Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Notikumi un vietas => Tēmu iesāka: Leonāra 2022. gada 18. marts, 14:10:35
-
Kur esat bijuši un labprāt atgrieztos vai atgriežaties atkārtoti?
Kur neesat bijuši, bet gribētu aizceļot?
Esmu bijusi daudzkur un zinu, ka banāli, bet es es esmu 2reiz bijusi Venēcijā - pirmoreiz ar tūrgrupu, otrreiz pati un labprāt dotos turp vēl un vēlreiz. Vēl labprāt atkārtoti aizceļotu uz Maltu.
Neesmu bijusi daudzkur, bet kur gribētu, ja skatās pašreiz reāli - uz Horvātiju, kas kaut kā izsprukusi no mana ceļotloka, bet daudz dzirdēts, ka ir vērts to redzēt.
Nemaz pagaidām nealkstu pēc postpadomijas valstīm - Gruzija, Armēnija utt, jo tur gana būts padomju laikos, kā arī negribas saost veco padomijas elpu(varbūt iedoma). Kā arī nemaz nealkstu pēc Āzijas valstīm.
-
Austrālija. Bet nav akūta vajadzība
-
Oj, man tagad gribās viskautkur. Uz Karēlijas knišļu muklājiem gan nē, bet uz Amazones džungļiem aizrautu bez mazākajām šaubām.
-
Nuuu.. tā kā es negribu lidot, tad domāju, ka kādreiz saņemšos tepat pārpeldēt pāri līdz Helsinkiem un Stokholmu.
-
Negribētu tur, kur sniegs un aukstums - ziema man riebj. Un uz Krieviju vairs nebraukšu, no tās cik nu padomijas gados paguvu apbraukāt, tik arī paliks. Bet vēlamās zemes grūti uzskaitīt, jo ir tik bezgala daudz vietu, kur neesmu bijusi un labprāt apskatītu. Atgriezties vēl gribētos Norvēğijā - tā daba ir fascinējoša. Pa kalniem vēl gribētu paložņāt. Un ceru, kad šitais vājprāts beigsies, uz Ukrainu pie radiem atkal aizbraukt.
-
Es gribētu uz Turciju, Kapadokiju un vispār to dienvidu galu, bet tur laikam Sīrija dikti tuvu
-
Man tā ir Spānija, vienmēr un visādos virzienos.
-
Gribētos vēlreiz izbraukāt Amerikas dabas parkus, Āfrika ir interesanta, Sarkanā jūra ar koraļliem, zivtiņām un snorkeli. Gribētos redzēt kā dzīvo dažādas dabas ciltis, kas civilizāciju nav redzējušas. Uz īsu brīdi gribētos Antarktīdu paskatīties (bet ne ilgi, es esmu salīga). Patīk tuksnešainās, kalnainās vietas.
Bet vairāk interesē daba, nevis cilvēki. Ļoti patīk vietās, kur cilvāki nav izbradājuši milzu takas un pieķēzījuši tuksnesi ar cigarešu galiem un pudeļu korķiem kā Ēģiptē. Gribētu, piemēram, Vidusāziju apceļot, bet paralizē jau doma vien par viņu ekstraverto viesmīlību. Ja es varu apēst, maksimums, vienu vistas kāju, bet mani godājot, kauj aunu (turklāt aitas gaļu es nesagremoju), tad man tās būtu mocības, un saimnieki būs apvainojušies....
Un visu gribētos tā, lai ir droši, lai, piemēram, iekļūstot kaut kādā vietējo uzbrukumā, es varētu vienkārši aizteleportēties. Negribas vairs nekādus ekscesus ar šaušanu, nepieēdināmiem moskītiem un tamlīdzīgi.
Nepatīk organizētais tūrisms (tagad visi autobusā, braucam 2 stundas, 2 stundas apskatīt objektu, visi bariņā, ātrāk, ātrāk, braucam tālāk, jo jāpaspēj nākamajā vietā... nofotografēt neko nevar, jo visur tūristu bari...), patīk pašu organizētais - izplānots maršruts, rezervēti daži pieturpunkti, bet pārējais brīvā plūdumā pēc apstākļiem, bet tas maksā daudz vairāk.
Īstenībā tie tādi sapņi vien, nekur es vairs neaizbraukšu, cik paspēju jaunībā, tik arī manam mūžam būs. Reizēm piesēžos pie Geoguessr vai pa google maps pavazājos. Ja pietiekami ilgi staigā, var dabūt diezgan labu klātesamības sajūtu. Tie arī visi mani ceļojumi.
-
Joprojām - pa Latviju. Bet nu jūtu, ka gribēšu apmeklēt Ukrainu.
-
Kur gribēju, tur nevaru un vairs negribu.
Es vienmēr domāju par reāli sasniedzamiem mērķiem (manām iespējām), bet tas tā vairs nestrādā.
Gribējām apceļot Krimas pussalu - iegādājāmies ceļvežus, kartes. Saplānojām maršrutu un .... sākās tas, kas sākās. Tik dauz gadu pagājuši, bet ne reizes pie šīs idejas vairs neesmu atgriezusies.
Ieplānojām konkrētu braucienu uz Pēterburgu - sākās pandēmija. Pandēmija sāka atslābt, bet skaidrs, ka uz Pēterburgu vairs nē.
Bija doma par Odesu un Kijevu .... ha!
Tāpēc mani "ceļojumi" šobrīd ir ļoti spontāni. Kur gribētu aizceļot, vairs nesaku, lai neizsauktu kārtējo kataklizmu.
Ja ir brīvas dienas, tad sēžos mašīnā un braucu. Ja ir brīvas dienas un lētas aviobiļetes - laižu.
-
Joprojām - pa Latviju. Bet nu jūtu, ka gribēšu apmeklēt Ukrainu.
Pag, tad jau bija karš, kad Amā izteica šo vēlmi :scratch: ?
Paskatījos tēmu, jo Taj vakar šadu pacēla čatā un atcerējos.
-
Goda vārds, es nesaprotu, KĀ to var nezināt - karš sākās 24.februārī!!!!
-
Ukrainas radus kopš pirmskovida laikiem neesmu satikusi, tā ka noteikti aizbraukšu pie pirmās iespējas, tiklīdz šos vairs nebumbos.
Bet, runājot par ceļošanu vispār, valsts, kurā otrreiz vairs atgriezties nav vēlēšanās, ir Ēģipte. Nebiju bijusi, aizbraucu vienreiz apskatījos, un pietiek.
-
...nu, kur kādam gribas braukt - brauciet!...to arī novēlu! :)
-
Man ir plančiks vēl uz Slovākiju šovasar. Esmu bijusi, bet tur labprāt vēlreiz atgrieztos. Pa kalnu takām pakāpelēt. Kamēr veselība ļauj :mrgr:
-
Goda vārds, es nesaprotu, KĀ to var nezināt - karš sākās 24.februārī!!!!
Gadi, datumi, cipari..īsti nevienu neatceros :?:
Bij fb tēma- kur vairs nekad nebrauktu otrreiz. Pamanīju, ka top 3nieka uzkrītoši bij Parīze... dīvaini .
Kur otrreiz nebrauktu - visur brauktu. Kaut otrreiz stulbi braukt uz to pašu vietu manuprāt.
-
Kad kolēģe prasīja padomu, kur aizbraukt, ieteicu Horvātiju. Bet viņa tur esot bijusi. Pļac, es uz Vilci 2x braucu, uz Bārbeli un Ragaciemu pa 2 reizēm. A te kaut kāda Horvātija :mrgr:
-
...es ceru jūs saprotiet, ka neviens tur jūs negaida, bet gaida jūsu naudu...
-
Kad kolēģe prasīja padomu, kur aizbraukt, ieteicu Horvātiju. Bet viņa tur esot bijusi. Pļac, es uz Vilci 2x braucu, uz Bārbeli un Ragaciemu pa 2 reizēm. A te kaut kāda Horvātija :mrgr:
Viena lieta LV..kas tad te ko neaizbraukt pastaigas pēc, bet ārzemēs tomēr gribas citas valstis gan jau redzēt. Tāpat visu nekad neapceļosi, bet vismaz kayrā valstī 1reiz degunu iebāzt, cik nu iespējams.
-
Nez, es Parīzē kādu nedēļu nodzīvoju un nekādu nepatiku neiemantoju. Interesanta pilsēta. Kaut gan tas bija pirms gadiem 8-9, tagad esot daudz vairāk Āfrikas inženieru un IT speciālistu saradies... Otrreiz nebrauktu tikai tāpēc, ka ir gana daudz neredzētu vietu, kurp gribētos.
-
Nez, es Parīzē kādu nedēļu nodzīvoju un nekādu nepatiku neiemantoju. Interesanta pilsēta. Kaut gan tas bija pirms gadiem 8-9, tagad esot daudz vairāk Āfrikas inženieru un IT speciālistu saradies... Otrreiz nebrauktu tikai tāpēc, ka ir gana daudz neredzētu vietu, kurp gribētos.
kvadra, beidz apcelt Āfrikas inženierus...nez kāpēc man šķiet, ka tu pirmā te tādu padsmit gadus jaunāku apprecēsi! :mrgr:
-
7x Krètà. Iesaku Melnkalni. Tà noteikti bús valsts, kur braukšu vèl...un vèl.
-
Kad kolēģe prasīja padomu, kur aizbraukt, ieteicu Horvātiju. Bet viņa tur esot bijusi. Pļac, es uz Vilci 2x braucu, uz Bārbeli un Ragaciemu pa 2 reizēm. A te kaut kāda Horvātija :mrgr:
Iesaki painteresēties par Melnkalni. It kā blakus Horvātijai, bet pilnīgi cita. Horvātijā kalni kaili, klinšaini. Melnkalnē - ar kokiem apaugusi - zaļa.
-
Visiem jau zināms, ka Krima un Pēterburga bija manā sarakstā, kas nepiepildījās.
Ja tagad būtu jāsaka kur gribētu aizceļot - Grieķija, Jaunzēlande. Taču tur nebraukšu.
Par iepriekš minēto Horvātiju - esmu saskaitījusi, ka esmu bijusi vairāk kā 100 reižu un brauktu vēl! Jau pārbraucot robežu ir sajūta - esmu mājās!
Melnkalnē biju tikai dažas reizes, bet nesapinos mīlas pinekļos.
Albānijā noteikti atgrieztos ( esmu bijusi vairākas reizes gan tikai īsi ieskrienot, gan 10 dienu ceļojumā tikai Albānijā - pasakaini!).
-
Es labprāt uz Islandi vēlreiz. Bet pašubrīd ne, varbūt vēlāk.
-
Uz Patagoniju derētu kādreiz aizmest
-
Nupat pabiju Romā. Esmu bijusi iepriekš vairākas reizes. Šoreiz apskatīju kārtīgi pašu pilsētu, ne vēsturiskās drupas. Un konstatēju, ka vairs negribu tur braukt.
-
Meita un znots pašlaik Horvātijā Krk ciematiņā. Tālākajā pludmalē varot vakarā peldēties pa pliko, neviena nav. VIna darītavas veikaliņš blakus mājā...
-
Uz Patagoniju derētu kādreiz aizmest
Jā, jā, un vēlreiz jā. Mans bērnības sapņu ceļojuma mērķis aktuāls joprojām.
-
Uz Patagoniju derētu kādreiz aizmest
Pat nezinu, kas tā tāda un kur atrodas un kāpēc turp gribēt braukt :?: :)
-
Pat nezinu, kas tā tāda un kur atrodas un kāpēc turp gribēt braukt :?: :)
Patagonija[/size] ir ģeogrāfisks reģions pašos [/size]Dienvidamerikas (https://lv.wikipedia.org/wiki/Dienvidamerika)[/color][/size] dienvidos. Patagonija aptver [/size]Andu (https://lv.wikipedia.org/wiki/Andi)[/color][/size] kalnu dienvidu daļu rietumos un dienvidos un platkalnes un zemos līdzenumus austrumos. [/size]Patagonija aizvien vairāk kļūst par tūrisma mērķi augstas klases servisa tūristiem, kruīzu pasažieriem, kas ceļo ap [/size]Hornas ragu (https://lv.wikipedia.org/wiki/Hornas_rags)[/color][/size] vai apmeklē Antarktīdu, kā arī piedzīvojumu meklētājiem un atpūtniekiem, kas velta laiku dažādām aktivitātēm.
[/size]Man personīgi Patagonija saistās ar "Kapteiņa Granta bērniem". Ļoti patika. Ja būtu finansiāla iespēja - aizceļotu.
-
Pat nezinu, kas tā tāda un kur atrodas un kāpēc turp gribēt braukt :?: :)
Tāks, pierakstām - Nāra nav ne lasījusi Kapteiņa Granta bērnus, ne redzējusi padomju laikos uzņemto filmu, jo tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es zinu, kur atrodas Patagonija :D
-
Nu, es zinu, kas ir Patagonijas mara :mrgr:
Šķiet, Džeralds Darels arī rakstīja par Patagoniju.
-
Man kursabiedrene vienubrīd ar ģimeni dzīvoja Argentīnā. Vīram tika piedāvāts darbs universitātē. Daba skaista, bet dzīve diezgan kriminogēna.
-
Tāks, pierakstām - Nāra nav ne lasījusi Kapteiņa Granta bērnus, ne redzējusi padomju laikos uzņemto filmu, jo tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es zinu, kur atrodas Patagonija :D
Tak tieši tā - šī paaudze lasīja un skatījās "Kapteiņa Granta bērnus" :)
-
Es izlasīju labi ja pirmo trešdaļu, nepatika. Filmu arī iesāku skatīties, nepatika. Tā arī nesapratu par ko visi jūsmo. :?:
-
Žils Verns jālasa līdz zināmam vecumam, kādiem 14 gadiem, kamēr pasaules ģeogrāfijā daudz nezināmā, pēcāk var šķist garlaicīgi. Vismaz tā bija man, kad grībēju kaut ko pārlasīt
-
Es no Žila Verna esmu lasījusi tieši neko. Man viņš nelasījās nezinu, valodas dēļ, vai kā lai pasaka. Tāds smagnēji piezemēts. Grantu centos izmocīt kādos 9/10 gados. Tāds man tas robs, varbūt intereses pēc tagad jāpalasa kas no Žila Verna, ja nu pēkšņi iepatīkas šis autors. Dikenss arī man līdzīgi nelasījās.
-
Dikensu noliku turpat, kur Dostojevski - visgarlaicīgāko murgu galā.
Man tāpat kā Kvadrai - viens no stūrakmeņiem dzīvās dabas uztverē ir Darels.
Vienīgā nelaime tā, ka kopš Darela ceļojumu laikiem pasaule mainījusies. Daudzu neskarto stūrīšu vietā slejas debesskrāpji, citos karo uz vella paraušanu.
-
Vernu kaut ko lasīju, laikam kapteini Nemo, bet bez aizrautības. Kapt Grantu tā arī nepabeidzu, tā 19. gds. daudzteikumība ir neglābjama, Dikensam jau tas pats. Balzaks, Dostojevskis...Čehovs prata koncentrēties
-
Verns man likās tāds puiku autors, neinteresēja.
Tad redzēju filmu Kapteinis Nemo, tīri labi patika.
Tad redzēju Kapteiņa Granta bērnus, bija ok (bet tracināja tā sīkā puikas-aktiera spalgie brēcieni - Paganeļ, Paganeļ! :f-palm: :alt: )
Un tad kkad izlasīju arī grāmatu. Jā, Patagonija no turienes