā, nespēj, bet man liekas, ne objektīvu apstākļu dēļ. Savu sajūtu dēļ. Vai iedomu dēļ
-
Man agrā jaunībā bija darba vietā nepatika no viena pavecāka tantuka puses. Bet tur tantuks bija ar putniem, un ne tikai pret mani viņa izrādīja nepatiku. Bet tik un tā bija jocīgi, ka pilnīgi svešs cilvēks, neko ne pateicis, ne izdarījis, bet esi jau nepatīkamo sarakstā ielikts, un tā arī pret tevi izturas.
-
Protams, ka tā ir mana problēma. Protams, ka ne prātā nav nācis, lai patiktu visiem. Varbūt vārds "nepatika" ir pārāk melns. Tik traki nav. Patikšana varbūt rodas no saprašanas? Izprašanas?
-
Protams, ka tā ir mana problēma. Protams, ka ne prātā nav nācis, lai patiktu visiem. Varbūt vārds "nepatika" ir pārāk melns. Tik traki nav. Patikšana varbūt rodas no saprašanas? Izprašanas?
Man domāt, ne vienmēr. Var izprast, bet....nu, nav tas tavs cilvēks, nav tavas frekvences
-
Trix, izjūtas. Jā, laikam gan vairāk izjūtas.
-
Pag, Amālij, mēs te tā vispārīgi filozofējam vai tas ir personiski par Tevi?
Galīgi negribas, ka Tu to te personiski uztver. Es, piemēram, no sava plaukta gudri kūkoju tikai par sevi
-
Pārsvarā jau instinktīvi tiek pārtraukta komunikācija ar indivīdam nepatīkamo, pašaisardzības instinkts nostrādā. Ja nu tam šķērslis nav kādi nepārvarami apstākļi.
Vēl jau arī tiešām izrāda, pauž nepatiku, vai arī indivīds ar zemu pašvērtējumu iedomājas, ka sajūt nepatiku.
-
Minne, bet, manuprāt, visi runā par sevi.
Personīgi neuztveru, jo viss ir diezgan samačalots.
Vai nav tā, ka katram cauri dzīvei iet viena/pāris tēmas, kuras būtu vēlams iz/atrisināt?
Un nē, man tā nav tieši par patikšanu/nepatikšanu. Bet netālā plauktiņā stāv :mrgr:
-
Amālij, vai Tev pašai visi cilvēki patīk?
Ja es kādam vai kādiem dažreiz nepatīku, tad visbiežāk viņš/viņi man arī nepatīk.
Cenšos, lai savstarpējas nepatikas dēļ neciestu trešās personas, ieskaitot dzīvniekus, to varu arī bez aplinkiem paskaidrot, ja nekaitē iejauktām personām.
Runa bija par sajūtu, parasti tā arī ir, ja sajūtu. Necenšos tikt galā. Konstatēju faktu, risinājumi ir dažādi, bet nesaprotu, kāpēc jātiek ar to galā.
-
Sanda, jau atbildēju, ka ne jau par visiem ir stāsts.
Nu kā lai ar piemēru apstāsta? Nu, piemēram, vīramāte. Nu netīk viņai vedekla, bet jātiekas bieži. Vedekla. Znots.
Tas nav par mani!!!!! Tik piemēri. Virziens.
-
Censtos izturēties pieklājīgi un konstruktīvi, bet šādā vīramātes/vedeklas situācijā personīgi neesmu bijusi, daži paziņas ir. Man nepatīk viena ieprecēta radiniece, izturos uzsvērti pieklājīgi un taktiski.
-
Sanda, jau atbildēju, ka ne jau par visiem ir stāsts.
Nu kā lai ar piemēru apstāsta? Nu, piemēram, vīramāte. Nu netīk viņai vedekla, bet jātiekas bieži. Vedekla. Znots.
Tas nav par mani!!!!! Tik piemēri. Virziens.
Sagrāvi manu filozofisko stikla namiņu :mrgr:
Ja reiz tik konkrēti, tad viss ir citādāk. Esmu pieredzējusi aktīvu nepatiku cilvēku starpā, un tur, kur ir emocijas, tur ar ommm veida filozofiju grūti tikt cauri, jo tādās attiecībās, no kurām nevari ne aiziet, ne abstrahēties, tur ir tīklu tīkli, kuros esi iesaistīts un brīžam pat sapinies. Grūti, grūti. Bet arī tur, visbiežāk, esi ne tikai nabaga klusais upuris, kuru nepieņem (ja vien tiešām neesi!), bet pats aktīvi neciet savu pretinieku
-
Minne, Tavam namiņam nav ne vainas.
-
Vēl viens piemērs no klasikas. Atceramies grāmatu "Rebeka".
-
Sanda, jau atbildēju, ka ne jau par visiem ir stāsts.
Nu kā lai ar piemēru apstāsta? Nu, piemēram, vīramāte. Nu netīk viņai vedekla, bet jātiekas bieži. Vedekla. Znots.
Tas nav par mani!!!!! Tik piemēri. Virziens.
nu, sievietes tak redz viena otrai cauri, kad runa par vīrieša aptīšanu ap pirkstu...nu, vīramātes, kad redz, ka nākošā vedekla nemīl viņas dēlu, bet grib apprecēties , bet muļķa puika iekritis uz sex/izskatu - tad tak netīk tādas vedeklas...es brīnījos jaunībā, kāpēc dažu draugu mātes pat gandrīz ar varu jāvelk uz dēla kāzām...nu, tagad esmu sapratis - mātes redzēja, ka vedeklas nemīl ...
-
Nu jau gan. Sliktās vedeklas rauj puisīti prom no mammītes apskāvieniem
-
Jā, radinieku starpā.. tur cita opera, dažreiz neviens nevar izsekot, kur stāstam sākums, kur gals.. No malas skatoties uz tiem cilvēkiem un tāda veida attiecībām, liekas, ka ir taču skaidrs, atliktu tikai tam cilvēkam tā un tā.. bet realitāte ir cita.. un tiem cilvēkiem pašiem savi rēķini galvā. Atliek tikai nejaukties un neitralizēt situāciju, cik vien var..
-
Bet es savā ziņā piekrītu Nakatam. Kā topošā vīramāte.. Nu tak skaidrs, ka es redzēšu to, ko dēliņš ne redzēs, ne nojautīs.. Bet būs jāietur neitrāla pozīcija.. :)
-
Nu, par to, ka sievietei nevar ticēt, kad viņa saka, ka lieto kontracepciju, es savējiem esmu izstāstījusi. Kamēr vēl nav sperma galvā sakāpusi, jo tad būs par vēlu. To, ar kādiem paņēmieniem daža laba mēģina apprecēties (un pat izdodas, tikai rezultātā ir sačakarēta dzīve visiem iesaistītajiem), ir gadījies redzēt diezgan.
Vai tā ir tēmas sākotnējā doma, šaubos, bet atzars pamatots.
Es vēl tā padomāju. Tā nepieņemšana laikam tomēr vairāk sakņojas uzvedībā nevis izskatā. No novērojumiem bērnībā - pārsvarā tie atšķirīgie, kurus neviens nepieņem, arī bija ar riebīgu raksturu un izturēšanos. Ir taču arī tie atšķirīgie, kurus pieņem. Mani arī skolā apsaukāja katrs, kam nebija slinkums, bet sava draugu grupiņa klasē bija, labākā draudzene arī.
Kaut gan, no otras puses, kas zina, kas ir vispirms – vista vai ola.
Pat augstskolā, kur tomēr pieauguši cilvēki ar vienādām interesēm, bija puisis ar dīvainībām, nu neierakstījās tajā grupā, kur gribēja, viņu uz zoba pavilka, brīžiem piecieta, bet tā īsti savējais nekļuva, - labāk tika redzēts ejam nekā nākam.
Un te man trešā doma par moderno toleranci. Vai tiešām ir jāpieņem draugu pulkā kāds, kurš nepatīk, tikai tāpēc, lai viņš nejustos atstumts? Ja viņš (dažādās vecuma kategorijās) ņem nost rotaļlietas, kniebj, mēdās un ož pēc čurām, vai nesaprot jokus, ir lipīgi pozitīvs, lišķīgi pieklājīgs, vienmēr iejaucas sarunā, pārtraucot runātāju, un visādi citādi izraisa zosādu, – pārējiem jābūt tolerantiem? Kāpēc?
Nerunāju par izņirgšanu vai pāridarījumiem (mobings un co) – to neatzīstu nekādā variantā –, bet par pieņemšanu.
Ha. Ceturtā doma izkristalizējās. Laikam oriģinālā. Kad cilvēkam tikai šķiet, ka viņu nepieņem. Sēž kaktiņā un šņaukājas, - man jau neko, mani jau nekad, ko nu es –, bet nepieies, nemēģinās iesaistīties sarunā. Nu, tur pārējie nav vainojami.
-
Redzi, Trix, cik variantu sanāca :rofl: Domāju, ka var vēl kādu desmitu atrast.
Un, protams, galvenajam varonim varētu būt kompleksi. Un pilns šķūnītis ar grābekļiem :mrgr:
-
Visu mūžu, lai kur es atrastos, allaž esmu jutusies ārpusē, ārpus bildes, ārpus sarunas, atstatu, it kā es vienīgā dzirdētu trokšņus vai vārdus, ko citi neuztver, bet nedzirdētu tos, kurus, šķiet, uztver viņi, it kā es atrastos ārpus kadra, otrā pusē milzīgai un neredzamai stikla sienai
Tikko iznākusi grāmatiņa
Delfīne de Vigāna No un es
Par tavu tēmu
-
eu, ko tur reno pa ārpusi dauzās? :rofl:
Bet šitā ir tipiskā intraverto cilvēku sajīuta. Mani arī tā pavada. Es tikai nezinu, kas no kā izriet - sajūta no sevis uztveres vai sevis uztvere no sajūtas..
-
Reno, ne jau vienīgais eksemplārs tāds. Citādāks. Mazliet vai stipri citādāks. Svarīgi pareizā kompānijā nokļūt.
-
Tas tak bija citāts.
-
ja citāts, tad trāpīgs
-
Bobis iedomājās, ka tas ir par reno? :rofl:
Nē, reno ir citāda