Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: LVSNor 2023. gada 28. aprīlis, 12:30:28
-
Tā sakot, nekas zem šīs saules nav jauns, kas esot hēgelisma doma, par cikliskumu un raksturīgajiem atkārtojumiem. Un tas attiecas arī uz izdevumiem - īstas trāpīgas domas nekad nenoveco (līdzīgi ka mātes atšķirībā no mīļākajām). Līdz ar to atgriežas pie vecajiem autoriem, un dzīves otrajā daļā ir vēlreiz jāuzmet aci autoriem, kas patika (vai ir savādāk nozīmīgi) agrāk :)
Un kā jau es te kladzinu, es tagad klausos Albērs Kamī "Mēris", bet redzēju tiklā (internetā) ka Albēram ir latviski iznākušas vēl divas grāmatas, bet mani interesē Svešinieks, vai kāds to ir lasījis, jo negribas vēl vienu grāmatu kā "Mēris"? :)
----------------------------
Izlaboju 10 kļūdas. Spārka
-
Es redzu vēl kļūdas, bet lai nu paliek :mrgr:
-
Esmu lasījusi "Svešinieku", taču neesmu lasījusi "Mēri", tāpēc nevaru dot salīdzinājumu. Tāds bezcerīguma un nolemtības sajaukums. Par nesaprašanos un nesaprašanu. Vismaz es tā to uztvēru. Sajūta,kas iespiedās atmiņā, ka reizēm esmu jutusies līdzīgi grāmatas galvenajam varonim - vieglāk klusēt, savu rīcību neskaidrot, jo to tāpat nesaprot un tikai sanāk vēl vairāk kaut ko skaidrot.
-
Izlasīju (t.i. noklausījos) Aizeks Azimovs "Es Robots", lai arī ieteikumi bija ļoti cerīgi, darbs ir gana garlaicīgs. It kā kaut kādi iemesli viņu rakstīt ir bijis, bet tādas skaidras norādes nav. Pa gaisu vien ...
-
It kā kaut kādi iemesli viņu rakstīt ir bijis, bet tādas skaidras norādes nav. Pa gaisu vien ...
Tas nekas, ka tā ir fantastikas klasika? :mrgr:
-
(t.i. noklausījos) Aizeks Azimovs "Es Robots", lai arī ieteikumi bija ļoti cerīgi, darbs ir gana garlaicīgs.
Varbūt pamēģini tomēr izlasīt? :rofl: Ierunājums var nogalināt jebkuru literatūru.
Es, starp citu, nesen pārlasīju. Biju domājusi, ka vecumgalā galīgi vairs nav tā jaunības kaifa lasīt visu, kas trāpās, bet arī ar gadu desmitu distanci ir labs.
Vecākais savos 12 arī izlasīja, esot tīri tā neko. Protams, nav Harijs Poters... Turklāt, ja padomā, ka šiem stāstiem ir 70+ gadu...
-
Tas nekas, ka tā ir fantastikas klasika? :mrgr:
Nu jā, bet viņš ir klasika, arī tādā nozīmē, ka novecojis, proti, tās dilemas ko viņš apskata neatbilst laika garam. Turklāt viņu varēja importēt PSRS, kas vienmēr ir aizdomīgi. Vai robota lasīšana priekšā sabojā iespaidu, gan jau ka nē.
-
..ir literatūra, ko labāk lasīt un ir tā, ko labāk klausīties...
-
Šī dziesma labi piestāv S.Lema "Solaris" :)
-
Beidzu klausīties Haruki Murakami "Kafka liedagā" - es šo darbu sauktu par erotiski romantisku japāņu garā ieturētu stāstu. Pamata motīvs ir psiholoģijas "eidipa komplekss", kas paredz "nogalināt tēvu, pārgulēt ar mati", šeit gan tas ir papildināts ari ar "paregulēt ar māsu", ar ko īsti arī sākas erotiskā daļa, kad 15 gadīgs no mājām aizmucis jaunietis, aiz uztraukuma atdodas mazliet vecākas meitenes "locekļa masāžai", iedomājoties, ka "laipnā ceļa biedrene varētu būt arī viņa māsa". Tālāk seko, iekārtošanās pie "iespējamas mātes" darbā "privāti publiskajā bibliotēkā", kur viņš uzzina, ka viņa tēvs ir noslepkavots, un viņu meklē policija. Galvenā tēla tēva slepkavība un misija, ir ļoti mistiska, un to it kā negribot ir paveicis Nakata, labsirdīgs vecs vīrs, "kam grūta galva", kam pēc šīs slepkavības ir skaidrs, ka viņam jādodas misijā, kur viņam pievienojas gana "tukšas dzīves" īstenotājs jauns cilvēks Hošino, kas jūtas vainīgs, ka lāga neparādīja cieņu savām vectētiņam. Un Nakata misija ir "atvērt vārtus uz citu pasauli", ko viņš arī veiksmīgi paveic, bet nepabeidzis misiju mirst, tas ir atbrīvojas no šis pasaules grūtumiem ... Tikmēr galvenais varonis iepazīstas ar savu "iespējamo māti" pārguļ ar viņas un iemīlas viņā, vienlaikus nespējot droši apgalvot, ka nav nogalinājis savu tēvu. Iepazīstas ar savas mātes vienīgo un ģeniālo dziesmu, un kādu simbolisku gleznu ... Policijas vajāšana pamudina slēpties ēkā blakus mežam, kur mēdz notikt mistiskas parādības, un atklāj iespēju "pāriet uz citu pasauli", bet svaigi mirusi "iespējamā māte" atnāk, un pavēl atgriezties, un atcerēties viņu! Tikmēr jau pārs dienas agrāk mirušais tēvs arī mēģina iekļūt "citā pasaulē", bet šo pasauli sargājošie dod norādes Hošino, neielaist viņu, ko arī Hošino izdara, godinot Nakatu! Beidzās viss ar galvenā varoņa lēmumu atgriezties mājās Tokijā un pabeigt 9. klasi, kas bija gana negaidīts lēmums šai romantiskā darbā.
Kopumā darbs ir gana mierīgi raits, ar ļoti daudziem un dažādiem aizraujošiem pagriezieniem, tulkots ļoti labā latviešu valodā. aizdomīgu rada "atslēgas vārdu daudzums" ar ko šo darbu vajadzētu atzīmēt - erotika, romantika, krimiķis, šausmene, pasaka, filosofija utt, kas gan jau nodrošināja šī darba komerciālos panākumus vienlaikus esot bez būtiska satura. Vienlaikus jāpiezīmē, ka kompozīcija ir veidota smalki un kaligrāfiski. Vai šo grāmatu ir jālasa vai jāklausās? Es teiktu, ka drīzāk ir jālasa, jo noskaņojums ir būtisks, varat pat lietot kādu optiātu spēcīgāku emociju radīšanai.
Es tagad esmu pārdomās, vai ķerties pie Jaunsudrabiņa "Neskaties saulē" vai Žila Deleuze un Fēliksa Guattari “Anti-Oedipus. Capitalism and Schizophrenia” pēc tēmas līdzīga darba.
-
Murakami gan es par veco autoru nedēvētu, nupat Japānā iznācis jauns romāns
-
Varbūt domāti gados vecie nevis senie autori, nekāds jaunais jau vairs nav.
-
Turklāt viņu varēja importēt PSRS, kas vienmēr ir aizdomīgi.
Tad Tev jāiepazīstas ar visu fantastikas tulkojumu sarakstu.
-
Tad Tev jāiepazīstas ar visu fantastikas tulkojumu sarakstu.
Ar sarakstu iepazinos, bet man par fantastiku nav tik liela interese.
-
Man Nakata no Murakami "Kafka liedagā" iepatikās, jo viņš prata sarunāties ar kaķiem...zināja kaķu valodu un meklēja pazudušos kaķus!...tieši pirms reģistrācijas SAF šo darbu izlasīju un paņēmu niku - nakata kngs! :)
-
Noklausījos izdevumu kura aprakstā rakstīts "РАССКАЗЫ БОРЦОВ Латвийское государственное издательство На латышском языке" autori, no man pazīstamiem: Leons Paegle, Linards Laicens, Roberts Eidemanis un daudz nezināmu latviešu autoru. Nu secinājums, nu jā tādi ar bija ... līdzīgi ka bija 1919 gada Latvija. Kopējā iezīme, ideālisms un tam piemītošā nežēlība. Vecumdienas ir mazliet jocīgi tādus klausīties, jo mūsdienu cilvēks jau zin, ar ko tas beidzās un ko tas maksāja, un savā ziņā maksā. Turklāt nevar jau šos autorus aizmirst, jo Linardu Laicenu un Robertu Eidemani nošāva Staļina slepkavas. No otras puses, kad tu droši zini, ka tas viss ir bērnišķīga sajūsma ir daudz vieglāk klausīties.
-
Tu reāli klausījies tos stāstus? :faint:
-
Tu reāli klausījies tos stāstus? :faint:
Jā, es viņus nebiju lasījis. Leons Paegle ir ļoti pacilāts autors - tāds tīrs ideālists. Linards jau krita Staļina nagos, jo gribēja augstāku sociālo stāvokli - obligāti viņu ieteiktu deputātei Grevcovai. Nu Eidemanis ticēja ka jaunie apstākļi padomju savienība viņā modinās "jauno cilvēku", kas būs arī radoši veiksmīgāki, bet dabūja tikai lodi Butirkā. Vispār padomju laikā izlaistajam grāmatām trūkst jauni izdevumi ar jauniem ievadvārdiem, labi ka es esmu jau vecs un pieredzējis, un varu tikai ieķināt.
-
Tagad klausos Albērs Kamī, "Dumpīgais cilvēks", es vel klausos Metafizisko sacelšanos, bet bez tās ir Vēsturiskā sacelšanās, Dumpis un māksla, Dienvidus domas, bet beidzas ar Viņpus nihilisma. Darbs ir par tiesībām uz slepkavību - sakot no pašnāvības, beidzot ar industriālu slepkavošanas rūpnīcu, kur slepkavības tiek racionalizētas vel vairāk nekā kondensētā piena ražošana.
-
Tagad klausīšos kaut ko tādu: Lorenss Stērns (1713—1768) savā groteskajā romānā «Džentlmeņa Tristrama Šendijā dzīve un uzskati» tēlo dzīvi Sentlijholā, tās iemītnieku raksturošanai izmantodams viņu «jājamzirdziņus». Tā rodas vesela ērmīgu īpatņu galerija, kuru «erudītā» un pseidozinātniskā spriedelēšana paspilgtina grāmatas komismu.
«Mistera Jorika sentimentālajā ceļojumā pa Franciju un Itāliju», kas uzrakstīts patētski jūsmīgā stilā, Stērna uzmanību saista nevis ceļojuma ārējie iespaidi, bet gan savas dvēseles stāvokļa analīze un uzvedības motīvi. Taču arī šajā romānā Stērns labprāt pasmejas gan par sevi, gan lasītāju,
Abiem minētajiem darbiem līdzīgi nav nedz angļu, nedz pasaules literatūrā: vēl joprojām tie nosaka romāna žanra attīstību Eiropā.
-
Klausoties vecas grāmatas "uzdūros" "veco laiku autoram Guntim Berelim" un viņa literatūras kritikai. Un atradu https://berelis.wordpress.com/ ,savā ziņā, tur mazliet izskatās, ka cēlo ideju kapos. Bet nu cēlas domas tur var manīt. Proti, runa ir par "tekstu pārdēvēju" mikroekonomiku, kas ar grāmatām latviešu valodā nestrādā. Nu principā mūsdienu postmodernisma paaudze ir aizsūtīta uz /dev/null ;)
-
Es beidzu lasīt smago un garo Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs” un gribēju, pabaudīt ko vienkāršāku bez reālām nepatikšanām, un izvēlējos A.Konana - Doila "Klumberas noslēpums". Un tajā tulkojuma Skotu dialekts tika aizstāts ar čangaļu dialektu. :D Ļoti radoša pieeja.