Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Amālija 2022. gada 06. jūnijs, 20:38:08
-
Visādi brīnumi notiek.
Pieņemsim, jums tiek dota iespēja sākt dzīvi no sākuma. Ar piedzimšanu. Nosacījums: viss notiks tieši tāpat kā bija noticis pirmajā dzīvē. Pilnīgi viss. Lai būtu interesantāk (smagāk/vieglāk), jūs neko ietekmēt nevarēsiet, bet zināsiet, ar ko tā vai cita rīcība beigsies. Tā sacīt medus vai darva zaftes vietā.
Nu tā, it kā kino būtu vienīgais skatītājs, kurš otro reizi skatās filmu par sevi.
Jūs piekristu eksperimentam?
-
Nē
-
Noteikti nē.
-
Es arī it kā nē. Bet, no otras puses, bija taču laimīgie periodi. Piemēram, iemīlēšanās, kuras beigu posmā pavīdēja prātā doma par nomušīšanu :sarcasm:
-
Bob un Luīze, bet kāpēc nē?
-
tāda veģetēšana - neko ietekmēt nevari
-
NĒ! :n-:
Pārāk daudz ko negribu ne atcerēties, kur nu vēl otrreiz pārdzīvot
-
Nuu es nez..bezjēdzīgs tāds kino, kur zini ,kas notiks bet ietekmēt nevari.
Es filmas ātri aizmirstu..un ja gadās skatīties 2x ir tā sajūta,ka zinu kam jānotiek tālāk, bet tomēr sižetu netaceros.
Bet tomēr, paliek tas pats arguments- bezjēdzīgi.
Un padomāju vēl x.. nu nē..tāds variants nemaz nav iespējams,ja zin kas notiks ..darīt vēlreiz visu tā pat :n+: fantastika nav mans lauciņš :smoker:
-
Ja tajās agrākajās situācijās ar šodienas prātu un pieredzi varētu izdarīt citas izvēles, kko pamainīt un izlabot, tad cita lieta. Bet vēlreiz tāpat atkārtot - nu nē, paldies :n-:
-
Bet, ja mums šķistu, ka dzīvē viss ir bijis skaisti un pareizi, tad taču nebūtu jābūt pretenzijām. It kā.
Bet tie laikam reti gadījumi.
-
ir dažas muļķības no kurām es atturētos, bet ar manu veiksmi... gan jau atrastos citas ziepes. Nesen kaut kur lasīju, ka liktenis jebkurā gadījumā izvēlās labāku no iespējamiem rezultātiem. Vajag vienkārši ļauties un daudz nespārdīties pretī.
Par to, ka liktenis pastāv nemazāko šaubu. Pazīstu kādu cilvēciņu, ar manu vārdu un manu dzimšanas dienu, vienīgais, kas atšķir - gadu starpība. Viņa perfekti atkārto manu dzīves gājumu. Vienas un tās pašas mācību iestādes, pat izvēlēta specialitāte, esam dzīvojušas vienā un tai pašā kopuškā, kur gulējām vienā un tai pašā gultā, beigās satikāmies vienā un tai pašā uzņēmumā un kabinetā, dzīvojam blakus vienā un tai pašā pilsētas kvartālā. Tikai ar atšķirību 7 gadi. Raksturs arī ļoti līdzīgs. Ir, protams, atšķirības un visādas nianses, bet pieļauju ka ir kaut kāds visuma mehānisms, ko sauc par likteni.
-
Būtībā man nav īpašu pretenziju pret savu dzīvi, varbūt ko būtu darījusi agrāk vai citādāk, vai nemaz. Bet otrreiz to pašu nē, tad tā taču būtu tik paredzama un garlaicīga dzīve. Nekādu pārsteigumu, visas emocijas jau reiz bijušas.
Skuka zeļonaja, ne, ne!
-
es gan esmu domājis par to, kurā brīdī kāda darbība būtu bijusi jāveic citādāk, lai dzīve būtu citāda.. Un konkrētas atbildes man pašam sev nav. Visa rīcība izrietēja no apstākļu sakritības un ja tādā nonāktu vēlreiz, ar lielu ticamību būtu rīkojies tāpat. U. ja godīgi, tad īsti nemaz nezinu, kādai būtu jābūt tai ideālajai dzīvei, ko gribētu nodzīvot. Ir ok tā kā ir.
-
Ja mēs ko mainītu, figviņzin kādas būtu sekas.
-
Amālij- man domāt- jau pēc noklusējuma nav paredzēts , visai dzīvei būt skaistai un pareizai. NU nav ! Principā, uzdevums -atnākt uz šito sjūdu bedri un nodzīvot cik var pēc sAvas sirdzaspziņas un cik nu var, kko iemācīties.
Tas arī viss.
Es pat negribu domāt kas slēpjas zem definīcijas-skaisti un pareizi. :n+:
-
Pati izdomāju jautājumu, tagad laiku pa laikam to šķetinu savā prātā, izdomājot dažādas variācijas :mrgr:
Ar šausmām iedomājos, ka man būtu jānoskatās visās tajās muļķībās, arī nekrietnībās, ko pastrādāju. Tajā laikā tās nešķita nekrietības. Būtu jāskatās kā priecājos par savām stulbībām un rauju matus par rīcību, kas gala rezultātā noveda ??? pie laba rezultāta.
Un ja vēl blakus kladīte ar pareizajām atbildēm, :rat:
-
Visādi brīnumi notiek.
Pieņemsim, jums tiek dota iespēja sākt dzīvi no sākuma. Ar piedzimšanu. Nosacījums: viss notiks tieši tāpat kā bija noticis pirmajā dzīvē. Pilnīgi viss. Lai būtu interesantāk (smagāk/vieglāk), jūs neko ietekmēt nevarēsiet, bet zināsiet, ar ko tā vai cita rīcība beigsies. Tā sacīt medus vai darva zaftes vietā.
Nu tā, it kā kino būtu vienīgais skatītājs, kurš otro reizi skatās filmu par sevi.
Jūs piekristu eksperimentam?
lai redzētu visu dzīvi, tas aizņemtu laiku - vēl vienu dzīvi....bet ja varētu kādu fragmentu, tad jā....piemēram, kad kalnos iekļuvu "rolling stones", biju komā, atjēdzos pēc dažam dienām slimnīcā...ja varētu to no malas pēc gandrīz 40 gadiem noskatīties - gan kā akmeņi lidoja, gan es krītu no kalna...kā ierodas glābēji...kā nogādā slimnīcā, ko ārsti saka, kā operē utt....es tak neko neatceros....tagad, pēc ilga laika, to noskatīties no malas varētu...varbūt uzzinātu, kas notika ar manu fotoaparātu "Zenit"? :mrgr:
-
Principā, uzdevums -atnākt uz šito sjūdu bedri un nodzīvot cik var pēc sAvas sirdzaspziņas un cik nu var, kko iemācīties.
Tas arī viss.
Es pat negribu domāt kas slēpjas zem definīcijas-skaisti un pareizi. :n+:
Manuprāt, ir ļoti grūti dzīvot, ja dzīvi uztver kā "sjūdu" (saprotu kā "sūdu")...bedri.
Man patīk mana dzīve. Esmu kritusi gan bedrēs, gan sūdos, gan sūdu bedrēs, bet vienmēr ir bijusi iespēja izrausties, piecelties, sakopties. Nelietības nekad neesmu darījusi. Pat netieši, jo nelietības ir nelietības. Muļķības gan. Iespējams, kādu esmu sāpinājusi, kādam "ceļu pārgājusi", bet nekad apzināti gremdējusi.
Ja būtu iespēja dzīvot no sākuma, tad gudrāk gan dzīvotu.
-
Kāpēc gan šis jautājums man ienāca prātā? Tagad to vien daru kā atceros savus izgājienus. Un manu dvēseles stāvokli tas nebūt neuzlabo. Skumji.
-
Ir lietas, ko es savos sapņos būtu gribējis izdarīt citādāk.
Piemēram, mana pirmā sieviete varēja būt mana klasesbiedrene, kurai es patiku, kura patika man.
Bija situācijas, kad viņa reāli gribēja, pat īsti neapzinoties, ko viņa grib - hormoni tādi bija, tagad par to nav šaubu.
Visu dzīvi ik pa brīdim atminos tās situācijas, kad varēju viņu iegūt, tomēr beigu beigās pateicos Dievam, ka toreiz nobremzēju, jo, ja viņa šodien būtu mana sieva, es laikam būtu nelaimīgs.
Viņa arī šodien ir super sieviete (nopietna, godīga, mīļa un skaista), bet neesmu pārliecināts, ka kopā ar viņu man šodien būtu pietiekoši alternatīva pasaules izpratne.
-
Šodien aizdomājos vēl tālāk. Iedomājos, ka esmu mamma pati sev. Un zinu, ko meita domā, dara. Redzu viņas greizos izgājienus, kļūdas, īpatnējos dvēseles stāvokļus.
Un izdomāju: cik labi, ka mana mamma neko nezināja.
-
Ui, diespas mammām visu zināt! :n-: Mammas jāsaudzē. Mazāk zin - labāk guļ. :m: