Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Trix 2022. gada 16. februāris, 21:54:07
-
Atkal viens feins, senlaikos man svarīgs cilvēks ir pārkāpis To līniju. Neredzēts 20 un vairāk gadus. Bijām draugi, dzīve aiznesa katru uz savu pusi. Uzzināju, ka aizgājis tālus ceļus uz neatgriešanos. Bēres rīt.
Domāju. Ja būtu vairāk laika, saņemtos (puķes, drēbes, bērnu menedžments...) aizbrauktu atvadīties. Varbūt rīt pēkšņi piešķilsies un aizbraukšu.
Cik tuviem cilvēkiem jūs braucat uz bērēm (atvadīties, nav runa par mielastu)? Vecvecākiem, vecākiem, vīram/sievai... un vēl? Bijušajam? Kolēģim, kas bijis draugs? Kaimiņam, ar kuru sirsnīgas attiecības?
Vecāki, vecvecāki, tēvoči un tantes - jā, obligāti. Bijušais draugs, arī obligāti. Bet kur ir robeža? Ja mana nervu sistēma šņaukājas un raud pie mazākā iemesla?
P.S. Slēdzos ārā, lasīšu rīt rīta agrumā. Ja vispār kādam būs kas sakāms...
-
Cenšos izvairīties, cik vien iespējams.
-
Tuvāku radu bēres, protams, mēdz būt arī pienākums.
Tās citas reizes tikai tad, ja ir sajūta, ka jāaizbrauc un nav ikurāt pāri visai Latvijai jābrauc, ja varu laika ziņā sakārtot.
-
Pagājušā gada beigās radinieks, ex, - pat nešaubījos, - tagad vienkārši draugs, ar ko kopā strādājām, hobijojām... es viņam biju svarīga.
Nezinu.
Rīts, protams, gudrāks par vakaru...
Kaimiņu tantēm nebraucu uz bērēm, piedomāju, bet klusībā pie sevis.
Kaut kā strauji tas viss.
-
Pāri Latvijai nav, Rīga.
Ai, nezinu. Lauleni pazīstu, bērnus redzēju vēl mazus.
Visu info te neizlikšu, tomēr vieta publiska....
Labi, rīt domāšu.
P.S. Paldies, mīļās, par komentāriem.
-
Līdzjūtība!
Uz šo jautājumu nav pareizās atbildes.
Ja tas nav kā pienākums, no kā nevar izvairīties, tad tikai pēc pašas sajūtām. Pašai viss jāizvērtē, lai pēc tam nav sev jāpārmet.
-
Ja nav gluži tuvinieks, kura bērēs ir pienākums būt, vadītos pēc savām sajūtām - pēc tā, vai gribu un varu tur būt.
-
Nav jau tādas striktas robežas. Viss pēc sajūtām. Piedomājot arī, vai pakaļpalicēji mani tur vēlētos.
Esmu daudz bērēs bijusi. Radi, tas pats par sevi, cik tad man vispār viņu ir. Draugi, draugu vecāki un, diemzēļ, arī bērni - braucu atbalstu draugus. Ilggadēji labi kaimiņi - "čuhņā" dzīvojot, cits citu gadiem pazīstam.
Vispār, ja man piezvana, pasaka kur cikos un aicina atvadīties, es to arī daru. Protams, bez pretenzijām uz mielastu.
Man šķiet, ka pavadīt cilvēku, tas ir tā kā cilvēcīgi. Pēdējais gods vai kā to pasacīt... Un man šķiet, ka tai dvēselei arī tas nav vienalga...
Tiesa, ar gadiem, jo tuvāk pašai tā bedre nāk, arvien nepatīkamāki kļūst šie pasākumi... Bet es neizvairos.
-
Ja par bērēm paziņo /uzaicina/ aizgājēja tuvinieki, ietu. Nu ja nav tā, ka tādēļ "pusdzīve" jāpārkārto. Tātad, viņiem svarīgi, lai es ierastos, ja aicina. Ja uzzinātu nejauši, ietu ja man būtiski atdot pēdējo godu šim cilvēkam.
-
Vados tikai pēc savām sajūtām..un attiecībām ar to otro. Kā sirds, čujs ,ņuhs un fvz kas vēl tur saka, tā daru.
Apkartējiem nulles svarīgums...
-
Esmu no tiem, kas neuzskata, ka atvadīšanās vai "goda atdošana" var notikt tikai bērēs
-
Arī vados pēc sajūtām. Ja iespējams, izvairos. Un piekrītu, ka atvadīties var vienatnē, divatnē citur. Bet, ja jūtu, ka jādodas, tad jādodas.
-
Paldies par dalīšanos ar pārdomām.
-
Vispār, skumji, kad esi bērēs, kur tikai saujiņa cilvēku- tiešām šis cilvēks nevienam neko nav nozīmējis? :?:
Runāt jau var visu ko, bet tas ir tikai normāli, ka pat cilvēki, kas gadiem nav satikuši nelaiķi, atlido uz bērēm.
Agrāk tā nedomāju, jāpiebilst.
Cenšos izvairīties, cik vien iespējams.
:rat: :rat:
-
pielikšu klāt savas 5 kapeikas, kā parasti, īsti nav par tēmu.
mēdz būt tā, ka nelaiķi pazīsti labi, viņa/ viņas mirušo dzīvesbiedru arī, bet par bērniem vai citiem tuviniekiem zini tikai no nelaiķa teiktā.
tad gribētos, bet netiec, jo nezini, ka cilvēks miris!
otrs variants - kolēģis cienījamos gados lielā iestādē. visi darbinieki aicināti, bet maz kopīga bijis ar nelaiķi.
var bet, kāpēc iet???
-
Manas kapeikas galīgi ārā no tēmas:
Amerikāniete vēstulē ļoti aizkustinoši apraksta, ka likusi uztaisīt gredzenu, kurā ir 2 caurspīdīgi nodalījumi -vienā kripsītis ezera smiltis no iemīļotās pastaigu vietas, otrā... mirušā vīra pelnu drusciņa. Pa vidu topāzs -vīra "birthstone". Dizains tiešām labs tādai kombinācijai. Nēsā ikdienā. Patiesībā nekas uzkrītošs,
It kā saprotu. Bet vienalga jocīgi. Nevaru īsti formulēt. Vīru zaudēja ļoti pēkšņi, gada laikā aizgāja. Pie tam urna, no kuras paņemt to šķipsniņu tātad viņai mājās.
Ka no visiem pelniem taisa rotas lietas, bija dzirdēts
-
No pelniem radītu dimantu nēsājam varu sev iedomāties, bet pašus pelnus gan ne
-
Ja ticam teorijai par sērošanas stadijām, tad beidzamā ir pieņemšana, samierināšanās. Īsti neiet kopā ar pelnu staipīšanu līdzi, vienalga, kādā formā.
-
Manuprāt, viens otru neizslēdz.
Tad jau uz kapiem arī neviens neietu, jo - samierināšanās un pieņemšana
-
Pie tam urna, no kuras paņemt to šķipsniņu tātad viņai mājās.
Nav teikts, varbūt izkaisīti kādā vīra mīļākajā vietā.
-
Tieši šodien došos uz bērēm. Vienai draudzenei tēvs nomira, jau kādu laiku bija smagi slims, es to zināju. Kad viņa man piezvanīja, jau nojautu, kāpēc. Atnāksi uz bērēm? Protams, ka es aiziešu. Kā tad varētu neiet. Kaut ko izdomāt, aizbildinoties ar darbu un nevaļu, man šķiet, būtu ļoti nelāgi. Ja vēl mani tieši aicina, nevis no kaut kādiem kopīgiem paziņu paziņām uzzinu .
Tā sanāk tās daudzās dzīves laikā apmeklētās bēres, kurām sen skaitu esmu zaudējusi. Un nudien nesaprotu, kā var būt cilvēks manos gados pabijis vien dažās bērēs.
-
Jāiet jau principā dzīvos atbalstīt. Aizgājējam faktiski jau vairs nav starpības, esi tur vai neesi. Nu ja nu tikai cieņu izrādīt
-
Nav teikts, varbūt izkaisīti kādā vīra mīļākajā vietā.
Kā tad viņa to šķipsniņu dabūja, ja ne no urnas, kas stāv mājās
-
Šķipsniņu iestrādāja gredzenā, lai vienmēr līdzi, pārējos izkaisīja.
-
Šķipsniņu iestrādāja gredzenā, lai vienmēr līdzi...
Man tas šķiet kaut kā... nepieņemami. Tāds līdznēsājamais kolumbārijs... Mirušajiem vajadzētu mieru likt, lai viņiem arī miers...
-
Nē. Raksta, krāmējot atvilknē atradusi savulaik kopā vāktās smiltis, tad izdomājusi par gredzenu
-
Man arī tā liekas, ka vajedzētu likt mierā
-
Man šķiet, tam mirušajam ir pilnīgi vienalga, kas ar to viņa pamesto čaulu notiek. Ja tai sievietei tā patīk pieminēt, tā viņas izvēle. Aizgājējs dzīvo šajā pasaulē tik ilgi, kamēr dzīvas atmiņas par viņu.
Bet pēc dāmas nāves gan jādomā kur to gredzenu likt. :D
-
Nesen bija tāds gadījums - piezvana vīrietis, izrakstīts no oficiālo pielūdzēju sarakstiem, viņam tas darīts zināms, starp citu, mērkaķu tēmas provokators, kura dēļ Spārka mani reiz palātā ielika, mirstot, vai nevarot atvest šnabi, ap vieniem naktī.
Atbildu, lai sauc ātro palīdzību, viņam esot kauns, nu ja kauns, tad kauns, neko darīt.
Likos uz auss, sagatavojusies viņa nāvei un divu kaķu krustbērnu uzņemšanai.
Uz bērēm gan biju gatava gājēja. Vēl uzstātos ar runu par nelaiķa pozitīvajām īpašībām, kuras viņam bija/ir - nekāda liekulība.
Tagad baidos piezvanīt, vai vēl dzīvs, kaķus varbūt pieņēmusi kaimiņiene kaķeniece(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/thinking.gif)
Tā pirmā reize mūžā, kad biju tik gatava iet uz bērēm.
-
Nesen bija tāds gadījums - piezvana vīrietis, izrakstīts no oficiālo pielūdzēju sarakstiem, viņam tas darīts zināms, starp citu, mērkaķu tēmas provokators, kura dēļ Spārka mani reiz palātā ielika, mirstot, vai nevarot atvest šnabi, ap vieniem naktī.
Par 99,99% esmu pārliecināta, ka šams dzīvs un vesels...