Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: LVSNor 2023. gada 21. februāris, 00:40:13
-
STĀVĀ KRASTĀ
Bij rudens vakars ar tukšu māju.
Bij ilgi domāts un smagi iets.
Es vējā seju ar rokām klāju,
Un, kur vien liku bez ceļa kāju,
Man pretim nāca ar smaršu vāju
Tumšs, īdzis krūmājs un vēlīns zieds.
Tumšs, īdzis krūmājs un vēlīns zieds
Gar pašu malu, kur akmens ciets.
Bet savu soli es neatstāju,
Jo sirdī dega man rūgtums sīvs.
Vien tikai tālāk bez mitas gāju,
Līdz stāvā krastā es beidzot stāju,
Kur dziļa upe ar miglu sāju
Man galvu sedza kā vainags dīvs,
Man galvu sedza kā vainags dīvs,
Un jutu atkal: es esmu brīvs.
Brīvs. Brīvs no savām sūrām ilgām
Un nevaldāmām iedomām.
Brīvs, līdzīgs kāpu zilām smilgām.Brīvs, līdzīgs mežu liesam vilkam
Un sēnei koka dobumā.
Vien mana dvēsele bez autu
Bij kaila, aizmirsusi tautu.
Bij kaila, aizmirsusi tautu,
Bij pilna vērmeļu un raudu.
A.Čaks no dzejoļu krājuma "Lakstīgala dzied basu"