Sarunu forums
Noskaņojums => Priecājos => Tēmu iesāka: olgucis 2023. gada 23. maijs, 11:30:10
-
Tikko paziņa izstāstīja,- Zvanu vīram un nododu instrukciju, kas viņam jādara lai savāktu dēlu vakara braucienam pie vecmāmiņas. Beigās pārprasu vai viss ir skaidrs. Un man nepazīstama balss skumji atbild,- Skaidrs, bet man nav dēla...
-
Kàds tur humors. Patiesìbà skumji. Ĝimeniskàs, mìļàs, vismaz tàdàm bùtu jábùt, attiecìbas kļuvušas vien par sausu instrukciju nodošanu. Nedzirdot, neieklausoties.
-
Kàds tur humors. Patiesìbà skumji. Ĝimeniskàs, mìļàs, vismaz tàdàm bùtu jábùt, attiecìbas kļuvušas vien par sausu instrukciju nodošanu. Nedzirdot, neieklausoties.
No kurienes šāds secinājums?! :alt:
Sakaru kļūda, svešs cilvēks uzreiz nepārtrauca, tas arī viss.
-
Nuuuu...es gan vienmèr sarunu iesàku ar ćau, sveiks utt, vai neptraucèju? Vari tagad runàt? Kaut kà tamlìdzìgi...tad jau var saprast, ka esmu ne tur uztràpijusi.
Mani secinàjumi radušies no tà, ka es kà brìva sieviete dażkàrt esmu tikusies arì ar precètiem. Vińi visi mìl savas ĝimenes, visu ir sarùpèjuši, sagàdàjuši un gadu laikà kļuvuši par instrukciju izpildìtàjiem: aizved, atved, nopèrc un jà, vèl pàrjautà- vai saprati?!
-
Pat vislielākajā steigā tomēr apmainās ar dažām ievadfrāzēm :?:
-
Gadījums pasniegts jau vismaz divkārtējā atstāstījumā, tas ir, saīsinot līdz pāris teikumiem un izlaižot visas detaļas. Un no tā izdarīt tik tālejošus secinājumus... Man šķiet vismaz pārsteidzīgi.
-
...es nesapratu, kā mūsdienās zvanot vīram, kura numurs ir telefona atmiņā, piezvanīt citam vīrietim...viņa tak nespieda ciparus klaviatūrā, bet nospieda taustiņu "manējais"...nu, vēl, protams, ir variants, ka vīra telefonu pacēla kolēģis...bet tas nav pieklājīgi....ja kolēģim zvana, tad es neceltu klausuli, ja tur uz displeja parādītos vārds "sieva" ......nu, un vēl variants, ka vīrs savu mobilo pārslēdzis uz biroja stacionāro un paceļ kolēģis...
-
nu es par viņu nebrīnos ;o) Tā ir tā pati draudzene par kuru jau reiz stāstīju. Varbūt, kāds vēl atceras. Ģimene brauca uz dārzu, viņa paķēra pēdējās paunas, vecis aizgāja uz mašīnu... šī ielec autiņā un dod prikazu,- Viss, laižam. Šoferis (kaimiņš, no blakus telpas) atbild.- Labi, uz kurieni? ;o)))
Šoreiz, vienkārši gribēja lai tā pekelēšanās neievelkas un var uzreiz pēc darba braukt pie omes. Un ko gan tas vīrs zina, kas puikam jāņem līdz...
-
...es nesapratu, kā mūsdienās zvanot vīram, kura numurs ir telefona atmiņā, piezvanīt citam vīrietim...viņa tak nespieda ciparus klaviatūrā, bet nospieda taustiņu "manējais"...nu, vēl, protams, ir variants, ka vīra telefonu pacēla kolēģis...bet tas nav pieklājīgi....ja kolēģim zvana, tad es neceltu klausuli, ja tur uz displeja parādītos vārds "sieva" ......nu, un vēl variants, ka vīrs savu mobilo pārslēdzis uz biroja stacionāro un paceļ kolēģis...
Var var. Slidini pāri kontaktus un uzspied ne uz tā. Ir gadījies. :rofl:
Ko mēs zinām, varbūt 5 minūtes iepriekš jau bija saruna ar visām ievadfrāzēm un reveransiem. Ja ntās reizes dienā sazvanās, nu nesāk katru sarunu ar small talk par labsajūtu un laika apstākļiem.
-
"Klau, pirmīt aizmirsu tev pateikt - vectēvs pieteicās ņemt Jānīti līdzi uz makšķerēšanu, tad, lai vakarā mazāk kavējamies, sameklē, lūdzu, viņam līdzņemšanai viņa gumijas zābaciņus, lietusjaku, to zilo ar kapuci, un cepurīti, to adīto, ar atlokāmo maliņu, kas ausis nosedz... Saprati, ja, kuru domāju?"
Piemēram tā. Un kas tur tik briesmīgs?
Nē, es neapgalvoju. Iespējams arī, ka šī sieviete tā tik vien komunicē, ka vīru komandēdama, viņa atbildes un iebildes neklausoties un vērā neņemot. Es tikai par to, ka no tik skopiem sākotnējiem datiem nevar izdarīt tādus kategoriskus secinājumus. Jo varianti var būt visādi.
-
Zin kas tracina - storijs, kas pastāstīts vieglam humoram, tiek smalki izķidāts kā slikts scenārijas komiskai filmelei.
Droši vien arī Mr.Bīna piedzīvojumi tiek iztirzāti tikpat nopietni....
-
Katrā jokā ir daļa patiesības.
-
Es jums labāk īstu humoru iz dzīves pastāstīšu, un nedo' Dies, ka jūs arī tur atradīsiet, kur piesieties :D
Zvana ne gluži draudzene, bet tuva paziņa: klau, man te jauns klients uzzīmējies, ārzemnieks, uzmetīsi aci angliskajam līgumam?
Es: Cik viņš tev garš?
Viņa: Tak teicu, ka jauns klients, neesmu viņu satikusi.
Es: /sāku zviegt/ Es tev par līgumu prasu. Un tas, ka tu neiepauzēji, lai padomātu, kāda vella pēc mani interesē tava klienta garums, skaidri liecina, ka esi pārstrādājusies.
Beigās abas izzviedzāmies no sirds.
Jā, vainīga, ka neformālā sarunā lietoju "viņš", nevis "tas", runājot par līgumu :D
-
Arī šis notika manu acu priekšā.
Zīmējam ainiņu - ielas kafejnīca, pie blakus galdiņa jaunie vecāki ar kādu apmēram 3gadnieku plus omīte, iespējams, no citas pilsētas ciemos atbraukusi. Visi pasūta saldējuma kokteiļus. Viesmīlis nāk ar paplāti, uz karas balansē tie 4 kokteiļi, mēģina nostāties tā, lai varētu pa vienam izdalīt.
Omīte: Nu, Markusiņ (vārds mainīts), kas tagad jāsaka?
Markusiņš: (ļoti skaļi, skaidri un pavēlošā intonācijā) DOD MAN!
Mēmā aina, kurā acis no kātiņiem izlīdušas visiem, viesmīli un pārējos tuvākos galdiņus ieskaitot (bet, protams, izņemot pašu Markusiņu) :D
-
Es viendien sasmējos pie zivju stenda lielveikalā. Pirms manis tur grozās viens pāris lūkojot cenas. Tad dāma pēkšņi skaļi un apņēmīgi saka kungam - aizver acis un turi grozu! Un sāk tajā krāmēt garneles un citus jūras mošķus. :) Sapratu, ka šo tekstu ir vērts iegaumēt... :rofl:
-
Šodien dzirdēju kungu, kuram esot nepieciešams... insulīna penis.
Tā viš i, svešvalodas ienāk dzīvē reizēm visai dīvainā veidā. Ja kāds nezina, tad insulīns fasējas pildspalvas izskata vairākreiz lietojamās šļircēs un anglu variantā tā i saucas - ''insuline pen''.
-
https://www.facebook.com/silvija.brice/posts/2538604242983279?ref=embed_post
Lasot gan pašu stāstu Iz dzīves, gan komentārus un diskusijas attīstību, nevar nesmieties!
"Pašā katoļu baznīcas vidū mani sagrāba dusmu velns" un "t-krekls ar diskrētu galvaskausu"'
-
Čalojot pa zoo tēmu, atcerējos gadījumu no senas dzīves. Mēs, faktiski vēl padomju pilsoņi, Berlīnes zoo komandējumā. Pērtiķu māja. Apkalpotājs nes lielu kasti ar ēdamo pērtiķiem. Apelsīnus un banānus. Ārprāts :rat: :smej:
-
Domāji, ka psrs-a zoo baroja pērtiķus ar kartupeļiem un burkāniem? Tieši tāpat, ar apelsīniem un banāniem...
-
Savā padomijas mūžā nebiju redzējusi vanneles ar sagrieztiem apelsīniem un banāniem :?:
Var jau būt, ka arī padomju pērtiķi ēda apelsīnus un banānus visu gadu. Padomju bērni gan nē...
-
Šodien mājas kafejnīcā sēdējām pie galda kopā ar jauku pāri no Tērvetes. Kungs pastāstīja, ka nesen sapratis, ka aizkapa dzīve pilnīgi noteikti pastāv, jo viņam nesen piezvanījusi vecmāmiņa un vaimanājusi, ka nokļuvusi slimnīcā. Tiesa, vecmāmiņa mirusi 1968. gadā. TUR ir arī telefoni!
-
...un arī slimnīcas! :rofl:
-
Kungs atceras savas 1968.gadā mirušās vecmāmiņas balsi, turklāt kā tā pa telefonu (kas vispār reti kam tolaik bija) skanēja? :mrgr:
Man pirms laiciņa piezvanīja kāda krieviski runājoša būtne vaimanājošā, asarainā balsī ar tekstu "ja v boļņicu popala!!!" Tobrīd neattapu neko prātīgāku atbildēt kā "a ja pričom?", pēc kā saruna tika pārtraukta. Nē nu, var jau gadīties, ka cilvēks stresā telefona numuru sajaucis, bet drīzāk sliecos domāt, ka kāda krāpniece meklēja sponsoru "ārstēšanas izmaksām".
-
Šorīt mežā nekā lāga nav, un saku Meža māt', nu kā tu tā, es te atbraucu un nekā". Pēc pāris soļiem atrodu skaistu baraviku un veselu bariņu ar gailenēm. Staigāju, ir vēl un vēl, un nu ir jāsaka "Paldies, Meža māt, nu jau pietiks, Mājas mātei tas viss būs jātīra"
Nekas pārdabīgs jau par laimi nebija, nekādi spaiņu spaiņi, kā daži FB atrāda.
-
Par pārteikšanos.
Sēžam poliklīnikas gaitenī. Atveras endokrinologu durvis, gados jauna dakterīte skaļi sauc - Vai te nav Arturiņš Ozols! Tad sāk dikti ķiķināt un labo -Arturs Ozoliņš! Pēc minūtēm desmit ieskrien vīrietis, un mēs, gaidītāji, gandrīz korī sakām -Arturiņu jau gaida!
-
Cik nu humors, bet nav īsti kur ierakstīt, lai nu būtu šeit, kaut pārdomas pēc nejauši dzirdētā nebūt nebija tās jautrākās.
Šodien veikalā, dzirdu no blakus rindas, bērns, pēc balss 4/5, ne vairāk - mammu, mammu, kas tas tāds?
Māte - tas ir ļoti dārgs...
Bērns - es taču nesaku ka jāpērk, jautāju kas tas ir!
-
Nabaga bērns...
Un nabaga mamma. Es pat nezinu, kam draņķīgāk - bērnam, kas nedabū to ko grib, vai mammai, kas nevar nopirkt to ko vajag.
A par veco...
Šodien dzirdēju kungu, kuram esot nepieciešams... insulīna penis.
-
Cik nu humors, bet nav īsti kur ierakstīt, lai nu būtu šeit, kaut pārdomas pēc nejauši dzirdētā nebūt nebija tās jautrākās.
Šodien veikalā, dzirdu no blakus rindas, bērns, pēc balss 4/5, ne vairāk - mammu, mammu, kas tas tāds?
Māte - tas ir ļoti dārgs...
Bērns - es taču nesaku ka jāpērk, jautāju kas tas ir!
Pieļauju, ka par to dārgumu, 1) tā vnk ir automātiskā atbilde, lai mazais vairs tālāk neprasītu, vai arī, nu 2) kā lai 4/5 bērnam izskaidro, ka tas lubrikants (piemēram, jo kases zonā ir nopērkamas tikai končas, košļenes, prezervatīvi utml.) un kas tas vispār ir. :blushing:
-
Tas gan nebija pie kases ar lubrikantiem, bet man arī radās pārdomas par sīčiem kurus stiepj līdzi uz veikaliem ar tik daudz kārdinājumiem, bet sīčiem savas teikšanas par pirkumiem nav, bet man patika tā bērna atbilde, ne jau to viņš mātei jautāja... un diemžēl tā viņa atbilde tā arī palika gaisā karājoties, diemžēl...
-
Protams, klāt nebiju. Šī ir tikai mana variācija par tēmu. Bērni vispār prot jautāt konkrēti un tieši.
No savas dzīves atceroties: meita arī 4/5 gadi. Naudas nebija vispār. Ejot garām veikalam meita man saka : mammīt - neko, neko nepirksim, bet ieiesim tikai apskatīties. Sāp. vēl tagad, jo spēju iedomāties kā bērns jutās.
-
Nuja, viegli pateikt, priekš kam jāstiepj bērns uz veikalu. A kur tad lai viņu liek, ja nav ar ko atstāt? Grūti mammai. Atbilde automātiska. Vieglāk pateikt, ka dārgs, nekā skaidrot, kas ir kas.
-
Ak kungs, tas bērns tak neko nediedelēja, ieraudzīja un pajautāja - kas tas tāds, nezinu par ko, putekļusūcēju vai tosteri vai rosteri... Es arī mēdzu tukkungam pajautāt tieši tāpat par kādu neredzētu pričendāli un saņemu pilnīgi adekvātu atbildi, nevis - tas ir dārgs... :?: vai tas ir lēts...
-
Kas Tevi satrauc tieši šajā mammas atbildē bērnam? Tas, ka tā Tavā izpratnē bija neieinteresēta, vienaldzīga, skopa, konkrētu atbildi nesniedzoša? Primitīva? Ko tā atbilde raksturo? Ka tai mammai vienaldzīgs bērns? Vai ko citu?
Tu to mammu zini? Ja 4/5 gadīgs bērns prot konkrēti noraksturot to ko vēlas, tad manuprāt tai ģimenē prot savstapēji komunicēt. Runāt un jautāt.
Bet šīs atkal ir mana interpretācija par tēmu.
-
Man pašai bija divi visnotaļ smieklīgi atgadījumi: 1) vedu savu bērnu no bērndārza. Mums pa priekšu gāja divas jaunietes ar suni. Nu to lielo, tā kā dobermanis, kuram visi "debesu zvani" redzami. Un meita man jautā, mamm, kas tam sunītim par bumbuļiem karājās? Lielās meitenes kā sāka smieties. Atbildēju vien, ka sunītim tāds dupsis.
Un otrs: kaut kur gāju un man pa priekšu mamma ar mazu bērnu. Mazais arī visu ko jautā, mamma kaut ko atbild. Un tad mazais vienkārši nokremšķinājās: nu kaut kā : Khhhhm" un viņa mamma savās domās iegrimusi automātiski atbilēja : "jā"..
Tā kā visiem mums gadās "automātiskās atbildes"
-
Mani nekas nesatrauc, mani drīzāk sajūsmina tas loģiskais mazulis, kurš saprot ka mātes atbilde nav adekvāta viņa jautājumam.
Saruna kā no tās vecās anekdotes - divi balti suņi, viens pa labi. Ja nesaproti, tad nespēju Pif, tev izskaidrot... :?: